Mājas lapa
10.10. DZĪVE VIENATNĒ
10.10.1. PROBLĒMAS IZVĒRTĒŠANA: IEVADS
Nebūtu lietderīgi apspriest to, kādas emocijas nākas pārdzīvot vientuļiem brāļiem vai māsām, viņu sāpes, neapmierinātību un īgnumu. Katram būs sava neatkārtojama pieredze. Apsēstība ar precībām līdz patiesa garīguma ignorēšanai bija raksturīga pirms plūdu pasaulei, un apsēstība ar seksuālajām attiecībām līdzīgi raksturo mūsu laikus pirms Kristus otrās atnākšanas. Tādēļ, domājot par precībām, mums ir jācenšas neļauties tādai apsēstībai. Svarīgi ir, ko Dieva vārds saka par dzīvi vienatnē. Pārāk liela daļa no maldu ceļu ejošās ‘kristietības’ literatūras klāsta par vientulību nav nekas vairāk kā pašpalīdzības psiholoģija, kas cenšas apslēpt šo problēmu, piedāvājot kādu virspusēju risinājumu, atvieglojot ciešanas uz kādu laiku. Bībeles risinājums ir radikāls. Taču tas patiesi dod vienīgo reālo atbildi tiem daudzajiem brāļiem un māsām, kuriem vientuļnieka stāvoklis sagādā ciešanas. Patiesais risinājums ir tas pats, kas daudzām citām kristadelfiešu ciešanām un sūdzībām: mēs esam šai pasaulē tikai uz dažiem īsiem mirkļiem, salīdzinot ar mūžību Valstībā; daži milimetri salīdzinājumā ar bezgalīgu taisni. Mūsu mūžīgā likteņa 99,99% būs mums šobrīd neaptverams prieks un piepildījums. Atklāti runājot, ko gan mēs tagad varam sagaidīt, ja ne kāda veida ciešanas? Šie īsie mirkļi ir tikai daži āmura belzieni mūsu dabai, kas mūs kaut nedaudz sagatavo, lai mēs būtu spējīgi novērtēt to, kas mūs sagaida. Kāda rindiņa, es pat neatceros no kurienes, man neliek un neliek miera: “Es zvērēju, ka kails es sekošu kailā Kristus pēdās”. Vai vajadzētu šaubīties par to, ka tieši tādai ir jābūt mūsu attieksmei? Vai tad mēs esam tik līdzīgi dzīvniekiem, ka mēs esam Kristū tikai dēļ tam, ko mēs no tā varam iegūt šeit un tagad? Lielākās daļas cilvēku dzīves gala mērķis ir nodibināt apmierinošas ģimenes attiecības ar no tām dabīgi izrietošo bērnu radīšanu. Pasaules uzskatam mūsu prātā būs jācīnās ar Dieva uzskatu: proti, ka mūsu dzīves gala mērķis ir nevis vairošanās un sevis piepildījums, bet Viņa godības atklāšana.
Ja mēs aizdomājamies līdz Kunga krusta dziļākajai būtībai, ka nesalīdzināmais Dieva Dēls mira mūsu dēļ, ka Viņš Pats personīgi mums izrādīja vislielāko iespējamo cilvēkmīlestību; un ja mēs kaut nedaudz sāktu apjaust nākamās Valstības mūžību un morālo pilnību...mēs, bez šaubām, atkārtotu Pāvila vārdus: “Es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Jēzus Kristus atziņas nesalīdzināmo pārākumu” (Fil.3:8). Mūsu skaistākajos dzīves mirkļos mēs būsim gatavi atdot visu; pēdējo kreklu, karjeru, attiecības šai maznozīmīgajā cilvēciskajā dzīvē. Pasaule, kurā mēs dzīvojam, māca, kliedz, dzied, liek mums saprast...ka vislielākā mīlestība ir mīlestība starp vīrieti un sievieti. Bet tas tā nav. “Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem. Jūs esat Mani draugi...” (Jņ.15:13). Un padomājiet par Dāvida un Jonatāna mīlestību kā Kristus un Viņa baznīcas mīlestības simbolu – mīlestības, kas daudzkārt dārgāka nekā sievu mīlestība (2.Sam.1:26).
Neskatoties uz pašuzupurēšanos, ar ko tādas mīlestības saņemšanai ir jābūt saistītai, Dievs dod mums tik daudz, par ko mēs varam likumīgi priecāties: skaistu planētu, uz kuras mēs dzīvojam, dažkārt materiālu svētību, dažkārt perfektas ģimenes attiecības. Tā darot, Dievs gandrīz vai samaitā mūs. Mēs esam pelnījuši nāvi, vai pāris gadu stipru fizisku un garīgu ciešanu. Bet Dievs mūs palaiž vaļā vieglāk. Un tādēļ, tāpat kā bērni, kuriem par daudz vaļas ļauts, mēs īgņojamies, ja nesaņemam ko vairāk. Precības, materiālā labklājība, karjeras kalngali...visas šīs lietas ir kūkas glazūra, cukurs pie tējas. Mums būtu jābūt pateicīgiem bez visa augstāk minētā. Galu galā mēs esam aicināti nest krustu. Kungs runāja par Saviem sekotājiem, kas atstājuši mājas, sievas, ģimenes utt. Viņa Vārda dēļ, ka tie saņems daudzkārt vairāk un iemantos mūžīgu dzīvību.
Vientulības fenomens
Mums ir jāapzinās šī problēma. Uz 2000.gadu apmēram 50% visu pieaugušo pasaulē būs vientuļnieki, ja šī tendence turpināsies (1). Bet tas vēl nav viss. Evaņģēlisko ‘kristiešu’ grupas piedāvā pētījumus, kas liecina, ka vientuļnieku procents viņu draudzēs daudzkārt pārsniedz pasaules rādītājus; kas dod aptuvenas prognozes par 70% vientuļnieku uz 2000.gadu, kaut arī jāatzīst, ka tas ir grūti pierādāms fakts (2).
Kāpēc vientulība ir tik īpaša problēma mūsu pēdējās dienās, un kāpēc Bībeles mācībā ir maz tiešas norādes uz to? Vientulība rodas, kad tevi aicina Patiesībā vienpersonīgi, ja tu esi šķīries, vai arī atdalījies pēc kristībām. Bet ir jau arī vēl viena grupa “vientuļu” cilvēku mūsu sadraudzībā: to, kuru laulības ir kļuvušas tik vēsas, ka katrs no partneriem dzīvo savu atsevišķu dzīvi, attīstīdams savas attiecības ar Dievu, vienkārši iedams gulēt tai pašā mājā ik nakti. Tā tas notiek daudz biežāk, nekā mēs esam gatavi to atzīt. Izraēls kā nācija bija Dieva tauta. Atrast partneri nebija grūti. Jaunās Derības baznīca sastāvēja galvenokārt no pieaugušajiem, kuri tika aicināti Taisnībā, jau būdami precējušies. Bet ir vēl viens iemesls, kāpēc vientulība ir pēdējo divu gadsimtu fenomens. Līdz jaunajiem laikiem visi precējās. Jaunu vientuļu cilvēku gandrīz vai nebija. Dieva laulību definīcija paredz to pašu: “vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu”. Doma par vientuļniekiem, kas dzīvotu atsevišķā dzīvoklī priekšpilsētā, bija kas nedzirdēts. Ebreju un grieķu valodās ir viens vārds, kas apzīmē “sievieti” un “precētu sievu”, kā arī viens vārds, kas apzīmē “vīrieti” un “precētu vīru”. “Meitene” attiecas kā uz “meiteni”, “jaunavu”, tā arī uz neprecētu sievieti (no tā arī izriet neskaidrība par Jes.7:14). Bija pieņemts, ka visas jaunas meitenes iziet pie vīra; tāds jēdziens kā sieviete, kas negrib precēties, vispār nepastāvēja. Un visā pasaulē cilvēki precējās drīzāk ekonomisku un praktisku apsvērumu nevis mīlestības dēļ. Pirmās laulības Bībelē bija Dieva iekārtotas laulības, kā arī vairums piemēru Bībelē ir laulības vecāku vienošanās rezultātā. Šķiet, ka šī sistēma ir vispiemērotākā mūsu dabai. Ir novērots, ka: “Brīvprātības partneru izvēlē praktiski nebija...No apmēram 1800. līdz mūsu ēras 2000.gadam ir bijusi brīvprātība partneru izvēlē. 200 gadu un 6000 gadu... brīvprātīga partneru izvēle cilvēces vēsturē aptver vien 3,3% no visa tās laika” (3). Interesanti, ka Benazira Bhutto (kādreizējā Pakistānas premjerministre) izvēlējas laulības pēc vecāku vienošanās, neskatoties uz to, ka būtu varējusi sekot rietumu paraugam un izvēlēties partneru brīvprātīgi. Viņa komentēja: “...no mīlestības laulībām, kā es to iztēlojos, sagaida tik daudz, ka šīm cerībām nav lemts piepildīties. Droši vien, ir arī bailes, ka zūdot mīlestībai, izirs arī laulības”(4). Tādēļ arī mūsu rietumnieciskā stila brīvprātīgo laulību risks ir ļoti augsts. Daudz vairāk kristadelfiešu pāru nekā mēs to varam iedomāties pārdzīvo vilšanos laulībās. Vientulība starp cilvēkiem precību gados ir nesena problēma. Jaunās Derības laiku pievērsto vairums jau bija pieauguši un precējušies uz kristību laiku.
No pasaules radīšanas pierakstiem mēs uzzinām, ka sievieti izveidoja no vīrieša ribas kaula un tomēr laulībā vīrs un sieva atkal kļūst par “vienu miesu”. Vīrs vēlēsies “pieķerties” savai sievai (1.Moz.2:24), burtiski sekot tai un neatstāt to ne uz brīdi. Vēlēšanās sekot sievietei un apprecēties ar to tādēļ ir dabiska vēlme, kurai ir lemts īstenoties. Cilvēki izjūt dabisku vēlmi atkal apvienoties vienā. Vientuļā pasaule, kurā mēs dzīvojam, kad vairs nav lielo ģimenes klanu un plašākas vietējas sabiedrības, padara vientulību vēl smeldzīgāku. Izjusto sarunu māksla izzūd no pasaules aprites, attiecības kļūst drīzāk pragmatiskas nekā patiesas. Vientuļais ticīgais arvien skaudrāk izjūt nepieciešamību pēc garīgi un fiziski piemērota partnera. Taču Dieva morālā mācība (piemēram, nelaulāties ar neticīgajiem) precības Viņa bērniem padara par problēmu šais pēdējās dienās, kā Viņš to arī bija paredzējis. Secinājums: vientulība ir tas veids, ko Dievs piekopj, lai veicinātu Savas pēdējo dienu ģimenes garīgo attīstību.
