Mājas lapa
10.6.1. “KAS IR MANS BRĀLIS?”
Es esmu novērojis, ka mūsu ceļam Patiesībā ir tieksme novirzīties divās galējībās: no vienas puses, liberāla mācības uztvere, kas līdz ar tuvināšanos pasaulei, beigu beigās noved līdz jebkādas atšķirības starp mums un tiem, no kuru vidus mēs tikām atpirkti, izzušanai; un no otras puses, fanātisms attiecībā uz atdalīšanos no citiem, kas tikai padara ‘Patiesību’ par ieganstu, lai uzkurinātu mūsu lepnību, pasīvo dzēlīgumu un vēlmi tiesāt mūsu pašu brāļus. Es uzskatu, ka pie šīs kategorijas pieskaitāma arī doma, ka brāli, kura uzskati par sadraudzību atšķiras no mūsējiem, mēs vairs nevaram saukt par brāli. Mēs kļūstam brāļi cits citam pēc kristībām Kristū, kas pamatojas mūsu ticībā patiesajam Evaņģēlijam. Tādēļ jebkurš patiesi kristītais ir mūsu brālis; neskatoties uz to, kas viņu ir kristījis. Lietojot Brāļa Robertsa izteikumu, ir “patiesi principi un nenoteiktas detaļas”. Ja kāds tiek kristīts, kura pamatprincipu sapratne ir aplama, viņš nav brālis. Bet ja viņa atšķirība no mums ir tikai detaļās, tad viņš tomēr ir brālis. Mēs varam uzskatīt viņu par brāli, kuram ir kļūdaini uzskati – bet tomēr par brāli. Pat ja mēs atraujamies no brāļa, “neizturieties pret to kā pret ienaidnieku, bet pamācait to kā brāli” (2.Tes.3:6,15). Tas ir pietiekami skaidri teikts. Ir brāļi, kas ir “nomaldījušies no patiesības”, saka Jēkabs (5:19) un mums ir jācenšas atgriezt tos no maldu ceļa. Bet tie arvien vēl ir brāļi, kaut arī nomaldījušies brāļi. Pāvila vēstulēs korintiešiem un galatiešiem bieži lietots vārds “brāļi”, kaut gan viņš apsūdz tos visnegantākajās kļūdās – Kunga augšāmcelšanās noliegšanā, pļēgurošanā Tā Kunga mielasta laikā, patvēruma došanā asinsgrēkā kritušam brālim. Taču viņš tos sauc par “brāļiem”. Pat netiklais brālis tomēr tiek saukts par brāli, kaut arī Pāvils iesaka nebiedroties ar to (1.Kor.5:11).
Vai kāds ir vai nav brālis, ir atkarīgs no viņa kristību patiesuma. Tāpat kā jūsu dabiskais brālis ir jūsu brālis vienmēr, ko viņš arī nedarītu, tā arī brālis Kristū paliek jūsu brālis. Kad brālis no citas sadraudzības grib mums pievienoties, viņš parasti netiek otrreiz kristīts. Tādējādi, mēs pieņemam par patiesām visas kristības, kuru pamatā ir kristadelfiešu pamata mācība, un mēs atzīstam viņus par mūsu brāļiem. Ja mēs viņus nesaucam par brāļiem, mēs apšaubām viņu kristību patiesumu un tādēļ viņus būtu jākristī no jauna, ja viņi vēlētos mums pievienoties. Tas ir pilnīgi aplam. Mums nav tiesību sacīt, ka kāds vairs nav brālis Kristū, ja viņa domas nesakrīt ar mūsējām, mēs arī nevaram likt noprast, ka tikai mūsu sadraudzībā kristītie ir patiesi kristīti. Kristību patiesums ir atkarīgs no mūsu zināšanām un attieksmes nevis no personas, kas mūs kristī. Galu galā mēs esam kristīti vienīgi Kungā Jēzū Kristū (un neizlaidīsim šo brīnumu no mūsu apziņas), nevis kādā no daudzajām kristadelfiešu vai kādu citu draudzēm. Teorētiski pat paša kristības ir iespējamas. Mēs nedrīkstam domāt, ka tie, kas atstāj mūsu sadraudzību, vairs nav brāļi vai māsas. Tas nozīmētu, ja viņi nolemtu atgriezties, tad mēs atkal sauktu tos par brāļiem; tas novestu pie tā, ka mūsu lēmums pieņemt viņus mūsu sadraudzībā, padara viņus par brāļiem Kristū, nevis viņu ticība un kristības Kungā Pestītājā.
Mums ne tikai nav tiesību un spēju izravēt nezāles no kviešiem (tas mums ir jāatstāj līdz tiesas dienai); bet JD mācība skaidri nosaka: kā mēs tiesājam / nosodām brāli, tā arī mēs tiksim tiesāti. Tātad, ja kāds ir patiesi kristīts Kunga Jēzus Kristus Patiesībā, nesaki, ka viņš nav brālis, vismaz sevis paša mūžīgās dzīvības labad, ja ne citādi. Apsverot visas šīs lietas, pacentieties nonākt pie patstāvīga sprieduma, akli nepakļaujoties kāda cita brāļa izteiktajām domām. Un pamudiniet arī citus atteikties no domas, ka jebkurš, kas nav mūsu sadraudzībā, nevar būt brālis Kristū. Jo galīgais šādu viedokļu paušanas rezultāts ir kulta mentalitāte: visi, kas ir ārpus mums ir lieli, slikti un ļauni, un tikai mēs esam taisni Dieva priekšā, mums ir jāizslēdz ikviens, kas iedrošinās nepiekrist mums kādā jautājumā...kamēr mēs esam galīgie lēmēji par cilvēka statusu Dieva priekšā. Ja jūsu brālis ir vājš, pamācat viņu “kā brāli”, aizrādiet viņam kā brālim, nebiedrojieties ar viņu, ja tas ir nepieciešams – bet nesakiet, ka viņš vairs nav brālis. Un atcerieties, ka mūsu attieksme pret vismazākajiem (grieķu valodā tas parasti tiek attiecināts uz garīgajā ziņā vājākajiem) brāļiem, ir mūsu attieksme pret Kungu Jēzu, un tā tiks ņemta vērā tiesas dienā (Mt.25:45); jo, ja cilvēks nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, kā viņš var apgalvot, ka mīl Dievu, ko viņš nav redzējis (1.Jņ.4:20)? “Kāpēc tu nicini savu brāli [tas ir tik muļķīgi un neloģiski garīgajā ziņā, saka Pāvils]? Mēs taču reiz visi stāvēsim Dieva soģa krēsla priekšā” (Rom.14:10) un uz ceļiem lūgsim Viņa žēlastību un labvēlību, kura mums tagad būtu citiem jāsniedz.
