Mājas lapa
10.6.2. SEVIS KRISTĪŠANA
Ja kristību patiesums būtu atkarīgs no kristītāja, mums būtu priesteru sistēma, kurā cilvēka pestīšana ir atkarīga nevis no viņa paša Dieva vārda izpratnes un paklausības tam, bet no cita cilvēka. Tas ir pretrunā ar Jaunās Derības kristietības garu. Nevienam brālim nav vairāk Dieva dotu tiesību kristīt citus kā jebkuram citam. Mēs jau agrāk parādījām, ka pavēle iet pasaulē un sludināt un kristīt attiecas uz ikvienu no mums; un tādēļ mums katram ir dota pilnvara kristīt citus (Mt.28:19). Ja mēs sakām, ka tikai dažiem ir tiesības kristīt, tad mēs sakām, ka tikai dažiem ir tiesības sludināt. Tas palīdz apdomājot jautājumu par hipotētiska cilvēka likteni neapdzīvotā salā ar Bībeli. Teorētiski viņam ir jāspēj nonākt līdz Patiesības apziņai un tapt kristītam bez kāda cita cilvēka iejaukšanās. Uz neapdzīvotas salas dzīvojoša cilvēka liktenis var būt hipotētisks, bet cilvēku stāvoklis cietumā, kuriem liegtas apmeklējuma tiesības, vai arī to stāvoklis, kas dzīvo tādās izolētās vietās, kuras nevar apmeklēt, jo iespējamiem kristītājiem nav tādu līdzekļu – tās ir reālas dzīves situācijas. Sekojošās nodarbības secinājums ir, ka mums ir jādara viss, kas ir mūsu spēkos, lai apmeklētu, uzklausītu un kristītu tos, kas ir tam gatavi; bet mums ir jāatzīst, ka teorētiski sevis paša kristīšana ir pieņemama un mums ir jāatzīst tos, kas paši sevi kristījuši, par brāļiem un māsām (pēc tam, bez šaubām, kad mēs esam pārliecinājušies, ka esam vienā ticībā).
Jaunās Derības liecības
Zīmīgi, ka no aptuveni četrdesmit JD atsaucēm uz kristīšanu ir tikai divas par to, kā kristītājs krista jaunpievērsto (Jānis Kristītājs un Filips). Ar to es nesaku, ka kristīties gribošie paši ienira ūdenī, bet būtiskais, stāstījuma uzsvars ir uz to, ka jaunpievērstais tiek kristīts Jēzus Kristus Vārdā, uzsvars nav likts uz kristītāja personību. Kad Pēteris izlēma kristīt pirmos pagānu pievērstos, viņš pavēlēja tos kristīt (Ap.d.10:48) – nav rakstīts, ka viņš pats to darīja. JD uzsvars ir uz to, ka ticīgais pats piesauc Kunga Jēzus Vārdu – tas ir viņa personīgais lēmums. Cilvēkam, kas pietur jūsu plecus, tur nav nekādas lomas. Kristīšanas nozīme ir tajā, ka, Evaņģēlija vēsti uztvērušais ticīgais ienirst ūdenī simboliski identificējoties ar Kristus nāvi, un iznirst no ūdens it kā savienojoties ar Kristus augšāmcelšanos. Cilvēkam, kas pietur viņa plecus, nav lomas šai simbolismā.
Vecās Derības kristīšanās veidi arī nav saistīti ar ‘kristītāju’:
- Priesteri paši mazgājās, neviens viņus nemazgāja
- Izārstētie spitālīgie paši mazgājās
- Naamans pats ienira Jordānā
- Izraēls šķērsoja Sarkano jūru “apakš padebeša”, ūdens tos apņēma no abām pusēm un viņi bija lietū izmirkuši (kā mēs uzzinām no Psalmiem). Tas ir skaidrākais kristīšanās simbols (1.Kor.10:2); bet šai simbolā nav ‘kristītāja’. Patiesi, Bulindžers (Bullinger) komentē, ka viņi visi bija uz Mozu kristīti, kas burtiski ir tas pats, ka viņi ‘kristīja sevi paši’. Tā pati darbības vārda forma tiek lietota Lūkas 2:5, kad Jāzeps nogāja uz Jūdeju, lai “pierakstītos”, burtiski, lai iekļautu sevi sarakstā.
- Tomēr ir skaidrs, ka mums ir jādara viss iespējamais, lai izvairītos no sevis paša kristīšanas. Kristības ir īstas pirmkārt tikai, ja ir pietiekamas Evaņģēlija zināšanas. Jaunpievērstajam pašam ir grūti novērtēt, vai viņš ir ‘gatavs’ vai nav; patiesībā ir vajadzīga apspriešanās ar kādu nobriedušāku ticīgo, lai noskaidrotu, vai cilvēks saprot vai nē. Tikai šī iemesla dēļ mēs lūgtu tos, kas paši ir tikko kristīti nesākt uzreiz kristīt citus, kamēr kāds nobriedušāks brālis nav ar tiem aprunājies. Tas nav tāda likuma pēc, jo tāda nav, kas liegtu jaunpievērstajiem kristīt citus, tāpat kā nav arī prasības, lai to darītu kāds cits ticīgais. Es neuzstāju uz to – jo galu galā man nav tādu tiesību. Bet kristības ir nopietna lieta un ja kāds tiek kristīts bez pietiekamām zināšanām, viņa mūžīgā pestīšana ir likta uz spēles. Mēs tādēļ gribētu, lai visi pieņemtu šos noteikumus un strādātu kopīgi pazemībā, lai mūsu garīgā māja būtu celta uz drošiem pamatiem.
Kristības miesā
Ir arī jāatceras, ka kristības nav tikai iestāšanās derības attiecībās ar Tēvu un Viņa Dēlu; tās ir kristības Kristus miesā, proti ticīgo kopienā, “jo mēs visi esam vienā Garā kristīti par vienu miesu” (1.Kor.12:13). Tā, raksti Apustuļu darbos apraksta kristības kā “pievienošanos” ticīgo saimei (Ap.d.2:41,47); kā arī “pievienošanos” Kungam Jēzum (5:14; 11:24). Tādēļ ir labi, ja kristībās piedalās citi Kristus miesas locekļi; kristības ir iestāšanās attiecībās ar ticīgo kopienu tāpat kā attiecībās ar Kristu.
Viena no daudzajām korintiešu problēmām bija tā, ka viņi pārāk daudz vērības piegrieza brālim, kas tos kristīja; tie, kurus kristīja Pāvils vai Apolls, vai Pēteris izveidoja atsevišķas grupas. Pāvils neminstinoties risina šo problēmu, sakot, ka mēs esam kristīti Kunga Jēzus Kristus Vārdā un kristītāja vārdam nav pilnīgi nekādas nozīmes. “Kristus mani nav sūtījis kristīt, bet evaņģēliju sludināt” (1.Kor.1:17) varētu būt pārspīlējums, lai uzsvērtu viņa pausto domu. Pavēle sludināt un kristīt faktiski ir viena pavēle, jo sludināšana un kristīšana ir cieši saistītas. Man liekas Pāvils tomēr kristīja, bet ar šīs hiperbolas (pārspīlējuma kā stilistika izteiksmes līdzekļa) palīdzību viņš pauž domu: ‘mans galvenais darbs ir Evaņģēlija sludināšana, tas, ka es esmu turējis vīru un sievu plecus, iegremdējot tos ūdenī, nav svarīgi; Kristus nesūtīja mani to darīt, bet Viņš sūtīja mani sludināt Evaņģēliju’. Un lai tāda būtu arī mūsu attieksme.
Iedziļinoties...
Tie, kam ir tāda vēlēšanās, var mazliet vairāk iedziļināties šajā kristītāja jautājumā. “Jo arī mēs visi esam vienā Garā kristīti par vienu miesu”, Kristus miesu (1.Kor.12:13). Šķiet ka kristītājs ir Gars. Bet kā? Kungs Jēzus kristīs ar Svēto Garu (Jņ.1:33), lai gan Jēzus pats neturēja kristāmo plecus (Jņ.4:2 – tādējādi pasvītrodams, ka nav svarīgi, kas to dara). Mēs klausām Patiesībai caur Svētā Gara kristībām (2.Tes.2:13; 1.Pēt.1:22). Tam nav obligāti jānozīmē, ka Gars lika mums klausīt Patiesībai. Domas būtība drīzāk ir tajā, ka tāpat kā Kristus mira un tika Gara augšāmcelts (1.Tim.3:16; Rom.1:4), tā arī mēs atkārtojam šo procesu kristībās un tiekam līdzīgi (tēlaini) Gara augšāmcelti, “dzīvi darīti garā” (1.Pēt.3:18-21). Tādēļ tas ir Gars, kas ceļ mūs augšā no ūdens, kā tas cēla augšām Kristu; cilvēks, kas tur jūs aiz pleciem ir mazsvarīgs. Tādēļ caur Garu mēs esam ieguvuši pestīšanas cerību (Gal.5:5). Galu galā ir tikai viena augšāmcelšanās: Kunga Jēzus augšāmcelšanās (1.Kor.6:14,15). Būdami kristīti Viņa Vārdā, mēs arī gūstam savu daļu tajā. Dievs šajā ziņā ir augšāmcēlis mūs līdz ar Kristu (Ef.2:5,6) un paaugstinājis debesīs. Un viss šis process ir Gara sniegums.
Tātad, “Gars” ir mūsu kristītājs, tas spēks, kas pieceļ mūs no simboliskā kristību kapa un dod mums jaunu dzīvi. Tas padara cilvēka – ‘kristītāja’ lomu mazsvarīgu. Bet ko nozīmē “Gars” šajā kontekstā? Pats Kungs Jēzus ir dzīvu darītājs Gars (1.Kor.15:45). Gars ir tas, kas dara mūs dzīvus; bet iedziļinieties Jņ.6:63:”Gars dara dzīvu...vārdi, ko es uz jums runāju, ir gars un dzīvība”. Augšāmcelšanās process līdz ar Kristu kristībās, piecelšanās no ūdens, kas pārstāv kapu, tādēļ ir pateicoties Kunga Jēzus darbam caur Viņa Garu un Viņa vārdu. Viņš ir “Tā Kunga Gars” (2.Kor.3:18). Kristībās mēs piedzimstam no ūdens-un-gara (Jņ.3:5; grieķu variantā ūdens un gars ir apvienoti vienā). Kristībās mēs esam nomazgāti “Kunga Jēzus Kristus Vārdā un mūsu Dieva Garā” (1.Kor.6:11). “Kas turas pie Tā Kunga, ir viens gars ar viņu” (1.Kor.6:17). Mēs esam izglābti “ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā, ko Viņš bagātīgi pār mums izlējis caur Jēzu Kristu, mūsu Pestītāju” (Tit.3:5,6).
Kāda ir šo augsto ideju loma mūsu praktiskajā dzīvē, ir viela nopietnām pārdomām katram no mums. Jo, lai kā mēs kautrētos pieminēt Gara darbu, šie panti ataino mūsu patieso stāvokli šodien. Šībrīža kontekstā es tikai uzsveru, ka Kungs Jēzus caur Savu Garu ir Tas, kurš augšāmceļ mūs no kristību ūdens jaunai dzīvei Viņā. Tā ir Viņa un Viņa darba noniecināšana, kad mēs pierakstam kādu nozīmi tam cilvēkam, kas pietur mūs aiz pleciem, pieceļot mūs no ūdens, Viņš, nevis cilvēks, ir mūsu Pestītājs.
