Mājas lapa
10.10.2. ZAĻĀKA ZĀLE
Šī nodaļa veltīta laulību negatīvajai pusei. Bet, iegaumējiet, ka nākošā būs veltīta vientuļnieka dzīves negācijām.
Mūsu dabā ir tiekties pēc zāles otrpus mūsu mājas sētas. Ticīgie ir vai nu precēti, vai vientuļi. Precētie domā par vientuļnieku dzīves labumiem un vientuļnieki ilgojas pēc viņu iedomātajām laulības dzīves priekšrocībām. Ja mūsu laulātais statuss sagādā mums vilšanos, mums tas ir jāapzinās. Daudzi laulātie domā: “Garīgajā ziņā es nebūtu tāds, kāds es tagad esmu, ja es nebūtu precējies”, vai arī “Es varētu būt daudz garīgāks, ja es nebūtu precējies un man nebūtu ģimenes”; un daudzi vientuļnieki žēlojas: “Es būtu garīgi daudz spēcīgāks, ja es būtu precējies”, aizmirstot, bez šaubām, ka Dievs grib, lai mēs būtu garīgi attīstīti un Viņš kārto mūsu dzīvi tā, lai mēs to varētu sasniegt. Bet mēs nevaram izteikt argumentus, izejot no pieņēmuma, kā būtu, ja būtu. Vientuļnieks, piemēram, nevar apgalvot, ka viņš būs garīgi spēcīgāks, ja apprecēsies. Daudzi precēti ticīgie (it sevišķi, ja runa ir par 1.Kor.7!) šķiet pārspīlējam laulību priekšrocības, lai stiprinātu savas (laulātā) pozīcijas. Viņi nespēj iedomāties sevi brīvprātīgi izvēlamies vientuļnieka dzīvi; laulības tiem šķiet vienīgā iespējamā un pareizā izvēle. Viņi nevar iedomāties, kāda būtu dzīve, ja viņi būtu apzināti izvēlējušies nesaistīt savu dzīvi ar citu un dzīvot Kungam.
Mīlestība nav precības
Daudzi vientuļnieki tiecas likt vienlīdzības zīmi starp mīlestību un precībām, aizmirsdami, ka daudzi precas aiz apsēstības ar domu par precībām un laulību ceremoniju nevis patiesas mīlestības vārdā. Šī iemesla dēļ daži apprecas ar neticīgo, tāpēc ka vēlas par katru cenu apprecēties. Taču precības pasaulē ir bezgalīga tiekšanās pēc varavīksnes, kas pretēji visiem apgalvojumiem nenoved līdz iztēlotajam gala rezultātam. Arvien dziļāki cilvēku vajadzību un pieredzes pētījumi nepārtraukti noved psihologus pie slēdziena, ka cilvēka dabā ir kāda mīklaina nesātība, kuru nedz precības, ne savstarpējas cilvēku attiecības nevar apmierināt bez kāda pārcilvēciska spēka iejaukšanās. K.G. Jungs secina: “Cilvēka domas un attiecības nevar aptvert kādu sistēmu vai galīgu patiesību, kas dotu pacientam to, kas viņa dzīvei nepieciešams: proti, ticību, cerību, mīlestību un atklāsmi” (8). Bet mums nav vajadzīgs psihoanalītiķis, kas to pateiktu. Visuvarenais skaidri un nepārprotami aizliedz precības ārpus ticības.
To apzinoties, daži vientuļi ticīgie iegalvo sev, ka apprecoties ar ticīgo, jebkuru ticīgo, viņu laulība būs brīnišķīga. Arī šajā gadījumā ir tendence likt vienlīdzības zīmi starp mīlestību un laulībām. Viņi aizmirst, ka mīlestība, prieks un miers ir Gara augļi, kuru attīstību mūsos sekmē Dieva vārds, neskatoties uz mūsu ģimenes stāvokli. Un derētu atcerēties, ka Pāvilam bija jāmudina precētie brāļi un māsas mīlēt vienam otru (Kol.3:18-21), viņam bija jāpiekodina brāļiem nebūt skarbiem pret sievām un jāmudina sievas būt paklausīgām saviem vīriem, kā tas pieklājas Tā Kunga draudzē.
Tā ir laulāto dzīves realitāte Patiesībā; tā ir cīņa, tāda pat kā vientuļniekiem. Piemēram, seksuālā atturība ir pieprasīta pat starp laulātajiem (1.Kor.7:3-5). Pasaules uzskatos precības ir tādas intīmas attiecības, kas savienojumā ar vecāku pienākumiem palīdzēs personas pašatklāsmei un pilnveidošanai. Taču Bībeles laulības saistās ar pašuzupurēšanos, savu personīgo un seksuālo vēlmju pakļaušanu partnera gribai, pirmām kārtām rūpējoties par otru. Brāļiem, kas izmisīgi vēlas ieiet laulības ostā, būtu jāapsver, ko pieprasa Ef.5:25: “Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā”. Šī pēdējā frāze ir smagākais uzdevums, jo grieķu valodā tā atbilst Kristus pēdējās elpas aprakstam krustā. Viņš mira brīvprātīgi, Viņš atdeva Savu dzīvību, Savā miršanas brīdī Viņš Pats to atdeva no brīvas gribas, neviens to Viņam neatņēma, Viņš atdeva to pats no Sevis (Jņ.10:18). Tam vajadzētu likt brālim padomāt daudz nopietnāk par laulībām. Un mums visiem būtu divkārt jāpārdomā, pirms mēs mudinām kādu brāli doties laulībā. Laulības nav tikai legāls veids kā apmierināt savas seksuālās vajadzības – kaut gan daudzi atzīs, ka tieši tāpēc viņi salaulājušies. Un tās arī nav Dieva dots līdzeklis pret vientulību. Laulības Kristū ir “noslēpums” un “šis noslēpums ir liels” (Ef.5:32).
Kristadelfiešu mīts
Kad nonākam līdz laulībām, tad nostrādā (ko es sauktu par) laimīgu beigu sindroms. Mēs jūtamies tā, it kā jaunais pāris aizietu saulrietā, lai mūžam laimīgi dzīvotu savā omulīgajā kristadelfiešu pasaulē. Bet tagad, kā sadraudzība, mēs sākam aptvert, ka patiesībā tā tas nav. Pāri izšķiras vai arī viņu attiecības mirst dabīgā nāvē, daži to prot slēpt labāk par citiem. Diemžēl, es esmu reālists. Tas mani bieži dara nepopulāru, bet es nevaru dzīvot bērnu pasaku pasaulē. Es piedalos daudzās kristībās, un es, protams, priecājos; bet es nevaru aizmirst to, ka viens no trim kristītajiem atstāj ticību (5) un daudzi citi ar laiku kļūst pasīvi un vienaldzīgi. Es nevaru aizmirst visus savus labus draugus kas man ir bijuši Kristū, kas tagad vairs nav mūsu draudzē. Mani vajā, ko es sauktu par, “Kur jūs šovakar esat?” sindroms. Un tas pats notiek ar kristadelfiešu laulībām. Es priecājos, bet es skaidri apzinos statistisko realitāti. Tiem pasaulē, kas apprecas jaunāki par 30 gadiem, ir 50% iespēja palikt kopā; viens no diviem pāriem šķiras. Tā saucamajās evaņģēliskajās baznīcās šķiras viens pāris no sešiem (6). Un, pēc maniem aptuveniem aprēķiniem, kristadelfiešu sadraudzībā “Dawn”, kas aptver 1 000 cilvēku, šis skaitlis ir ļoti līdzīgs. Un ir jāatzīst (es esmu reālists!), ka šie skaitļi sliecas uz slikto pusi.
Jāatzīst, ka tā tas nebija līdz 1970ajiem gadiem. Tas, kas tagad ātri vien kļūst mītisks, tad bija tīrā patiesība: apprecies, radi bērnus, tu saņemsi garīgu palīdzību, tu palīdzēsi savam partnerim ceļā uz Valstību, jūs būsit stipri, uzticīgi draudzes locekļi, jūsu bērni ienāks Patiesībā, ja jūs viņus pienācīgi audzināsiet, vedīsiet tos uz Svētdienas skolu un sapulcēm, ik dienas lasīsit Bībeli kopā. Tad viņi apprecēsies, rūpēsies par jums, kad jūs novecosit, un jūs slepus slaucīsit asaras, piedaloties jūsu mazbērnu kristībās. Tā bija teorija, tas viss tā bija, lielākā vai mazākā mērā. Bet vairs ne tagad (izņemot daļēji Austrāliju, vismaz). Nav vairs gandrīz nevienas kristadelfiešu ģimenes, kura nebūtu pārdzīvojusi traģisku šķiršanos, kur daudzi bērni ir nolieguši Patiesību, vai kuru saistība ar ticību, pēc pašu apgalvojumiem, ir minimāla. Skaistā teorija, kas strādāja paaudžu paaudzēm ilgi, tagad vairs nestrādā. Bērni nenonāk Patiesībā tik viegli, dariet ko gribiet ar tiem. Laulātie pāri neturas kopā. Mēs kādu dien sanācām kopā un sastādījām mums pazīstamo laulāto brāļu un māsu sarakstu. Mums bija jāsecina, ka no visiem aptuveni 450 laulātiem kristadelfiešu pāriem tikai caurmērā viens no diviem vai viens no trim bērniem ir kristīti (7). Taču mūsu mērķis, kad mēs radam bērnus, ir radīt svētos, nevis kristadelfiešus. No visiem kristītajiem viena trešā daļa pārstāj interesēties par Valstību – ar visu no tā izrietošo tiesas troņa priekšā. Tātad, radīt bērnus cerībā, ka tie nonāks Valstībā, ir riskanta lieta; labi, ja viens no četriem Lielbritānijā, vai vēl jo sliktāk šais mūsu pēdējās dienās. Tas ir skumji. Es gandrīz vai sajūtu, cik aizvainoti jūtas tie, kas atteikušies no lielām lietām ģimenes nodibināšanas nolūkā. Bet cik gan reizes var cilvēks aizgriezties un izlikties, ka vienkārši nav redzējis? Cik ilgi mēs dzirdēsim tikai to, ko mēs vēlamies dzirdēt, un ignorēsim visu pārējo? Iespējams, ka es to saku, apsteidzot laiku; ja Kungs neatgriežas tik drīz, kā mēs domājam, iespējams, kristadelfiešu mīts par precībām un bērniem būs saskatāms tikai nākamajā paaudzē. Ar to es nesaku, ka Bībeles mācība par ģimeni un bērnu radīšanu būtu nepareiza, vai ka mēs nepareizi darām, cenzdamies tai sekot. Katra paaudze arvien vairāk kļūst pakļauta morālai sabrukšanai, taču dievišķo principu spēks ir tik stiprs, ka veiksmīga ģimenes dzīve ir iespējama; skaidrs, ka ir. Es vienkārši atzīmēju, ka arvien biežāk mūsu sadraudzībā sastopami sāpīgi neveiksmes gadījumi; un kad neprecējies ticīgais ar nožēlu sāk domāt par precībām, viņam tas būtu jāņem vērā. Tas nav iemesls, lai neprecētos; bet tas var palīdzēt izkliedēt dažus mītus par to, ka precētam ceļš uz Valstību ir vieglāks nekā neprecētam.
Vēl viens apsvērums attiecas uz to, cik sāpīgs daudzu ticīgo vecāku dzīvē ir laiks, kad viņu bērni noliedz Patiesību. Tad daži teiks kaut ko līdzīgu “Iespējams, viņi nebija aicināti...”, kam pamatā ir briesmīga doma, ka evaņģēlija, Kristus krusta un Valstības, kuru tas dara iespējamu, atziņa, nav pietiekami spēcīga, lai pati par sevi aicinātu cilvēku pestīšanai. Aicinātajiem, kas nenāk no kristadelfiešu ģimenēm, vienmēr ir grūti noticēt tam, ka tie, kas dzird patieso Evaņģēliju no bērnu dienām, neko nedara lietas labā – un aiziet nesodīti. Vecākiem, kuri radījuši bērnus un audzinājuši tos Patiesībā, bērnu novēršanās no Patiesības ir liels emocionāls pārdzīvojums. Kad tas viss ir pateikts, ir jāuzsver, ka laulības kā tādas nav nekas slikts. Tām piemīt Dieva dots skaistums un piemīlība, ko cilvēku neveiksmēm nebūs apslēpt. Ticīgie ir aizvien dzīvojuši apkārtējās pasaules morālā pagrimuma laikos, kas aizrāva līdzi arī daudzus eklēsijas locekļus. Bet tiem, kas ir pieķērušies Dieva mācībai, ģimenes dzīve bija un ir vienmēr iespējama. Es tikai saku, ka kristadelfiešu precību pieredze nav tik pozitīva, kā tas kādreiz bija un tie, kas sapņo par precībām kā par visu problēmu atrisinājumu, būtu naivi, ja neliktos par to ne zinis.
“Bet to, brāļi, es saku...”
Bet uz brīdi noliksim visu šo statistiku un visus šos vērojumus sānis. No 1.Kor.7 ir skaidrs, ka pašās pēdējās dienās ticīgie būs “laimīgāki”, ja tie būs neprecēti, jo “laiks ir īss” (1.Kor.7:29). Problēma ir tajā, ka jānosaka, vai šis pats pēdējais laiks jau ir pienācis. Ir pietiekami daudz iemeslu domāt, ka daudzējādā ziņā tā tas ir; taču ir arī daži pareģojumi, kuri, man šos vārdus rakstot, vēl nav pilnībā piepildījušies, kā to var secināt no konteksta. “Laiks ir īss”. To nevar apstrīdēt. “Tagadējā bēdu laikā” (1.Kor.7:26) lietots tas pats vārds, kas Lk.21:23 (oriģinālā) attiecībā uz pēdējo dienu “likstām”. Daži no mums nešauboties apgalvo, ka “tās dienas” no Lk.21 jau ir klāt. Ja tas tā ir, tad mums attiecīgi ir jāpiemērojas ar mūsu attieksmi pret precībām. Augstāk minētie statistikas dati šķiet pietiekami, lai apgalvotu, ka mēs patiesi jau dzīvojam pēdējās dienās; precības un ģimenes dzīve vairs nedarbojas tā kā agrāk. Daži no tiem, kas izvēlējās precēties, ir dabūjuši, tieši kā Pāvils paredzēja, “savas miesas bēdas” (1.Kor.7:28). Dabiskā pretreakcija manis teiktajam ir, ka ir daudz arī laimīgu ģimeņu. Tā tas ir; bet tas neapgāž manis teikto, ja mēs patiesi jau dzīvojam pēdējās dienās, tad precību loma tagad nebūs vairs tāda, kāda tā bija agrāk. Un problēmas, ar kurām saskaras mūsu jaunie laulātie pāri, ir tam pierādījums.
