Mājas lapa
10.1 “Es nebūšu Valstībā”
Aiz Dieva žēlastības es stingri ticu, ka es būšu. Bet ļoti bieži (daudz biežāk nekā jūs spējat iedomāties) sirsnīgs, tikumīgs brālis vai māsa (ieskaitot dažus, par kuriem jums nekas tamlīdzīgs prātā neienāktu) saka vai raksta man šos vārdus. Lai kā es arī neatsauktos uz tiem, atbilde ir apmēram šāda: “Nu jā, jā, bet es zinu, es tur nebūšu.” Kad mēs esam tādu sajūtu varā, mēs kļūstam tādi kā nesasniedzami, mūs nepārliecina nekādi garīgi pārspriedumi – jo faktiski tādi mēs arī vēlamies būt. Tātad, sekojošās rindas nez vai kādam palīdzēs garīga izmisuma brīžos, bet, iespējams, šīs domas var paturēt prātā līdz nākamajām garīgas depresijas nebaltām dienām. Tikko kristītajam tāda iespēja var likties stipri vien problemātiska. Bet visi, kas jau kādu laiku ir ceļā uz Valstību var jums apliecināt, ka noteikti pienāk laiks, kad jūs pārņem garīgs izmisums, šaubas pašos sirds dziļumos, pašās jūsu būtības dzīlēs. Tie, kas neko tamlīdzīgu nav pārdzīvojuši, vienkārši nav aptvēruši savas apgrēcības lielumu, nav nopietni ieskatījušies sevī, vai arī nav nopietni uztvēruši savas attiecības ar Dievu un savu personīgo atbildību Dieva priekšā. Tieši augstāk minētie fakti ir garīgas pašapmierinātības pamatā. Pašapmierinātības briesmas visbiežāk piemeklē tos, kuriem Patiesība ir zināma ilgu laiku, vai pat kopš bērnības, vienkārši tāpēc, ka tie nekad nav nopietni padomājuši par savām personīgajām attiecībām ar Dievu un garīgās krīzes sajūta tiem ir sveša. Tā, mēs vienkārši ļaujamies dzīves pašplūsmai ar nepamatota garīga miera sajūtu. To varētu nosaukt par stāvoša dīķa sindromu: dīķis ir brīnumaini kluss un mierīgs, bet kad jūs to papētāt, jūs apjaušat, kāpēc tas ir tik kluss un mierīgs – jo tajā nav it nekādas dzīvības. Tiem, kas pārdzīvo, ka nebūs Valstībā, nekādi nevar piedēvēt stāvoša dīķa sindromu; viņu ciešanas atspoguļo viņu nopietno pieeju garīgajām lietām.
Neviens no pieņemtajiem neuzskatīs, ka viņam ir jābūt Valstībā
Tie, kas ir “pirmie” pašu acīs, tie, kas ir pārliecināti, ka būs Valstībā, tiesas dienā mēģinās ieiet Valstībā, bet nespēs. Tie, kas cīnās, lai ieietu Valstībā tagad ir “pēdējie” savā garīgajā vērtējumā; un pirmie būs pēdējie tajā nozīmē, ka tie nebūs Valstībā. Tā, kad tos, kas ieies Valstībā, apraksta sevi uzskatām par “pēdējiem”, tam ir jānozīmē, ka tagad viņi uzskata sevi par Valstības necienīgiem, bet viņi “cīnās”, lai būtu tur tagad savās domās (Lk.13:23,24). Tādi kā Simsons mira, atzīstot savu niecību, sakot ka viņa dvēselei jāmirst kopā ar filistiešiem (Soģu 16:30) – bet patiesībā viņš būs Valstībā (Ebr.11:32). Ps.36:9 teikts, ka Dievs Valstībā “dzirdinās” mūs no sava prieka strauta. Tas man atgādina Kunga teikto, ka viņš “apsēdinās” mūs, apstaigās visus un apkalpos (Lk.12:37), ļoti labi zinot, ka lielāks ir tas, kas sēž nevis tas, kas kalpo (Lk.22:27). Nemaz nav tik grūti iztēloties, ka godības Kungs vēlas mūs apsēdināt pie galda un tad Viņš nāk un apkalpo mūs. Viņam būs “jāliek” mums apsēsties un ļauties būt apkalpotiem. Iespējams, ka “Nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību” (Mt.25:34) arīdzan liek domāt par uzticīgo šaubīšanos, vai viņi ir cienīgi ieiet Valstībā. Pirmtēls tam varētu būt arī Jāzepa atzīšanās saviem brāļiem; viņi ir iztrūkušies viņa priekšā un viņam tie jāiedrošina: “Nāciet tuvāk klāt!” (1.Moz.45:4). Viņiem nebija ne mazāko šaubu par to, ka viņiem ir jātiek viņa nosodītiem, pat nogalinātiem; viņi bija pārliecināti par to. Pat vairākus gadus vēlāk, pēc tēva nāves, Jāzeps raudāja sarūgtinājumā, ka brāļi nav spējuši pieņemt viņa pilnīgo piedošanu (1.Moz.50:17). Šīs ainas uzskatāmi simbolizē nākamo Jāzepa / Jēzus soģa krēslu.
Pamatdoma ir, ka tie, kas būs Valstībā, jutīsies tā it kā viņi to nemaz nebūtu pelnījuši un tādēļ Kristum būs gandrīz vai jāliek mums ieiet Valstībā. Tas ir tāpat kā līdzībās Mt.25, kad tiesas dienā Jēzus slavēs taisnos par visu labo, ko tie darījuši, un tie protestēs, sakot, ka patiesībā viņi to nemaz nav darījuši, un Viņš atteiks, ka Viņa acīs viņi to ir darījuši. Turpretī paštaisnie, tie, kas domā, ka ir tik daudz darījuši un tādēļ viņiem ir jābūt Valstībā, būs tie atraidītie. Mums ir jābūt kā tam vīram, kurš neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet teica: “Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!” – nevis kā farizejs, kurš teica: “Es tev pateicos, Dievs, ka es esmu labāks par citiem cilvēkiem”. Visās Kunga līdzībās izpaužas Viņa dziļās Vecās Derības zināšanas. Nespēja pacelt acis uz debesīm ir Vecās Derības valodā norāde uz grēka vainas apzināšanos; spēja pacelt acis uz debesīm liek domāt par ticību piedošanai (it sevišķi psalmos). Varētu izteikt pretargumentu, ka cilvēks, kas neuzdrošinās pacelt acis uz debesīm, nelolo cerību uz piedošanu. Viņš vienkārši atzīstas grēcīgumā un cer uz žēlastību. Taču tieši viņš tika pieņemts, neskatoties uz šaubām, kas viņu māca, nevis tas, kurš domāja, ka viņš var pacelt acis uz debesīm. Kunga līdzības un mācība atspoguļo pamatdomu, ka tādi būs tie cilvēki, kuri galu galā būs Valstībā. Viņš runāja par mums visiem kā par mazo ganāmo pulciņu, kurš baidās, ka Tēvs nevēlēsies piešķirt mums Valstību (Lk.12:32). To darot, Viņš nemitīgi balstījās uz V.D. valodu. Jozua / Jēzus drošināja Izraēlu, ka Jahve būtu sajūsmā / vēlas, lai viņi ieietu zemē (4.Moz.14:8), bet tā vietā viņi bija pārāk norūpējušies par to, ko viņi ēdīs un dzers diendienā un par milzeņiem tai zemē. Tieši šai kontekstā Kungs runāja – bailēs no “pasaules tautām”, raizēs par ēdienu un ģērbšanos, tieši tāpat kā to darīja Izraēls (Lk.12:22-29). Taču Jahves labpatika un vēlme ir lai mēs ieietu Viņa Valstībā un šis prieks / vēlme uzvarēja pateicoties krustam (Jes.53:10).
Šīs domas ir patiesi izaicinošas. Mums ir jātic, ka mēs noteikti būsim glābti (1), patiesībā, ka mēs jau esam glābti, perspektīvā, un iedīglī jau esam Valstībā. Ir ļoti grūti noturēt līdzsvaru starp ticību tam, ka mēs būsim Valstībā, jo Jēzus mira, lai mūs paglābtu un, no otras puses, izjust pazemību, patiesu pazemību, apzinoties, ka mums tur nebūtu jābūt. Faktiski tas ir tik sāpīgs paradokss, ka es teiktu, ka tas ir viens no visnesamierināmākajiem Dieva radītajiem paradoksiem mūsu garīgajā pieredzē. Patiesa pazemība nenāk viegli. Tās būtība nebūt nav familiāri teiktajā “Šaubu nav, mēs visi esam grēcinieki”.
Nav grūti izskatīties garīgi pazemīgam, bet patiesi būt tādam ir ļoti grūti. Par to ir jābrīdina. Ir jāprot atrast piemērus savā dzīvē. Es varu minēt vienu, tipisku piemēru, no savējās; tas ir gandrīz identisks situācijai Brāļa Dennisa Gilletta grāmatā The Genius of Discipleship: es vadīju nodarbību ciklu brāļu un māsu grupā. Kāda māsa pienāca man klāt un teica, ka viņa sen neko labāku nav dzirdējusi, ka manas nodarbības bijušas viņai kā glābiņš, ka es esot vienīgais runātājs, kas spējis iedarboties uz viņu (utt.). Es nopietni papurināju galvu un teicu kaut ko apmēram tādā garā, ka tas, ko es teicu, nemaz nav tik labi, ka man būtu bijis jāizdara nopietnāki pētījumi, ka faktiski manis teiktais bija diezgan paviršs, lai sniegtu būtisko. Tad es novērsos no viņas un iegāju vīriešu tualetē (pēc tādas sarunas), jūtoties tā it kā es būtu izrādījis pazemību un tur es satiku brāli, ar kuru man bija bijušas nesaskaņas. Viņš man tai tualetē teica, ka manis vadītās nodarbības nekam neder, ka tā ir tukša klausītāju laika tērēšana, ka es tikai novedu brāļus un māsas neceļos ar savām paviršajām Bībeles nodarbībām. Tas sāpēja, stipri sāpēja. Taču faktiski, tas, ko viņš teica, bija tas pats, ko es pirmīt biju teicis māsai. Un es sapratu (daudz vēlāk!), ka viss, ko es viņai biju teicis, bija tikai ārēja pazemība. Īstenībā, iespējams, pat vēl sliktāk: pazemībā tērpta garīga lepnība.
119.psalms atspoguļo Dāvida sapratni, ka viņš nav turējis Dieva baušļus kā pienāktos. Pirmie četri panti runā par tā cilvēka svētību, kas ir paklausīgs. Bet viņš žēlojas: “Kaut es uz to vien tiektos, lai sargātu un pildītu Tavus likumus! Kad es turēšu visus Tavus baušļus sev acu priekšā, es nekad nepalikšu kaunā” (Ps.119:5,6). Šķiet, ka viņš grib teikt, kad viņš ir paklausīgs, tad viņu pārņem kauna jūtas par to, cik tālu viņš ir citkārt bijis no paklausības. Viņš noslēdz šo nepārspējamo Dieva vārda slavināšanas psalmu ar šķietami paradoksāliem vārdiem: “Es maldos kā pazudusi avs; tad nu meklē Savu kalpu, jo es nekad neaizmirstu Tavus baušļus!” (176.pants). Taču daudzkārt šai pašā psalmā viņš apgalvo, ka tur Dieva baušļus un tādēļ būs taisnots (piemēram, 22.pantā). Mūsu secinājums varētu būt, ka mēs varam zināt, ka turam bauslības pamatprincipus, un tas var būt mums par mierinājumu, tajā pat laikā saprotot, cik tālu mēs tomēr esam no pilnīgas pakļaušanās bauslībai un līdz ar to garīgas svētības, kas pat tagad mums ir pieejama. Taču neskatoties uz izmisumu savu neveiksmju dēļ, Dāvidam tomēr bija brīnumaini atklātas un aizrautīgas attiecības ar Dievu. Tās viņš tomēr nezaudēja savu neveiksmju izraisīto ciešanu dēļ.
Par ko liecina līdzības
Kunga līdzībās atkārtojas viena un tā pati tēma. Viņš redzēja Savus ļaudis ierindojamies vienā no divām kategorijām: grēcinieki / garīgi vājie un paštaisnie. Tas neizriet tikai no vienas vai divām līdzībām:
Grēcinieki / vājie |
Paštaisnie |
| Pazudušais dēls (katrs no mums), kas no sirds domāja, ka ir zaudējis attiecības ar tēvu (salīdz. ar Dievu) uz visiem laikiem (Lk.15:11-32). Grēcinieks, kas neuzdrošinās pacelt acis uz debesīm, uz Dievu, savu šķietami neatgriezenisko grēku iespaidā (Lk.18:1-8) |
Vecākais dēls, kurš saka, ka nekad nav pārkāpis tēva (salīdz. Dieva) bausli un kas galu galā aiziet no tēva.
Cilvēks, kurš veras uz Dievu ar, pēc viņa domām, tīru sirdsapziņu un pateicas Viņam par to, ka viņš ir labāks par citiem, jūtot, ka grēcīgais brālis, kurš lūdz Dievu turpat blakus, ir pārmērīgi grēcīgs. |
| Nespēcīgais darba darītājs (neviens nebija vēlējies viņu derēt), kas strādā vienu stundu un saņem dienas atalgojumu par to. Mums atliek tikai iedomāties, kā viņš izbrīnā dodas projām, sažņaudzis plaukstā saņemto denāriju (salīdz. ar ticīgajiem tiesas dienā) (Mt.20:1-16). |
Spēcīgais darba rūķis, kas visu dienu strādājis un beigās žēlojas, ka nespēcīgais arī ir saņēmis denāriju. “Ņem, kas tev pieder, un ej...” (Mt.20:14) varētu nozīmēt, ka viņš ir atlaists no darba šādas attieksmes dēļ. Tas sabalsotos ar to, kā citas līdzības apraksta otro kā noraidīto. |
| Celtnieks, kura darbs aizņem daudz laika, jo viņš ceļ uz klints pamatiem, kas simbolizē to, ar kādām grūtībām viņš uztver Kunga Jēzus vārdu. |
Celtnieks, kura darbs šķiet iet no rokas (Mt.7:24-27), kurš acīmredzot ļoti ātri atsaucas uz vārdu. |
| Slimos (garā), kuriem nepieciešama ārsta palīdzība, pārstāv noklīdis dzīvnieks, kas iekrīt akā un izmisīgi sauc pēc palīdzības (Lk.14:5). |
Tie, kas nedomā, ka viņiem ir nepieciešama ārsta palīdzība, nesaņem Jēzus palīdzību (Mt.9:12). |
| Tie ar skabargu acī, no Dieva redzes viedokļa, kuriem citi ticīgie vēlas dot garīgu pamācību (Mt.7:3-5). |
Tie ar baļķi acī Dieva uztverē, kas ir pārliecināti par savas redzes asumu un saredz vainas savos brāļos. |
| Kalpi, kas sargā namu un dod barību saimei (Mt.24:45-51). |
Materiālisti, kas sit savus darba biedrus. |
| Cilvēks, kas bija 100 dālderu parādā savam brālim (Mt.18:23-25), bet nebija parādā Dievam (jo Dievs viņu uzskata par taisnotu). |
Cilvēks, kas bija 10 000 talentu parādā savam Kungam, bet negribēja izrādīt pacietību brālim, kurš viņam bija 100 dālderus parādā. Viņam bija iespēja izrādīt mīlestību pret tuvāko pateicībā par to, ka Kungs piedeva viņa parādu, pēc principa: kuram vairāk piedod, tas stiprāk mīl (Lk.7:41-43). |
| Cilvēku, kurš ieņēmis zemāko, visneuzkrītošāko vietu viesībās (tiesas dienā), lūdz nākt un ieņemt labāku vietu. Mēs varam iedomāties, ka pazemīgais cilvēks, kurš ieņem zemāko vietu, kautrēsies ieņemt augstāko vietu un viņš vēl būs jāmudina to darīt. Tā jutīsies tie, kas iemantos Valstību. Tos, kurus palūgs atbrīvot augstākās vietas, raksturo “kauna” jūtas, kas ir atraidīto iezīme. Tādēļ visus taisnos simbolizē pazemīgais, kurš ir jāmudina (tiesas dienā) ieņemt augstāku vietu. |
Cilvēks, kurš uzskata, ka viņam jāieņem cienījama vieta pie mielasta galda (Lk.14:8-11). Atcerieties, ka vietu ieņemšana pie mielasta galda atspoguļo to attieksmi, kādu mēs ieņemam eklēsijā tagad. |
| Garīgi nicinātais samarietis, kas palīdzēja (garīgi) ievainotajam cilvēkam. |
Šķietami taisnie levīts un priesteris, kas neko nedarīja, lai palīdzētu (Lk.10:25-37). |
| Cilvēki, kas tirgojās un attīstīja to, kas viņiem bija (LK.19:15-27). |
Cilvēks, kurš neko nedarīja ar to, kas viņam bija, pat neaizdodot savu talentu neebrejiem, lai iegūtu peļņu; un tad viņš domāja, ka Kristus viņu noraida nepamatoti. |
| Dēls, kurš rupji atsakās darīt tēva uzdoto darbu, bet tad, kā suns asti kājstarpā iežmiedzis, iet un dara (Mt.21:28-32). |
Dēls, kurš uzreiz cilvēku priekšā ir ar mieru iet un darīt, ko tēvs liek, bet beidzot neko tā arī nedara. Tēva darbs ir glābt cilvēkus. Ievērojiet, kā šajā un divos augstāk minētajos gadījumos paštaisnie tiek noraidīti tāpēc, ka viņi nav ieinteresēti citu glābšanā (kā pašā eklēsijā, tā arī ārpus tās) (2). |
| Ķēniņš, kurš saprot, ka nevarēs tikt galā ar tuvojošos armiju (salīdz. ar Kristu un Viņa Eņģeļiem, kas nāk tiesas dienā), jo viņš nav tik spēcīgs un padodas. |
Ķēniņš, kurš atsakās atzīt savu bezspēcību un tādēļ, kā jānoprot, tiek tuvojošās armijas iznīcināts (Lk.14:31, 32). |
| Tie, kas domā, ka viņu eļļa (salīdz. ar mūsu garīgumu) var izsīkt pirms otrās atnākšanas (Mt.25:1-10). |
Tie, kas domā, ka viņu eļļa (garīgums) nekad neizsīks un degs līdz pat Kristus atnākšanai. |
Vingrinājuma pēc varētu izlasīt tikai kreisās puses sleju. Tajā raksturoti tie, kas Dieva acīs ir pieņemami. No šī viedokļa skatoties, es domāju, kristadelfiešiem būs jāpiedzīvo mūža visstiprākais trieciens tiesas dienā. Daudzi no tiem, kas uzskata sevi garā stiprus esam, attapsies elles ugunīs iemesti. Piedodiet, bet tā ir šo līdzību mācība. No šī secinājuma neizbēgsi. Daži no tiem, kas domā, ka tie nebūs Valstībā, jūtas tā tāpēc, ka salīdzina sevi ar citiem, pašpārliecinātiem kristadelfiešiem; tāds salīdzinājums mūsu starpā nav prāta darbs (2.Kor.10:12). Lasot tikai labās puses sleju (palasiet, dariet to!), atklājas tik daudz līdzības ar kristadelfiešu draudzi.
Ticīgie nav labi cilvēki
Jo sīkāk mēs analizējam Bībeles personāžus, jo vairāk mēs pārliecināmies, ka vājību viņiem netrūka; un ar dažām no šīm vājībām viņi šķiet nesekmīgi cīnījās līdz pat nāves dienai. Man prātā ir Jēkabs, kas vienmēr ticēja savam spēkam, jo dzīves gaitā bija iemācījies ticēt Jahves spēkam. Taču pašā dzīves galā viņš atļaujas komentāru, kas drīzāk iederētos viņa agrāko gadu dzīvē: “Es tev dodu vienu kalna muguru...kuru es esmu ieguvis no amoriešiem ar savu zobenu un ar savu loku” (1.Moz.48:22). Uz šīs attieksmes aplamību šķiet atsaucas Joz.24:12, kur teikts, ka Dievs izdzina amoriešus “ne jau ar tavu zobenu, ne jau ar tavu loku”. Tāpat arī Ps.44:4,7: “Un nevis ar savu zobenu tie iekaroja zemi...es savu cerību nelieku uz savu stopu, nedz mans zobens ir tas, kas man palīdz.” Tātad Jēkabs sava mūža galā vēl nebija pilnīgi pārvarējis šo uzmācīgo pašpaļāvības vājību. Tas ir bīstams ceļš lejup. Mēs nekādā ziņā nedrīkstam ļauties pašapmierinātībai attiecībā uz garīgo izaugsmi. Bet no otras puses, mēs arī nekad nespēsim sasniegt Kristus augstumu, ja mums netiks piedēvēta viņa taisnība.
Jaunā Derība izceļ Ābrahāma, Īzāka, Jēkaba un viņa dēlu dzīves kā spilgtus piemērus mums visiem. Taču Rakstus caurauž atsauces uz šo vīru garīgo vājumu, pat pieļāvumi, ka kā cilvēki viņi nebija ‘labi’. Patiesi, Raksti šķiet pretstata šo vīru vājumu daudz pieņemamākai apkārtējo pasaules ļaužu uzvedībai. Tas veids, kā Jēkabs izmānīja no sava nedaudz iedzērušā tēva Īzāka svētību, ir gandrīz vai komisks; kazlēnu ādām aplikts, mātes kūdīts ar vārdiem: “Tavs lāsts lai tad nāk pār mani”; Jēkabs, droši vien, no sirds vēlējās, lai vecais zēns pasteigtos, zinādams, ka Ēsavs jebkuru brīdi var būt klāt ar paša pagatavoto maltīti. Taču tā bija zemeslodes visgodbijīgākā ģimene tolaik. Padomājiet arī par citiem piemēriem:
Ticīgo ģimeneĀbrahāms saka, lai Sāraja uzdodas par viņa māsu, nevis sievu un (netieši) ļauj ēģiptiešiem gulēt ar viņu, lai tikai Ābrahāmu pašu nenokautu. Un tūlīt pēc tam Dievs svētī Ābrahāmu ar bagātību (1.Moz.12:13 – 13:2). |
Apkārtējā pasauleFaraonam viņa iepatikās un viņš paņēma viņu savā mājā. Bet viņš negulēja ar viņu un vēlējās, lai paietu kāds laiks, pirms viņš viņu apprec, lai neaizskartu viņas cieņu (salīdz. ar 5.Moz.21:13). |
| Ābrahāms pieļāva to pašu kļūdu ar Abimelehu Gerārā (1.Moz.20:1-13); un šķiet, ka viņš to ir darījis biežāk nekā par to liecināts rakstos (1.Moz.20:13). |
Ābrahāmam būtu vajadzējis atvainoties Abimeleham. Bet tā vietā Abimelehs viņu apdāvina (1.Moz.10:14-16). |
| Īzāks dara tieši to pašu ar Abimelehu (1.Moz.26:7-11). Un atkal Dievs svētī Īzāku pēc šī amorālās neuzticības incidenta (1.Moz.26:12). |
Un atkal Abimelehs un viņa ļaudis uzvedas godīgi. Gerāras ļaudīm bija jārodas priekšstatam par Ābrahāma dzimtu kā par bezprincipu cilvēkiem atšķirībā no viņiem. |
| Īzāka kritiskā attieksme pret tiem šķiet agresīva un paranoiska: “Kāpēc jūs nākat pie manis? Jo jūs taču ienīstat mani un esat mani aizsūtījuši prom no sevis” (1.Moz.26:27-29). |
Viņi patiesi varēja atbildēt: “Mēs redzēt redzam, ka Tas Kungs ir bijis ar tevi...mēs tevi neesam pazemojuši, bet esam tev labu vien darījuši un tevi ar mieru atlaiduši”. |
| Ābrahāms un Sāra apšauba Dieva apsolījumu par sēklu, un Sāra sūta Ābrahāmu pie savas kalpones Hagaras, lai no viņas nāktu pēcnācēji. Kad Hagara lepojas ar savu grūtniecību (kas ir saprotami), Sāra sāk viņu vajāt un padzen viņu no mājām drošā nāvē tuksnesī. |
Dievs, šķiet, ir Hagaras pusē, Viņš dzird par viņas bēdām, uzlūko viņu un noslēdz ar viņu derību (1.Moz.16). Hagara tic Dieva apsolījumam un slavē Dievu par to. Sāra smējās par Dieva apsolījumu tai kā par joku (1.Moz.18:12-15). Un vēl jo sliktāk, kad viņai aizrāda par smiešanos, viņa kategoriski noliedz, ka būtu smējusies. |
| Sāra atkal cenšas nonāvēt Hagaru un tās dēlu Ismaēlu, kad redz pusaugu Ismaēlu smejamies par mazo Īzāku. Kaut gan šis gadījums simbolizē taisno vajāšanu no ļauno puses (Gal.4:29), tas nekādā gadījumā neattaisno Sāras rīcību. Taču uzreiz pēc šī neglītā nodarījuma Dievs svētī Ābrahāmu visās lietās, ko viņš dara (1.Moz.21:22). |
Dievs atkal ir Hagaras pusē pret diezgan nesaprātīgo saimnieci (1.Moz.21:12-20) – kuru JD liek mums par paraugu, kaut arī uzsverot, ne jau vājuma aspektu ziņā (1.Pēt.3:6). |
| Jēkabs cilvēciskajā līmenī zaudē salīdzinājumā ar Ēsavu. Viņš cietsirdīgi pieviļ savu brāli un visu savu mūžu neieredz viņu un melo viņam (skat 33:13-15). |
Kad Ēsavam bija izdevība atriebties Jēkabam, viņš cēli piedeva viņam. Viņš nekad nemeloja Jēkabam. |
| Mal.1:4 uzsver, ka Ēdoms (Ēsavs) vēlējās atgriezties un atjaunot izpostīto zemi, kuru Dievs kādreiz bija viņiem devis, kamēr Israēls to nevēlējās. |
Un neskatoties uz to, Dievs saka, ka Viņš tomēr mīl Israēlu (Jēkabu) un ienīst Ēsavu. Šī Dieva rīcība norāda, ka Viņa pestīšana ir no tīras žēlastības nevis no darbiem. |
| Jūda apņēma kādu kānaānieti un nekrietni apgājās ar viņu (38:2). |
Ēsavs apņēma kānaānietes, bet apprecēja tās un izturējās pret tām ar cieņu (36:2). |
| Dīna iet iepazīties ar tās zemes meitām un beigās pārguļ ar Šehemas princi. Tā rezultātā viņas brāļi panāk, ka visi Šehemas vīri tiek apgraizīti un tad nāk un nokauj tos visus. Būtu cilvēcīgi taisnīgi, ja neko nenožēlojušos brāļus (34:31) par to ļaunumu nokautu apkārtējās ciltis, bet Dievs aiz žēlastības brīnumainā kārtā pasargā tos (35:5). |
Šehemas princis neizvaroja viņu un nepameta viņu. Viņš būtu varējis apņemt viņu par sievu bez lielām diskusijām ar tās ģimeni. Viņš bija godīgs un vēlējās apprecēt to un bija gatavs darīt visu, lai to panāktu (1. Moz.34). |
Nereti mums ir nācies atzīt, ka pasaules ļaudis ir ‘patīkamāki’, ‘labāki’ par mums. Un savā ziņā cilvēciskajā līmenī šķiet, ka tā tas ir. Un tomēr mēs esam aicināti pestīšanai, ne viņi. Es nebrīnītos, ja domājošākie Ābrahāma ģimenē būtu nonākuši pie šī paša slēdziena. Taču Dievs izvēlējās aicināt vājo, vienaldzīgo Izraēlu – ne tāpēc, ka tie būtu taisnprātīgi, bet tāpēc, ka tas tā bija jau iepriekš nolemts, ciktāl mēs to spējam saprast, bez kādiem nosacījumiem. Un tas attiecas arī uz garīgā Izraēla aicinājumu. Tajā, ka Dievs aicināja Izraēlu kļūt par Viņa tautu mēs redzam pestīšanas nevis pēc darbiem vai pieķeršanās taisnībai, bet aiz žēlastības dziļumu, tās pašu būtību. Dievs aicina briesmīgos grēciniekus nevis acīmredzamos taisnos. Izraēlu brīdināja, ka zeme (pestīšana) tiem tiek dota “ne tavas taisnības, nedz tavas sirds skaidrības dēļ...jo tu esi stūrgalvīga tauta” (5.Moz.9:5,6). Šie vārdi parādās vēstulē Titam 3:5 attiecībā uz jauno Izraēlu: “Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc savas žēlsirdības, ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā” – tikai aiz Viņa žēlsirdības.
Secinājumi
Tie, kas ieies Valstībā, patiesi pašos sirds dziļumos jutīs, ka viņiem tur nebūtu jābūt. Un patiesi nebūtu. Taisnais “tikko tiek izglābts” (1.Pēt.4:18). Taisnais atlikums, kas bieži sarunājās savā starpā par Jahvi, tiks “saudzēti” aiz Dieva žēlastības (Mal.3:17). Pieņemtie jutīsies tik pārliecināti, ka tie gandrīz vai apstrīdēs Kunga Jēzus lēmumu par viņiem tiesas dienā (Mt.25:37-40). Tikai atbildības pilns cilvēks uzdrošinātos to darīt. Tā, Tēvam būs jāmierina uzticīgie pēc sprieduma pasludināšanas, slaukot asaras, kuras tad (skat kontekstu) būs mūsu acīs, un jāsniedz īpaša palīdzība, lai mēs saprastu, ka mūsu grēcīgā pagātne ir beidzot pārvarēta (Atkl.21:4). Mēs būsim kā strādnieki līdzībā, kas iet projām, sažņauguši saujā savu dālderi, domādami “Es to patiesībā neesmu pelnījis. Es nestrādāju visu dienu, un tā ir visas dienas alga”. Tādēļ, ja mēs patiešām, no sirds jutīsimies tā, ka mēs nebūsim Valstībā, tad savā ziņā tā jutīsies visi ticīgie. Kaut gan, ja mēs tā jutīsimies, tad šīs zināšanas mūsos neko nemainīs. Mēs nedomāsim “ja jau es jūtu, ka mani noraidīs, tad jau ir labi, tas nozīmē, ka mani nenoraidīs”. Mums ir vienkārši jāapzinās, ka Dievs patiesi vēlas glābt grēkus nožēlojušos grēciniekus. Viņš pat grozīs Savus likumus, lai to panāktu. Atcerieties, kā Viņa likums nosoda vīru, kurš atkal apprec sievieti, no kuras viņš ir šķīries. Un neskatoties uz to, Dievs pazemo Sevi lūdzot niecību Izraēlu atgriezties pie Viņa (5.Moz.24:4 salīdz. ar Jer.3:1). Kaut gan raugu nedrīkstēja pienest kā uguns upuri (3.Moz.2:11), Dievs bija gatavs pieņemt pateicības upuri par mieru ar raugu tajā (3.Moz.7:13). Un par labprātības upuri Viņš pieņemtu arī dzīvnieku ar defektiem (3.Moz.22:23), kaut gan tas bija pret par labāko atzīto principu par dzīvnieka upurēšanu, kas ir bez kādas vainas. Nevarēja būt runas par grēku izpirkšanu bez asins izliešanas; taču no visnabadzīgākajiem Dievs pieņem arī upuri bez asins izliešanas. Viss tas atspoguļo Dieva vēlmi pieņemt grēkā kritušus cilvēkus. Attiecības starp Salamanu un viņa līgavu Augstajā dziesmā acīmredzot simbolizē mūsu attiecības ar Kungu. Taču viņai ir lielas problēmas: viņš vienmēr tieši uzrunā viņu, taču viņa vienmēr atbild netieši (“viņš nāk...viņš stāv”) kā juzdamās neērti, viņa mīlestības necienīga, ka viņu cildinošie līgavaiņa apraksti ir stipri pārspīlēti. Viņas aprakstā jūtamas viņas šaubas, mulsums, miegainība, neizlēmība, nepakļāvība; viņa ir neaprēķināma, tad viņa ir iemīlējusies viņā, tad atkal nav, viņa ar nepacietību gaida viņa uzmundrinājumu, neskatoties uz viņa lielo mīlestību (“lai viņš skūpsta mani...”).
Es tomēr nevaru atturēties no pozitīvas noskaņas noslēgumā. Raksti liecina, ka tie, kas būs Valstībā, būtībā mīl Dievu, bet patiešām jūt, ka nav cienīgi būt Viņa Valstībā. Rakstos var rast daudz pamatojumu ticībai, ka mēs noteikti būsim Valstībā. Taču Bībelē atainotās tiesas dienas ainas parāda, ka pieņemtie nebūs tik droši uztvēruši šo viedokli, kā to varētu uztvert. Un man ir tāds iespaids, ka tieši tāda uztvere ir jo daudziem kristadelfiešiem: mēs neturamies tik stingri kā vajadzētu pozitīvajā ticībā, ka mēs patiesi būsim Valstībā tāpēc, ka esam Kristū, kaut arī mūsu lūgšanas tiek uzklausītas, kaut arī mēs pamatā esam uzticīgi, taču dziļāk izjūtot savu neatbilstību nekā Dieva žēlastību. Šīs rakstura iezīmes, kas ir skaidri saskatāmas daudzos no mums ir tieši tās iezīmes, kas raksturo ticīgos Bībeles tiesas dienas atainojumos. Un tādēļ daudzi no mums būs Dieva Valstībā. Un tā nav rotaļāšanās ar loģiku vai Bībeles rakstu vārdiem. Tāpat kā Pēteris es rakstu “pamācīdams un apliecinādams, ka tā ir patiesa Dieva žēlastība, tanī stāviet!” (1.Pēt.5:12).
Piezīmes
(1) Skat nodarbību 1.2 “Noteiktības jautājums”.
(2) Skat nodarbību 4.1 “Mēs visi esam sludinātāji”.
