Mājas lapa
10.4.1. TENKAS EKLĒSIJĀ
Mūsu sadraudzībai ir daudz labu īpašību un daudz kas liecina par patiesu garīgu izaugsmi. Bet ir dažas praktiskas jomas, kurām mēs visi neesam pievērsuši pietiekamu uzmanību. Viena no tām ir šī šausmīgā cilvēku tieksme atkārtot baumas, izdarīt nepamatotus secinājumus, un tādas nepatikas gaisotnē pret citiem ļauties nepatiesām iedomām, pie tam vēl izplatot tās citiem. Es neesmu nevainīgs šai jomā. Un neviens no mums to nevar apgalvot (tas gan mani nekādā ziņā nenomierina). Neizliksimies, ka mēs nekad netenkojam. Un atzīsim arī, ka mūsu ausīm tīk dzirdēt tenkas. “Lišķa (angļu A.V. variantā: “tenku pienesēja”) vārdi ir kā saldi kumosi un iet visai pie sirds” (Sal.pam.18:8), proti, mēs pievēršam lielu uzmanību dzirdētajam. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mums ir jāpārtrauc tenku pienesēja brāļa vai māsas teiktais, pirms viņi turpina tādā pat garā, jo tenkas paliks atmiņā un mēs kavēsimies domās pie tām. Diemžēl, tenkas izvēršas par patiesu grēku kristadelfiešu vidū. Ja sadraudzībā zeļ tenkas, nepamatoti apgalvojumi un pretprasības, mēs ļoti drīz sevi iznīcināsim. Dalīta māja nepastāv. Un nedomājiet, ka tenkas ir tikai vārdi. Salamans māca, ka tenkas izraisa nesaskaņas; bet Sal.pam.6:12-14 rāda ļauna nesēja “viltīgo muti”, acu mirkšķināšanu, zīmju došanu ar kājām un rādīšanu ar pirkstiem. Mūsu ķermeņa valoda arī ir tenku nesēja. Viegls pirkstu piesitiens, it kā nemanāma plecu paraustīšana, iz sānis skatiens... tas viss nes negatīvu informāciju.
Tenkām izplatoties, tās tiek sagrozītas, dažkārt līdz nepazīšanai. Kad tenku upuri tās padzird, viņu dusmām nav robežu un bieži vien tie rezultātā jūt, ka nevar saieties ar brāļiem un māsām, ja jau tie par viņiem ir tādās domās. Viņiem ir kauns, viņi ir dusmīgi, jo teiktais ir nepatiesība un viņiem rodas vēlēšanās atriebties tiem, kurus viņi uzskata par vainīgiem. Vissliktākajā gadījumā tas var novest pie sadraudzības atstāšanas. “Apkaitinātais brālis turas savā taisnībā stingrāk nekā nocietināta pilsēta” (Sal.pam.18:19). Bet biežāk rezultātā vienkārši zūd vēlēšanās apmeklēt sapulces, tiek sarautas saites ar brāļiem un māsām, kuriem būtu jābūt mūsu tuvākajiem draugiem. Rezultātā sadraudzības gaisotne kļūst vēsa un aizdomu pilna, katram paturot savas domas pie sevis, demonstrējot ārēju taisnību, bet neatverot sirdis citiem. Un tā tas notiek arī mūsu starpā. Visiem iesaistītajiem tenku un pretargumentu gaisotne tikai novārdzina patieso garīgumu. Mums ir pietiekami daudz brīnumainu lietu pārdomām: Kristus mīlestības pārākums, kas daudz pārāks par cilvēka atziņu; dižā Dieva vārda un rakstura komplicētība; apsolījumu piepildījums; mūsu Cerības brīnums. Šīm lietām ir jābūt mūsu domu un sarunu centrā. Un ja tas tā nav, tad ar mums kaut kas nopietni nav kārtībā. Mūsu rīcībā ir labākajā gadījumā (iespējams, vēl mazāk) tikai daži gadi, lai izzinātu sevi, pirms mēs stājamies Kristus tiesas troņa priekšā. Mēs nevaram zaudēt ne mirkli.
Bībeles spriedums
Tenku analīzē Bībeles izteikumi ir skaidrāki par skaidru. Tā nav nejauša sakritība, ka vārds, kuru tulko kā “velns” būtībā nozīmē viltīgs apsūdzētājs, apmelotājs (tā tas ir tulkots 1.Tim.3:11; 2.Tim.3:3). Citu apmelošana ir visa miesas ļaunuma iemiesojums. Nesaskaņas mūsu vidū rodas pasīvu dusmu un lepnības rezultātā (Sal.pam.28:25; 29:22); un tenkas sēj nesaskaņu (Sal.pam.16:28). Tādēļ tenkas ir mūsu dusmu un lepnības izpausmes veids, neskatoties uz to, cik veiksmīgi mēs to maskējam. Vai arī, izsakoties tiešāk, mēs piezemējam otru, lai izliktos cēlāki. Tad nu uzmanieties: mūsu neapmierinātība, mūsu noklusētais aizvainojums, sāpes, kuras mums kāds ir nodarījis, ja to visu atstāj kūsāt sevī, noved pie kritiskas attieksmes pret brāļiem, kas izpaudīsies tenkās. Jo apmelojums ir tāds miesisks ļaunums, kas pielīdzināts izvirtības, elkdievības un asins izliešanas grēkiem Ecēh.22:9. Jeremijas grāmatā ir fragmenti, kuros apmelošana un tenkošana tiek minēti kā iemesls, kāpēc Dievs nosodīja Jūdu (Jer.6:28; 9:3-8). Pasaules ziepju operas ir pilnas šāda veida tenku un intrigu; tās tur tiek apdziedātas. Un jo vairāk mēs uzņemsim sevī šīs lietas, jo ticamāk, ka mēs tās sāksim uztvert vienkārši kā dzīves sastāvdaļu. Taču ticēsim praviešu vārdiem; tās uzskatāmas kā slepkavība, jo tās iznīcina cilvēka attiecības ar sev līdzīgajiem. Dievs ienīst cilvēku, kurš sēj šādas nesaskaņas brāļu starpā (Sal.pam.6:19). Tenku pienesēja vārdi ir kā inde, kas nokļūst dziļi cilvēka iekšās (Sal.pam.26:22, tulkots no angļu A.V.). Šī starp citu izteiktā piezīme, šī informācijas pienešana it kā ‘rūpēs’ par kādu – ir spēcīgs sitiens tam, par kuru jūs tenkojat, tik spēcīgs, ka ir nopietnas iekšējas traumas izraisītājs.
Mīlot savu tuvāku
Salamana pamācības nereti ir Bauslības komentāri. Tie daudzie pamācību panti par tenkām pamatojas uz vienu vienīgu fragmentu no 3.Moz.19:16-18: “Nestaigā apkārt ar nolūku celt ļaunu slavu savā tautā...Tev nebūs savu brāli ienīst savā sirdī, bet pamācīdams pamāci savu tuvāku...Tev nebūs atriebties, nedz nemitīgi dusmas turēt pret savas tautas bērniem, bet tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu”. Tas, ka šo fragmentu tik plaši komentē pamācības, norāda uz tenku lielo izplatību kā problēmu senajā Izraēlā, tāpat kā tas ir arī jaunajā. Bet ievērojiet arī Gara smalko psiholoģiju šinī sakarībā: tenkas attiecinātas uz ļauna prāta turēšanu, sava tuvāka ienīšanu savā sirdī, sava tuvāka nemīlēšanu kā sevi pašu (un mēs esam ļoti konservatīvi, kas attiecas uz pašu trūkumiem). Kad Kungs teica, ka katrs, kas ienīst savu brāli, ir slepkava (Mt.5:22; 1.Jņ.3:15), viņš, droši vien, atsaucās uz šo fragmentu 3.Mozus grāmatā. Ienīst savu brāli savā sirdī, tenkot par viņu bija un ir tas pats, kas nogalināt viņu. Un tādu pat sasaisti starp tenkām un slepkavību mēs lasām arī praviešos (Ecēh.22:9 salīdz. ar Sal.pam.26:22). Bet Bauslība piedāvāja izeju. Ja jums ir kaut kas pret brāli, atklāti pasaki viņam par viņa trūkumu, lai tu neienīstu viņu savā sirdī. Ja mēs to nedarām, vai arī gribam, lai kāds cits to darītu, mēs galu galā ienīdīsim savu brāli sirdī un tenkosim par viņu.
Kungs Jēzus minēja šo bausli kā attiecošos uz viņa eklēsiju (Mt.18:15). Un tā mērķis nav tikai, lai pamācītu to brāli, kas kļūdījies, tas nav tikai pieklājības likums, kas jāpilda, tas ir arī mūsu dēļ, kas ir redzējuši sava brāļa vājību. Ja mēs neizrunājamies ar viņu atklāti vienatnē, tad mēs galu galā ienīdīsim viņu savā sirdī (kaut arī mēs tā nejutīsimies) un mēs tenkosim par viņu. Atklāta problēmas apspriešana ar brāli ir saistīta ar sava tuvāka mīlēšanu kā sevi pašu. Faktiski, tas it kā būtu tieši pretēji; mēs varētu iedomāties, ka būtu labāk itin neko neteikt brālim. Bet tādā gadījumā mēs neizbēgami nonāksim pie tenkām par viņu un rūgtumu pret viņu. Patiesa mīlestība izpaužas atklātā saskarsmē, kurā mēs atklāti izrunājamies par visām problēmām, kas mums ir uz sirds, ar mīlestību, nevis naidu sirdī. Tā ir mācība, ko gūstam no 3.Moz.19:16-18. Nav brīnums, ka pamācības velta šai problēmai tik daudz uzmanības. Un nav brīnums, ka Kungs pieņēma to kā pamatlikumu Savā eklēsijā.
Tenkām, kā katram grēkam, ir sava maksa. “Kārto savu lietu ar savu tuvāko (salīdz. ar 3.Moz.19:17; Mt.18:15) un neatklāj cita noslēpumus, lai par tevi nerunātu ļaunu tas, kas to dzirdētu, un lai tad tava nelabā slava nekad neizzustu (Sal.pam.25:9,10). ‘Tenkas parasti atspēlējas uz tenkotāju’, tā ir tā mācība. Un no tenkotāja slavas nav viegli tikt vaļā. Tas nozīmē, ka jūsu brāļi vairīsies jums tuvināties. Atcerieties, ka Sal.pam.20:19 runā par Izraēla eklēsiju, nevis par pasauli vispār: “Mēlnesis...izpļāpā noslēpumus; tāpēc tu netinies ar to, kas savu muti nesavalda”. Jaunās Derības attiecīgais bauslis varētu būt brīdinājums vairīties no tiem eklēsijā, kas rada strīdus un šķelšanos (Rom.16:17). Tenkošana ir grēks ne tikai tāpēc, ka tā sarūgtina tenku upuri, bet tāpēc, ka tā grauj Dieva ģimenes vienotību. Kunga mokošā nāve bija tā vārdā, lai mūs vienotu; šīs vienotības graušana nozīmē sagraut to, ko krusts centās panākt. Ebreju vārds, ko tulko: “mēlnesis” ir saliktenis, kas pasakās lietots tirgotāja, maiņas tirgotāja nozīmē. Norāde uz to, ka katra tenka nāk apmaiņā pret (proti, izsauc) citu. Un cik bieži mūsu sarunas to apstiprina! Izteikta tenka neizbēgami rosina sarunu biedru arī pateikt ko tādu, kas tam nebija jāsaka. Tenkas ļoti ātri izvēršas par dzīves veidu, kā atsevišķam indivīdam, tā arī visai kopībai. Jeremijas laikā tenkošana asociējās ar ‘došanos no ļaunuma uz ļaunumu’ (Jer.9:2); tā ir lejupejoša garīguma spirāle. Kolīdz tenka izraisa strīdu, tas ir kā ūdens, kas sagrauj dambi; drīz visa Izraēla zeme tiks applūdināta (Sal.pam.17:14). Tātad, to labāk ir neuzsākt, ne tikai mūsu pašu dēļ, bet tā dēļ, kā tas iespaidos pārējo miesu. Arī Pēteris brīdina, ka mēlnesība ir tieši pretēja Dieva garīgā vārda uzņemšanai, “garīgā tīrā piena, ka jūs ar to augat un topat izglābti” (1.Pēt.2:1,2). Nav iespējama patiesa garīgā izaugsme, ja mēs nodarbojamies ar tenkošanu; un tas tā ir kā individuālā, tā arī sadraudzības līmenī.
Praktiskie soļi
Ja jūs jūtaties apmelots, atceraties, ka gandrīz ikviens Dieva kalps ir to piedzīvojis no to cilvēku rokas, kurus viņš ir uzskatījis par saviem brāļiem: Jāzeps, Mozus, Ījabs, Dāvids, Jeremija, Nehemija, Pāvils un pirmām kārtām Kungs Jēzus. Sauls deva mājienu uz to, ka Dāvids un Jonatāns bija homoseksuāļi (1.Sam.20:30); Miriama un Ārons apšaubīja Mozus (sava brāļa!) morālo stāju (4.Moz.12:1). Mozus pacietīgā izturēšanās pret netaisno kritiku izsauc Gara komentāru par Mozu kā lēnprātīgāko no visiem citiem cilvēkiem virs zemes (4.Moz,12:3). Tas, ka Pāvils pamāca Timoteju nepieņemt sūdzību pret draudzes vecāko bez diviem vai trim lieciniekiem (1.Tim.5:19), ir pietiekams pierādījums tam, ka viņš sagaidīja, ka vecākos apmelos pašu draudzes locekļi. Jo uzmanīgāk jūs lasīsiet Pāvila vēstules, jo skaidrāk kļūst, ka viņa paša brāļi gandrīz neticami, bet apmeloja viņu. Tā, galatieši sačukstējās savā starpā, ka Pāvils arvien vēl sludina apgraizīšanu (Gal.5:11), iespējams, pamatojoties uz ļauno tenku, ka viņš apgraizījis Timoteju. Viņam ir jāatgādina tesaloniķiešiem, ka viņš nesludina, lai iegūtu naudu un sievietes (1.Tes.2:3-12). Tesalonīkē bija daudz dižciltīgu sievu, kas pieņēma Evaņģēliju (Ap.d.17:4), kas, neapšaubāmi, izraisīja tenkas. Mums ir gandrīz vai jāsecina, ka apmelojumi raksturīgi patiesiem Dieva kalpiem. Patiesi, kad Pāvils nosauc visas tās lietas, kas apstiprina viņa apustuļa kārtu, viņš uzskaita ne tikai apcietinājumus un kuģu katastrofas; viņš saka, ka viņa apmelojumi arī ir pierādījums tam, ka viņš ir Kristus kalps (2.Kor.6:8)! Neviens no šiem vīriem nepameta sadraudzību apmelojumu dēļ. Viņi to izturēja. Un tas jādara arī mums. Sadraudzības atstāšana mēlnesības dēļ padarīs mūs par rūgtuma saēstiem graustiem – rūgtums kā sērga apņems visu mūsu garīgo dzīvi un sagraus mūs; un no mums tas izpletīsies pa visu sadraudzību (Ebr.12:15). Pārāk bieži tā ir bijis. Tātad, nepadodies rūgtumam! Mums ir jāapzinās, ka Dievs ir mūsu attaisnotājs. Viņš ir Tas, kas uzskata mūs par taisnīgiem. Mūsu ticība šim pestīšanas aspektam nekad nav bijusi pietiekami stipra: ka šeit un tagad Dievs uzskata mūs par pilnīgi taisnīgiem. Apmelojumi mūs noved pie pārliecības, ka mūsu pašu pretargumenti nevainības pierādīšanai nekad nebūs pietiekami un līdz ar to mēs apzināmies kaut ko par visu taisnošanas procesu un arvien vairāk tuvojamies Tēvam un Dēlam. Ja mēs bēgam, mēs bēgam no pārbaudījuma, kuru Dievs mums ir uzlicis, lai attīstītu mūsu ticību Viņam un mīlestību. Viņš centīsies iedvest mums to pašu pazemību citādā veidā, no krusta nav glābiņa, ja mēs gribam būt Viņam piederīgi.
Ja mums gadās dzirdēt kādu tenkojam. Mans ieteikums ir apstādināt to, pietiekami smalkjūtīgi, bez šaubām, bet atceroties iepriekšējā rindkopā lasīto, jo tā ir mūsu pusē. Tenkotājs izraisa tenkotāja garu citos; viņš atklāj un izvilina noslēpumus (Ebr.); “tāpēc tu netinies ar to” (Sal.pam.20:19). Pārāk cieši nesaejies ar tādu brāli vai māsu, ja viņi nemaina savu uzvedību (ir dažādas sadraudzības pakāpes vienā kopībā). Pamācība noiet un pamācīt brāli zem četrām acīm (Mt.18:15) ir jāuztver daudz nopietnāk. Tādi apgalvojumi kā: “Zini, viņa smēķē. Es nedomāju, ka viņai tas būtu jādara, kā tu domā?” ir grēcīgi. Mūsu reakcijai būtu jābūt aptuveni šādai: “Tev ir pašai jāiet un jārunā ar māsu par to. Ja tu to nedari, tad tev nav patiesu iebildumu pret viņas smēķēšanu. Es negribu klausīties kāda vājību apspriešanu”. Kā daudzi no jums zina, man dažreiz nepietiek drosmes reaģēt tādā veidā. Bet tas ir jādara. Tenkas bieži vien attaisno ar it kā rūpēm par kādu. Tas tiek darīts neapzināti un izskatās, ka cilvēks ir garīgi norūpējies par otru cilvēku. Gars to paredzēja. “Lišķa (citos tulkojumos: “tenku pienesēja”) vārdi ir kā saldi kumosi un iet visai pie sirds” (Sal.pam.18:8). Līdzīgs izteiciens citviet Salamana pamācībās lietots par garīgās gudrības “saldiem kumosiem”, kas “iet visai pie sirds” (16:21,23; 20:27; 24:4 ebreju valodas variantā). Šīs līdzības pamatā ir tas, ka Izraēla eklēsijas ietvaros tenkas varētu viegli tikt uztvertas kā patiess garīgums (“kā saldi kumosi”). Mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem šajā ziņā. Dažreiz rodas nepieciešamība apspriest eklēsijas iekšējās problēmas; bet nepieciešamība personīgi aprunāties ar attiecīgo brāli vai māsu, kā tas bija aplūkots augstāk, ir pirmajā vietā.
“Mēlnesis negribot pats atklāj, ko viņš slepeni zina, bet, kam uzticama sirds, tas to noslēpj” (Sal.pam.11:13). Izpirkšanas un pestīšanas principiem, kurus mēs esam pieredzējuši, būtu jāizpaužas visās mūsu dzīves jomās. Tenkošanas vietā mums būtu jāpatur pie sevis mums uzticētie noslēpumi. Mums ir jāvairās no jebkuras grēka parādīšanās; kur vien tas parādās, mums ir jāatraujas (1.Tes.5:22; šis pants nesaka ‘nedari lietas, kas izskatās grēcīgas’). Kad vien mēs padzirdam par grēku, mums ir jācenšas to apslēpt, plaši to neizrādīt, un it īpaši jācenšas, lai tas tiktu piedots. Tā rīkojoties mēs atspoguļosim savu pieredzi; to, kā Dievs rīkojas, zinot mūsu grēkus. Tenkojot mēs parādām, ka mēs nezinām Dievu, ka mēs neesam pieredzējuši Viņa žēlsirdīgo attieksmi, nepievēršot uzmanību mūsu tumšajai pusei (Jer.9:3,4). Tomēr neskatoties uz to, mēs visi tenkojam. Mēs sakām lietas, kuras mums nebūtu jāsaka, par saviem brāļiem. Atzīsim to. Un citu tenkas ir mums kā ‘saldi kumosi’. Tādēļ, lūgsim, no sirds lūgsim, lai mēs labotos kā individuāli, tā arī kolektīvi.
Pret Pāvilu vērstie apmelojumi
Pārāk nespēcīgs, lai veiktu darbu (2.Kor.10:10).
Rīkojas slepeni, viltīgs (2.Kor.4:2).
Vilto Dieva vārdu (2.Kor.4:2).
Nesludina pēc Jēzus Kristus pavēles, bet izgudro pats (neebreju brīvības kontekstā, Gal.1:11).
Sludina pats sevi kā pestītāju, nevis Kristu (2.Kor.4:5).
Slavina pats sevi, izrādīdams savu garīgo spēku (2.Kor.3:1).
Sludinot Evaņģēliju cenšas izcelt savu personu klausītāju priekšā (2.Kor.4:5).
Cenšas valdīt pār brāļiem (2.Kor.1:24; 8:8).
Intelektuāli nelīdzsvarots (2.Kor.5:13).
Ir bijis citiem par apgrēcību (2.Kor.6:3).
Viltnieks (2.Kor.6:8 – kontekstā, Pāvils saka, ka pats viņa nomelnošanas fakts ir sava veida pierādījums, ka viņš ir patiess Kunga kalps!).
Pāridarītājs, postā vedējs, brāļu naudas izkrāpējs (2.Kor.7:2).
Pieprasa tik daudz naudas no citiem, ka tie paši nonāk grūtībās (2.Kor.8:13,14).
Viņš tikai draudēja ar disciplināru bardzību, bet praksē nedarīja neko – liela runāšana, maza darīšana (2.Kor.10:1-6).
Tas, ko viņš rakstīja vēstulēs nesaskanēja ar to cilvēku, kāds viņš patiesi bija (2.Kor.1:13).
Viņš pastāvīgi maina uzskatus būtiskās lietās (2.Kor.1:17-19).
Viņi apvainojās, kad Pāvils neņēma naudu no viņiem (2.Kor.11:7), bet bija negribīgi naudas devēji Jeruzalemes nabago fondam, apgalvojot, ka viņš cenšoties dabūt naudu sev.
Krāpnieks un melis, neatver sirdi brāļiem (2.Kor.12:16 salīdz. ar 6:11).
Sludina, ka mēs varam būt amorāli, jo Dieva žēlsirdība mūs apsegšot (Rom.3:8).
Sludina, lai iegūtu naudu un sievietes (1.Tes.2:3-12).
Vēl arvien slepeni sludina, ka apgraizīšana ir būtiska pestīšanai (Gal.5:11).
Piezīme: Ja jūs iedomāsities, kurās vietās Pāvils būtu varējis lietot pēdiņas, tas palīdzēs atklāt tās frāzes, kuras viņš citē no viņu apgalvojumiem. Lielākā daļa visu augstāk minēto apmelojumu nāk no vienas (Korintas) eklēsijas: var nešaubīties, ka bija daudz citu līdzīgu apmelojumu. Viņš ļoti taktiski lūdza tos savākt naudu, lai palīdzētu nabaga svētajiem Jeruzalemē, lai attaisnotu savu lielīšanos ar tiem. Beidzot, pēc visiem šiem diplomātiskajiem centieniem šo fondu savākšanā, viņam bija jālūdz romiešu eklēsija, lai tā lūgtos līdz ar viņu, lai Jeruzalemes eklēsija pieņemtu savāktos līdzekļus (Rom.15:31). Jādomā, ka viņi nevēlējās pieņemt palīdzību no pievērstajiem neebrejiem, kurus viņi nicināja. Un ja viņi to nepieņemtu, tad izskatītos, ka Pāvils licis tiem savākt naudu priekš sevis. Droši vien ir bijuši brīži viņa dzīvē, kad viņam gribējās atstāt kristadelfiešus. Agrīnās baznīcas acīs Pāvils nebija nekāda dižā figūra. Viņi neredzēja Pāvilu tā, kā mēs viņu redzam. Jo centīgāk viņš strādāja, jo vairāk viņu apmeloja, un jo sāpīgāk. Katrs grūti un sūri strādājošais brālis kristadelfiešu sadraudzībā ir līdzīgi cietis.
