Mājas lapa
10.5. “VAI MUMS NEVAJADZĒTU VAIRĀK DARĪT PASAULES LABĀ?”
Bieži tiek izteiktas šaubas, vai ir pareizi, ka mēs lielāko uzmanību pievēršam sludināšanai un Bībeles studēšanai tā vietā, lai palīdzētu šīs pasaules cietējiem.
Nav šaubu, ka mūsu pienākums ir darīt labu visiem, rādīt Kristus mīlestību un žēlastību visiem cilvēkiem un visiem, ar ko mēs dzīvē saskaramies – pat dzīvniekiem. Šīs lielās, neizsmeļamās mīlestības pieredzei būtu jāizpaužas pat mūsu ķermeņa valodā, mūsu gaitā. Taču jautājums paliek par to, kā sabalansēt mūsu dzīvi; vai mīlēt galvenokārt mūsu sadraudzību, vai arī mīlēt pasauli vispār? Vai sludināt Evaņģēliju, vai pabarot badacietējus?
Mūsu sadraudzībā ir izkristalizējusies noteikta tendence attiecībā uz mūsu sociālo sirdsapziņu apkārtējās pasaules sakarā. Kad mēs saskaramies ar plūdu nopostīto Bangladešu vai sausuma piemeklēto Somāliju, pirmā reakcija parasti ir nožēla un līdzjūtība, bet tad seko skaidra sajūta, ka mēs neko nespējam darīt, lai praktiski atvieglotu viņu ciešanas. “Bēdas tam, kam nesaskaņas ar savu radītāju, lauskai starp māla trauku lauskām!”; “Nāc man pakaļ (sludināt Evaņģēliju) un lai miroņi apglabā savus miroņus” ir panti, kurus bieži citē darba sapulcēs (un tml.), kad tādi jautājumi paceļas. Bet daudziem mūsu sadraudzībā tagad šķiet pamodusies patiesa līdzjūtība pasaules cietējiem; kā mēs esam izjutuši Dievu sniedzam roku mums mūsu garīgā izmisuma pilnajā dzīvē, tā arī mums ir jājūt līdzi pasaules cietējiem. Tālāk seko tīri personiskas atsauces uz mūsu dilemmu (ja tāda pastāv).
- Ja mēs esam sievietes sēkla, mēs būsim pastāvīgā naidā ar čūskas sēklu; pasauli, kas būvēta cilvēcisko “kārību” apmierināšanai. Kristū mums būs miers, bet pasaulē mēs piedzīvosim likstas, pat tādas kādas bija jāpiedzīvo Kristum. Mūsu līdzjūtības jūtas pret pasauli, labie darbi, kas mums jādara visiem cilvēkiem, nedrīkst mūs novest līdz pasaules mīlēšanai. Jo ja mēs mīlam pasauli, mūsos nav Tēva mīlestības (1.Jņ.2:15). ‘Velns’ attiecas kā uz mūsu iekšējām kārībā, tā arī uz apkārtējo pasauli. Šajā ziņā pasaule ir mūsu sirdīs (Sal.māc.3:11, angļu A.V. tulkojumā “pasaule”, ne “mūžība”). Tādējādi, “pasaule” ir pielīdzināta “kārībām” (1.Jņ.2:17). Tā kā mūsu iekšējā būtībā pastāv visizteiktākais konflikts starp miesu un garu, tāds pats konflikts pastāv arī starp mums un pasauli. Mums nav jāmīl pasaule ar agape mīlestību, kas pastāv starp kristiešiem. Agape mīlestība pret brāļiem ir kaut kas īpašs, kas nevar attiekties uz pasauli, ja mēs mīlam pasauli, mūsos nav Tēva mīlestības, jo tad mēs pasludinām pasauli par eklēsiju (1.Jņ.2:15). Tādēļ nav tiesa, ka mums būtu jāizjūt pret pasauli tāda pat veida mīlestība kā pret brāļiem.
- Taču Dievs mīlēja pasauli – nododot Kristu, lai darītu iespējamu tās garīgo glābšanu. “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo dēlu” (Jņ.3:16) norāda uz to, ka Dieva pasaules mīlestība izpaudās Kristus kalpošanā. Starp Dieva mīlestību un Kristus nāvi ir tik daudz kopsakarību, ka tās var viegli palaist garām neievērotas. Piemēram, “Šī ir tā mīlestība nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet ka Viņš mūs mīlējis un sūtījis Savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai...No tā mēs esam nopratuši mīlestību, ka Viņš Savu dzīvību par mums ir atdevis” (1.Jņ.4:10; 3:16). Dieva mīlestība ir “Kristū Jēzū”. Līdzīgi, arī Kristus mīlestība tiek tik bieži saistīta ar Viņa nāvi. Kristus “mūs mīlējis” un “ar Savām asinīm atsvabinājis no mūsu grēkiem” (Atkl.1:5). Viņš atdeva Savu dzīvību par pasaules dzīvību (Jņ.6:51); un tomēr Viņš atdeva Savu dzīvību par mums. Mans secinājums ir, ka Kristus mīlestība nebija vērsta uz visu pasauli, vai fizisko planētu. Tā bija vērsta uz mums, kurus Dievs aicinājis no šīs pasaules, lai Kunga upuris nāktu mums par labu; mums, kas Dievam, no Viņa redzes viedokļa, esam “pasaule”, ar kuru Viņam ir darīšana. “Pasaule” Jāņa Evaņģēlijā visbiežāk nozīmē jūdu pasauli. Būtībā Kungs mira viņu pestīšanai (Gal.4:5), un mēs kļūstam tai piederīgi tikai kļūstot par garīgo Izraēlu pēc kristībām.
- Ja mums ir jāparāda Dieva mīlestība pasaulei, tas pirmām kārtām (bet ne tikai) izpaudīsies mūsu garīgajā palīdzībā viņiem. Mūsu atsaukšanās Dieva mīlestībai Kristū arī izpaudīsies nododot mūsu dzīves “par brāļiem”. Nākamais pants palīdz definēt to kā materiālu, praktisku palīdzību (1.Jņ.3:16,17). Pāvila apkārtējās pasaules mīlestības uztvere nepārprotami sakņojās drīzāk nepieciešamībā sludināt pasaulei nekā sniegt tai materiālu palīdzību. Viņš izjuta kā parādu nepieciešamību mīlēt citus (Rom.13:8); taču viņš izjuta kā parādu arī nepieciešamību sludināt (Rom.1:14). Viņa parāds izpaudās mīlestībā sludinot. Mūsu sadraudzībā pastāv tieksme, kas pelna ievērību: tā kā pastāvīgi aug kristīto skaits nabadzīgākajās valstīs, stipri apsteidzot kristīto skaita pieaugumu bagātākajās valstīs, aug mūsu sadraudzības materiālās vajadzības. Ar liecību iespēju paplašināšanos mūsu brāļi misionāri sastopas ar milzīgu skaitu vīru un sievu, kas dedzīgi vēlas dzirdēt Patiesības mācību. Bet šie brāļi un māsas strādā nepietiekamu budžetu ietvaros. Mans secinājums ir, ka finansiālās palīdzības ziņā mums ir pirmām kārtām jāatceras daudzu mūsu brāļu spiedīgie apstākļi. Bet es atkal uzsveru, ka ar to es negribu teikt, ka mums nebūtu jāsniedz praktiska mīlestība un palīdzība apkārtējai pasaulei.
- Neizliksimies, ka mēs nesaprotam, ka ‘ziedošana labdarībai’ satur sevī apelēšanu pie miesiskā. Ar to es negribu teikt, ka ziedojot apkārtējai pasaulei kādam no mums varētu būt tāda motivācija; es to vienkārši izsaku kā brīdinājumu. Un neliksim arī vienlīdzības zīmi starp patiesu mīlestību un vienkāršu ziedošanu labdarībai. Mēs varam atdot visu savu mantu, lai pabarotu izsalkušos, bet bez patiesas mīlestības; mīlestības pilnas dzīves, Kristus mīlestības, kas cauraustu visu mūsu būtību (1.Kor.13:3 Pāvils būtu varējis rakstīt, domājot par dažiem agrīnajā Jeruzalemes eklēsijā, kas patiešām atdeva visu savu mantu eklēsijas nabagajiem, bet kuros nebija mīlestības, un tie atgriezās jūdaismā). ‘Pasaule’ pamatojas miesas kārībās, jo sastāv no cilvēkiem, kas ir uzticīgi cilvēka savtīgajai dabai. Ja viņi arī sauktu sevi par ‘kristiešiem’, tad tomēr viņiem nav biblisko apzīmējumu: “mīlestības, prieka, miera” un tml. – jo tie ir augļi kas attīstās tā laika gaitā, kad ticīgais uztver Patiesības vārdu. Visi, kas nav Kristū, ir Dieva aktīvi pretinieki, kas izsauc Viņā dusmas (Ef.2:3-15), strādnieki, kas stāv garīgā bezdarbībā tirgus laukumā (Mt.20:7). Šī iemesla dēļ mums nav ‘jākaunas’ viņu labdarības piemēra. ‘Pasaule’ savāc lielas naudas summas, lai palīdzētu saviem ļaudīm. Labas lietas vārdā daži pat ietu nāvē. Bet vai tas nepierāda Kunga vārdu patiesumu, kad viņš runāja par to, ka pasaule mīl savējos? Nekas no pieminētā nevar kalpot par iemeslu, lai neziedotu labdarībai. Bet mums ir jāuzmanās, kas mūs motivē šim solim; jo ir skaidrs, ka mūsu ziedošanas motivācijai ir jāatšķiras no apkārtējās pasaules motivācijas.
- Vecās Derības bauslis mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu bija Izraēla kontekstā. “Tuvākais” attiecās uz citiem, kas arī bija Derības ļaudis; nevis uz apkārtējās ‘pasaules’ tautām. Šī baušļa citāts Jaunajā Derībā pilnībā atbalsta šo uzskatu; pēc Jaunās Derības mums ir jāmīl tos eklēsijā kā sevi pašu (Gal.5:14). Viens no angļu 1.Kor.6:1 tulkojumiem runā par brāļiem eklēsijā kā par “tuvākiem”. Atkal, pats par sevi tas nav pierādījums, ka mums nebūtu jāziedo (piemēram) bada cietējiem. Bet tas noteikti norāda uz to, ka mēs kļūdāmies, domādami, ka šāda darbība ir šī baušļa izpilde. Taču Bauslībā ir daudz pierādījumu tam, ka Izraēlam bija jābūt taktiskam un ieinteresētam pret viņiem apkārt dzīvojošo pagānu pasauli.
- Līdzība par labo samarieti ir rūpīgi jāapdomā, pirms mēs saskatām tajā pavēli visu uzmanību veltīt došanai apkārtējai pasaulei. Samarietis bija tuvākais tam, “kas bija kritis laupītāju rokās” (Lk.10:36) – proti, līdzība rāda, kā viņš izpildīja bausli mīlēt savu tuvāku. Augstāk mēs parādījām, ka šis bauslis attiecas uz mīlestību pret tiem, kas sastāv Derībā. Samarietis pārstāvēja Kristu. Laupītāju rokās kritušais bija tie, kurus Viņš bija nācis glābt; ne pasauli vispār, jo tie nav visi pieņēmuši Viņa dziedināšanu. Mums ir jādara tāpat; rādot Kristus mīlestību pasaulei. Bet vēl agrāk mēs definējām šo mīlestību kā galvenokārt garīgu mīlestību, kas attiecas uz krusta darbu. Līdzība rādīja Bauslības nespēju glābt cilvēku garīgi, nevis fiziski.
- Samarieša “sirds iežēlojās”, redzot cilvēka (garīgo) stāvokli (Lk.10:33). Šis izteiciens lietots attiecībā uz Kristu, kad Viņš redzēja ļaužu pūļus, “sirds Viņam par tiem iežēlojās” (Mt.9:36). Saistība ar līdzību par labo samarieti aicinātu mūs izprast Kunga žēlastību kā pamatā garīgu. Brīnumainās zīmes bija vajadzīgas, lai apstiprinātu Viņa teiktos vārdus (Mk.16:20), lai cilvēki saredzētu vēstījuma, kuru tie apstiprināja, gudrību (Mk.6:2). Vai ir kāds Kristus darīto brīnumaino zīmju piemērs, kas nebūtu saistīts ar sludināšanu? Tām bieži (vienmēr?) bija simboliska nozīme; un to mērķis bija radīt ticību (Jņ.20:31) un grēku nožēlu (Mt.11:21). Un jebkurā gadījumā Viņa zīmes bija galvenokārt vērstas uz Derības ļaudīm, vai arī tuvu tiem stāvošajiem. Apustuļi nerādīja labdarības zīmes ļaužu pulkiem (piemēram, pabarojot tūkstošus), lai apstiprinātu sludināšanu pagānu pasaulē; kaut gan tiem bija vara vēl “lielākus darbus” darīt par Kunga darītajiem (Jņ.14:12). ‘Labdarīgi’ ziedojumi ir bez šaubām jāsaista ar sludināšanu, ja mēs sekojam Kunga žēlsirdībai, redzot ļaužu pūļus. Praksē tie paši brāļi misionāri nodrošina kā labklājību, tā arī pastāvīgu sludināšanu savā sludināšanas reģionā.
- Mums ir jābūt uzmanīgiem attiecībā uz to, ko tas nozīmē, kad mēs jūtam Dievu nolūkojamies uz cilvēka likteni un “iežēlojamies” par viņu, un tādēļ nākam palīgā. Rakstos ir atrodams milzums piemēru, kad Dievs to dara Savas tautas dēļ. Bet nav neviena piemēra, kur mēs lasītu par Dievu fiziski iejaucamies, lai atvieglotu ciešanas (piemēram) zemestrīcē cietušajiem, kas piemeklējusi neapskaidrotus cilvēkus. Patiesi, ja Viņš to darītu, tad mēs sastaptos ar paradoksu: Dievs, kas šo “ļaunumu” ļaudīm uzsūtījis, tad iežēlojas par tiem un daļēji novērš šo “ļaunumu”. Gars māca, ka nāves stundā cilvēks neatšķiras no dzīvnieka. Ir traģiski un skumji, kad moka un iznīcina dzīvniekus. Bet vai Dieva acīs ir daudz traģiskāk, kad cieš neapskaidroti cilvēki? Tāpēc, ka Rūbena dēli piesauca Dievu ticībā “tur bija daudz kritušo (no hagariešiem), jo karš bija no Dieva” (1.Laiku 5:22). Un padomājiet arī par to, ka miljoniem ļaužu dzīvo un mirst, vai mirst vēl mātes miesās, un Dievs to zina un pieļauj, bez Evaņģēlija aicinājuma. Ja mēs neticam vispārējai “otrai iespējai”, mums ir vienkārši jāpieļauj, ka cilvēka nāve Dievam nenozīmē to, ko tā nozīmē mums, cilvēkiem. Lauva drīzāk iežēlosies par sava ciltsbrāļa ciešanām, nekā par lauvas plosīta cilvēka kliedzieniem. Tā, arī mūs vairāk skar mūsu līdzcilvēka nekā citas radības ciešanas. Bet vai ir sastopamas kādas liecības, ka Dievs redz cilvēka ciešanas savādāk nekā dzīvnieku ciešanas? Vai nāves veids Dievam ir nozīmīgs? Tie ir atklāti jautājumi.
- Visa mūsu izpirkšanas un glābšanas Kristū valoda pamatojas Izraēla atbrīvošanā no Ēģiptes jūga. Dievu aizkustināja tās tautas ciešanas, ar kuru Viņš vēlējās nodibināt īpašas attiecības un tādēļ Viņa sirds iežēlojās par tiem. Viņš darīja visu iespējamo, lai atbrīvotu viņus. Bet Dievu, acīmredzot, ēģiptiešu ciešanas ‘neaizkustināja’ līdzīgā veidā. Sodības nodarīja postījumus, kādus izraisa visbriesmīgākie plūdi, zemestrīces vai vulkānu izvirdumi, kas jelkad rādīti TV ekrānos. Saimniecība sagrauta, plosās slimības (padomājiet par asins sērgām, utīm un mušām, nemaz nerunājot par trūdošiem sprāgoņiem). To visu Dievs apzināti izraisīja. Un arī pirmdzimto nāvi. Visi kādu cilvēku dēli, no laimīgu jauno pāru mazuļiem līdz spēcīgiem jauniešiem, pusmūža vecāku priekam un lepnumam. Nemaz nenāk par sliktu iedomāties to fizisko un emocionālo asinspirti, ko izraisīja Dieva sodības. Un nez vai izraēliešiem bija kādi līdzekļi, lai sniegtu palīdzību nabaga vecajiem ēģiptiešiem, kurus bija piemeklējušas tādas likstas; patiesībā, Dievs viņiem pavēlēja darīt tieši pretējo. Un mums ir skaidri jāapzinās, ka Izraēla nostāja precīzi simbolizē mūsu nostāju. Mēs esam atstājuši Ēģiptes pasauli, pasauli, kas virzās pretī līdzīgai iznīcībai. Tie ‘ēģiptieši’, kas vēlas, var tagad nolemt izglābties – saradojoties ar Dieva tautu. Patiesi, Mozus bauslība uzsvēra, ka ikvienu, kas izsaka tādu vēlmi, ir visnotaļ cēlsirdīgi jāuzņem; taču Bauslībā nekas nav teikts par palīdzības sniegšanu likstās nonākušajai pasaulei. Dieva Dēls uzsvēra, ka Viņš nelūdz par pasauli, bet gan par Viņa paša tautu (Jņ.17:9). Tas, kā Viņš to izsaka Tēvam lūgšanā, šķiet akcentē to, cik spēcīgas bija Viņa emocijas šai sakarā. Pamācības turēt lūgšanas par pasauli ir atrodamas tikai kontekstā ar lūgšanām, lai cilvēku valdības ļautu Dieva tautai dzīvot garīgi bagātu dzīvi viņu vidū (Jer.29:7; 1.Tim.2:2); nevis par pašām cilvēku valdībām.
Dieva pasaule
Augstāk minētais liek secināt, ka Dievs ir centrēts uz ticīgajiem; Viņa ‘pasaule’ ir ticīgo pasaule un viss pārējais gandrīz vai neskaitās (1). Viņš runā par “Maķedoniju un Ahaju”, domājot par ‘ticīgajiem Maķedonijā un Ahajā’ (Rom.15:26). Visa radība, kas slavē Dievu, tiek saukta par Dieva svētajiem (Ps.145:10). Tādējādi, Dievs sevi atklāj kā ‘uz ticīgajiem centrētu’. Tā, itin bieži Rakstos teikts, ka “visi cilvēki” augšāmcelsies. Rom.2:6-9 runā par to, ka “ikviens” stāsies tiesas priekšā Kristus otrajā atnākšanā. Mēs zinām, ka burtiski “visi cilvēki” netiks augšāmcelti. Taču ticīgie ir “visas lietas” Dieva un Kristus redzējumā. Kristus teica, ka Viņš nelūdz par pasauli, bet “par tiem, ko Tu Man esi devis, jo viņi ir Tavi”. Ticīgie “visi” augšāmcelsies. Brīžiem Pāvils saka it kā visi, kas augšāmcelsies, tiks glābti. Un atkal, mēs zinām, ka tā nav tiesa. Bet kad mēs apzināmies, ka viņš uztvēra “visus” attiecamies uz uzticīgajiem kristiešiem, tad nerodas nekādas problēmas. Un “ikviens”, kam bija tāds materiāls, nodeva to Saiešanas telts celtniecībai, saskaņā ar 2.Moz.35:23; kaut gan šis “ikviens” citviet tiek aprakstīts kā “ikviens, kuru sirds uz to skubināja” (2.Moz.35:21). Līdzīgi, Rom.3:19 “visa pasaule” ir tie, kas “stāv zem bauslības”, kuri arī ir atbildīgi Dieva priekšā. “Manā priekšā lieksies visi ceļi, un visas mēles atzīsies Dievam. Tātad ikviens no mums atbildēs Dievam par sevi” (Rom.14:11,12) ir vēl viens piemērs – ‘visi’, ‘ikviens’ attiecas uz tiem, kuri ir atbildīgi. Tiesās “mirušos” (Atkl.11:18) – ne visus, kas ir miruši, bet tos, kurus Dievs uzskata par atbildīgiem. “Žēlastība... nes pestīšanu visiem cilvēkiem” (Tit.2:11) – skaidrs, ka tas nav teikts par visiem, kas jelkad ir dzīvojuši, bet par “visiem”, kas no jauna radīti. Kungs nāvi baudījis “par visiem” (Ebr.2:9) – par visiem, kas ir pārstāvēti Viņa upurī caur kristīšanos. “Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar Sevi” – tādā veidā mēs ieguvām piedošanu (2.Kor.5:19) – mēs esam “pasaule”, kuru Viņš salīdzināja ar Sevi, mēs esam “viss”, kas šķīstīts Viņa asinīs (Ebr.9:22). “Pagāni” tiek teikts par ‘pagāniem, kas tic’ (Rom.2:14; 3.Jņ.7). 1.Kor.4:9 šķiet redzam atšķirību starp “pasauli” un “cilvēkiem” it kā Pāvils šeit lietotu vārdu “pasaule” ar nozīmi ‘ticīgo pasaule’. Kungs ir Sevi nodevis “par atpirkuma maksu par visiem” (1.Tim.2:6), kaut gan tie bijām tikai mēs, atpirktie, kurus Viņš atpircis no kalpošanas grēkam (Lk.1:68; Tit.2:14; 1.Pēt.1:18; Rom.8:13; Atkl.5:9; 14:3,4). Tādēļ “visi” mūsu ‘pasaulē’ attiecas tikai uz tiem, kas ir piederīgi Dieva pasaulei, kā tā šeit ir raksturota. Patiesais risinājums pārāk ‘iekšēji vērstai personībai’ ir iziet ārā uz lielceļiem un sānceļiem un piespiest cilvēkus stāties derībā ar Dievu. Kungs ir uzkāpis augstāk par visām debesīm , lai “visu” piepildītu ar Savu garīgumu, visu ticīgo kopumu (Ef.3:19; 4:10). Tas sakņojas VD, ka Izraēls ir Viņa tauta, Viņa ‘pasaule’ un citas ir “netautas”; Dieva redzējumā tās nav tautas (5.Moz.32:21). Tas attiecas uz visiem, kas nav derības attiecībās ar Viņu, ieskaitot tos, kas ir atkrituši. Tā, Elīsa teica Izraēla ķēniņam-atkritējam: “Ja man nebūtu cienījams Jošafata, Jūdas ķēniņa vaigs, tad es tev ne virsū skatītos, nedz tevi ievērotu” (2.Ķēn.3:14). Daži panti šķiet rakstīti tikai un vienīgi Viņa tautai bez kādas nozīmes apkārtējai pasaulei – piemēram, 2.Tim.1:9,10: “Jo Dievs ir izglābis mūs un aicinājis ar svētu aicinājumu ...pēc žēlastības, kas mums dota Kristū Jēzū...bet tagad ir redzama tapusi, mūsu Pestītājam Kristum Jēzum parādoties, kas ir iznīcinājis nāves varu [pār mums] un cēlis gaismā [priekš mums] dzīvību un neiznīcību ar evaņģēliju”.
Jes.60:2 runā par sauli lecam pār Ciānu – it kā Ciāna Dievam būtu visa zeme. Ps.89:13 rāda, ka Dievs rēķina debess puses attiecībā pret Jeruzalemi: “Tu esi radījis ziemeļus un dienvidus: Tabors (rietumos) un Hermons (austrumos)gavilēs teic Tavu Vārdu”. Līdzīgi, par “jūru” tiek runāts, lai parādītu, ka runa ir par rietumiem, jo Vidusjūra ir uz rietumiem no Jeruzalemes (4.Moz.2:18; Joz.16:5,6; Ecēh.42:19). “Austrumi” ir runājot par Persiju, Mēdiju un valstīm uz austrumiem no Jeruzalemes (Ecēh.25:4; Mt.2:1); “dienvidi”, runājot par Ēģipti, uz dienvidiem no Kānaānas (Jer.13:19; Dan.11:5), vai par Negevu, kalnu valsti uz dienvidiem no Jeruzalemes (1.Moz.12:9; 13:1,3; Ecēh.20:46,47); “ziemeļi” attiecas uz Babiloniju (Jer.1:13-15 utt.). Ābrahāmam dotais solījums bija, ka viņš iemantos Izraēlu, taču Pāvils to redz kā “pasaules” iemantošanu (Rom.4:13).
Taču visam augstāk teiktajam ir spēcīgs apstiprinājums tajā, ka tos no Dieva tautas, kas lauž derību ar Viņu, Dievs uzskata par pasauli. Tā, Mozus pravietoja par aizgriezušos Izraēlu: “Pret Viņu (Dievu) ir apgrēkojušies; tie nav Viņa bērni, bet, sev par kaunu, nikna un netikla cilts” (5.Moz.32:5). Šos pašus vārdus Pāvils lieto, runājot par pagānu pasauli (Fil.2:15). Atkritušais Izraēls ir pagānu pasaule (2); un tādēļ atraidītie tiesas dienā tiks nosodīti līdz ar pasauli (1.Kor.11:32). Apustuļiem bija jānokrata pīšļi no savām kājām pret neticīgo Izraēlu (Mt.10:14; Mk.6:11; Ap.d.8:51) kā atsauce uz rabīnu mācību, ka pagānu zemes pīšļi nes samaitāšanu. Tādējādi, tā Izraēla, kas noraidīja Evaņģēliju, bija jāuztver kā pagāni. Dievs redz pasauli kā aktīvi ļaunu: “tagadējā ļaunā pasaule” (Gal.1:4), Viņa nosodīta (1.Kor.11:32); un kas nav ar Kungu Jēzu, tiek uztverts kā Viņa aktīvs pretinieks, nevis tikai kā pasīvi vienaldzīgais (Lk.11:23). Mūsu pestīšanai ir absolūti būtiski būt atšķirtam no šīs pasaules. Kristīšanās akts ir glābšanās ne tikai no mūsu grēkiem, bet arī no “šīs samaitātās cilts”, kurā mēs līdz šim dzīvojām (Ap.d.2:40).
Rakstus caurauž šīs pasaules valstību un Dieva Valstības pretstatījums. Pēc pirmās eklēsijas Jeruzalemē nodibināšanas Apustuļu darbi uzsver aso konfliktu starp šo eklēsiju un pasauli. “Vienprātība” bija agrīno brāļu raksturīga iezīme (Ap.d.1:14; 2:1,46; 4:24; 5:12; 15:25); bet pasaule bija “vienprātīga” savā opozīcijā pret šo vienoto eklēsiju (Ap.d.7:57; 12:20; 18:12; 19:29).
Mums ir jābūt jo dziļi aizkustinātiem par to, ka mēs esam aicināti Dieva pasaulē, Viņa redzes lokā. Viņš pat ir radījis dažādas barības vielas, “lai ticīgie un patiesības atzinēji saņemtu tās ar pateicību” (1.Tim.4:3); tās radītas priekš mums nevis pasaules un tādēļ mums ir jāpateicas Dievam par ēdienu šīs apziņas gaismā. Šai apziņai arī jāveicina mūsu atdalīšanās no šīs pasaules. Dievs izdeldēja Moābu par to, ka viņi teica Jūdeju tādu pašu esam kā visas citas pagānu ciltis (Ecēh.25:8). Kaut gan faktiski tā bija patiesība, Tam Kungam to bija pretīgi dzirdēt. Pastāv Bībeles tēma, ka atraidītie svētie tiks pazudināti līdz ar pasauli (1.Kor.11:32). Ja mēs tagad neesam atdalījušies no pasaules, mēs nebūsim atdalīti no tiem, kad nāks pazudināšanas diena. To pareģo atkritušā Izraēla nosodījums līdz ar pagānu pasauli, kad nāca to nosodījuma laiks (piemēram, Jer.4:7; Am.9:7).
Dieva “pasaules” mīlestība bija tajā, ka “Viņš devis Savu vienpiedzimušo dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu (Jņ.3:16), liek saskatīt paralēli starp “pasauli” un visiem, kas tic Kristum. Dan.7:21 salīdz. ar :23 pielīdzina svētos “visai zemei”. Kristus mira, lai tiktu piedoti grēki ne tikai Jānim un Viņa lasītājiem, bet arī “visas pasaules” grēki (1.Jņ.2:2). Ja tas burtiski attiektos uz visiem, tas nozīmētu, ka Dievs dos visai pasaulei iespēju atzīt Viņa Dēlu un nožēlot grēkus, bet Viņš to nav darījis. Tādēļ jāsecina, ka “visa pasaule” attiecas uz tiem, kurus Dievs ir aicinājis pestīšanai. Mēs esam Viņam “viss”, tāpat kā Viņš un Viņa Patiesība ir “viss” priekš mums. Kungs mira par pasaules dzīvību (Jņ.6:51), bet tikai tie, kas ēdīs no Viņa maizes un izpratīs Viņa krusta patieso nozīmi, dzīvos mūžīgi; tādēļ “pasaule” attiecas uz tiem, kas ticēs. Par viņiem (aiz Dieva žēlastības, par mums), pat ne par tiem, kas atsaucas, bet beigu beigās atkrīt, Kungs atdeva Sevi visu. Mēs Viņam esam “visa pasaule”. Tad neļausim mūsos mazināties atziņai par Viņa mīlestības vienreizību un mūsu brīnumaino aicinājumu būt tam visam piederīgiem.
Piezīmes
(1) Šī doma apspriesta arī nodarbībā 6.5: “Dieva valoda”.
(2) Grāmatā “Pēdējās dienas” (Pielikums III) tam ir doti daudzi piemēri.
