Mājas lapa
10.10.4. BĪBELES PERSPEKTĪVA:
1.KORINTIEŠIEM 7: IZSKAIDROJUMS
Ievadā man ir jāsaka, ka es godīgi dalos ar jums šīs Pāvila vēstules izpratnē. Es nesaku, ka es esmu spējīgs dzīvot pēc Pāvila izvirzītajiem augstajiem kritērijiem. Tāpat kā daudz kas šai grāmatā, manis piedāvātais izskaidrojums ir vairāk domāts, lai rosinātu Bībelē centrētu un godbijīgu domāšanas veidu, nevis lai dotu norādījumus ticīgajiem, pēc kuriem tiem būtu jādzīvo. Pāvila mācības par dzīvi vienatnē spēks ir viņa praktiskajā situācijā. Tā kā viņš bija padomes loceklis, kura nosodīja Stefanu, viņam bija jābūt precētam. Neprecēts ticīgs ebrejs nebija iedomājams tanī laikā. Taču savā kristietības kalpošanā viņš ir acīmredzami viens. Viņa sieva acīmredzot ir mirusi vai arī atstājusi viņu viņa pievēršanas laikā, iespējams, ņemot līdzi arī bērnus. Ja tas tā ir, tad viņa vārdi par to, ko viņš ir zaudējis sava pievēršanās dēļ, skan jo skaudrāk. (Fil.3:8). Iespējams, ka viņš domāja un rakstīja to, ar rūgtumu atskatīdamies uz to Jeruzalemes meiču, mazuļiem, kurus viņam vairs nebija lemts redzēt, dzīvi un tās nebeidzamajām iespējām... Un tas liek savādāk uztvert viņa vārdus par to, ka pievērstie ir viņa bērni.
Korintieši bija rakstījuši Pāvilam, uzdodot jautājumus par dzīvi vienatnē. Viņa atbilde 1.Kor.7 tikpat labi attiecas uz mums kā jebkura no viņa vēstulēm jebkurai eklēsijai. Tiesa, viņš saka, ka viņa vēstule ir “tagadējā bēdu laika” iedvesta, jo “laiks ir īss”, kas atsaucas uz ‘pēdējām dienām’ pirms mūsu ēras 70.gada. Mēs augstāk parādījām, ka mūsu pēdējās dienas ir reāls, bēdu laiku piepildījums, kas pareģots Lk.21 un, ka tiem, kas dzīvo neilgi pirms otrās atnākšanas, “laiks ir īss”.
“Cilvēkam ir labi sievu neaizskart. Bet netiklības novēršanas labā lai katram ir sava sieva un katrai sievai savs vīrs. Vīrs lai izpilda savu pienākumu (seksuālā ziņā) pret sievu un sieva pret vīru. Sievai nav noteikšana par savu miesu, bet vīram... Neatraujaties viens otram, kā vien uz kādu laiku pēc pašu vienošanās, lai atrastu laiku Dieva lūgšanai, un tad turieties atkal kopā ( seksuāli), lai Sātans jūs nekārdinātu jūsu nesavaldības dēļ. Bet es to saku piekāpdamies un ne pavēlēdams” (7:1-6)
Otrajā pantā Pāvils šķiet sakām ārpus konteksta: ‘Lai jūs nesaietos ar tempļa prostitūtām, jums ir jāapņem sieva, jo mūsu seksuālā dziņa ir tik stipra’. Bet tas ir pretrunā ar Pāvila atkārtoto uzsvaru, ka ir “labāk” būt vienam, un, ka vientuļiem ticīgajiem nebūtu jāprecas (pp.7,8,27-29, 32-35, 38-40). Šo pirmo sešu pantu konteksts šķiet attiecamies uz jautājumu, vai ir labi precētam pārim pavisam pārtraukt seksuālās attiecības, it īpaši, ja viens no viņiem to vēlētos. Pāvils šķiet sakām: ‘Tas būtu ideāli. Taču visdrīzāk jūs nespēsiet to izturēt, viens no jums var ļauties netiklībai. Tādēļ katram kristītam ticīgajam ir jādzīvo (seksuāli) ar sievu. Neviens no viņiem nedrīkst to otram atsacīt, nekādu iemeslu dēļ, garīgu jeb vēl kādu. Taču tādos gadījumos kāpēc gan abpusēji neatteikties no seksuālām attiecībām uz kādu laiku?’ “Bet to es saku piekāpdamies un ne pavēlēdams” ir jāapvieno ar 12.pantu: “Bet pārējiem saku es, ne Tas Kungs (Jēzus)”. Līdz ar to Pāvils netieši norāda, ka 1.-7. panti, kā arī 12.p. nav Kristus mācības atkārtojums. Bet 7.-11.pantos Pāvils atkārto Kristus mācības garu. Šo pantu (7.-11.) saturs attiecas uz palikšanu vienatnē un palikšanu precētiem; zīmīgi ir tas, ka Pāvila teiktais par precībām bija teikts “piekāpdamies”, bet, ko viņš saka par dzīvi vienatnē, ir Kunga Jēzus Paša teiktais. Nav tā, ka Pāvils teiktu dažiem Korintā neprecēties kādu laiku. Viņš atkārto Kunga nemainīgo vēstījumu:
“Bet es gribētu, lai visi cilvēki būtu kā es; tomēr tur katram ir sava Dieva dota dāvana, vienam tāda, otram citāda. Bet neprecētiem un atraitnēm es saku: ir labi, ja tie paliek tādi kā es. Bet ja tie nevar atturēties, tad lai dodas laulībā, jo labāk iedoties laulībā nekā kaist kārībā”.
Ādams viens nebija labs. Ādams un Ieva kopā skatīti “bija ļoti labi” (1.Moz.1:31). Šķiet, ka tas bija Pāvilam prātā, kad viņš trīs reizes teica, ka “ir labi” dzīvot vienam (7:1,8,26). Bet kāda ir šī paradoksa jēga? Iespējams, Pāvila doma ir: ‘Vecajā dabīgajā radīšanā nebija labi, ja cilvēks bija viens. Bet tagad, jaunajā radīšanā, ir labi, ja cilvēks mēģina dzīvot vienatnē, jo kā Ādams apprecēja Ievu, tā mēs esam tagad precēti ar Kristu’. Vai arī uzmanība tiek pievērsta tam, ka Dievs radīja Ievu kā pirmo no daudzajiem Dieva piekāpšanās aktiem cilvēka vajadzībām. Pēc Dieva ideālā nodoma Ādamam bija jābūt vienam, tādēļ viņš bija potenciāli “labs” savā vientuļajā statusā. Bet viņš to nevarēja izturēt un tādēļ Dievs radīja viņam partneri. Un tādēļ Pāvils saka, ka dzīvot vienatnē ir “labi”. Bet tāpat kā Dievs piekāpās Ādamam, tā viņš piekāpjas ticīgajiem tagad; “bet, ja tie nevar atturēties, tad lai dodas laulībā”. Vai mēs piekrītam tam, ka laulības tādējādi uzskatāmas par piekāpšanos cilvēka vajadzībām, vai ne, ir fakts, ka ticīgajiem noteikti ir vismaz jāapsver dzīvošana vienatnē. Tāpat arī Pāvila aicinājums sekot viņa piemēram attiecībā uz dzīvi vienatnē un veltīt sevi vienīgi savam Kungam ir jāuztver tikpat nopietni kā citi viņa aicinājumi sekot viņa piemēram (1.Kor.10:33; 11:1). Viņš zināja, ka ir (R.R. vārdiem izsakoties) “Kristus iecelts modelis”, viņa dzīves pieraksts ir domāts kā ideālā ticīgā attēls.
Trīs reizes aprakstot dzīvi vienatnē kā “labu”, ir lietots grieķu vārds ar nozīmi ‘skaists’. Taču daudzas vientuļas, partnera alkstošas sievietes var nesaskatīt neko ‘skaistu’ savā vientulībā; nez vai viņa piekritīs arī 7:34.pantā paustajam, ka neprecētas jaunavas priekšrocība ir iespējā pilnīgi nodoties Tā Kunga lietām. Viņai var likties, ka daudz labāk viņa varētu rūpēties par Tā Kunga lietām, būdama precēta. Un, iespējams, tā tas arī ir. Būtiski ir tas, ka “neprecētie”, Pāvila skatījumā, nav tie eklēsijā, kuriem nav partnera, bet gan tie, kas ir apzināti izvēlējušies veltīt visu savu emocionālo enerģiju Kungam Jēzum. Tāpat arī “atraitnes” neattiecas uz ‘visām eklēsijas māsām, kas zaudējušas vīrus’, bet gan uz tām atraitnēm, kas sevi veltījušas Kungam Jēzum tā vietā, lai meklētu citu partneri, pēc to sievu parauga, kas nešķīrās no tempļa (salīdz. ar Lk.2:37). To pierāda arī Pāvila ieteikums jaunākajām atraitnēm apprecēties (1.Tim.5:14). Iespējams, ka atraitnes un atraitņi, kas dzīvoja vieni, klaji pauda savu apņemšanos veltīt savu dzīvi Kungam Jēzum. 1.Tim.5:9 nosaka, kādas atraitnes ir jāpieskaita pie tām, kurām eklēsija Efezā nodrošina finansiālu atbalstu. Tā tad arī ir sākotnējā atbilde uz jautājumu: vai veltīt sevi Kungam Jēzum un tādējādi palikt “neprecētiem” , kā tas domāts Pāvila 1.Kor. 7.
“Dieva žēlastības dāvanas un Viņa aicinājums...”
Šo apakšnodaļu man ir daudz grūtāk saprast un nav viegli par to rakstīt. Pāvils šķiet uzstādām prasības, kas man personīgi šķiet pārāk augstas. Bet atkal, godīgi sakot, nevienam nav tiesību interpretēt Rakstus, saskaņojot tos ar sev pašam ērtā garīguma līmeņa izpratni. Man atklāti jāatzīst, ka es uzskatu Pāvila prasības gandrīz vai mazdūšību rosinošas. Man gribētos tās saprast savādāk, bet, atklāti sakot, man tas neizdodas. Un tā es nododu sevi pestīšanai aiz žēlastības un darīšu visu, kas manos spēkos, pateicībā par šo žēlastību.
“Katram ir sava Dieva dota (ļoti personīga) dāvana...” bieži saprot kā attaisnojumu tiem, kas grib doties laulībā. Viņu lasījumā tas nozīmē: ‘ja tu tā gribi, labi; bet ja tu esi tendēts uz dzīvi vienatnē, arī labi.’ Bet tas atkal ir pretrunā ar Pāvila teikto, ka “ir labi” visiem vientuļiem ticīgajiem palikt tādiem kā viņš, ka viņiem ir jāprecas tikai, ja viņi nevar atturēties. Atcerieties, ka Pāvils atkārtoti mudina saprast, ka dzīvot vienatnē “ir labāk”. Šis apgalvojums būtu nevietā, ja katra liktenis būtu kaut kādā veidā iepriekš noteikts, vai nu būt precētam, vai neprecētam. Visa 1.Kor.7.nodaļa norāda uz izvēles iespēju. To nevar samierināt ar domu, ka Dievs ir piešķīris dažiem vientulību kā garīgā spēka dāvanu, kas nebūtu atkarīga no viņu pašu piepūles.
Bet ko tad nozīmē mūsu personīgā Dieva dotā dāvana, kas nosaka, vai mēs esam precēti vai neprecēti? Tas, droši vien, jāsaista ar 17.pantu, kas ir kontekstā ar palikšanu precētam, ja mēs tādi bijām pievēršanās laikā: “Tik katrs lai dzīvo tā, kā Tas Kungs tam piešķīris viņa daļu un kā Dievs kuru ir aicinājis.” Dāvanas tiek piešķirtas mūsu pievēršanas laikā. Šīs domas atkal sasaucas ar Rom.11:29: “Jo neatceļamas ir Dieva žēlastības dāvanas un Viņa aicinājums”. Šī doma par dāvanu piešķiršanu aicinājuma laikā sasaucas ar līdzību Lk.19:13, kur katram no mums, Kristus kalpiem, tika dota dāvana, ar kuru bija jāstrādā. Tēva īpašums tiek sadalīts starp dēliem, lai tie to izlietotu, kā tiem šķiet labāk (Lk.15:12). “Tas tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu” (Mt.25:14). Ievērojiet, kā sabalsojas kalpu saaicināšana un dāvanu / mantu nodošana (11). 7:22.pantā ir atsauce uz domu par aicinātiem kalpiem. Mēs visi esam saņēmuši “dāvanas” mūsu pievēršanās laikā. Mūsu ‘aicināšana’ attiecas uz situāciju mūsu pievēršanās laikā. Šī paralēle starp Dieva daļu piešķiršanu katram no mums un aicināšanu ir redzama 7:17.pantā. Arī līdzības liecina par to pašu; dāvanas katram no mums tiek piešķirtas mūsu pievēršanās vai aicināšanas laikā.
“Katram ir sava Dieva dota dāvana, vienam tāda, otram citāda” ir kontekstā ar atbildi uz jautājumu, vai precētam ticīgo pārim jāatturas no seksuālajām attiecībām un jādzīvo kā vientuļniekiem. Pāvils saka ‘Ja pievēršanās / aicināšanas laikā jūs nebijāt precējies, tad tādam jums arī jāpaliek. Bet, ja jūs bijāt precējies, tad jums jāturpina dzīvot normāla precēta cilvēka dzīve, ieskaitot arī seksuālās attiecības. Dievs zina, ko Viņš dara. Ja Viņš būtu vēlējies, lai jūs būtu viens, Viņš jūs būtu aicinājis, kad jūs bijāt viens’. Līdzīgs konteksts ir arī 7.nodaļas 17.un 19.pantiem; jautājums bija par to, vai kādam, kas tika aicināts Patiesībā un ir precējies ar neticīgo, būtu jāatstāj tas. Atbilde ir ‘Nē, ja ar tiem var normāli dzīvot’. Un tam par iemeslu ir “Katrs lai dzīvo tā, kā Tas Kungs tam piešķīris viņa daļu un kā Dievs kuru ir aicinājis...Ikviens lai paliek tai stāvoklī, kurā tas aicināts.” Citiem vārdiem sakot: ‘Ja tu esi aicināts tādā stāvoklī, tas ir tas, ko Dievs tev ir devis, precības ar neticīgo bija dāvana, talents, kuru Dievs tev devis, lai tu ar to strādātu; tātad labāk paliec ar neticīgo un centies to pievērst. Tad tev būs vairāki talenti, ko uzrādīt Tam Kungam, kad Viņš atgriezīsies’. Par mūsu ģimenes stāvokli pievēršanās laikā runā kā par mūsu aicinājumu, kā par mūsu daļu, kas mums ir dota, vienu no mums dotajiem talentiem, līdzības vārdiem runājot. Šai domai jau pašai par sevi ir jāliek jebkurai situācijai, kurā mēs esam, likties vieglākai; tā ir daļa no dāvanām, talentiem, kas mums doti kristībās. Ar tiem mums ir jāstrādā. Un tas pats attiecas arī uz to, Pāvils saka, ja tu esi aicināts Patiesībā kā vergs. Neraizējies par to, tas ir viens no dārgajiem līdzības talentiem; kaut gan dabiski, ka šajā kontekstā, “Ja vari kļūt brīvs, tad labāk kļūsti” (7:21) – izmanto šo izdevību, liec to lietā (darbojies!).
Doma par palikšanu tajā stāvoklī, kādā mēs bijām aicināti ir 1.Kor.7 (7, 17-20, 24, 27.pantu) pamatdoma. Pāvils tā ir noteicis visās draudzēs (7:17). Taču, atklāti sakot, mēs to esam pilnīgi ignorējuši sadraudzības mērogā. Neaizmirstiet, ka Pāvils nesaka ‘Ja tu esi aicināts kā vientuļnieks, tad tev nav jāprecas’. Viņš saka ‘Ja tu esi aicināts kā vientuļnieks, tad šķiet, ka Dievs ir domājis, ka tu veltīsi visu savu dzīvi Kungam, būsi pilnībā Viņa rīcībā. Dzīve vienatnē ir viens no tev dotajiem talentiem, tad izlieto to tā, kā Dievs to ir gribējis. Bet Es uz to neuzstāju’.
Einuhi Valstībai
Mēs esam uzsvēruši, ka Pāvila mācība attiecībā uz dzīvi vienatnē šeit atkārto Kunga mācību. Bet kur ir Kristus speciāli runājis par dzīvi vienatnē? Tas noteikti bija tad, kad Viņš runāja par bezdzimuma cilvēkiem, kas paši sevi padarījuši par tādiem Debesu valstības dēļ (Mt.19:12). Pāvils atsaucas uz iepriekšējiem šķiršanās pantiem 1.Kor.7:10,11. Pāvils atsaucas uz mācekļu komentāru “nav labi precēties”, kad viņš saka “ir labi” būt vienam Kunga labā. Kunga atbilde apstiprina mācekļu teikto, Viņa pievērstajiem vientuļniekiem bija jābūt bezdzimuma cilvēkiem Evaņģēlija dēļ, kuram viņi tic, bet pasaule nesaprot, ko Viņš saka. “Visi nespēj saprast šo vārdu, bet tik tie, kam tas ir dots” nav jālasa, ka ne visi ticīgie var pieņemt dzīvi vienatnē, bet tikai tie, kuriem Dievs ir devis šo spēku. Tas ir jāsaista ar Mt.13:11: “Jums ir dots zināt Debesu Valstības noslēpumus, bet viņiem (pasaulei) tas nav dots”. Ticīgajiem ir dots Valstības Evaņģēlijs (Jņ.17:8,14), korintiešiem tika dota Dieva žēlastība (dāvana) Evaņģēlija, “Kristus liecības” veidā (1.Kor.1:4,6). Tātad, “tie, kam tas ir dots” ir visi ticīgie; pasaule nevar saprast Kristus mācību, bet tie (mēs), kam tā ir dota, to saņems. “Kas to spēj saprast, lai saprot” neizklausās tā it kā Kristus teiktu, ja viņa mācekļi grib Viņa vārdus uztvert nopietni, tad labi, bet, ja ne, nav par ko uztraukties. Šie vārdi sasaucas ar “Kam ausis ir, tas lai dzird” (Mt.11:15; 13:9,43). Diez vai šie vārdi dod Viņa mācekļiem izvēles iespēju uztvert tos nopietni, vai ne. Tie, kas Viņu dzirdēja, bija Viņa mācekļi (Mk.4:24); tie, kas nedzirdēja, bija apkārtējā pasaule. “Un ir bezdzimuma cilvēki, kas paši sevi padarījuši par tādiem Debesu valstības dēļ” neizklausās pēc atsauces uz VD piemēriem; “ir bezdzimuma cilvēki...”. Viņa vārdi bija komentārs apgalvojumam, ka laulība var būt neveiksmīga, un tādēļ labāk ir neprecēties. Viņš nepārprotami apgalvo, ka pasaule to nespēj saprast, bet jūs spējat: tie, kas ir dzirdējuši Valstības Evaņģēliju un atsaukušies uz to, vēlēsies kļūt par bezdzimuma cilvēkiem, proti, neprecēsies. Pāvils atsaucas uz šiem vārdiem, kaut gan viņš piekāpjas, sakot, ka lai gan tas ir Kunga Jēzus bauslis, viņš dod atļauju precēties vientuļajiem pievērstajiem.
Mūslaikos tas laikam izklausās daudz radikālāk nekā tas bija pirmā gadsimta baznīcā. Kā jau bija teikts, precējās gados jauni cilvēki, un ne jau mīlestības dēļ, neprecēti vientuļi cilvēki precību gados bija retums. Tiklīdz cilvēks sasniedza precību gadus, viņš apprecējās, valodā pat nebija vārdu, lai atšķirtu neprecētu vīru no precēta; visi precējās. Agrīnajā baznīcā vairums pievērsto bija pieaugušie, nevis ticīgo bērni. Tādēļ vairums mūsu agrīno brāļu bija precēti.
Bet šodien...
Bet šodien situācija krasi atšķiras. Vairums mūsu pievērsto tiek aicināti, neprecēti būdami. Mēs jau agrāk parādījām, ka vientuļiem cilvēkiem piemīt spēcīga iekšēja dziņa, kurai ir kaut kādā veidā jāizpaužas. Es ticu, ka augstāk dotā interpretācija ir pareiza. Pēc Dieva nodoma, vientuļiem pievērstajiem būtu jāuzņemas īpašas saistības pilnībā veltīt sevi Kungam. Tādējādi būtu potenciāla iespēja sasniegt ļoti daudz kā Bībeles pētījumos, tā arī sludināšanā, ja darbā iesaistītos daudzi vientuļie pievērstie no kristadelfiešu ģimenēm. Bet izskatās, ka mēs neesam nostājušies uz šī ceļa. Mēs neesam pareizi izlasījuši Mt.19 un 1.Kor.7. Un mēs virzījām mūsu vientuļos pievērstos ģimenes dzīvei, necenzdamies virzīt viņu degsmi vēl plašākos dievbijības augstumos. Un varbūt tagad Dievs liek mums, raugoties uz arvien biežāk (salīdzinoši) neveiksmīgo kristadelfiešu ģimenes dzīvi, pārdomāt šo jautājumu. Pat ja tikai nedaudzi no vientuļajiem pievērstajiem to uztvertu nopietni, enerģija, kas tiktu veltīta sludināšanai, pieaugtu fenomenāli. Mēs apgrieztu pasauli otrādi ar mūsu sludināšanu, kā tas notika agrīnajā baznīcā (pēc tās niknāko ienaidnieku atzinuma). Mēs atvirzītu Bībeles atziņas robežas. Cik daudz vēl ir lietu, kuras mēs neesam spējuši saskatīt visus šos gadus, kuras gaida kādu nopietnu, ģimenes saitēm nesaistītu, Bībeli studējošo, lai tas tās atklātu, iedziļinoties Bībeles studijās, kura uzmanība netiktu novērsta uz ko citu?
7.-9.panti attiecas uz jautājumu par to, vai precētiem ticīgajiem būtu jāatturas no seksuālajām attiecībām. Pāvils saka ‘Nē’, jo jums ir jāpaliek tajā stāvoklī, kurā jūs bijāt aicināti’. Un tad viņš it kā piebilst 8.un 9.pantos: “Bet neprecētiem un atraitnēm” ir labāk palikt vieniem tā paša iemesla dēļ – tiem arī ir jāpaliek tajā stāvoklī, kādā viņi tika aicināti. Tas izskaidro, kāpēc runājot par jaunavām, viņš raksta tā, it kā viņš pirmo reizi runātu par vientuļajiem pievērstajiem.
“Bet kas attiecas uz jaunavām (proti, vientuļajām pievērstajām)...man šķiet, ka tagadējā bēdu laikā ir cilvēkam labi palikt tāpat. Ja esi jau saistījies ar sievu, nemeklē šķiršanos; ja esi bez sievas, nemeklē sievu. Bet, ja tu arī dodies laulībā, tas nav grēks... tādiem savas miesas bēdas gan būs, bet es jūs gribētu saudzēt” (25.-28.pp.).
“Tādiem savas miesas bēdas gan būs” skaidri parāda, ka vientuļu pievērsto ģimenes dzīve nebūs rozēm kaisīta, ja viņi apprecēsies. Viņus aicināja kā vientuļniekus, jo tā viņi varēja būt ideāli Dieva kalpi. Viņš bija iecerējis, ka tie uzņemsies īpašu dievbijības pakāpi. Ja mēs nerīkojamies saskaņā ar Dieva iecerēto plānu, vēlēdamies iet vieglāku ceļu, Viņš to pieļauj; bet savas miesas bēdas mums būs. Šis princips ir spēkā ne tikai attiecībā uz precībām. Iespējams, ka Pāvila “dzelonis miesā” (2.Kor.12:7) bija viņa “miesas bēdas”, jo īpašo atklāsmju rezultātā viņš bija sapratis, ko Dievs vēlas, bet nav spējis to pilnībā veikt.
“Bet to, brāļi, es saku: laiks ir īss. Tādēļ turpmāk precētie lai ir kā neprecētie [atsaucoties uz Ābrahāma un Īzāka vajāšanas laiku]; un kas raud[proti, apraudot savu vientulību], kā tādi, kas neraud; un kas priecājas[atraduši partneri], kā tādi, kas nepriecājas; un kas pērk [maksājot pūra naudu], kā tādi, kas to negrib paturēt; un kas šo pasauli lieto[tas attiecas uz piekāpšanos dot iespēju vientuļiem pievērstajiem precēties pēdējās dienās], kā tādi, kas to nelieto, jo šīs pasaules kārtība paiet...Es gribu, ka jūs būtu bez zūdīšanās [ atsaucoties uz Kunga pavēlēm ‘nezūdīties’ par šīs pasaules lietām; ‘es gribu, lai jūs pakļautos kalna sprediķa garam’]. Neprecētais rūpējas par Tā Kunga lietām, kā patikt Tam Kungam [ ne ikkatrs brālis to dara; tas atkal pierāda to, ka “neprecētie” attiecas uz tiem, kas apzināti izvēlējušies veltīt sevi Tam Kungam]...Tāpat neprecētā un jaunava rūpējas par Tā Kunga lietām...bet precētā rūpējas par pasaules lietām, lai patiktu vīram [tas izklausās tā it kā Pāvils domātu par tām, kuras tika aicinātas, būdamas precētas ar pasaules neticīgajiem]. To es saku jums pašiem par labu, ne it kā gribēdams jums apmest cilpu, bet ka jūs godīgi dzīvojat un pie tā Kunga turaties bez mitēšanās” (29.-35.pp.).
“Turaties pie” (grieķu valodā: “kalpojat pie Kunga galda”) Kunga Jēzus atsauc atmiņā Martu. Rūpēties par Kunga Jēzus lietām (32.p.) ir atsauce uz Mariju. Un “bez mitēšanās” ir lietots vārds, kas citviet sastopams tikai Lk.10:40 attiecībā uz Martu, ka tā bija “aizņemta” ar daudzām rūpēm par to, kā Viņu apkalpot. Tā visa būtība ir tajā, ka precēts ticīgais tieksies darīt kā Marta, bet Kungs norāja tādu attieksmi, tā vietā uzteicot Mariju. Pāvils piedāvā vientuļajiem ticīgajiem kalpot pie Kunga galda praktiski, kā to darīja Marta, bet ar Marijas nedalīto (“bez mitēšanās”) uzmanību Kunga lietām. Dažas māsas tiek aicinātas, būdamas vientuļas, un tas, ka viņas fiziski ir spējīgas dzemdēt, nenozīmē neizbēgami, ka Dievs to viņām ir lēmis. Pārāk bieži tiek uzsvērts, ka mēs esam radīti, lai vairotos un tādēļ Dievs griba ir, lai mēs precētos. Bet tas tā nav katrā gadījumā, saka Gars Pāvila vārdiem!
“Bez mitēšanās”
Šo pārrunu laikā mēdz atkārtoties tēma, ka ir “laimīgāk, labāk, skaistāk un veiksmīgāk” dzīvot apzināti vientuļu Dievam veltītu dzīvi nekā precēties un ka Pāvila sajūsma par to nav nekādas lamatas; mēģināt tā dzīvot nenozīmē uzmest sev cilpu uz kakla, kas jūs nožņaugs. Šie apraksti netiks uztverti kā patiesi, ja jūs negribīgi domājat ‘Nu, es neprecēšos un jūsmošu par Patiesību, bet ja es satieku piemērotu cilvēku, tad...’ – un es negribu teikt, ka es nicinātu (es to vienkārši nevarētu!) kādu, kas tā domā. bet Pāvils runā par vientuļu pievērsto, kas uztver savu vientulība kā talantu, pie kura jāstrādā, nevis jāatdod tas atpakaļ Dievam apmaiņā pret citu (proti, precībām). Nākuši pie šīs atziņas, viņi vairs nerūpējas par pasaules lietām, bet pilnībā velta sevi kalpošanai Kristum. Pāvils saka, ka pastāv brīvība šī kalpošanas līmeņa izvēlē. Mēs redzējām, ka Pāvila mācība attiecībā uz vientulību atsaucas uz Kristus komentāru, ka tie, kuri varētu apprecēties, vēlēsies padarīt sevi par bezdzimuma cilvēkiem Debesu Valstības dēļ. Doma par sevis padarīšanu par bezdzimuma cilvēkiem, bez šaubām, Kungam tēlaini izsakoties, attiecās uz reiz pieņemto lēmumu, no kura vairs nav atpakaļceļa. Seksuālo dziņu problēma vienkārši nepastāvēja. Pāvils to apraksta “noteikts savā sirdī un kam nav vajadzības, bet ir pietiekoši gribasspēka un arī sirdī nolēmis” (7:37). Grieķu valodas vārds, kas šeit tulkots “nolēmis”, parasti tiek tulkots vērtēt, izspriest starp, it kā divas iespējas tiktu izvērtētas (precības un tīša vientulība) un apzināti izdarīta izvēle. Un tie, kas dzīvo vientulībā ar cerību, ka reiz tie apprecēsies, neizbaudīs “neprecētā” stāvokļa svētību, par kuru runā Pāvils. Diemžēl, daudzi cieš, atrazdamies šajā starp stāvoklī starp vientulību un precībām. Ja cilvēks pieņem lēmumu par labu vienam vai otram stāvoklim, tad vismaz ciešanas izpaliek, kaut gan, ja mēs tikām aicināti vientuļi un sekojām minētajiem argumentiem, izvēlei vajadzēja būt nepārprotamai.
Augstāk mēs redzējām, ka seksuālai enerģijai ir jāizpaužas. Pāvils šķiet sakām, ka tā var tikt izkliedēta, pateicoties apzināti pieņemtam mūsu Kungam veltītam dzīves veidam. Šeit mēs ietiecamies vidē, ko kristadelfieši nav apguvuši. Izvēle par labu bezdzimuma cilvēkam Debesu Valstības dēļ sniedz, saskaņā ar Pāvila teikto, personisku labumu, lielu laimi, attālināšanos no šīs pasaules raizēm. Un neviens nav spējīgs to noliegt, ja viņš to nav mēģinājis darīt! Pāvils ir mūsu dižais paraugs šajā ziņā, kurš pabeidza savu misiju ar prieku, kurš varēja ar nesatricināmu pārliecību apgalvot, ka viņš visu ir uzskatījis par nesvarīgu, salīdzinot ar Kunga Kristus Jēzus atziņas nesalīdzināmo pārākumu.
Mazliet no abiem...?
Bet bija tādi, kas ‘kļuva par einuhiem’, kas sirdī pieņēma lēmumu, bet kas tomēr juta, ka tiem ir nepieciešams pretējā dzimuma atbalsts. Ir grūti izskaidrot 1.Kor.7:36-38, bet es domāju, ka šie panti attiecas uz brāļiem, kas kļuva par ‘einuhiem’, bet kuriem bija draudzenes eklēsijā, kaut gan viņu starpā nebija intīmo attiecību:
“Ja kam šķiet, ka tas nodara pārestību savai jaunavai, ja tā paliek pāri par gadiem, un ja tam tā jānotiek, lai viņš dara, kā grib; viņš negrēko; lai tie iedodas laulībā [ja viņš draudzeni ilgu laiku turējis cerībā uz laulībām un viņa ir sasniegusi tādu vecumu, ka cits vairs to neņems par sievu, ņemot vērā, ka tolaik jaunavas izgāja pie vīra ļoti jaunas, tad brālim ir viņa jāprec]. Bet, kas ir noteikts savā sirdī un kam nav vajadzības, bet ir pietiekoši gribas spēka un arī sirdī
nolēmis paturēt savu jaunavu neprecētu [grieķu vārds vedina uz domām drīzāk par jaunavas turēšanu tādā stāvoklī nekā brāļa nevainības zaudēšanu], tas dara labi. Tātad, kas savu jaunavu izprecina, dara labi, bet, kas neizprecina, dara labāk”.
Ievērojiet, ka uzsvars tiek likts uz brāļiem; lēmums precēties vai neprecēties bija viņu ziņā. Dievs runā no to dienu perspektīvas – sievietēm nebija teikšanas. Šķiet, ka vīrietis tiek uzteikts, ja viņš pārvar savas ‘maigās’ jūtas pret attiecīgo māsu un nolemj pilnībā nodoties Kungam. “Kam nav vajadzības” lietots tas pats vārds, kas 7:26 attiecībā uz “tagadējo bēdu laiku” pēdējās dienās (Lk.21:23). Varētu domāt, ka te ir vārdu spēle: ‘ Tu vari izjust vajadzību precēties, bet pēdējo dienu vajadzība ir gandrīz vai vajadzība palikt neprecētam’. Šķiet, ka brāļi, par kuriem rakstīts, ir uzturējuši ilgstošas attiecības ar šīm māsām, nepadarot tās par intīmām un, kā varēja gaidīt, radās spriedze – ne tikai no brāļa puses, kas sajuta, ka viņš ir darījis pāri attiecīgajai māsai. Iespējams, ka tā pati situācija ir domāta arī 7:9. pantā: “Ja tie nevar atturēties, tad lai dodas laulībā, jo labāk iedoties laulībā nekā kaist kārībā”. Tas liek domāt, ka attiecīgie cilvēki domāja par saviem partneriem un viņi mēģināja kļūt par bezdzimuma cilvēkiem Debesu Valstības dēļ, tajā pat laikā, uzturot ciešas attiecības ar pretējo dzimumu. Pāvils to momentāni nenosoda, bet saka, ka labāk ir palikt vientuļiem, mainot šo stāvokli tikai tādā gadījumā, ja jūtas pret ‘draudzeni’ noved jūs tiktāl, ka jūs varat sagrēkot.
Iespējams, ka Timotejs bija vēl viens brālis, kas palika vientuļš Evaņģēlija dēļ, bet kuram bija grūti to izturēt. Pāvils mudina viņu “bēgt no jaunekļa (seksuālajām) iekārībām”, pat pusmūža vecumā; un tanī pat kontekstā viņš mudina Timoteju ciest ļaunumu, lai patiktu Kungam Kristum (2.Tim.2:4). Ir tikai vēl viena reize, kad Pāvils izsaka domu par patikšanu Kristum 1.Kor.7:32, kur teikts, ka “neprecētais rūpējas par Tā Kunga lietām, kā patikt Tam Kungam”. Daži 2.Moz.33:11 komentāri liek domāt, ka Jozua arī tiek aprakstīts kā “jauneklis”, kas kalpo Saiešanas teltī un pēc ebreju paražām viņam jābūt neprecētam, pilnībā aizņemtam ar Dieva lietām. Taču, šķiet, ka vēlāk viņš apprecējās. Mēs redzēsim, ka Hiskija arī iederējās šai kategorijā.
Lielās cerības
Pastāv liecības, ka “agrīnajā baznīcā vientuļniekus godāja un cienīja dažkārt daudz lielākā mērā nekā tas atspoguļots Pāvila mācībā” (12). Pie mums tomēr laulības ir lielākā cieņā nekā vientuļnieka statuss. Vientuļais ticīgais tiek uzskatīts par kaut kādā mērā nepilnīgu; arī precēts mājīpašnieks tiek uzskatīts par garīgi stipru. Bez šaubām, ir daudz svārstīgu vientuļo ticīgo, bet nespriedīsim par vientuļnieka statusu, skatoties uz tiem. Var gadīties, ka nākamās paaudzes pieredze sagraus priekšstatu par to, ka laulības ir acīmredzami labākā izeja jebkuram ticīgajam vientulim, neskatoties uz to, vai augstāk izklāstītais Bībeles skaidrojums tiks pieņemts vai nē. Es teiktu, ka Kungs un Pāvils prasa no mums ļoti augsta līmeņa paklausību. Tā ir tik augsta, ka šķiet mums dīvaina. Par iemeslu tam, pēc manām domām, ir lielā atšķirība, kas pastāv starp 20.gadsimta kristadelfiešiem un pirmā gadsimta kristiešiem – ne mācības, bet dievbijības ziņā. Padomājiet par lietām, kas bija parastas agrīnajā baznīcā, bet šodien būtu uztvertas kā reliģiozs fanātisms:
- Pievērstie ar prieku pārdod visu savu zemi un īpašumus, atdodot naudu kopienai, lai sadalītu to starp nabadzīgākajiem brāļiem. Taču mēs tik tikko varam savākt pietiekami daudz naudas, lai apmaksātu nabadzīgāko ticīgo Bībeles skolas apmeklējumus.
- Vīri un sievas regulāri atturas no seksa, lai varētu intensīvāk lūgt Dievu un gavēt vairākas dienas pēc kārtas. Kristadelfiešu lūgšanas paražu aptaujas atklāj, ka caurmērā mēs dienā pavadām lūgšanā kādas 10 minūtes. Par gavēšanu vispār nerunājot.
- Vecaji, kas pavadīja tik daudz laika lūgšanās, ka bija spiesti lūgt citus padarīt praktiskos darbus viņu vietā, lai viņi varētu turpināt Dievu lūgt un kalpot ar vārdu (Ap.d.6:2-4).
- Jauni brāļi, “baznīcu vēstneši”, kas visu savu mūžu pavadīja kā izsūtāmie, bīstamos apstākļos nesot vēstis pa visu zināmo pasauli.
- Pārāk centīgie tesaloniķieši, kas pameta darbu, būdami pārliecināti par otrās atnākšanas tuvošanos.
- Pārliecība, ka (vismaz) Marka Evaņģēlijs ir jāzina no galvas visiem pievērstajiem. Vairums kristadelfiešu labi ja var citēt kādus 50 Bībeles pantus – pēc paaudžu garām Bībeles studijām mūsu kopienā.
- Pieņēmums, ka visi ticīgie strādās citu pievēršanas labā (1.Kor.3:10-15).
- Atraitnēm bija jāpaliek vienām; ja viņas otrreiz apprecējās, tas bija pieņemami (1.Kor.7:39,40), bet Pāvils to apraksta, ka “viņas pārgalvībā novēršas no Kristus” (1.Tim.5:11), jo viņas nolaižas zemākajā līmenī, augstākais būtu bijis palikt vienām (1.Kor.7:40). Tā mums šķiet skarba attieksme. Bet tāda bija Gara mācība.
- Ticīgos pastāvīgi vajāja, mocīja, apcietināja, spiežot tos aizceļot projām no savām mājvietām, ja tie atteicās, kā mēs šodien to nosauktu, formāli paziņot par atteikšanos no savas ticības.
Savā prātā mēs esam nošķīrušies no pirmā gadsimta baznīcas, it kā sakot sev: ‘Tā tas bija tolaik, bet mūsu garīgā vide ir pavisam citāda’. Tieši tāpat mēs domājam, kad atceramies 19.gadsimta kristadelfiešu dedzību. Nav šaubu, ka, jo vairāk mēs lasīsim Jauno Derību, jo skaidrāk mēs redzēsim, ka prasītais dievbijības līmenis bija patiesi augsts. Un tas, ka daudziem tas bija nesasniedzams, to neiespaido. Pieņēmums, ka vientuļie pievērstie paliks vientuļi, neliktos tik dīvains, ja mēs uztveram Jaunās Derības baznīcas garīgo kontekstu.
