Mājas lapa
10.10.3. DZĪVE VIENATNĒ: BĪSTAMA DZĪVE
Pēc visa tā, ko mēs augstāk minējām, jāsaka, ka dzīve vienatnē ir maldinoši bīstama. Daudzi pasaulē arvien biežāk izvēlas dzīvi vienatnē – egoistisku apsvērumu dēļ. Nekas vairāk par dzīvi vienatnē neizceļ ikdienišķo dzīvniecisko egoismu, no kā mums būtu pilnīgi jāizvairās. Taču dzīve vienatnē rosina ne tikai cilvēka praktisko egoismu. Tā var izraisīt nožēlojamu koncentrēšanos uz sevi, izslēdzot jelkādu domu par citiem. Dažu uztverē ar visiem citiem viss ir kārtībā, bet viņi ir tie, kuriem jācieš kā nevienam citam šai pasaulē. Vairums pasaules padomu vienatnē dzīvojošiem ir nelabojami egocentriski. Viena ‘kristiešu’ stratēģija vienatnē dzīvojušiem iesaka: “Uz papīra lapas aprakstiet jūsu ideālā partnera īpašības...ņemot vērā jūsu intereses...Dievs grib, lai jūsu nākotne būtu skaista...apsveriet jūsu vajadzības” (9). Pēc manām domām, uzsvars būtu jāliek tieši uz pretējo. Viss ir centrēts tikai uz sevi, savām interesēm un uz domu, ka Dievs grib mums sagādāt vieglu dzīvi tagad, kā arī pestīšanu nākotnē. Lai cik skumji tas arī nebūtu, jāatzīst, ka tāda veida padomi ir sastopami sadraudzībā. Uzsvars tiek likts uz sevi un domu, ka reiz atnāks arī precību diena. Tas rada domu ievirzi, kurā valda “Kad es apprecēšos...” sindroms, ilgošanās nevis pēc Valstības, bet pēc laulībām.
Ticīgie vientuļnieki var kļūt tik apmāti ar sevi, ka zaudē nesavtīgo krusta garu. Tieši tāpēc 1.Kor.7. nodaļa neiestājas par dzīvi vienatnē kā tādu; tā iesaka atteikšanos no precībām, lai visa enerģija tiktu veltīta attiecībām ar Kungu Jēzu. Ja mēs to nedarām, tad vienatnē dzīvojošais vai dzīvojošā būs savas seksuālās un emocionālās enerģijas pārņemti, un šī apmātība ar savu vientuļnieka stāvokli neļaus viņiem saklausīt kalpošanas balsi. Ābrahāms, protams, nedzīvoja viens. Bet viņam nebija bērnu un viņa attiecības ar Sāru šķiet ir bijušas daudzējādā ziņā nestabilas. Taču 1.Moz.grāmatas pieraksti izstaro viņa vēlmi kalpot Dievam. Iespējams, ka viens no iemesliem bija tas, ka viņš pārāk nekoncentrējās uz domu, ka viņa miesa jau pamirusi un nav spējīga dot pēcnācējus (Rom.4:19). Tas viņu neuztrauca, taču viņš dzīvoja ticībā, ka galu galā pienāks Dieva Valstība, viņu priecēja viņa Kunga Kristus skatīšana vaigā; un viņš piepildīja savu dzīvi ar praktisko kalpošanu. Viņu neuztrauca tas, ka, būdams precēts, viņš personīgi nevar radīt bērnus, kad likās, ka tieši to Dievs gribēja no viņa; un Dievam tas labpatika.
Ja vienatnē dzīvojošie ticīgie ‘koncentrējas’ uz domu par precībām, viņu domāšana būs novirzīta uz vienu iedomātu ideālu personu. Viņu domāšanas ievirze būs uz ‘dabūšanu’, nevis uz apziņu, ka mēs esam šeit, lai dotu, dotu un dotu, nevis lai saņemtu. Viņu domāšanas apvārsnis tiecas pildīties tikai ar iespēju atrast šo vienu personu un tādējādi viņu interese par pārējo sadraudzības daļu kļūst minimāla. Tā sievu meklējošs brālis var ar prieku doties tālos ceļos uz Bībeles skolu, ja viņš zina, ka tur būs piemērotas māsas, bet necenšas apmeklēt Bībeles mācības savā eklēsijā, kur tādas izvēles viņam nav. Tādā stāvoklī dzīvojošie faktiski nedzīvo dzīvi, viņi nomokās ar domu, ka viņiem vēl mazliet jāpaciešas un tad sengaidītā laulību diena reiz pienāks. Bet tāds dzīves veids aizved no reālās dzīves; viņi dzīvo pagaidu, pus apzinātā, kā pakarinātā stāvoklī līdz sapņa piepildīšanās brīdim. Taču mums ir jādzīvo, jādzenas pēc tā, “lai Kristu iegūtu” – nevis tādam īslaicīgam mērķim kā precības.
Skaistule un zvērs
Es esmu atstājis uz pašām beigām to, kas ir redzamākais kārdinājums dzīvojošiem vienatnē. Mēs esam seksuāli radījumi. Šī ir tā iekāre, par ko runāts 1.Moz.2:24, ka vīram un sievai ir jākļūst par vienu miesu. Nav vajadzības noliegt to enerģiju, kas ir mūsos radīta šī mērķa sasniegšanai. Bībeles ieteiktais veids šīs enerģijas izpausmei ir precības. Ja cilvēki šo enerģiju neizlieto, tā izpaužas dusmu lēkmēs un rūgtumā. Taču lielās pārmaiņas sabiedrībā pēdējo 200 gadu laikā ir novedušas pie tā, ka tagad liela daļa cilvēku dzīvo vienatnē. Tā rezultātā viņu seksuālā enerģija precību vietā rod citus izpausmes veidus. Pasaule ir iemanījusies radīt līdzekļus ātrai šīs enerģijas izpausmes apmierināšanai. Taču šis ātrais seksuālo dziņu apmierināšanas līdzeklis ir eksistējis vienmēr. Jaunās un Vecās Derības laikos ātro apmierinājumu mēdza sniegt tempļa prostitūtas; to popularitāti vairoja arī tas, ka vīrieši tās atstāja ar sajūtu, ka tie ir piedalījušies kādā dievišķā nevis miesiskā aktā. Daudzie brīdinājumi par laulības pārkāpumiem un ārlaulības sakariem ir šajā kontekstā. Patiesi, grieķu valodas vārds “netiklība / ārlaulības sakari” ir porneia, no kurienes arī nāk “pornogrāfija”. Vairumā gadījumu tas attiecas uz tempļa prostitūtām. Izraēla bezgalīgā apmātība ar kānaāniešu cilšu birztalām, elkiem, Ašēras tēliem bija šo sakaru Vecās Derības ekvivalents. Tādējādi, atkārtotais brīdinājums ir: ‘Neielaidies ātrajos sakaros, atsakies no momenta mīlestības, veido īstas attiecības, skati seksualitāti tās iecerētajā kontekstā, nevis izolēti, kā tas ir pornogrāfijā’. Šķiet, ka pirmajā gadsimtā bija arī tādi, kas, sakot “barība vēderam, un vēders barībai” uzskatīja, ka seksuālo dziņu apmierināšana ir tas pats, kas izsalkuma remdēšana. Tādēļ arī Pāvila stingrais piekodinājums: “Miesa nav netiklībai” (1.Kor.6:13).
Iespējams, ka dažkārt “netiklība” attiecas uz dzīves un domāšanas veidu nevis tikai uz specifisko fizisko aktu. Tā, 1.Pēt.4:3 runā par laiku pirms pievēršanās, “kad esat dzīvojuši baudās, kārībās, vīna skurbumā, dzīrēs un nosodāmā elku kalpībā” (10). Šis dzīves veids atstāj savu iespaidu uz personību. Tā notiek arī tagad, bet cilvēku izdomas spējas padara šīs lietas vēl ļaunākas. Kungs Jēzus māca, ka seksuālā nesavaldība ir domāšanas veids (Mt.5:28). Kārdinājums daudziem vienatnē dzīvojošiem kristadelfiešiem ir, neiesaistoties patiesās attiecībās, atļaut prātam izkliedēt mūsu dabas doto seksuālo enerģiju. Seksuāls valdzinājums un uzbudinājums, protams, ir daļēji spontāni un tādēļ tur nav nekā grēcīga. Bet jautājums paceļas, cik tālu mēs varam iet? Atbildēt uz to fiziskajā plāksnē būtu nepiedienīgi. No svara ir mūsu gara stāvoklis.
Noslēgums
Tātad daba mūs ir apveltījusi ar spēcīgu seksuālo enerģiju. Ir grūti dzīvot šai pasaulē, neļaujot tai izpausties. Dieva iecerētais izpausmes veids ir precības. Taču precības arī sagādā problēmas un, saskaņā ar 1.Kor.7.nodaļu, šķiet, nav ieteicamas pēdējās dienās. Dzīve vienatnē arī ir ļoti grūta, ja ar to mēs saprotam dzīvi bez partnera. Ir grūti būt garīgam, ja mēs esam vienatnē, ir ļoti grūti turēt sevī visu mūsu seksuālo enerģiju. Mums tā gandrīz vai ir jāizpauž. Kad Jeftas meita saprata, ka tēva solījuma dēļ viņa nekad nevarēs apprecēties, viņa apraudāja savu jaunavību divus mēnešus (Soģu 11:37). Tādā veidā šī enerģija izpaudās viņas gadījumā. Tātad no tā, ko mēs secinām pēc Bībeles un psihoanalīzes datiem, šķiet, ka Dievs mūs ir nostādījis šajās pēdējās dienās situācijā, no kuras mēs nevaram iznākt kā uzvarētāji. Viņš ir devis mums seksuālo enerģiju, kurai ir jāizpaužas. Bet Viņš liek saprast, ka pēdējās dienās precības arī nesīs līdzi problēmas. Taču arī dzīve vienatnē nav bez problēmām un kārdinājumiem.
Taču Dievs vēl mums labu kā tagad, tā arī mūžīgi. Viņš ir sagādājis izeju. Bet par to, neņemiet ļaunā, divās nākošajās nodaļās.
