Mājas lapa
10.3 “ES ESMU LIEKULIS”
Dažkārt jebkurš garā godīgs ticīgais var tā justies; mēs pārbaudām sevi, mēs samērojam mūsu sludināto principu augstumu un visu no tiem izrietošo un mēs redzam, cik ļoti tie atšķiras no mūsu reālās ikdienas dzīves. Es nevaru spriest par to, vai mēs esam liekuļi Dieva acīs. Iespējams, ka esam. Taču sekojoša Ebr.11 izskatīšana sniedz mums uzmundrinājumu ar to, ka liekulība bija parasta īpašība pagātnes ticīgajos, bet Dievs cauri liekulībai saskata mūsu labo pusi un to piedēvē mums kā mūsu personību, kuru viņš saredz.
Bībele ir pārpilna ar liecībām, ka ticība un ticībā vadīta dzīve ir ļoti svarīgas pestīšanai. Ebr.11:1,2 raksturo ticību absolūtos terminos kā reālu pārliecību par neredzamām lietām. Tas nenozīmē tikai dažkārt skaidri stādīties priekšā iztēlē (piemēram) nākamo Valstību vai tagadēju miesīgu Kunga Jēzus eksistenci. Tas nozīmē dzīvot ik dienu, ik stundu ar šīm lietām faktiski mūsu apziņā. Bez šādas ticības, apustulis uzskata, mēs nevaram labpatikt Dievam. Viņš uzskaita veselu rindu Vecās Derības piemēru un tad turpina, ka arī mums, tāpat kā viņiem visapkārt ir tik liels pulks uzticības piemēru un tam ir mūs jāiedvesmo dzīvei ticībā, tāpat kā tas iedvesmoja viņus (Ebr.12:1).
Ticības brīži
Un tomēr visi kā viens mēs izjūtam neatbilstību prasībām; neatbilstību starp viņu ticības līmeni un mūsējo. Taču detalizētāka šo piemēru analīze atklāj iezīmi, kas atkārtojas atkal un atkal. Tā ir iezīme, kuru mēs neņemtu vērā, ja tā parādītos tikai vienreiz. Bet tā tur parādās atkal un atkal Ebr.11. nodaļā. Daudzi no citētajiem piemēriem ir brīži cilvēku dzīvē, kad viņi neizrādīja absolūtu ticību; brīži, kad to motīvi bija neviendabīgi; brīži, kad tiem bija ticība, bet ne bez cilvēka iedabas pazīmēm. Piemēri vislabāk parādīs, ko es ar to gribu teikt:
- Ebr.11:8 liek domāt, ka tiklīdz Dievs aicināja Ābramu, viņš cēlās un atstāja Ūru. Taču detalizētāka Rakstu analīze parāda, ka tas tieši tā gan nenotika. 1.Moz.11:31 teikts, ka Ābrāms un Sāraja atstāja Ūru, jo “Tera ņēma savu dēlu Ābrāmu, un savu vedeklu Sāraju, Ābrāma, sava dēla, sievu, un lika tiem iziet no kaldeju Ūras”. Dievs aicināja Ābrāmu atstāt Ūru un doties uz Kānaānu. Bet tā vietā viņš sekoja tēvam ceļā uz Hāranu un dzīvoja tur (šķiet, vairākus gadus) līdz tēva nāvei un tikai tad viņš atsaucās uz agrāko aicinājumu doties uz Kānaānu. 1.Mozus grāmatā pārliecinoši izskan Ābrāma pakļāvība tēvam un ģimenei, kas arī bija par iemeslu viņa aizkavētai reakcijai uz Dieva aicinājumu atstāt Ūru un doties uz Kānaānu. Labākajā gadījumā viņa tēva lēmums ļāva viņam pakļauties pavēlei atstāt Ūru, nesaraujot saites ar ģimeni. Taču, saskaņā ar Ebr.11:8, ticībā Ābrāms nekavējoties atsaucās Dieva aicinājumam.
- Ābrahāma ticība apsolījumiem tiek atkārtoti celta mums priekšā par paraugu (11:8,12,13 un citviet). Ābrahāms “uzticējās Tam Kungam, un Dievs to viņam pieskaitīja par taisnību” (1.Moz.15:6) tiek trīs reizes citēts Jaunajā Derībā. Bet cik dziļa bija Ābrahāma ticība? Uzreiz pēc atklātas Ābrahāma ticības pasludināšanas Dievs viņam teica: “Es esmu Tas Kungs, kas tev lika iziet no kaldeju Ūras, lai tev dotu šo zemi iemantot”. Un uzreiz pēc tam Ābrahāms prasa Dievam: “Kungs, mans Dievs, no kā lai es noprotu, ka es to iemantošu?” (1.Moz.15:7,8). Un neilgi pirms Ābrahāma bieži citētās ticības pasludināšanas viņš teica: “Dievs, mans Kungs, ko Tu gribi man dot? Redzi, es palieku bez bērniem, un...viens no mana nama ļaudīm būs mans mantinieks” (1.Moz.15:2,3). Viņa ticība apsolījumiem par sēklu tobrīd bija stipri svārstīga (1). Taču starp šīm divām daļējas ticības izpausmēm Ābrahāms savā sirdī paceļas līdz tādam ticības līmenim, kas ir tik tīkams Dievam. Viņš “uzticējās Dievam” šķiet attiecamies uz Ābrahāma sirds dziļumiem, kad viņš skatījās uz debesīm un domāja par Dieva apsolījumu: “tikpat daudz būs tev pēcnācēju”. Dievs to redzēja, pat ja tas bija tikai neilgs ticības uzliesmojums, un viņam tas patika; pat ja tolaik Ābrahāma ticība bija vāja un savā ziņā pat “bezdievīga” (2).
- “Ticībā Īzāks nākotnei svētīja Jēkabu un Ēsavu (11:20). Taču 1.Moz.27. nodaļa nerāda Īzāku ļoti pozitīvā gaismā. “Īzāks iemīlēja Ēsavu, jo medījumi bija pēc viņa garšas, bet Rebeka vairāk mīlēja Jēkabu” (1.Moz.25:28). “Izāks mīlēja Ēsavu, jo medījumi bija pēc viņa garšas.” Tas sasaucas ar Ēsavu, kad tas pārdod savu pirmdzimtību, lai pēc savas garšas apmierinātu izsalkumu. Ēsavs bija acīmredzami no miesas, kamēr Jēkabā bija kaut nedaudz potenciāla garīguma. Taču Īzāks deva priekšroku Ēsavam. Viņš izvēlējās dzīves vietu Gerārā (1.Moz.26:6), uz pašas robežas ar Ēģipti – cik tuvu vien varēja pietuvoties pasaulei, nepārkāpjot robežu. Un viņš ne mirkli neminstinājās noliegt, ka Rebeka ir viņa sieva, lai tikai glābtu savu ādu (1.Moz.26:7). Šķiet, ka Īzāka laulība nebija bez problēmām; Rakstos lasām par Īzāku runājam ar “Ēsavu, savu dēlu” un Rebeka runā ar “savu dēlu Jēkabu” (1.Moz.27:5,6). Tas, ka Jēkabs deva Īzākam vīnu “un viņš dzēra” pirms svētības došanas arī ir mājiens uz garīguma trūkumu (1.Moz. 27:25). Šķiet, ka Īzāks nav pieņēmis dievišķo pareģojumu attiecībā uz dēliem: “vecākais kalpos jaunākajam” (1.Moz.25:23), jo viņš gatavojās dot Ēsavam pirmdzimtā svētījumu, un domājot, ka viņš runā ar Ēsavu, viņš deva viņam viņa jaunākā brāļa svētību (proti, Jēkaba), kas viņu apkalpoja (1.Moz.27:29 salīdz. ar 15). Īzāks nebija pieņēmis pirmdzimtības pārdošanu, taču Dievs bija (Ebr.12:16,17). Un tomēr, un to es arī gribu pasvītrot, Īzāka svētība abiem dēliem tiek aprakstīta kā ticības akts; neskatoties uz to, ka tas tika darīts ar neticības pieskaņu Dieva pravietiskajam vārdam, ka vecākais kalpos jaunākajam, un, iespējams, alkohola iespaidā, kā arī neskatoties uz to, ka Īzāks bija pārliecināts, ka viņš svētī Ēsavu, kad faktiski viņš svētīja Jēkabu. Taču saskaņā ar Ebr.11:20, šī Ēsava un Jēkaba svētība (tādēļ vēstule ebrejiem neatsaucas uz vēlāko svētību) tika dota ticībā; tieši tajā brīdī Īzāks to darīja ticībā. Tā, Dieva redzīgā acs saskata caur alkohola miglu, caur Īzāka labas dzīves mīlēšanu, caur viņa miesisko mīlestību pret Ēsavu, caur viņa laulības problēmām, caur viņa neticību tam, ka vecākajam jākalpo jaunākajam, ka šajā vīrā Īzākā ir ticība; un tad rāda to mums, lai stimulētu mūsu ticību, daudzus gadsimtus vēlāk! Tam ne tikai būtu jāmudina mūs saredzēt labo savos tagadējos brāļos, bet mēs arī varam gūt mierinājumu tajā, ka šis Dievs ir mūsu Dievs.
- “Un Dievs paklausīja Leu, un tā tapa grūta”, uz ko Lea sacīja: “Dievs man ir atmaksājis to, ka es esmu devusi savu kalponi savam vīram” (1.Moz. 30: 17, 18). Tas ir vāji apslēpts rūgtums pret savu žēlsirdīgo radītāju. Viņa sarkastiski saka, ka Dievs ir izturējies pret viņu kā pret pērkamu sievieti par to, ka viņa mudinājusi vīru pārgulēt ar savu kalponi. Taču Dievs redz cauri viņas rūgtumam (pēcdzemdību depresijas izraisītam?), cauri viņas mandragoras lietošanai, lai veicinātu apaugļošanos... un Dievs saredzēja patiesu ticību viņā. Un šis Dievs ir mūsu Dievs.
- “Ticībā viņš (Mozus) atstāja Ēģipti, nebīdamies no valdnieka dusmām” (Ebr.11:27). Bet Mozus aizbēga no Ēģiptes, bīdamies no valdnieka dusmām (2.Moz.2:14,15). Šķiet, ka Mozum labākajā gadījumā bija dažādi motīvi, vai arī motīvi, kas laika gaitā mainījās; taču Dievs redz cauri šīm cilvēciskajām bailēm un saredz Mozū daļiņu mierīgas ticības tai laikā, kad viņš atstāj Ēģipti. Līdzīgā veidā liesmojoša ērkšķu krūma laikā Mozus šķiet aizmirsis Dieva derības vārdu, viņš momentāni nenovelk savas kurpes no savām kājām par cieņas apliecinājumu, kā viņam būtu bijis jādara un, šķiet, ka viņš bijās tuvoties Dievam, jo viņa sirdsapziņa nebija tīra un viņš pretojās Dieva aicinājumam doties un darīt Viņa darbu (2.Moz.3:5-7,10,11,18; 4:1, 10-14) (3). Taču tajā pat laikā Jaunajā Derībā teikts, ka Mozus parādīja ticību savā Dieva uztverē (Lk.20:37).
- Izraēla izglābšana, izejot cauri Sarkanajai jūrai, tiek šķietami attiecināta Mozus ticībai (Ebr.11:28,29; Ap.d.7:36,37). Taču Rakstos Mozus šķiet bailēs brēcam līdz ar Izraēlu, par ko saņem Dieva rājienu (2.Moz.14:15, 13, 10). Taču neskatoties uz šo pārmetumu, Dievs, kā mēs uzzinām no Jaunās Derības, saredzēja Mozū ticību šo, cilvēkiem piemītošo, baiļu un panikas aizsegā.
- Izraēliešus, kas patvērās kalnos un alās Soģu 6:2, apraksta kā ticības varoņus par to, ko viņi darīja (Ebr.11:38). Taču Dievs bija nodevis viņus midiāniešu rokās par viņu elkdievību. Viņi pielūdza elkus, taču daži bija ticīgi; un Dievs šo ticību saredzēja.
- Ticībā Sampsons (Simsons) nogalināja lauvu, izglābās no uguns liesmām un nogalināja daudzus filistiešus (Ebr.11:32-34) – tā Gars mums saka. Taču viņš darīja visas šīs lietas, kad labākajā gadījumā viņš tikai daļēji ticēja. Viņam bija draudzene – filistiete par apbēdinājumu viņa godbijīgajiem vecākiem – un pa ceļam uz kāzu mielastu viņš satiek un ticībā nogalina lauvu, kā teikts Ebr.11 (Soģu 14:1-7). Filistieši draudēja sadedzināt Simsona sievas tēva namu ugunī, ja viņa untumainā mīļākā neizdibinās viņa noslēpumainās mīklas atrisinājumu. Viņš to viņai atklāja, šķiet, pateicoties savam seksuālajam vājumam. Tad viņš nogalināja 30 filistiešus, lai iegūtu apģērbu, kuru viņš bija parādā filistiešiem par mīklas atminēšanu (Soģu 14:15-19). Ir acīmredzams, ka Simsons bija daudzējādā ziņā vājš tolaik; Salamana pamācībās ir daudz atsauču uz viņu, stipro vīru, kurš gāja bojā ļaunās pagānu sievas dēļ; to, kas varēja ieņemt pilsētu, bet nevarēja valdīt pār savu garu, utt. Taču neskatoties uz visām šīm vājībām, lai cik nopietnas tās arī bija, Simsonā mita dziļa ticība, kura arī tiek izcelta Ebr.11.
“Arī tā pati Sāra...”
Pēc manām domām, ir viens piemērs, kas izceļas citu starpā. Raksti, šķiet, liek to manīt pat tai veidā, kā Sāra tiek stādīta priekšā: “Ticībā arī tā pati Sāra spēja kļūt māte” (Ebr.11:11). “Arī tā pati Sāra” noteikti akcentē tieši šo piemēru, īpaši izceļot to gaismā. Ir pietiekami daudz iemeslu domāt, vadoties pēc 1.Mozus grāmatas pierakstiem, ka Sārai ne tikai nebija ticības apsolījumiem, bet viņas prāts bija rūgtuma nevis garīguma pilns. Pieraksti sasaucas ar Ievas ietekmi uz Ādamu, kad lasām “Un Ābrāms paklausīja Sārajas balsij” (1.Moz.16:2), kad tā ieteica viņam iet pie viņas kalpones, lai tā dzemdētu viņai pēcnācējus. Tas viss ir nepareizi vismaz divu iemeslu dēļ: pirmkārt, tas liecina par neticību apsolījumiem; un otrkārt, tas noniecina Dieva ideālās laulības normas. Sāraja, šķiet, aptvēra savu kļūdu, kad viņa rūgtā nožēlā saka Ābrāmam: “Netaisnība, kāda man ir notikusi, lai nāk pār tevi” (16:5). Viņas vārdi “Tas Kungs man nav devis iespēju dzemdēt” (16:2) liek domāt, ka viņa uzskatīja, ka viņa nav izraudzīta, lai dzemdētu Ābrāmam apsolītos pēcnācējus. Taču ticībā, teikts Ebr.11:11, viņa spēja kļūt māte.
Sāraja tā pazemoja Hagaru, ka tā “aizbēga prom no tās” (16:7). Dieva attieksme šķiet atspoguļojam Viņa līdzjūtību Hagarai Sārajas cietsirdīgās izdarības dēļ. Šie rūgtuma un ticības trūkuma gadi nāca gaismā, kad Sāraja noklausījās Eņģeli solām Ābrāmam, ka viņai patiesi būs dēls. Un viņa smējās pie sevis par šo apsolījumu (18:12). Taču, saskaņā ar Ebr.11:11, viņa saņēmās un atveseļojās ticībā. Bet tiklīdz Īzāks bija piedzimis, viņas rūgtums atkal lika sevi manīt, kad viņa redzēja Ismaēlu smejamies. Un nevaldāmās dusmās viņa padzina Hagaru un viņas dēlu Ismaēlu neauglīgajā tuksnesī, drošā nāvē (cilvēku valodā runājot). Atkal mēs jūtam Dieva līdzjūtību Hagarai. Un tā starp notikumiem, kas liecina par dziļu iekšēju rūgtumu, neticību un lepnību (pēc Īzāka piedzimšanas), Gars Ebr.11:11 saskata viņas ticību, kuras dēļ, kā lasām Ebr.11:12 (“tāpēc”) Dieva mērķis Kristū varēja iet uz priekšu.
Rūgtais pravietis
Nav grūti stādīties priekšā Sāras skaļo sašutumu. Kurus gan vārdus viņa būtu īpaši uzsvērusi: “Padzen šo kalponi un viņas dēlu, lai šīs kalpones dēls nebūtu mantinieks (ieklausieties tās balsī!) kopā ar manu dēlu Īzāku” (1.Moz.21:10). Tas saskan ar viņas agrāko rūgtumu un agresiju pret Hagaru un Ābrahāmu. Viņas noliedzošo attieksmi pret Ismaēlu kā mantinieku Dievs liegi nosoda sekojošiem Ābrahāmam teiktiem vārdiem: “Tas ir tavs dzimums” (1.Moz.21:13). Taču Sāras vārdi citēti Gal.4:30 kā iedvesti Raksti! Te mēs redzam brīnumaino Dievu, ar kuru mums ir darīšana. Cauri viņas dusmām, greizsirdībai, dzīves gaitā uzkrātam rūgtumam Viņš redzēja viņas ticību. Un viņš liek šai dusmās kliedzošajai sievietei izteikt Viņa pravietojumu. Saskaņā ar Gal.4:30, Dievs caur viņu izteica savu principu, kas darbojies paaudžu paaudzēs, ka kalpa dēls ir jāpadzen, ka konflikts starp viņu un īsto mantinieku pastāvēs vienmēr. Sāra bērna dzimšanas laikā tiek pielīdzināta mums visiem, kad mēs ieejam Valstībā, gavilējoši (Jes.54:1-4); un tomēr tai laikā viņu bija pārņēmusi lepnība un prieks, ka viņa pārspējusi savu sāncensi. Taču Sāra tolaik tiek uztverta patiesā taisnības gaismā, simbolizējot mūs, kad mēs ieiesim Valstībā.
Dieva spēja pazīt cilvēku
Tas, ka Dievs izvēlas redzēt un atzīt Sāras labās īpašības, vēl skaidrāk ir izteikts 1.Pēt.3:4-6. Šeit Pēteris aicina māsas sekot Sāras piemēram
1. būt lēnām un klusām garā
2. izvairīties no ārišķīgas greznošanās
3. pakļauties Ābrahāmam
4. saukt viņu par “Kungu”.
Var parādīt, ka Gars Pēterī izvēlas ļoti pozitīvu Sāras vērtējumu.
1. Rakstos viņa nemaz neparādās kā lēna un klusa garā, bet, iespējams, Dievs redzēja, ka dusmu un rūgtuma aizsegā slēpās lēnprātība, kas redzamāk izpaudās mūža izskaņā.
2. Attiecībā uz “ārišķīgu” greznošanos, grieķu teksts atsaucas uz Septuaginta 1.Moz.20:16, kur Abimelehs saka Sārai, ka viņš ir devis Ābrahāmam tūkstoš sudraba gabalus, ‘lai tu ar tiem varētu greznot savu seju’ (4). Abimeleha runa ir sarkastiska (ievērojiet, ka viņš saka “tavam brālim”). Precētas sievas mēdza greznot sejas ar sudraba grašiem (Lk.15:8). Iespējams, viņa tos bija noņēmusi, lai liktos neprecēta un seksuāli pieejama. Abimeleha teiktais nozīmē: “Es esmu devis tavam tā saucamajam brālim tūkstoš sudraba gabalus, lai tu tos nākotnē nēsātu un nevestu citus vīrus kārdinājumā”. Un kāds ir Gara komentārs? “Tu esi attaisnota” (1.Moz.20:16).
3. Viņas gatavība izlikties neprecētai un neatvairīt Abimeleha seksuālos piegājienus 1.Moz pierakstu gaismā var skatīt tikai no negatīvās puses. Viņai trūka paliekošas ticības Dieva pēcnācēju apsolījumos un viņa ignorēja Dieva laulības principus tādēļ, lai ‘ērtības labad’ pakļautos Ābrahāmam. Varētu būt, ka viņa uzskatīja, ka netop grūta daļēji Ābrahāma vainas dēļ (skat “viņa miesa jau pamirusi”, Rom.4:19). Viņa jau bija parādījusi savu ticību tam, ka viņa var palikt grūta (Ebr.11:11), un tā iespaidā viņas ķermenis fiziski atjaunojās, kas darīja viņu pievilcīgu vīriešu acīs, kaut arī viņai bija jau 90 gadu. Viņa bija parādījusi ticību, viņas ķermenis viņai atgādināja Dieva uzticību apsolījumiem, taču incidentā ar Abimelehu viņas ticība sašķobījās un viņa bija jānorāj. Taču Gars redz viņu pozitīvā gaismā; tas, ka viņa ārišķīgi negreznojas, kaut arī norāda uz to, ka viņa nav precēta, ir uzslavas vērts; kā arī viņas pakļaušanās vīra vēlmēm, neskatoties uz to, ka viņa tiek norāta par to. Tāpat kā mums visiem, viņas motīvi nav viendabīgi. Viņa patiesi vēlējās pakļauties Ābrahāmam. Viņa patiesi gribēja būt lēnprātīga un garā klusa un nevēlējās ārišķīgi greznoties. Kad viņas nepareizie motīvi izpaudās ārēji, viņa tika norāta. Bet Dievs saskatīja viņas sirdī labās vēlmes, kuras viņš arī izceļ mums par piemēru.
4. Sāra tiek uzteikta par to, ka viņa sauc Ābrahāmu par “Kungu” (1.Pēt.3:6). Rakstos tas ir fiksēts tikai vienreiz: “Sāra smējās pie sevis, sacīdama: ‘Pēc tam kad es esmu sākusi novecot, lai es vēl iedegtos? Un mans kungs jau ir vecs’” (1.Moz.18:12). Viņa apšaubīja Dieva apsolījumu; Eņģelis viņu par to norāj. Taču tajā pat laikā, kad viņa domāja par Ābrahāmu, savā sirdī viņa to sauca par “savu kungu”. Tā, no vienas puses izrādot ticības trūkumu, viņa tomēr izrāda slavējamu attieksmi pret Ābrahāmu. Un tas viss norisinājās “viņā”. Dievs pētīja viņas prātu, viņš redzēja nepareizās attieksmes viņas sirdī un viņš redzēja to, kas ir uzslavas vērts arī; un caur Pēteri viņš to dara zināmu atklātībai par iedvesmu mums.
“Tu esi...Dievs, kas mani redz...”
Tas viss paver skatu uz plašāku problēmu loku. Ir daudzi Bībeles personāži, kas šķiet rīkojamies nepareizi, bet vēlākā atklāsmē par tiem runā kā par taisniem. Lats ir tam klasisks piemērs. Kāpēc tā? Kāpēc, piemēram, 1.Moz. pieraksti par Sāru tik atklāti stāsta par viņas vājumu, bet Jaunās Derības komentārs atsijā to visu un atklāj viņas motīvu taisnprātību? Tas, bez šaubām, norāda uz to, ka Dievs redz mūs daudz savādāk nekā mēs izskatāmies no malas saviem brāļiem un pat mums pašiem. Viņš saredz visus motīvus. Vienīgi Viņš atšķetina mūsu motīvus un domas; Viņš redz, kas ir tas, kas patiesi izsauc mūsu rīcību. Un tas nav tikai tāpēc, ka Viņš to spēj, ja Viņam ir tāda vēlēšanās; Viņš to dara pastāvīgi. Dievs domā par mums un mūsu iekšējo pasauli un motīviem ik katru brīdi. Mūsu ķermeņa valoda atspoguļo katru mūsu domu.
Vai ņemsim Eliju. Tas bija patiesi izcilas ticības cilvēks. Ticības ausīm viņš dzirdēja lietusgāzes švīkoņu pirms viņš vēl bija lūdzis par to (1.Ķēn.18:40-42 salīdz. ar Jēkaba 5:17,18). Taču lasot pierakstus, ir pietiekami daudz liecību par to, ka tajā pat laikā, kad izpaudās viņa lielā ticība, viņa raksturā bija cietsirdība un augstprātība pretēja Kunga Jēzus garam. Un Pāvilam piemita tā pati īpašība (skat nodarbību 9.4). Simsona nepārspējamo ticību nožēlojami nodevīgās Izraēla tautas vidū sakropļoja viņa neremdināmā sieviešu iekāre. Kaut arī izteikta daudz cienījamākā veidā, arī Dāvida spožajam garīgumam šī liga nebija sveša. Katru no šiem vīriem (un varētu minēt vēl arī citus piemērus), droši vien, brīžiem pārņēma liekulības sajūta. Taču galu galā viņi bija uzvarētāji ticības cīņā. To, ka mēs varam izjust dziļas pretrunas mūsu garīgumā, nedrīkst un nevar pieskaitīt tikai un vienīgi mūsu neizbēgamai cilvēka dabai. Tādas pretrunas ir ārkārtīgi nopietnas. Bet patiesībā daudzi, kas ir tās izjutuši visā savas dzīves laikā galu galā tomēr izrādījās labi Dieva acīs.
Mūsu daba ir tā, kas neļauj mums saskatīt mūsu patieso garīgo būtību. Šī iemesla dēļ, kā uz to norāda līdzības, tiesas diena būs mums tik liels pārsteigums (piemēram, Mt.25:34-40). Kā taisnie, tā arī ļaunie būs pārsteigti par saņemto kritiku un uzslavu. Ir vairāki norādījumi uz to, ka šī iemesla dēļ atraidītie sāk strīdēties ar Kristu (piemēram, Mt.7:22), līdz beidzot viņi saprot savas kļūdas, apklust (Mt.22:12) un dusmās pret sevi tiem sākas zobu trīcēšana (Mt.22:13). Šai domai patiesi ir jāved mūs visus pie prāta. Mums ir jācenšas no visas sirds pārbaudīt sevi, izzināt sevi, censties saredzēt mūs virzošos motīvus un rīcību pēc iespējas vairāk no Dieva redzes viedokļa; jo Viņa redzes viedoklis, ne mūsējais ir no svara; un tieši šo mācības stundu mums katram galu galā sniegs mūsu tiesas diena. Pārdomām par Kunga Jēzus nāvi būtu jāveicina mūsu pašpārbaude un pašizziņa. Tie, kas to redzēja, “sita (sev) pa krūtīm” (Lk.23:48), izteiciens, kas citviet izsaka patiesu grēku nožēlu un sava grēcīguma apzināšanos (Lk.18:13). Taču mācība, ko gūstam, lasot Ebr.11, mācība par to, kā Dievs uztver Sāras domas, ir ārkārtīgi uzmundrinoša un pozitīva. Sāru varētu uztvert kā dusmīgu izmisušu vecu sievu. Un savos tikumības brīžos viņa, iespējams, tā arī redzēja sevi, kas savukārt tikai vēl vairāk viņu sarūgtināja. Bet Dievs redzēja labo viņā, ko viņa pati, iespējams, nesaskatīja, nerunājot jau par viņas apkārtējo pasauli; kaut arī Viņš to viņai neatklāja viņas pasaulīgās dzīves laikā.
Padomājiet par šiem piemēriem, kad sāk likties, ka jūs esat liekulis. Atcerieties arī to, ka tā ir mūsu dabai raksturīga iezīme, ka mēs varam ticēt un tomēr neticēt vienlaicīgi. Zēna epileptiķa tēvs ir tam visspilgtākais piemērs: “Es ticu, palīdzi manai neticībai!” (Mk.9:24). Daži no “jūdiem” un tādi vīri kā Nikodēms aprakstīti kā ticīgie, kad ir pilnīgi skaidrs, ka tai pašā laikā viņos bija nopietna atturība. Mācekļi ticēja un tajā pat laikā neticēja (Mt.17:20; Lk.24:25). Iespējams, ka viņi apzinājās šo savu trūkumu, kad viņi lūdza vairot viņu ticību (Lk.17:5). Tas jau pats par sevi parāda, ka praksē ticība nav absolūta. 9.nodarbība parāda, ka dažiem izcili ticīgajiem arī piemita kāda daļiņa neticības un vājības, līdz pat to nāves stundai. Diemžēl, arī tagad mēs sevī varam sagaidīt liekulību. Ar to es nesludinu pašapmierinātību, bet gan mūsu dabas īpatnību un iespējamās garīgās izaugsmes līkloču apzināšanos.
Piezīmes
(1) Ābrahāma bailes, ka Abimelehs var viņu nokaut un viņa gatavība dot Sārai bērnu no Hagaras klēpja arī liek domāt, ka Ābrahāmam nebija absolūtas ticības apsolījumiem par mantinieku.
(2) Iespējams, ka Ābrahāms apzinājās savu garīgo trūkumu šajā laikā, ja mēs pareizi saprotam Pāvila pārspriedumus Rom.4:2-5: “Jo, ja Ābrahāms kļuvis taisnots ar saviem darbiem, tad viņš ir liels...(bet) Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību...kam (attiecībā uz Ābrahāmu) darbu nav, bet kas tic (kā Ābrahāms) Tam, kas bezdievīgo taisno, tam viņa ticība tiek pielīdzināta par taisnību”. Tas liek domāt, ka Ābrahāms jutās bezdievīgs tolaik, šī apsolījuma necienīgs, taču viņš ticēja, ka lai arī viņš ir bezdievīgs, Dievs viņu taisnos un dos apsolījumu, un tādēļ viņam tika piedēvēta taisnība un viņš tika uzskatīts par cienīgu saņemt apsolījumu. 1.Moz.15:6 ir netiešs norādījums uz Ābrahāmam dāvāto piedošanu šai ticības laikā; viņam tika piedēvēta taisnība, kas ir gandrīz tas pats, kā sacīt, ka viņa bezdievība ir apsegta. Šajā kontekstā Pāvils uzreiz pāriet pie tiem pašiem principiem, kas bija likti lietā, kad Dāvidam tika piedots viņa grēks ar Batsebu.
(3) Mozus garīgais vājums tajā laikā ir apspriests 9.nodarbībā.
(4) Geseniuss to komentē: “Septuagintā ...šī nozīme ir pareizi dota.” Skat H.W.F. Gesenius, Hebrew-Chaldee Lexicon p.407 (Grand Rapids, MI: Baker, 1992 Ed.)
