Mājas lapa
10.2 “MANA SIRDSAPZIŅA NESASKATA TUR NEKĀ ĻAUNA”
Nodarbībā 3.5.5 “Pašpārbaude” apskatīts jautājums par to, ka mēs nevaram paļauties uz savu sirdsapziņu. Jebkurā gadījumā mūsu sirdsapziņa nebūs tā, kas atdalīsies no mums un stāvēs un spriedīs tiesu par mums tiesas dienā. Vienīgais, kas spriedīs tiesu par mums, būs Kunga vārds (Jņ.12:48) un nevis tas, cik atbilstoši mūsu sirdsapziņai mēs esam dzīvojuši. Ko mēs saprotam ar ‘sirdsapziņu’? Daudzi to saprot kā ‘mūsu iekšējās sajūtas’. Cilvēka dzīve saskaņā ar savu iekšējo pārliecību nav cilvēka pieņemamības mēraukla Dieva acīs. Mūs atkārtoti brīdina par to, ka cilvēka sirds ir tik viltīga, ka mēs nezinām, cik ļauna tā ir (Jer.17:9); tā ir cilvēka sirds (nevis pārdabiskais ‘sātans’), kas ieved mūs grēkā un kārdināšanā (Mk.7:15,21-23; Jēk.1:13-15). Pāvils saka, ka kaut gan viņš neapzinās, ka būtu ko ļaunu darījis, tas pats par sevi nenozīmē, ka viņš ir taisnots Dieva acīs (1.Kor.4:4). Tādēļ mēs nevaram pārāk paļauties uz mūsu dabīgajiem priekšstatiem par labu un ļaunu. Tā ir tieši tā kļūda, kas ļāvusi homoseksuālajiem ‘kristiešiem’ interpretēt Bībeli saskaņā ar viņu pašu untumainajām vēlmēm nevis gūt mācību no Dieva vārda. Viņi, tāpat kā arī daudzi citi, vairāk uzticas tam, ko viņi uzskata par padomu, kas nāk no viņu iekšējās pasaules, nekā Dieva Patiesības vārdam. Īpaši piemēroti šim gadījumam šķiet Kunga Jēzus vārdi Lk.11:35: “Tad nu pielūko, ka gaisma, kas tevī ir, nekļūst par tumsu”.
Taču ir Bībeles mācība par nepieciešamību dzīvot saskaņā ar mūsu ‘sirdsapziņu’ un prieku, ko ticīgajam dod skaidra sirdsapziņa (piemēram, Ap.d.24:16; Rom.14:18-22; 2.Kor.1:12; 1.Jņ.3:21). Pēc konteksta ar sirdsapziņu šeit ir jāsaprot tā atziņa, ko Dieva vārds ir attīstījis mūsos – tā nevar attiekties uz ‘sirdsapziņu’ kā mūsu iedzimto dabīgo priekšstatu par labu un ļaunu, jo vadoties pēc Bībeles, tā ir bezcerīgi kļūdaina. Tas, ka Kristus upuris “šķīsta” mūsu “sirdsapziņu” (Ebr.9:14; 10:22), pierāda, ka Bībeles sirdsapziņa nav tikai dabīga labā un ļaunā iekšējā izjūta mūsos, jo mūsu daba nekad nevar tapt ‘tīrīta’ vai ‘šķīstīta’, ticīgo vienmēr piemeklēs iekšēja dziņa darīt ļaunu. Tīra, skaidra sirdsapziņa attiecas uz jauno cilvēku, kurš rodas ticīgajā kristīšanās laikā. Šī jaunā ‘sirdsapziņa’ nav tikai vainas apziņa, kas rodas, kad tu nedzīvo Dievam tīkamu dzīvi; tā ir arī sirdsapziņa, kas pozitīvā ziņā liek mums rīkoties, nevis tikai draud mums ar vainas apziņu, ja mēs grēkojam.
Tā, kad kristadelfieši reliģisku iemeslu dēļ atsakās dienēt armijā, mēs ne tikai paziņojam, ka mūsu sirdsapziņa mums neļauj nēsāt ieročus, mēs arī paziņojam, ka mūsu sirdsapziņa, jaunais cilvēks, ko Dieva vārds ir mūsos radījis, liek mums dzīvot mīlestības pilnu dzīvi, nepretošanos ļaunumam, kas likumsakarīgi nepieļauj atņemt citam dzīvību.
