Mājas lapa
10.6 “AR KO MAN BŪT SADRAUDZĪBĀ?”
| Brālis Džons Tomass saskārās ar sadraudzības problēmu kristadelfiešu vēstures pašā sākumposmā. Bija izvirzīts arguments, ja kāds ir sadraudzībā ar vāju brāli, tad viņš ir līdzvainīgs. Brālis Tomass nepārprotami noraidīja šādu kolektīvas vainas jēdzienu: “Argumenta būtība ir, ka sadraudzībā (piemēram ar vergturiem) vergturi un tie, kas draudzējas ar viņiem, ir līdzvainīgi ļaunajās darbībās, tātad draugi arī ir vergu turētāji un izrīkotāji. Šis arguments nav pārliecinošs ... atsevišķu indivīdu pestīšana neizriet no viņu kaimiņa ticības tīrības, kaut arī tie var būt vienas un tās pašas eklēsijas locekļi (John Thomas, The Herald, 1851, pp.204, 120).
|
Vidusmēra cilvēks, kas nonāk saskarsmē ar kristadelfiešiem būs sastapies ar galveno, Centrālo kristadelfiešu organizāciju, kuras vispasaules biedru skaits ir aptuveni 50 tūkstoši. Taču ir vēl ap 2 tūkstoši kristadelfiešu, kas sadalās vairākās savstarpēji nesadarbojošās ‘sadraudzībās’. Katra no šīm sadraudzībām pieturas pie kristadelfiešu pamatmācības, taču ir izvēlējusies uzsvērt kādu no problēmām, kas nereti attiecas uz Bībeles mācību laulības jautājumos. Viņi visi atsakās lauzt maizi ar citu grupu biedriem, pat ja to individuālie uzskati neatšķiras. Visa šī situācija var likties stipri mulsinoša tiem kuri ir kristīti vienā no mazākajām grupām. Sekojoša tabula ilustrē izveidojušos fragmentācijas līmeni.
|
Ir jāatzīmē, ka galvenā, centrālā kristadelfiešu masa ( kas sastāda 50 000, tātad absolūto vairākumu) nav tādā veidā saskaldīta. Šī skumjā aina, kas zemāk attēlota, diemžēl, nav pilnīga. Ir burtiski desmitiem nelielu atšķēlušos grupiņu, nevienā no kurām nav vairāk par 20 cilvēku, kas neietilpst lielajā sadraudzībā. Tās arī sludina, cenzdamās pievērst jaunus biedrus. Jo mazāka sadraudzība un jo nopietnāka tās pārliecība par to, ka tikai viņiem ir taisnība, jo lielāka tieksme pēc jauniem biedriem. Novērojumi liecina, ka jo mazāka sadraudzība, jo lielāku uzsvaru tā liek uz sludināšanas nepieciešamību. Skumji, bet šobrīd Kungs otras atnākšanas laikā atradīs Savu namu sašķēlušos. Ikviena no mums svētais pienākums ir darīt visu, kas mūsu spēkos, lai panāktu vienotību mūsu vidū, pirms šis laiks pienāks.
The table
Rodas jautājums: kā radās šāda fragmentācija? Atbilde ir šo atšķēlušos grupu uzskatos, kuru priekšstati par sadraudzību neizbēgami noved pie šķelšanās. Viņi uzstāj, ka ikviens šīs grupas biedrs ir tieši tādos pašos uzskatos pat par lietām, kas nav Evaņģēlija pamatmācībai būtiskas, un viņi izslēdz no savas sadraudzības jebkuru, kas lauž maizi ar kādu, kas lauzis maizi ar kādu citu, kas varētu būt kļūdījies. Teiksim, ir kāds brālis izolācijā Dienvidāfrikā, kas kristīts vienā no mazākajām grupām. Viņš uzzina, ka netālu no viņa dzīvo kristadelfieši no galvenās, centrālās grupas, kuru ticība ir tieši tāda kā viņam. Viņš lauž maizi ar tiem un viņu apmeklē (teiksim) brālis no Kenijas, ar kuru viņš lauž maizi. Mazā sadraudzība izslēgs šo Dienvidāfrikas brāli un Kenijas brāli un jebkuru, kas lauž maizi ar viņiem. Ja kādi no Kenijas brāļiem tam nepiekritīs, arī tie tiks izslēgti. Ja tie šķērso Ugandas robežu un lauž maizi ar brāļiem tur, tad arī Ugandas brāļi tiek izslēgti un tā tālāk un tā joprojām. Tāda veida sadraudzība nevar neizsaukt plaša mēroga šķelšanos – kā tas arī ir noticis. Ievērojiet, ka augstāk minētajā tabulā gandrīz visas nošķēlušās grupas atkal sadalās, piemēram, The Dawn sadalās Purley grupā, The Antipas un The Watchmen (un daudzās citās vēl mazākās grupiņās). Tāda bezgalīga sadalīšanās ir neizbēgama, ja pieturas pie “kolektīvās atbildības’ jēdziena – proti, ka viena kļūmīga brāļa vaina pāriet pie cita maizes laušanas rituālā, tad pie nākošā, un nākošā utt.
Šāds sadraudzības modelis ne tikai nestrādā, bet nekur Bībelē netiek mācīts. Ikviens, kas ir kristījies, ticēdams patiesā Evaņģēlija mācībai, ir mūsu brālis vai māsa, neskatoties uz to, kas viņus kristījis, vai kā viņus sauc. Titus bija Pāvila bērns “kopīgā ticībā” (Tit.1:4). Ticība, tā mācība, kuru Pāvils viņam darīja zināmu, un kurai ticēdams viņš kristījās, padarīja viņu par Pāvila dēlu; un ticība bija tā, kas turēja viņus kopā sadraudzībā. Ticība, kā to izklāsta pamatmācība, nosakot kristīšanās nepieciešamību, ir mūsu kopības, mūsu sadraudzības citam ar citu pamats. Visus kristadelfiešus vieno šīs mācības izpratne. Vairums eklēsiju pulcējas, ņemot par pamatu BASF (The Birmingham Amended Statement of Faith) izklāstītos Viena Evaņģēlija ticības pamatus. Ja kāds ir kristījies, tad mums pret viņu ir svēts pienākums. Ja mēs nevaram mīlēt brāli, kuru mēs esam redzējuši, tad mēs nevaram apgalvot, ka mīlam Dievu, mūsu kopīgo Tēvu, kas izpaužas šajā brālī (1.Jņ.4:20). Pat ja mēs domājam, ka daži sauc sevi par ‘kristadelfiešiem’, nebūdami kristīti pēc šī nolikuma, tas neatņem mums mūsu vienotību ar tiem, kas ir kristīti saskaņā ar nolikumu.
Viena miesa
Viena miesa – tā ir parasta tēma Jaunajā Derībā. Bet tai ir spēcīgas saknes Vecajā Derībā. Bija viena izraudzīta tauta, viena zeme, viena saiešanas telts, viens altāris, viena derība, viens templis – Dievs nepārprotami vēlējās redzēt Savu tautu vienotu jau Vecās Derības laikos. Izraēla tika izvesta no Ēģiptes kā viena ģimene (Am.3:1). Vissenākā vienas miesas priekšnojauta rodama 1.Moz 2:24: “Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu”. Ja mēs visi esam vienas miesas locekļi, tas mums uzliek par pienākumu censties pēc vienotības citam ar citu. Mēs nevaram vienkārši apsēsties un domāt: ‘Nu, labi, mēs esam viena miesa’; tāpat kā arī laulātie nevar teikt, ka tie ir viens vesels, jo tie ir “viena miesa”. Tā labā ir jāstrādā, ja mēs patiesi gribam būt vienoti. Tāpat tas ir arī ar vienu miesu Kristū. Kaut gan Dievs atdalīja Izraēlu no Jūdejas, tādējādi sodīdams tos par atkrišanu (salīdz. ar Dieva sēto apjukumu ēģiptiešu un Sihemas vīru starpā, Jes.19:1,2,14; Soģu 9:23), tomēr būtībā Viņš nekad neatzina šo dalījumu, jo bija viens Izraēls, viena miesa. Viņš teica, ka dalīšanās ir lielākā traģēdija, kas var piemeklēt Viņa tautu (Jes.7:17). Galīgā Izraēla un Jūdejas apvienošanās otrās atnākšanas laikā ir uzsvērti deklarēta Vecajā Derībā (piemēram, Jer.3:18; Ecēh.37:16,19; Cah.9:13). Šis sadalījums dziļi skāra praviešu laika ticīgos un skumjas par to nerimās, tāpat kā tas jūtams arī tagadējā miesā Kristū. Ir daudz fragmentu, kuros Dievs uzsver Izraēla un Jūdas faktisko vienotību. Divi paralēlisma piemēri:
“Dievs ir visu atzīts Jūdā,
Israēlā Viņa Vārds ir liels” (Ps.76:2).
“Tā Kunga Cebaota vīnadārzs ir Israēla nams,
un Jūdas vīri ir stādi, kam pieder Viņa sirds” (Jes.5:7).
Ir viens ganāms pulks, kurā ir visas uzticamās avis (Jņ.10:16). Ja mēs visi atsauksimies tā paša Gana balsij, mēs salasīsimies ap Viņu (Ecēh.34:5). Korintas eklēsijas vislielākā problēma, Pāvils apgalvoja, bija šķelšanās (1.Kor.1:11; un ievērojiet, ka tieši ar šo problēmu viņš sāk savu vēstuli, nevis ar asinsgrēku, piedzeršanos maizes laušanas laikā, aplamu mācību...). Mēs visi esam iepotēti vienā un tai pašā eļļas kokā (Rom.11). Ir viens vīnakoks un mēs tie zari (Jņ.15). Nav tā, ka Kristus ir stumbrs un mēs esam zari. Mēs esam zari, mēs esam vīna koka sastāvdaļas; visi, kas esam Kristū arī esam Kungs Jēzus. Jņ.3:11 Viņš saka “mēs...”, domājot “Es...”, tā Viņš sajuta vienotību starp Sevi un Savējiem. Viņš jautāja Saulam “Kāpēc tu Mani vajā?” (Ap.d.9:4), atkal identificējot Sevi ar Saviem ļaudīm. Termins “Kristus” tiek lietots arī runājot par ticīgajiem, tik stipras ir Viņa vienotības saites ar Savu tautu (1.Kor.12:12). Kristus nav sadalāms un tādēļ, argumentē Pāvils, šķelšanās brāļu starpā ir absurds. Kristus nav dalīts un tādēļ arī mēs nedrīkstam būt dalīti (1.Kor.1:13; 3:3). Atcerēsimies šo spēcīgo argumentu, domājot par šo problēmu. Pāvils pat saka, ka neizšķirt Kunga miesu Tā Kunga mielasta laikā, tīšām izslēdzot dažus miesas locekļus, nozīmē ēst un dzert sev pašiem par sodu. Tik nopietni ir jāuztver šķelšanās. Mēs tikām aicināti Evaņģēlija zināšanai, lai mēs varētu būt sadraudzībā ar Kungu Jēzu Kristu – proti, sadraudzībā ar Viņu un Viņa Tēvu, un ar visiem citiem Kristū (1.Kor.1:9,10). Ja mēs pieņemam, ka brāļi un māsas ir apzināti kristījušies un līdz ar to ir Kristū, tad mums vienkārši ir jābūt sadraudzībā ar viņiem. Ja mēs to atsakāmies darīt, tad mēs rīkojamies pret Dieva būtisko mērķi – būvēt Sava Dēla miesu tagad, lai mēs varētu tādā veidā pastāvēt mūžīgi. Šķelšanās radīšana tādēļ ir grēks, kas var mūs izslēgt no Valstības (1.Kor.11:19 atsaucas uz Mt.18:7). Atteikties lauzt maizi ar brāli ir tas pats, kas pateikt, ka Viņš nav Kristū; jo kad mēs laužam maizi, mēs ar to apliecinām, ka esam viena maize, viena miesa (1.Kor.10:16,17). Un kā mēs tiesājam, tā arī tapsim tiesāti (Mt.7:1). Krusta mērķis bija sapulcēt kopā vienā visus Dieva bērnus (Jņ.11:52), lai mūsu starpā īstenotos Tēva un Dēla mīlestība (Jņ.17:26). Ja mēs atbalstām šķelšanos, mēs noraidām Kunga upura galveno mērķi.
Ja ir šķelšanās, tad ir acīmredzami, ka tās pastāv tikai kristadelfiešu prātos – nevis Dieva prātā, kuram mēs esam viena miesa. Ja mēs atzīstam, ka brālis ir likumīgi kristīts un ir Kristū (proti, ir kristadelfietis), tad mēs esam cieši saistīti ar viņu, neskatoties uz viņa izcelšanos, ādas krāsu, valodu, atrašanās vietu un tamlīdzīgi. Tas ir viens no skaistākajiem sadraudzības Kristū noslēpumiem: ka mēs esam tik nesaraujami saistīti: “Mēs daudzi kopā esam viena miesa Kristū, bet savā starpā visi esam locekļi” (Rom.12:5). Mēs kļūstam viena miesa ar Kristu pēc pareizas kristīšanās Jēzus Kristus Vārdā. Mūsu kristības nav tikai mūsu apgalvojums par attiecībām ar Kungu Jēzu; tās ir arī zīme, ka mēs kļūstam par Kristus miesas locekļiem, vienas ticīgo draudzes, eklēsijas locekļiem (Kol.1:24). Draudzes locekļu skaits aug caur kristībām (Ap.d.2:41,47; 5:14; 11:24); tātad kristības dod iespēju piebiedroties vienai Kristus miesai, būt Kristū. Pacentieties apjaust, kā tas ir, kad ikviens, kas pareizi kristīts ir vienas miesas loceklis un ir cieši saistīts ar visiem citiem miesas locekļiem: “Jo, kā miesa ir viena un tai daudz locekļu, bet visi daudzie miesas locekļi kopā ir tomēr viena miesa, tā arī Kristus. Jo arī mēs visi esam vienā Garā kristīti par vienu miesu...Jo arī miesa nesastāv no viena, bet no daudziem locekļiem” (1.Kor.12:12-14). Pāvils savā nerimstošajā garā cenšas to ieskaidrot atkal un atkal. Viņš turpina, sakot: “Ja kāja sacītu: tā kā es neesmu roka, es nepiederu pie miesas, - tomēr tā pieder pie miesas”. Un tā tas ir arī draudzēm, kuras apgalvo, ka ir atšķēlušās no kristadelfiešiem; tāpēc ka viņi saka, ka nepieder pie miesas, tomēr nenozīmē, ka tā tas ir. Mēs esam aicināti Valstības cerībā “kā viena miesa” (Kol.3:15); visi, kas saņem patiesā Evaņģēlija aicinājumu, ir viena un tā pati miesa. Ir viena miesa, vienota ticībā vienā cerībā, Tēva un Dēla sapratnē, kas visi ir vienā kristībā (Ef.4:4-6). Tātad, mums ir jābūt (un ir jāvēlas būt) sadraudzībā ar jebkuru, kas tic Evaņģēlija pamatmācībai un ir kristīts un staigā Kristū. Vienotības nepieciešamība mūsu starpā ir tik daudzkārt uzsvērta (piemēram, 1.Kor.1:10; Rom.15:5,6; Fil.2:2; Ef.4:31,32; Kol.3:12-15).
Sadraudzība miesā
Deklarācija, ka mēs esam viena miesa, izpaužas kopīgajā maizes laušanā. “Svētības biķeris, ko mēs svētījam, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm? Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus miesu? Jo kā ir viena maize, tā mēs daudzi esam viena miesa, jo mēs visi esam šīs vienas maizes dalībnieki. Uzlūkojiet pēc miesas Israēlu! Vai tie, kas piedalās upura ēšanā, nestāv kopībā ar altāri?” (1.Kor.10:16-18). Visiem, kas ņem dalību Kunga Jēzus pestīšanas darbā ar patieso kristīšanu, ir jālauž maize kopā. Tāpat kā jūdi bija apvienoti pie altāra, ēdot no tā, tā arī visi, kas saistīti ar altāri-Kristu (Ebr.13:10) parāda to, ēzdami maizi un dzerdami biķeri Kunga piemiņai. Ja mēs atsakāmies lauzt maizi ar brāļiem, mēs apgalvojam, ka viņi ir ārpus derības attiecībām ar Dievu, ka viņiem nav daļas Izraēlā. Kungs Jēzus salīdzināja vienā miesā visus patiesi dievbijīgos pie krusta (Ef.2:16). Visiem, kas salīdzināti vienā miesā pie krusta, tādēļ ir pienākums būt sadraudzībā ar citiem vienā miesā. Atsakoties to darīt, mēs savā veidā mēģinām atcelt krusta mērķi. Viņš mira tai nāvē, kādā Viņš mira, lai Viņa paustā mīlestība izpaustos mūsu vidū (Jņ.17:26). Miesas šķelšana ir krusta darba anulēšana. Kā skumjš, gudrs, sirms brālis reiz klusu izdvesa, “tas ir satriekts krusts”.
Dieva nodoms ir “lai neceltos miesā šķelšanās” (1.Kor.12:25). Ja mēs atsakāmies lauzt maizi ar patiesajā veidā kristītajiem, dievbijīgi dzīvojošiem brāļiem – tad mēs rīkojamies pretēji Dieva gribai. Un ja mēs saraujam attiecības ar jebkuru, kas nepiekrīt mūsu viedoklim par brāli, mēs darām to pašu, par ko nosodīja Diotrefu: “”Diotrefs, kas labprāt grib būt pirmais...neuzņem mūs...un ar to viņam nepietiek, viņš pats neuzņem brāļus un neļauj to darīt tiem, kas to grib, un izstumj tos no draudzes” (3.Jņ.10,11). Lūk, tieši šāda ir mazākuma draudžu nostāja. Ja kāds no draudzes lauž maizi ar kādu no citas sadraudzības, pat ja viņu ticības neatšķiras, tad tas tiek izstumts no draudzes. Un ja kāds no draudzes nepiekrīt tādam slēdzienam, tad arī tas tiek “izstumts no draudzes”. Tā ir milzīga kļūme: sirdsšķīsts brālis lauž maizi ar citu brāli, kas nepauž aplamas mācības un ir dievbijīgs – un viņš tiek izstumts. Lai mūsu sadraudzības uzskati nekad nepieļauj kam tādam notikt! Maize, kuru mēs laužam, ir ne tik daudz krustā sistās asiņainās miesas tēls, bet Kristus miesas kā vienas eklēsijas simbols. Fiziskā miesa netika lauzta; bet lauzdami maizi, mēs parādām, ka mēs ikviens esam Kristus lielā maizes klaipa daļa. Pāvils skaidri norāda, ka necienīga izturēšanās pret Kunga miesu ir zaimošana. Kontekstā korintieši bija sašķēlušies un neieredzēja cits citu. Tādēļ maizi laužot, viņi noziedzīgi izturējās pret Tā Kunga miesu un asinīm. Maizi laužot mēs ikreiz paužam savu vienprātību ar visiem miesas locekļiem – kā ģeogrāfiskajā ziņā, tā arī laika ziņā. Tātad, pieņemt, ka brālis ir pilntiesīgs miesas loceklis, bet nelauzt maizi ar viņu, ir acīmredzama pretruna.
Ir vērts apsvērt, ka visi, kas būs Valstībā, ir vienā miesā. Tādēļ šī miesa, Dieva skatījumā, pastāv ne tikai pāri telpai, bet arī pāri laikam. Mēs visi tiksim glābti, jo mēs identificējamies ar Kristus miesu. Bauslība norādīja, lai “ikviens israēlietis patur sava tēva īpašumu”, stājoties laulībā savas cilts ietvaros, lai uzturētu vienotību ar agrīnajiem ticīgajiem (4.Moz.36:8). Vienotības skaistumu mēs pilnībā aptversim tikai Valstībā.
Kā rīkoties pārkāpumu gadījumā
Tomēr sadraudzības problēmai ir arī cita puse. Gaisma nedraudzējas ar tumsu. Tādēļ ir nepieciešams atdalīties no tiem brāļiem, kas atklāti savā mācībā vai dzīves veidā ir nolieguši Dieva Patiesību, neskatoties uz vairākkārtējām plašām diskusijām ar tiem. Taču mūsu atbildība par saišu saraušanu nevar sniegties pāri mūsu vietējam kontekstam. Ikvienam izraēlietim bija jāpārliecinās, lai Pashā svētku laikā neredz raugu visās viņa robežās (5.Moz.16:4 – “pie tevis” vienskaitlī). Un ir arī pastāvīgi jāuzsver, ka mēs esam atbildīgi par sadraudzību ar visiem ticīgajiem, kas dzīvo vienā Ticībā. Svarīgi ir arī neiekrist citā galējībā – pastāvīgi sūroties par citu šķietamajām vājībām; ja mums ir jāaizrāda kādam, darīsim to, neaizmirstot par pašu vājībām (Gal.6:1). Un neaizmirsīsim, ka mums ir tieksme domāt par skabargu brāļa acī, ignorējot baļķi savējā (Mt.7:5). Šī nelielā līdzība māca, ka kad vien mēs redzam kāda cita ticīgā pārkāpumu, arī mēs esam pie vainas; jo tāpat kā skabarga arī baļķis ir no koka. Kungs saka, ka ir vairāk nekā iespējams, ka mūsu pārkāpums tai jomā, kurā mēs esam saredzējuši brāļa nelielo vājību, ir vēl daudz lielāks.
Ir dažādi līmeņi sadraudzības pārtraukšanai ar citiem ticīgajiem. JD mācības par attiecībām eklēsijā analīze ievieš skaidrību šai ziņā. Dažu brāļu ir vienkārši jāvairās, jāturas tālāk no viņiem, ne obligāti tādēļ, ka viņi paši sludina aplamu mācību (Rom.16:17). Nopietnāk 2.Tes.3:15 traktē gadījumus, kad mums nav jāizturas pret brāli kā pret “ienaidnieku”, ‘pretinieku’, bet jāpamāca to kā brāli, “nesaejoties” ar to. Mt.18:17 apraksta citus gadījumus, kad noklīdušais brālis jātur par pagānu (kaut gan atzīmējiet, ka lietots vienskaitlis: “turi viņu par pagānu”, jo runa ir par personīgu lēmumu, nevis par izslēgšanu no eklēsijas); un ejot vēl soli tālāk, 1.Kor.5:11 iesaka, lai mēs nebiedrojamies ar brāli, kas ir netikls. Šie dažādie ‘attālināšanas’ veidi no sadraudzības varētu pastāvēt starp mums un viltus mācītāju un tiem, kas aplami izprastas ‘mīlestības’ vārdā tomēr nesarauj attiecības ar to. Taču, visas tāda veida atsvešināšanās nenozīmē tiesāšanu. No līdzības par nezālēm mēs uzzinām, ka tikai Kungs var izravēt nezāles tiesas dienā. Šī līdzība arī atklāj, ka Kungs paredzēja, ka Viņa nākamajiem kalpiem būs vēlēšanās izravēt citus ticīgos, kas faktiski ir Kungam pieņemami – un tādēļ tiem ir jāļauj labībai un nezālēm augt kopā, pat ja viņiem ir ļaunas nojautas par dažiem eklēsijas brāļiem. Līdzīgi, Rom.14:1 iesaka pieņemt tos, kas ticībā ir vāji, un netiesāt viņu domas, ja viņi ir ticībā. Eklēsijas disciplīna nenosaka brāļu ‘izravēšanu’ un tiesāšanu. Neuzdrīkstēsimies neko tamlīdzīgu – mūsu mūžīgās dzīvības vārdā. Mēs pakļaujamies Bībeles pamatmācībai, kas nosaka atdalīšanos no visa, kas nav pareizs. Visas tādas atdalīšanās ir skumīgas; Korintas eklēsijai bija teikts, ka jābūt noskumušiem, ja jāatdalās no tā, kas atstājis ticību (1.Kor.5:2). “Visam Israēla namam” bija jāapraud Kunga sadedzinātie Nadabs un Abija (3.Moz.10:6). Samuēls bija noskumis un Dievs nožēloja, kad Sauls tika beidzot atmests (1.Sam.15:35). Pāvils raudāja, rakstot par dažiem atkritušajiem eklēsijā (Fil.3:17-19). Jāsaka, ka ‘kolektīvās atbildības princips’ – simtiem brāļu un māsu izslēgšana tā iemesla dēļ, ka viņi lauž maizi ar vāju brāli – nedod iespēju skumt par katru no atstumtajiem.
“Manā kompetencē nav izdot izslēgšanas no baznīcas bulus, bet vienkārši parādīt, ko māca un pavēl patiesība. Man ir darīšana ar principiem, ne cilvēkiem...Visi, ar kuriem apustuļi bija sadraudzībā, ticēja [patiesībai]; un visi apustuļu eklēsijās, kas neticēja – un tādi bija – nelauza maizi ar apustuļiem, bet pretojās viņu mācībai; un sapratuši, ka nebūs pēc viņu prāta, Jānis saka, “viņi ir izgājuši”, lai atklātos, ka viņi nav mūsējie un nāk no antikrista (1.Jņ.2:19). Apustuļi viņus neizdzina, tie aizgāja paši, jo nepanesa veselīgo mācību (2.Tim.4:3). Tad sludini vārdu un uzmundrini ar visu garo ciešanu ceļu un mācību. Tas ir attīrīšanās līdzeklis. Ignorē brāli šo un brāli to šajā mācībā, jo personības nepalīdz argumentācijā. Sludini to apustuļu mācību, kam jūs visi kā viens ticat. Uzņemiet sadraudzībā vienīgi uz šī pamata. Ja pēc šāda jūsu paziņojuma, kāds ņem maizi un vīnu, ko jūs neesat piedāvājuši, viņi to dara paši uz savu, ne jūsu atbildību”.
Džons Tomass, 1870.
Atdalīšanās nepieciešamība
Bauslība mācīja atkal un atkal, ka jāspēj izšķirt starp svētu un nesvētu, šķīstu un nešķīstu (3.Moz.10:10) – “ka jūs nemirstat”. Raugs (viltus mācības simbols) mājās (salīdz. ar eklēsiju) Pashā svētkos (salīdz. ar maizes laušanu) nozīmēja nāvi (1.Kor.5:7,8). Cilvēkam, kurš upurēja dzīvnieku Tam Kungam citā vietā un nevis “Saiešanas telts durvīs”, bija jāmirst (3.Moz.17:4). Tas var izklausīties pārāk bargi: viņš upurēja Tam Kungam, bet viņam bija jāmirst, jo tas, ko viņš darīja, varēja mudināt citus upurēt dzīvniekus citiem dieviem (3.Moz.17:5). Tas nozīmē, ka cilvēks tika izslēgts no sadraudzības ne vien savas fiziskās rīcības dēļ, bet tā iespaida dēļ, kādu šī rīcība varēja atstāt uz citiem. Ēlis, kaut arī pats taisns daudzējādā ziņā, tika atraidīts tieši tādēļ, ka nestājās pretī savu dēlu atkrišanai; Dieva acīs arī viņš personīgi ‘nicināja’ Dievu un uzbarojās uz Dieva upuru rēķina, kaut gan viņš pats patiesi mīlēja Dievu (1.Sam.2:29; 4:18). Tāpēc ka Ēlis nedisciplinēja savus dēlus, Dievs to redzēja darām visas tās lietas, par kurām viņš stingri neaizrādīja saviem dēliem. Cilvēks, kurš nenosargāja savu badītāju vērsi, tika uzskatīts par līdzvainīgu vērša izdarītajā noziegumā un tādēļ viņam bija jāmirst, ja vērsis nobadījis kādu vīru vai sievu (2.Moz.21:29). Viltus mācība tiek pielīdzināta raugam (Mt.16:6); un rauga klasiskās īpašības ir rūgt un izplatīties. Tādēļ, tas ir jālikvidē, saka Pāvils (1.Kor.5:8), lai novērstu citu iespaidošanas iespēju. Taču ievērojiet, kā viņš pavēlēja izmēzt veco raugu, ne sevis dēļ – Pāvilu nevarēja vainot ‘kolektīvas vainas principa’ piekopšanā – bet pārējo eklēsijas locekļu dēļ (1.Kor.5:7-9,12; 2.Kor.7:12).
Atdalīšanās mācība sākas ar Izraēla iziešanu no Ēģiptes cauri Sarkanās jūras ūdeņiem (salīdz. ar kristīšanos). Iespējams, ka Jņ.12:11 norāda uz to, ka Kunga agrīnie pievērstie atstāja sinagogu pēc pašu iniciatīvas līdz ar Kristus Patiesības apjausmu. Dažreiz tiek maldīgi uzskatīts, ka mēs varam atrasties citas baznīcas draudzē, kamēr mūs no tās nepadzen. Bet saskaņā ar Bībeles mācību, atdalīšanās ir mūsu atpirkšanas procesa stadija; tas ir kaut kas, kas mums ar Dieva palīdzību ir jāsasniedz; mūsu pestīšanas labad mēs nevaram palikt sadraudzībā ar atkritējiem. Jebkurš, kas pareizi izprot patieso Evaņģēliju, pats apzināsies, ka atkritēju draudze ir jāatstāj; viņi to paši zina gandrīz vai bez teikšanas. Apgalvojumi, ka mums ir brīv stāties sadraudzībā ar atkritējiem, norāda uz to, ka mēs vienkārši traģiski neizprotam patiesā Evaņģēlija pamatmācību. Atgriešanās briesmas pie maldīgās reliģijas vajāja Pāvilu nemitīgi (Ap.d.20:31; vēstule ebrejiem un daudzas citas). Taču Gars uzturēja viņā šo attieksmi. Ja mēs ļaujam maldīgai mācībai izplatīties mūsu vidū, mēs nevarēsim apgalvot, ka esam bez vainas. Eklēsija ir Dieva templis. Agrāk vārtsargi pārbaudīja tos, kas nāca iekšā (2.Laiku 23:19). Bet ar laiku vārtu sargi sāka ielaist arī pagānus, ļaudis, kas nebija derībā ar Dievu: un tas bija pamats viņu nosodījumam (Ecēh.44:7,8). Iespējams, ka viņi to darīja aplami izprazdami apkārtējās pasaules “mīlestības” principu.
Pēc dabas mums nenākas viegli pieņemt grēka nopietnību, tā izplatīšanās īpašību un to, ka mums ir jānorobežojas no tā. Kā Jeremija, tā arī Ecēhiēls bija izbrīnīti, kad tiem atklājās, cik lielā mērā Izraēlā ir demoralizēta pamatmācība (piemēram, Ecēh.8:9; 13:22). Pinehasa sieva no sirds domāja, ka viņas atkritējs vīrs un vīra tēvs ir Izraēla “godība” (1.Sam.4:21). Pāvils mācīja Timoteju vairīties, griezties prom no viltus mācībām. Viņš kautrējās labot citus, viņš negribēja atteikties no sadraudzības ar tiem, kas to bija pelnījuši; tas, ka viņš apzinājās sevi arī grēcīgu esam, atturēja viņu; kamēr Pāvils teica, ka šīm lietām nav viņu jāattur no rājienu izteikšanas un Ticības stiprināšanas. Mums, kā garīgajam Izraēlam, piemīt šīs pašas tendences. Klasiskais piemērs lasāms 4.Moz.16.nodaļas notikumos. Eklēsijā kurā bija 2 miljoni locekļu, tikai kāds ducis no tiem apzinājās to pagrimuma pakāpi, līdz kurai tie bija nonākuši. Viņiem bija grūti pieņemt, ka Korahs, Datans un Abirāms ir tik slikti, par kādiem Dievs tos uzskatīja. Pat Mozum un Āronam to nebija viegli pieņemt: “Ja viens cilvēks apgrēkojas, vai tad Tev jāienīst visa draudze?”. Dieva atbilde faktiski bija: “Jā”. Viņš pavēlēja Izraēlam atdalīties no šiem vīriem, vai arī viņi mirs. Līdzīgi, arī pravieši brīdināja, ka ne tikai viltus mācītāji, bet arī tie, kas nokļuvuši viņu iespaida varā, tiks sodīti (Ecēh.14:10; Hoz.4:5).
Ja Pinehass nebūtu nokāvis vīru, kurš mācīja, ka laulības ārpus Ticības ir pieņemamas, Dievs būtu “pilnīgi iznīcinājis Israēla bērnus” (4.Moz.25:11). Dievs ir kaismīgs Dievs un Pinehass ir pelnījis uzslavu par to, ka iededzies dusmu kvēlē pret viltus mācības sludinātāju, viņš atdalījies no tā. Mūsu dabā ir novērsties no šo lietu svarīguma. Cilvēcīgi domājot, mums gribētos, lai Dievs to tik nopietni neuztvertu. Bet Dievam ir arī bargāka puse, tā puse, kuru mēs sākam apjaust, cienīt, saprast un novērtēt līdz ar mūsu garīgo izaugsmi. Taču, pēc visa teiktā, mums ir nopietni jāuzdod sev jautājums, vai kristadelfieši kā sadraudzība nav nolaidušies līdz Izraēla ticības atkritēju līmenim. Pat ja mēs jūtam, ka daži ir un ka mums ir jāatdalās no viņiem, tad tie citi, kas nav tik zemu krituši, ir vēl aizvien mūsu brāļi, ar kuriem mums ir jābūt sadraudzībā. Mums ir jāuzstājas pret vājībām un korupciju eklēsijā. “Kas atkāpjas no bauslības, tie slavē bezdievīgos, bet, kas glabā bauslību, ļaunojas par tiem” (Sal.pam.28:4). Mums ir jāturpina cīņa par Ticību (Jūdas 3). “Pamācīdams pamāci savu tuvāku, lai tev nav viņa dēļ jānes grēks” (3.Moz.19:17). Bet ja mēs strīdamies ar maldu ceļus ejošo brāli – tas vēl nenozīmē, ka mēs liedzam viņam piedalīties Kunga piemiņas rituālā. Un tas arī nenozīmē, ka mums jāatsakās lauzt maizi ar tiem daudziem brāļiem, kas arī vēlas pamācīt vājo brāli, bet nevairās līdz ar viņu piedalīties Kunga mielastā.
Jāatceras, ka lai gan savā ziņā visa Izraēla ir vainīga dažu grēkos (piemēram, Daniēls un Ezra pieskaita sevi pie vainīgas nācijas vainīgiem locekļiem), no šīs ‘kolektīvās vainas’ nevar paglābties, atstājot Izraēlu, derības nāciju. Un arī Dievs nekad nav personīgi vainojis kādu atsevišķu izraēlieti par cita izraēlieša pārkāpumiem (5.Moz.24:16). Galu galā Dievs neiznīcinās taisnos līdz ar ļaunajiem (1.M0z.18:24), kaut gan taisnie Izraēlā ir dažkārt cietuši savas nācijas apgrēcības rezultātā (salīdz. mūsu ciešanas Ādama grēka dēļ, kaut arī mēs neesam pie tā vainīgi). Taču grēka nosodījums nenāca neizvēlīgi. Bija laiks, kad viena neganta pilsēta tika sodīta ar sausumu, kad taisnāka tika svētīta ar lietu (Am.8:4). Vienmēr atcerēsimies kāds ir rezultāts, gala mērķis bauslim, kurš nosaka pretošanos viltus mācībai un rīcībai: sirdsšķīsta mīlestība, tīra sirdsapziņa un neviltota ticība (1.Tim.3:3-5) – nevis rūgtums, paštaisnums, pašapmierinātība, uzskatot sevi par šķīstiem atšķirībā no citiem, pateicoties Dievam, ka mēs neesam tādi grēcinieki, kādi ir citi.
Uz eklēsiju atstātais iespaids
Mūsu attieksme pret vienas Ticības mācību ir mūsu attieksme pret Kristus miesu. Pāvils stāsta, kā viņš vajāja Ticību un postīja “Dieva draudzi” (Gal.1:13,23). Ja mēs vājinām vienas Ticības mācību, mēs sāpinām mūsu brāļus un māsas un tādējādi sāpinām Kungu Jēzu. Ja jaunpievērstie nesaņem pienācīgu Ticības mācību, vai pārāk maz vērības tiek pievērsts mācībai, pievērstie cilvēki nepārzinās mācību, viņu kristības nebūs spēkā un Patiesība tiks zaudēta; bet būs draudze ar nosaukumu “kristadelfieši”. Ja mēs neizslēdzam no draudzes tos, kas piekopj viltus mācību, daudzi tiks “apgānīti” (Ebr.12:15); nevis ‘riskēs būt apgānīti’; viņi tiks apgānīti un zaudēs Valstības Cerību. Tas ir nopietni. Un jāatgādina, ka šie principi bija nosprausti Bauslībā: 5.Moz.29:22-28 brīdina, ka elkdievības dēļ (18-21.panti) zeme / Valstība tiks iznīcināta, Patiesība zaudēta un Izraēls vairs nebūs Dieva Derības tauta. Padomājiet par to. Ja kāda ticīgo grupa liecina, ka tā pacieš viltus mācītājus, tas novedīs pie Ticības zaudēšanas. Klusu ciešana nozīmē piekrišanu (4.Moz.30:12,15). Vai jūs spējat vismaz novērtēt, kāpēc mēs tik uzstājīgi pieprasām norāt viltus mācītājus? Dabīgā Izraēla skumjā vēsture ir rakstīta, lai mēs no tās gūtu mācību.
Pēdējo rindkopu rezumējums:
· Mums ir jāatdalās no viltus mācībām un tiem, kas tās izplata. Ikviens no mums ir par to atbildīgs. Bet tas ir jāsabalansē ar principu, kurš ir vēl jo vairāk uzsvērts Bībelē: ka mums ir jālauž maizi ar brāļiem, kas tic un dzīvo pēc Vienas Ticības, lai kā tie izturētos pret trešo pusi.
· Ja mēs pieļaujam Patiesības zaudēšanu, mēs sagādājam zaudējumu mūsu tagadējiem un nākamajiem brāļiem un māsām.
· Taču mēs nekādā ziņā nevaram tiesāt cits citu, nedz arī izteikt pieņēmumus par tiesas dienas rezultātu. Bet ikvienam ir jāatdalās no tā, kas ir nepatiess.
· Mēs nevaram būt atbildīgi par viltus mācītāju padzīšanu no draudzes vietās, kas nav mūsu pārziņā.
Līdzsvars
Un tomēr mums ir jābūt līdzsvarotiem. Eklēsijā neizbēgami parādīsies kā morāla, tā arī doktrināra vājība. To māca līdzība par kviešiem un nezālēm; un mums nav jānorūpējas atpazīstot un izravējot nezāles. Tā bija līdzības pamatmācība, kuru Kungs gribēja, lai mēs iegaumētu. Ja mēs runājam par kolektīvu atbildību, tad šī līdzība zaudē jēgu – jo mūsu mūžīgais liktenis būtu atkarīgs no tā, vai mēs uziesim un izdeldēsim jebkura veida negantību no mūsu sadraudzības. Ja mēs uzstājam, ka mūsu sadraudzība ir ‘šķīsta’, vai tas neskan pašpārliecināti? Neviens no mums nav šķīsts, mēs nemitīgi krītam grēkā. Kā tad mēs drīkstam atteikties lauzt maizi ar brāli, kas ir lauzis maizi ar citu brāli, kuru mēs saucam par ‘nešķīstu’? Mūsu pestīšana ir tikai no žēlastības vien, nevis no attālināšanās no viltus mācītājiem. Ja citi brāļi neattālinās, kaut arī mums liktos, ka tas viņiem būtu jādara, mēs nedrīkstam nošķirties no tiem, ja viņi ir patiesi kristīti Kristus Vārdā. Vecās Derības pravieši palika atkritēju sadraudzībā, lai aizlūgtu par Izraēlu; Jaunās Derības ticīgie palika samaitātajās eklēsijās, kāda bija Korintā. Pat tur, netiklības un viltus mācību pārņemtajā eklēsijā, kur nav iespējams cienīgi turēt Tā Kunga mielastu, Pāvils uzsvērti uzrunā tos: “mani brāļi” (biežāk pat nekā citās vēstulēs).
Visstingrākā liecība pret to, ka mums ir jāuztur pilnīgi nevainojama eklēsija ir atrodama vēstulēs septiņām draudzēm Atkl.2. un 3. Sardos bija “maz” tādu, kas nebija aptraipījuši drēbes un viņi bija atkritēju eklēsijas locekļi; taču Kungs Jēzus tos neuzskata par “aptraipītiem” (Atkl.3:4). Tas ir pietiekami pārliecinošs arguments par labu tam, ka kolektīvas atbildības princips kā tāds nepastāv. Šie uzticīgie ticīgie netika norāti par to, ka tie nebija novērsušies no citiem. Kunga kritika šķiet vairāk attiecamies uz to, ka viņi atļāva viltus mācībai attīstīties, nevis uz to, ka viņi nav nošķīrušies no tās. Smirna bija eklēsija, kuru Kungs nekritizēja; viņus nenorāja par to, ka viņi nebija nošķīrušies no citām vietējām atkritēju eklēsijām (Atkl.2:8-11). Sardu draudzes, kurā bija daudz viltus mācītāju, vecajiem iesaka stiprināt tos, kas vēl atlikuši, uzticīgo mazākumu, bet nekas netiek teikts par nošķiršanos no tiem, tāpēc ka tie biedrojās ar vājajiem brāļiem.
Salamana pamācības bieži runā par nošķiršanos un strīdiem ar tiem Izraēlā (salīdz. ar kristadelfiešiem kā garīgo Izraēlu), kas noklīduši (piemēram, 14:7; 28:4). Nedrīkstēja biedroties, sekot ļaunajiem grēciniekiem (1:11,14; 28:24). Bet viņi nebija vainīgi tikai tāpēc, ka bija vienā draudzē ar tiem; viņi nedrīkstēja biedroties un sekot tiem, proti, rīkoties tā kā viņi. Un nevienā vietā nav pat mājiena uz to, ka ticīgajiem būtu jāatstāj Izraēls tāpēc, ka tajā bija ļaundari.
Praktiskie secinājumi
No augstāk minētās argumentācijas izriet sekojoši praktiskie soļi:
- Mums ir jābiedrojas, jālauž maize ar tiem, kas ir patiesi kristīti vienā Kunga Jēzus Kristus miesā un turpina piekopt vienu Ticību. Mēs nevaram pieprasīt, lai visi eklēsijas locekļi būtu vienisprātis par absolūti visiem kristiešu dzīves aspektiem. Mūsu sadraudzības pamatā ir patiesā Evaņģēlija pamatmācība.
- Mums ir jānorāj un jāpamāca tie eklēsijas locekļi, vai tie mūsu tuvākajā lokā, kas ir vāji ticībā.
- Mēs nevaram būt atbildīgi par attālāko brāļu kļūdām, par kurām mēs dzirdam. Mums nav jāklausās tenkās par to cilvēku vājībām, kurus mēs nepazīstam.
- Mums ir jādara viss, lai nodrošinātu vienotību starp brāļiem un mums nav jānorobežojas no tiem, kas pieturas un dzīvo pēc Vienas Ticības.
- Pieturēšanās pie augstāk minētajiem principiem nedrīkst ļaut mums pieciest pamatmācības vājumu. Ja mēs satiekamies ar kristadelfieti, kuru mēs nepazīstam, mums ir jāpārliecinās, ka viņš/viņa tic tāpat kā mēs un tad tikai lauzt maizi ar viņu. Atteikšanās biedroties ar ticīgo ir grēks; bet nav pareizi arī turēt Tā Kunga mielastu ar jebkuru, neskatoties uz tā ticību un rīcību.
Pielikums 1: Kolektīvā vaina
Bieži sastopami apgalvojumi, ka ir Bībelē panti, kas atbalsta domu par kolektīvo grēku. Bez šaubām, viena sadraudzība kā viens vesels iespaidojas no individuālo locekļu grēka; taču mēs nevaram aizbēgt no miesas, būdami tās sastāvdaļa (vienīgi, ja mēs atstājam Kungu Jēzu Kristu), un tādēļ miesas stāvoklis visumā neizbēgami atstāj iespaidu uz mums visiem. Taču ievērojiet, ka neviens no citētajiem pantiem neliek domāt, ka kāda cita grēks var ienākt mūsos it kā tā būtu kāda vaina, kas celtos no baudītās maizes un vīna; vai arī ka ticīgajiem būtu jāatstāj viena miesa. Kolektīvā vaina, ja mums jālieto šī frāze, ir kaut kas, kur mēs neko nevaram darīt. Savā ziņā mēs esam saistīti ar pasauli tāpēc vien, ka esam cilvēki – “piederam pie dzīvajiem” (Sal.māc.9:4); mēs esam arī savā ziņā vainīgi par Dieva Dēla atraidīšanu – mēs novērsāmies no Viņa, uzskatījām Viņu par Dieva satriektu (Jes.53:3,4). Bet mēs tur neko nevaram darīt, ka esam cilvēku rases pārstāvji. Mēs nevaram atstāt piederību cilvēku rasei, tāpat kā mēs nevaram iziet no Kristus miesas. Izraēlam bija teikts izdeldēt jebkuru, kurš kalpo elkiem, bet ja viņi to neizdarīs, Dievs teica, ka Viņš pats izstums šo cilvēku no kopienas. Viņš nesaka, ka visa Izraēla tauta kļūs līdzvainīga un Viņš to uzskatīs par elkdievīgu šī viena cilvēka dēļ (3.Moz.20:5).
Tāpat kā Daniēls, Jesaja, Ezra un citi tika uzskatīti par grēcīgiem, bet personīgi tie nebija atbildīgi par citu grēkiem, tāpat kā Kungs Jēzus bija uzskatīts par grēcinieku krustā; Viņš, kas personīgi nebija grēkojis, bija padarīts par grēku mūsu dēļ (2.Kor.5:21). Viņš nesa mūsu grēkus, būdams cilvēku rasei piederīgs, tāpat kā Izraēla grēki tika pārnesti uz upurējamo dzīvnieku; bet personīgi Viņš nebija grēcinieks tikai tāpēc, ka bija viens no mums. Mūsu vaina, kā piederīgiem pie cilvēku kopienas, ir grūti izmērāma, bet savā ziņā mēs grēkojām “Ādamā” (Rom.5:12). Rom.5 kontekstā Pāvils norāda uz pretnostatījumu starp piedēvēto grēku caur Ādamu un piedēvēto taisnību caur Kristu. Atsaucoties uz mums dāvāto izpirkumu, vai mums nevajadzētu līdzīgi Kungam sniegt roku spitālīgajiem, biedrojoties ar vājajiem, lai vestu tos pie pestīšanas, nevis mesties prom no tiem, baidoties no ‘kolektīvās atbildības’?
Pielikums 2: Izpirkšana un sadraudzība
Jaunajā Derībā ir pietiekami daudz norādes, ka ir saistība starp sadraudzību un to, ka mēs visi esam vienas Kunga Jēzus miesas locekļi. Visi, kas ir izjutuši Kunga pestīšanas darbu, ir šī iemesla pēc sadraudzībā cits ar citu. No tā izriet, ja mēs atsakām sadraudzību kādam miesas loceklim, mēs liekam manīt, ka viņš ir ārpus izpirkšanas pieredzes. Tādējādi, mēs piespriežam nosodījumu, un “ar kādu tiesu jūs tiesājat... (Mt.7:1). Pārdomājiet sekojošo:
- “Ja mēs dzīvojam gaismā, kā Viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība savā starpā un Viņa Dēla Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem. Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos” (1.Jņ.1:7,8). Atteikt brālim sadraudzību ir apgalvot, ka viņš ir tumsā un Jēzus asinis nešķīsta viņu no grēkiem.
- “Ja kāds ir sevī pārliecināts, ka viņš pieder Kristum, tad lai viņš apdomā, ka tāpat kā viņš, tā arī mēs piederam Kristum” (2.Kor.10:7). Ja mēs esam pārliecināti, ka piederam Kristum, tad atcerēsimies, ka mēs neesam vienīgie, par kuriem Viņš mira. Tādēļ mums ir jāpieņem citam citu kā Kristus mūs pieņēma ar visām mūsu nepilnībām sapratnē un rīcībā (Rom.15:7). Tādēļ Dievs mūs ir mācījis turēt mīlestību savā starpā; mums ir jāpiedod cits citam, kā arī Dievs mums ir piedevis un piedod (1.Tes.4:9; Ef.4:32).
- Pāvils runā par filipiešu “līdzdalību evaņģēlijā”: “jo jūs visi...kopā ar mani esat dalībnieki žēlastībā” (Fil.1:5-7). Visi, kas ir pareizi kristīti Kungā Jēzū un kas paliek Viņā, uzticīgi sekojot Viņa pēdās, ir dalībnieki Viņa žēlastībā, pestīšanā un pacietīgā sadraudzībā; un viņi dabiski un neizbēgami atspoguļo šo attieksmi pret brāļiem kā savu daļu pateicības Viņam.
- Krustā mēs tikām atpirkti kā viena miesa; un tādēļ, Pāvils argumentē, mēs esam vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime, nams uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūra akmens ir Kristus Jēzus. Viņā visa celtne, kopā salaista, aug par svētu templi Tam Kungam. Un Viņā arī jūs līdzi tiekat uzcelti par Dieva mājokli Garā” (Ef.2:16-22). Kristus nomira par mums visiem vienā miesā un tādēļ mēs, kas no tā gūstam labumu, esam visi kopā uzcelti par templi, kur Tas Kungs mūžīgi mīt. Atteikt sadraudzību citiem tempļa akmeņiem ir noliegt viņu piederību vienai miesai, kas tika atpirkta krustā. Viņš mira, lai mēs visi būtu viens vesels, lai likvidētu visu, kas cilvēcīgi mūs varētu attālināt, “lai Sevī abus pārradītu par vienu jaunu cilvēku un nodibinātu mieru” (Ef.2:13-15). Uzturēt šķelšanos un nesaskaņas “vienā jaunajā cilvēkā” ir zaimot Kunga miesu un asinis. No Kunga caurdurtā sāna iznāca Viņa līgava, kā Ieva no Ādama, caur asinīm (piemiņas sapulce?) un ūdeni (kristības?). Viņa nāves rezultātā radās viena miesa.
- Krustā pacelts Kristus “visus” vilks pie sevis (Jņ.12:32). Jāņa Evaņģēlijā ir tēma, ka šķelšanās jūdu starpā izcēlās vienmēr, kad tie noraidīja krustā sistā Kristus vēsti (7:43; 9:16; 10:19 – kas savukārt norāda, ka tas notika diezgan bieži). Un otrādi, Viņa grēku izpirkšanas pieņemšana ved uz vienotību.
- 2.Moz.26 liels uzsvars ir likts uz to, ka Saiešanas telts ir “viena”, salikta kopā tā, lai sniegtu kopības ideju. Garīgo templi, ticīgo kopienu “uzcēlis” Tas Kungs – tā tiek tulkots grieķu vārds, kas nozīmē ‘krustā sišanu’ (Ebr.8:2). Caur šo krustu tika uzcelts viens vienots templis. Nojaukt šo celtni, izraisot miesas šķelšanos, nozīmē sagraut krusta darbu.
- Kungs runā par Savas dzīvības atdošanu kā labais gans, kas saved visas Savas avis kopā vienā ganāmpulkā (Jņ.10:15-17).
- Kungs Jēzus mira tā, kā Viņš mira, lai visi, kas svētīti Viņa krusta nāvē, izstarotu mīlestību, svētlaimi un Tēva un Dēla Vārdu, lai vienreizējā vienotība viņu starpā būtu tik stipra, lai tā varētu pievērst ticībai visu pasauli (Jņ.17:20-26). Šī mūsu vienotības tēma (“lai visi ir viens”) bija dziļi Viņa apziņā nāves priekšā, kā lasām Jņ.17. Viņš mira, lai savāktu vienkopus izklīdinātos Dieva bērnus (Jņ.11:52). Tie, kas iestājas par miesas šķelšanos, tādējādi rādot pasaulei vienotības trūkumu mūsu starpā, darbojas kaut arī neapzināti, pret visbūtiskāko krusta mērķi. Un manā skatījumā vismaz, tā ir neizsakāma traģēdija.
