Mājas lapa
10.4 “MAN NEPATĪK KRISTADELFIEŠI”
Mūsu sadraudzībā bieži vērojama kāda tendence, it īpaši tur, kur vairums brāļu un māsu nav auguši kristadelfiešu ģimenēs. Tās būtība ir sekojoša: cilvēki iepazīst Evaņģēliju un ar prieku kristās Jēzus vārdā. Viņi ir sajūsmā, ka ir atraduši sadraudzību, kas sludina patieso Evaņģēliju un ir kristīti. Viņi pievienojas šai grupai, lolojot augstas cerības, pārliecībā, ka visi ir uzticami, dziļi ticīgi cilvēki, kas dzīvo augstāka līmeņa Patiesībā. Ar laiku viņi apjauš, ka tā gluži viss nav. Ikviens no mums ne tālu nav tās Patiesības ideālu augstumos, kuriem mēs esam zvērējuši uzticību. Un tad rodas vilšanās. Jaunpievērstā mīlestība pret kristadelfiešiem pamazām zūd. Viss mums apkārt kļūst nepareizs un slikts. Vai arī rodas personāliju konflikts un jaunais ticīgais vairs nevar kontaktēties ar kādu, kurš zina Dieva Patiesību, bet kura raksturs un uzvedība ne tālu nav nevainojami. Ja mēs būtu parasta cilvēku kopiena vai baznīca, tas tik stipri nesāpētu. Bet mēs zinām, ka tas, kam mēs ticam, ir Patiesība un doktrināri vismaz mums ir jāsaka tāpat kā Pēterim: “Kungs, pie kā mēs iesim?” Un tādēļ tas, ka citi zina to pašu Patiesību, bet nedzīvo tā, kā mēs jūtam, kā tiem būtu jādzīvo, tādēļ tas ir tik daudzkārt sāpīgāk. Ir daudz grūtāk sadzīvot ar to, ko mēs uztveram kā liekulību, kad tā kaut kādā veidā saskaras ar Patiesību.
Neapdzīvota sala
Katra ticīgā dzīvē agrāk vai vēlāk pienāk laiks, ko varētu nosaukt par tuksnešainas salas sindromu; uznāk vēlēšanās izolēties no visiem savā personīgajā garīgajā vidē, kur mēs uzturam personīgas attiecības ar Dievu līdz pat Valstības atnākšanai. Es nešaubos, ka katram no mums to nāksies piedzīvot. Problēma – un, šķiet, ka tā ir augoša problēma – ir tajā, ka pēc kāda samērā neilga laika jaunais ticīgais piedzīvo tādu vilšanos ticīgo sadraudzībā, ka viņš neatrod nekādu citu izeju. Viņš atdalās no citiem, stingri turoties pie domas, ka viņš pieņem pamatmācību, ka viņam ir personīgas attiecības ar Dievu, izaicinoši noraidot tos, kas apšauba viņa ticību; pretendējot uz attiecībām ar Dievu bez brāļu un māsu līdzdalības. Un virspusēji varētu likties, ka tā tas varētu būt.
Taču tas ir viens no parastākajiem ceļiem uz garīgu katastrofu. Pirms mēs sākam runāt no Bībeles redzes viedokļa, atļaujiet man komentēt kā cilvēkam. Jebkurš brālis vai māsa ar kaut nelielu mācītāja pieredzi liecinās, ka šādi indivīdi vai nu zaudē ticību, vai arī brīnumainā pazemībā atgriežas atpakaļ, asti kājstarpē iežmieguši. Neskatoties uz to, kā mēs jūtamies, mēs visi esam stipri sabiedriskas būtnes. Galu galā ilgu laiku palikt vienatnē vienkārši nav iespējams. C.S. Lūiss (Lewis) nonāca pie secinājuma: “Es uzskatu, ka visu cilvēku dzīvē noteiktā laika posmā, un daudzu cilvēku dzīvē visos laikos no bērnības līdz sirmam vecumam viens no dominējošiem elementiem ir vēlēšanās būt piederīgam kādam vietējam grupējumam un bieds ir palikt atstātam ārpus tā”. (1) Ātrāk vai vēlāk šis “bieds palikt atstātam ārpusē” liks vairumam cilvēku meklēt kaut kāda veida piederību jebkurai grupai, sabiedrībai (ne obligāti baznīcai), kurai nav Patiesības.
Jāņa loģika
No Bībeles perspektīvas nav iespējams būt attiecībās ar Dievu, neuzturot attiecības ar viņa bērniem. Šo domu Jānis uzstājīgi centās novest līdz eklēsiju apziņai, kuras bija šķelšanās un savstarpēju apvainojumu plosītas. Ja mēs ticam, ka Kristus Savu dzīvību par mums ir atdevis, tad arī mums pienākas atdot savu dzīvību par brāļiem (1.Jņ.3:16). Visi ticīgie ir Dieva bērni. Ja mēs mīlam Dievu, mēs mīlēsim arī Viņa bērnus (1.Jņ.5:1,2). Dievs un Viņa bērni, ticīgie, ir nešķirami. Taču mūsu cilvēka dabā ir tieksme tos šķirot. Jānis to ļoti labi apzinājās: “Ja kāds saka: es mīlu Dievu, - un ienīst savu brāli, tad viņš ir melis; jo, kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis. Un šis bauslis mums ir no Viņa, ka tam, kas mīl Dievu, būs mīlēt arī savu brāli” (1.Jņ.4:20,21) (2). Ja tu mīli savu brāli, tad tu esi “no Dieva” un mēs esam “no nāves pārgājuši dzīvībā” (3:10,14). Tas vienkārši nav iespējams sacīt, ka tu mīli Dievu, bet nelikties ne zinis par Viņa bērniem. Tas nav tā, ka mums ir jāmīl Dievs un arī mūsu brālis. Ja mēs mīlam Dievu, mēs mīlēsim arī mūsu brāli, mīlot mūsu brāli, mēs mīlam Dievu. Šīs lietas ir neapšaubāmas. Tās paredz dziļu tuvību starp Tēvu un Viņa dēliem. Tā kā mēs esam “Kristū”, tad viss, kas attiecas uz Dieva Dēlu, mūsu Kungu Jēzu, attiecas arī uz mums. Mēs tāpat kā Viņš esam tuvās attiecībās ar Dievu. Nav iespējams mīlēt Dievu, nemīlot Viņa Dēlu Jēzu (Jņ.8:42); un 1.Jņ.5:1,2 atsaucas uz to, sakot, ka šī principa nozīme ir tajā, ka mēs nevaram mīlēt Dievu, ja mēs nemīlam visus Viņa dēlus, tos, kas ir Kristū, Dieva Dēlā. Ja mēs domājam, ka mēs varam mīlēt Dievu, nemīlot Viņa dēlus, mēs pielaižam to pašu kļūdu, ko jūdi; viņi bija pārliecināti, ka var mīlēt Dievu un neievērot Viņa Dēlu. Un šī aplamā loģika noveda tos līdz Dieva Dēla krustā sišanai. Pēdējo dienu Izraēls atgriezīsies pie Tā Kunga, viņu Dieva, piegriezdams tēvu sirdis bērniem (Lk.1:16,17). Kad Izraēls agrāk nodeva savus brāļus, līdz ar to viņš laupīja svētumu Dieva slēgtajai derībai ar tēviem (Mal.2:10); viņu attieksme pret brāļiem faktiski izvērtās attieksmē pret viņu Debesu Tēvu. Mūsu Dievs un mūsu brāļi ir nedalāmi.
Dieva vienotība
Pārāk bieži ir tā, ka mēs zinām pamatmācību bez ticības tai. Ja mēs ticēsim pamatmācībai, no tā izrietēs daži ļoti praktiskas dabas rezultāti. Ir viens Dievs. Bet tas nozīmē daudz vairāk nekā teikt: “tātad, nepastāv trīsvienība. Trīsvienības nav, bet tas, ka es to zinu neiespaido manu dzīves veidu līdz tam laikam, kamēr es sāku ticēt pilnīgā Dieva vienotībā tā, kā Dievs to ir paredzējis. Kungs teica, ka pirmais un augstākais bauslis par visiem ir ka Dievs ir viens vienīgs Kungs. Viņš to neredzēja kā abstraktu mācību. Viņš to redzēja kā pavēli, pēc kuras ir jārīkojas. Un tās turpinājums ir: “tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu; cita lielāka baušļa (vienskaitlī) par šiem (diviem) nav” (Mk.12:28-31). Kungs redzēja šos divus baušļus kā vienu, atcerieties, ka tā bija Viņa atbilde uz jautājumu: “Kurš ir augstākais bauslis par visiem?” Kristus redzēja Dieva vienotību kā neatņemamu baušļa “Mīli savu tuvāku (Kristū) kā sevi pašu” sastāvdaļu. Kāpēc? Viņš redzēja, ja Dieva Vārds ir viens un viss Viņa tauta ir Viņa Vārdā, tas nozīmē, ka mums jāmīl visi šajā Vārdā kā mēs mīlam sevi pašu un kā mēs mīlam Dievu. Mēs esam Dievā, un Dievs ir viens. Tātad, mēs esam vienoti vienā. Mīlēt savu tuvāku Kristū kā sevi pašu ir tas pats, kas mīlēt Dievu ar visu sirdi un dvēseli. Tas nozīmē, ka mūsu galvenā enerģija kalpošanā Dievam ir jāveltī sava brāļa, sava tuvāka mīlestībai. Visus Viņa Vārdā kristītus mums ir jāmīl kā sevi pašu. Tas jau pats par sevi izslēdz iespēju pastāvēt kā ‘neapdzīvotai salai’. Mēs vienkārši nevaram dzīvot vieni. Mēs nevaram atstāt kristadelfiešus, ja gribam mīlēt Dievu. Un šis tālejošais secinājums izriet no zināšanas, ka Dievs ir viens un tādēļ visi Viņā ir viens.
Kristus vienotība
Kungs Jēzus ir vīnakoks, mēs esam zari. Ja mēs nepaliekam Viņā, mēs neko nevaram, mēs nenesīsim augļus (Jņ.15:5,6). Viņš neteica, ka Viņš ir stumbrs un mēs zari. Viņš ir viss vīnakoks, eklēsija. Palikt uzticīgam Kristum nozīmē palikt uzticīgam arī pārējiem zariem. Paliekot Kristū, Kristus vārdi paliek mūsos (Jņ.15:7). Ja mēs lasām un uztveram vārdu un attiecīgi atsaucamies uz to, mēs paliksim vīnakokā. Tiem, kas atstāj šo veselumu (vai, kas ir būtiskāk, pārspriež iespēju to darīt), uzsverot, ka viņi turpina lasīt Bībeli un darīt labus darbus, būtu nopietni jāapsver saistība ar Kunga līdzību par vīnakoku. Atstājuši vīnakoku, viņi ne uz ko nav spējīgi. Līdzīgi arī vīrs Vecajā Derībā, kas pienesa upuri, piemēram, vērsi, citā vietā nevis ienesis to “Saiešanas telts durvīs” tika uzskatīts par izlējušu asinis un tam bija jātop “iznīcinātam no savas tautas vidus” (3.Moz.17:3,4). Bauslība paredzēja, ka var rasties šāda vēlēšanās pielūgt Dievu prom no pārējās draudzes. Tie, kas tā darīja tika visstingrākajā mērā nosodīti: to dzīvnieka upura pienešana tika pielīdzināt brāļa nogalināšanai, tai laikā, kad viņi to uzskatīja to par savas taisnības izpausmi. “Kas nokauj vērsi, līdzīgs tam, kas cilvēku nokauj” (Jes.66:3) atsaucas uz to, pielīdzinot to elkdievībai un lepnībai, kas noliedz Dieva vārdu sirdī.
Tā pati doma parasti sastopama Jaunajā Derībā, kur katru no mums apraksta kā kristītu vienā Kristus miesā, kas nozīmē, ka mēs visi esam Kristus miesas locekļi (Rom.12:4,5). Mūsu kristības, tādējādi, nebija tikai derība starp mums un Kristu, bet tās bija iestāšanās attiecībās starp mums un Kristus miesu. Kristus ir Viņa miesa. Viņš nav atdalāms no savas miesas; jo visa būtība Bībelē ir miesiska būtība. Un mēs esam Viņa miesa. Viņš ir mēs. Tāpat arī mēs esam Kristus vīnakoka zari (Jņ.15). Tā kā mēs visi esam vienā Kristus miesā, mēs esam jo cieši saistīti ar visām citām ķermeņa daļām. Tā kā Jānis paredzēja, ka dažiem radīsies tieksme domāt, ka viņi varētu mīlēt Dievu, nemīlot Viņa dēlus, tāpat arī Pāvils apsprieda to pašu problēmu Korintā. Viņš saka: “Acs nevar sacīt rokai: man tevis nevajag...ja visa miesa būtu acs, kur paliktu dzirde?...bet Dievs locekļus ir nolicis miesā ikvienu savā vietā...Bet ja tie visi būtu tikai viens loceklis, kur paliktu miesa?” (1.Kor.12). Viņš zināja, ka daži gribēs atšķirties no citiem un viņš parāda, ka tāda uzvešanās liktu iedomāties, ka tie vieni sastāda visu miesu. Viņš zināja, ka daži domās, ka tiem nav vajadzīgas citas eklēsijas ķermeņa daļas; viņš redzēja, ka daži jutīsies tā it kā viņi būtu sliktāki par citiem un tādēļ neiederas miesā. Tie ir tie iemesli, kuru dēļ ticīgie nošķiras no citiem. Bet ievērojiet to, ka Pāvils nesaka, ka ‘acij nevajadzētu sacīt rokai: man tevis nevajag’, viņš saka: “acs nevar sacīt rokai...”. kaut gan daži tā varētu sacīt vai justies tā, no Dieva redzes viedokļa tas ir vienkārši nepamatoti. Tā pati loģika attiecas uz tiem, kas domā, ka Kristus miesa ir dalīta; galu galā ir viena miesa, un, no Dieva redzes viedokļa, tā ir nedalāma. Dalīšanās pastāv tikai cilvēku prātā. Tie, kas saka, ka tiem nav vajadzīga brāļu sadraudzība, “nevar” tā teikt, saka Pāvils. Ja viņi tādā garā turpina, tad galu galā viņi saka, ka viņi nav vienas miesas ar Kristu; kaut gan es ticu, ka daudzi no tiem, kas to ir izdarījuši, var tomēr sagaidīt Dieva žēlsirdīgu piedošanu.
Daudzi no tiem, kas dusmās nošķiras no sadraudzības ar pārējiem, dara to, apgalvojot, ka kristadelfieši ir vāji, nemīloši, liekulīgi, ka viņi nedara to, ko viņi sludina un tamlīdzīgi. Un daudzējādā ziņā viņu pretenzijas ir patiesas (ņemot vērā to, ka Kungs nācis pie tiem, kam vajadzīga palīdzība, nevis lai sasveicinātos ar veselajiem). Un Pāvilam ir komentārs arī šai situācijā. Viņš saka, ka tie miesas locekļi, “kas liekas esam nespēcīgākie...kas mums miesā izliekas mazāk cienījams...mūsu nepieklājīgie locekļi dabū sevišķu godu”. Mūsu nepieklājīgie locekļi ir visjūtīgākie, kaut arī ārēji tie šķiet nespēcīgi un slēpjami. Un tā, Pāvils secina, ka nespēcīgākie locekļi ir jātur tādā pat godā. Grieķu vārds, ko tulko kā “nespēcīgs” (1.Kor.12:22) tiek lietots (it īpaši vēstulē korintiešiem), aprakstot garīguma trūkumu: Mk.14:38; Rom.5:6; 1.Kor.8:7,10; 9:22; 11:30; 1.Tes.5:14. Un dažkārt mēs visi esam “nespēcīgi” (1.Kor.1:27; 4:10).
Vajadzīgie nespēcīgie
Un tā, pret tiem, kurus mēs uztveram (“liekas esam...kas mums izliekas”) kā ārēji nespēcīgus / vājus, mums ir jāizturas ļoti uzmanīgi. Nozīmīgi ir tas, ka “nespēcīgie / vājie” līdzībā Mt.25:38-43 ir “vismazākie” no Kristus brāļiem, garīgi vājākie; un tiesas dienā atraidītie tiek nosodīti par attieksmi pret šiem garīgi vājākajiem Kristus brāļiem. Līdzība par parādniekiem sadala atbildīgos divās grupās; tajos, kas piedod brālim un tajos, kas pieprasa, lai grēcīgais brālis atmaksātu savu parādu, pat ja viņš to nav spējīgs darīt (Mt.18:28). Visi no mums, kas aizgriežas no mūs kaitinošajiem, garīgi vājajiem brāļiem (kā mēs viņus uztveram), nenopietni izturas pret mūsu pestīšanu. Tiesas diena būs pārsteigumu diena mums visiem. Atraidītie līdzībā vienkārši nespēj noticēt, ka tiks atraidīti ‘tikai’ par vienaldzīgu attieksmi pret eklēsijas vājākajiem locekļiem.
Mūsu attieksme pret garīgi vājākajiem ir mūsu pestīšanas būtiska sastāvdaļa. Tātad, “tie miesas locekļi, kas liekas esam nespēcīgākie, ir sevišķi vajadzīgi” (1.Kor.12:22); vajadzīgi mūsu garīgajai attīstībai un pestīšanai. Tātad, nav jābrīnās, ja mums nepatīk kristadelfieši, ja sadraudzībā ir kaut kas, kas mūs neciešami kaitina. Šis uzbudinājums, šī skaidrā apziņa par mūsu sadraudzības ticīgo vājumu ir Dieva iecerēta mūsu garīgās pieredzes iezīme. Ja jūs vēl neesat izjutuši ilūziju zudumu un vilšanos kristadelfiešos, tad tāda diena noteikti pienāks. Bet atcerieties, cik tas viss ir vajadzīgi. Padomājiet par visām tām nožēlojamām lietām, kas jādzird par kristadelfiešiem: viņi mani aprunā, viņi faktiski safabricē lietas par mani un pārspīlē, viņa mani apzaga, viņš mani ignorē, ticiet vai ne (es noticēšu), bet viņas dēls nolamāja mani; viņi mani nelūdz izteikties, viņš ir tāds liekulis, un vai tu zini, ko viņš darīja... Teiksim, ka tas viss tā arī ir. Šie nespēcīgie brāļi un māsas, kas to visu dara, ir “vajadzīgi” tā pestīšanai, kurš to visu pārdzīvo, ja viņš pareizi uz to reaģē. Vienkārši aiziet prom no viņiem nozīmē atstāt miesu. Mums viņi ir vajadzīgi, Gars saka, mums ir vajadzīgi visi šie dubļi, komentāri, šī noniecināšana un uzmanības pievēršana un nodevība, visas šīs jutīgās un sāpīgās lietas. Tā ir nežēlīga loģika, patiesi nežēlīga. Un jūsu klejojošais autors ne vienmēr spēj droši stāties tam visam pretī, kaut gan viņš ir piedzīvojis ne mazums asu strīdu savā mūžā. Bet brāļi, tā ir šī loģika, tā ir Gara balss. Teorētiski mēs to visu skaidri redzam, tas ir skaidrs kā diena. Tātad.
Pāvils, kā vienmēr, ir mūsu varonis. Jo neviens cits nav bijis tā kārdināts izjust antipātiju pret kristadelfiešiem kā viņš. Viņš, kurš atdeva savu dzīvi, veselību, karjeru, dvēseli, atteicās no laulībām citu pestīšanas labā. Tikai lai piedzīvotu nodevību, cietsirdīgu apmelošanu, draudus, paša pievērsto naidu līdz pat vēlmei viņu nogalināt un nodot viņu romiešiem un jūdiem. Viņš runā par to, ka mums jāciena tie, kas mums liekas “mazāk cienījami” (1.Kor.12:23). Viņš lieto vārdu, kuru viņš agrāk 1.Kor.4:10 attiecina uz sevi (“nicināti”). Viņš saka: ‘Labi, ja jūs domājat, ka es esmu vājš, nicināms, lai tā arī būtu. Bet jums mani ir jāpieņem, jo es arvien vēl piederu pie miesas’. Un tur nebija ko piebilst (un nav arī tagad).
Dieva plāns
Atstāt kristadelfiešus vai arī (kas gadās biežāk) izvairīties no kontaktiem ar tiem, formāli saglabājot piederību, nozīmē kategoriski noliegt Pāvila mācību, ka mūsu uzcītīgā vājo brāļu paciešana ir mūsu pestīšanai vajadzīgā sastāvdaļa. Mēs nevaram, mēs nedrīkstam teikt, ka mums viņi nav vajadzīgi. Un ne tas vien, ja mēs to darām, tad mēs sagraujam miesu. Dievs ir tā “sastādījis” miesu kopā, tur ir tieši tie locekļi, kas ir vajadzīgi. 1.Kor.12 konteksts ir Korintas eklēsija un tikai pēc tam vispasaules ticīgie. Mūsu vietējā kontekstā Dievs ir parūpējies par to, lai mēs saskartos ar tiem ticīgajiem, kas ir nepieciešami mūsu attīstībai. Ja mēs nekontaktējamies ar viņiem, vai arī ja šis kontakts ir vēsi formāls, tikai pienākuma pēc, mēs nesasniegsim to attīstības līmeni, ko Dievs mums ir paredzējis. Tie pārējie ķermeņa locekļi ir vajadzīgi – Pāvila vārdi, ne mani – mūsu mūžīgai atpirkšanai.
Dievs ir “sastādījis” miesu kopā (1.Kor.12:24). Tā ir atsauksme uz veidu kā neraudzēti kviešu milti tiek “iejaukti” eļļā (salīdz. ar Garu), lai upuris būtu pieņemams (3.Moz.2:4,5; 7:10; 9:4 un tml.). Pāvils jau pielīdzināja Korintas eklēsiju neraudzētai mīklai (1.Kor.5:7), tagad viņš saka, ka tā ir sastādīta kopā vai “iejaukta” Dieva Gara eļļā. Ja mēs atraujamies no saviem brāļiem, mēs atraujamies vai noliedzam Dieva “sastādīto” miesu. Tas ir tāpat kā vīrs un sieva, kurus Dievs ir savienojis laulībā, šķiras. Tas nenozīmē tikai to, ka mums trūkst pacietības un tml., kuru mēs būtu varējuši attīstīt, paliekot kontaktā ar brāļiem. Mūsu vienaldzība un izvairīšanās no brāļiem aktīvi pretojas žēlastības un vienotības garam, kuru Dievs ir devis iespēju savai tautai pieredzēt. Daži no garā visstiprākajiem brāļiem un māsām, kurus jūs satiekat, ir tie, kas ir spējuši dzīvot eklēsijas dzīvi visas savas mūža dienas, ir cīnījušies ar personāliju nesaskaņām, ar nebeidzamām eklēsiju vētrām un ķildām – bet viņi to visu ir izturējuši. Un tādēļ viņi ir palikuši saskarsmē ar Garu, kas tos saliedējis kopā, kā tas ir nepieciešams Kunga Jēzus Kristus miesas vārdā. Un Kunga Jēzus Gara ietekme rada žēlsirdības pilnu un pozitīvu attieksmi pret brāļiem, saredzot nenoliedzamo miesas labestību, atsakoties no iecentrēšanās uz negatīvo. Jo nenoliedzami tieši tāpat arī Kungs Jēzus raugās uz mums; un tā arī mums, kā viņa attīstības stadijā esošajai tautai, ir jāsāk raudzīties citam uz citu.
Piezīmes
(1) C.S. Lewis, The Inner Ring.
(2) Doma par nespēju “saredzēt” Dievu ir jāsaprot tajā kontekstā, kādā Jānis lieto vārdu “redzēt”. Tā nav tikai fiziska redze, bet arī ticība un saprašana. Ja mēs nespējam mīlēt savu brāli, citu cilvēku, kuru mēs kaut kādā līmenī varam uztvert, kā tad mēs varam mīlēt Dievu, kuru šajā dzīvē mēs uztvert nevaram? Taču Jānis tajā pat kontekstā saka, ka galu galā mēs redzēsim Dievu (1.Jņ.3:2). Iespējams, ka netieši tas norāda uz to, ka redzēt Dievu brālī un mīlēt viņu, būt saskarsmē ar viņu ir prelūdija tam, ka mēs redzēsim Dievu Pašu un būsim saskarsmē ar viņu mūžīgi.
(3) Bauslis mīlēt tuvāku ir atsauce uz bausli, kas tika dots Izraēlam. Viņiem nebija jāmīl apkārtējās ciltis; mīlēt tuvāku nozīmēja mīlēt kaimiņu Izraēla cilts nometnē (piemēram, 3.Moz.18:20). Un tāpat arī kristiešu bauslis mīlēt tuvāku attiecas uz citiem Kristū, Dieva tautu, nevis apkārtējo pasauli.
