Mājas lapa
10.10.5. VIŅPUS VIENTULĪBAS
1.Kor.7 un Mt.19 liek domāt par apzināta lēmuma pieņemšanu par labu vientulībai, lēmuma padarīt sevi par bezdzimuma cilvēku Debesu Valstības dēļ (vai tas nozīmē, lai kalpotu Valstības Evaņģēlijam?). Ja mēs to pieņemam, tad visa 1.Kor.7 pozitīvā leksika lieliski piepildās: mūsu stāvoklis ir labāks, svētīgāks, nodrošinātāks nekā precētiem un tiem vientuļniekiem, kas nav veltījuši sevi Kungam. Mēs zināsim atbildi (tik nesmalkjūtīgam!) komentāram no precēto ticīgo puses: “Kad tad jūs taisāties iekārtot savu dzīvi?” Un tā būs: “Es uzskatu, ka esmu savu dzīvi iekārtojis daudz labāk nekā jūs...” – kaut arī pieklājība man neļaus to izteikt tieši tādiem vārdiem. Mūsu rūpes par šīs pasaules lietām, karjeru, māju un tml. izgaisīs, bažas par attiecībām nākotnē izzudīs. Tagad ir par ko dzīvot un mirt, kas aptver katru dzīves mirkli nomodā (un arī zemapziņā, kad esam aizmiguši). Kad mēs savā sirdī būsim apņēmušies veltīt savu dzīvi kalpošanai Tam Kungam, mūs apņems prieks un neaprakstāma miera sajūta – kaut arī mūsu nožēlojamā daba, bez šaubām, vilks mūs atpakaļ. Mūs vairs neuztrauks tas, ka mēs nevaram kontrolēt savu seksualitāti kā pienākas. Mums ir apsolījums, ka, ja mēs esam bezdzimuma cilvēki Debesu Valstības dēļ, mēs spēsim “turēties pie Tā Kunga bez mitēšanās”.
Savā sirdī apņēmušies pieņemt bezdzimuma cilvēka dzīves veidu Debesu Valstības dēļ, mēs vairs nevarēsim turpināt dzīvot kā vidusmēra kristadelfietis: apmeklēt tikai dažas sapulces, 15 minūtes dienā veltot Bībeles lasīšanai. Mums būs daudz vairāk enerģijas. Pareizs ir apgalvojums, ka jebkurā pašanalīzē fiziska seksuāla aktivitāte ir jānošķir no seksualitātes vispār. Ja seksualitāte tiek izpausta, nepieciešamība pēc tiešas seksuālas aktivitātes vairs nav tik spēcīga. Un, saskaņā ar 1.Kor.7, ir iespējams izpaust savu seksualitāti, savu precību dziņu (vai kā vēl mēs vēlētos par to domāt) garīgā veidā. Iemīlējies cilvēks spēj visu; dabūt naudu telefona zvaniem, atrast laiku rakstīšanai, ceļošanai, iespējai satikties, mainīt prioritātes, lai dabūtu gatavu to, kas iecerēts. Un šīs ir tās lietas garīgajā dzīvē, kas piepildīs mūsu dzīvi. Šī mūsu atsvabinātās enerģijas izpausme, bez šaubām, būs atkarīga no katra individualitātes. Kas attiecas uz mani, es personīgi varu jums piedāvāt tik daudz neklātienes Bībeles studentu, ka jūsu diena būs aizņemta no rīta līdz vakaram.
Evaņģēlija dēļ
Visredzamākais veids, kā veselam cilvēkam izmantot visu savu jauniegūto enerģiju, ir misionāra jomā. Daudzās valstīs ir daudz jaunpievērsto, kas ir izolēti no citiem, kurus misionāri apciemo labi, ja reizi mēnesī, un tad arī ne vienmēr. Ceļošanas un vīzu saņemšanas grūtības, darbošanās, lai iegūtu naudas līdzekļus, sprediķu un nodarbību gatavošana, ikdienas Bībeles lasījumu iepriekšēja izlasīšana, lai sagatavotu komentārus, jaunas valodas apgūšana, jaunpievērsto mudināšana iesaistīties sludināšanas darbā starp vietējiem iedzīvotājiem, bažas par iespējamām problēmām šajās jaunajās eklēsijās...šis darbs aizņems 25 stundas diennaktī. Jūs būsiet tajā iekšā ar sirdi un dvēseli un aizmigsiet, galvai pieskaroties spilvenam, jums vairs nebūs tik daudz enerģijas, lai jūs varētu celt gaisa pilis, iedomājoties kādu, ar ko jūs vakar satikāties; un agri no rīta augšā, nekādas vārtīšanās pa gultu pustumsā, nekādas laiskas domas. Un tajā visā ir prieks un miera sajūta. To jūs varat redzēt Pāvila piemērā, kas JD pierakstos figurē kā mūsu varonis, it īpaši, kad tuvojās viņa beidzamā stunda, 2.Tim.4. Viņš tik bieži sauc tos, kurus ir pievērsis, par saviem bērniem un tas tā arī ir. Tā arī jūs jutīsities attiecībā pret jūsu pievērstajiem. Vecākiem piemītošas sajūtas, lepnums, greizsirdība, kvēls prieks un ilgas, to visu jūs daļēji izjutīsiet sludināšanas darba gaitā, pievēršot un palīdzot jaunpievērsto garīgajai izaugsmei. Tā ir reāla iespēja, kas dota jūsu miesīgo bērnu vietā, kuri pilnīgi iespējams (caurmērā) novērsīsies no lietām, kas jums dārgas, un var aizraut arī jūs sev līdzi.
Bez šaubām, radīsies jautājums: ‘Bet vai dievbijīga garīgā dzīve pilnībā aizvietos tos emociju uzplūdus, kas cilvēkam liek tiekties pēc laulībām?’ Vai šī kompensācija būs visādā ziņā pilnīga, nav tik būtiski, jo Gara apsolījums ir, ka mums rodas iespēja būt laimīgākiem, labākiem un nodrošinātākiem, bez mitēšanās aizņemtiem, ja mēs neprecamies, bet nododamies Kunga lietām. Un jebkurā gadījumā šis jautājums skan kā pieņēmums, ka laulāto dzīve rit bezrūpīgi, apmierinot visas vēlmes, kuras mums rodas, vientuļiem esot. Tā tas nav; visas vēlmes nepiepildās un rodas jaunas problēmas un ciešanas. Šķiet, ka garīgie bērni ir patiess miesīgo bērnu aizvietojums – ir kaut kas mūžīgs garīgajā paternitātē, turpretim, ja mūsu miesīgie bērni nepieņem ticību, mūsu attiecības ir tikai šīs dzīves laikā. Un pat tad dzīve būs vienas ciešanas, apzinoties, ka mēs tos esam laiduši pasaulē, tikai lai tie noliegtu Dieva mīlestību Kristū un būtu pakļauti no tā izrietošajām sekām; jo zināšana nes līdzi atbildību, Dieva aicinājums ir Evaņģēlijā. Bez šaubām, ir neaprakstāmi skumji, ja jūsu pievērstie novēršas. Bet patiesi dievbijīgas dzīves gaitā jūs noteikti pievērsīsiet dažus, kas turēsies pie Dieva bez mitēšanās.
Patiesi kristadelfieši
Šāda dzīves veida rezultātā mūsu jutīgums neizmērojami pieaug; es teiktu, mūsu patiesums pieaug. Mūsu sarunās un rakstos vairs neskanēs tukšas banalitātes un bargi, bet nevietā, tikai pienākuma dēļ izteikti brīdinājumi. Mūsu dvēseles liesma tieksies izplatīties un mēs pieredzēsim, ka nemaz nepiedomājot par to, mēs kļūstam par iedvesmu citiem. Mēs vairs neesam bargie garīdznieki, kas cenšas tikt galā ar dzīvi, nocietinoties sevī kā bruņās. Mēs kļūstam patiesi, brāļi un māsas, kuriem citi uzticas un uztic savas slēptākās jūtas. Es atvainojos, ja tas neiederas stilā, bet man gribas citēt fragmentu no kādas bērnu grāmatas, kas pēc manām domām, to visu rezumē:
‘Ko nozīmē PATIESS?’ Trusītis vaicāja, kad viņi gulēja viens otram blakus pie bērnistabas kamīna režģa pirms Nanas ierašanās, lai uzkoptu istabu. ‘Vai tas nozīmē, ka tev iekšā ir lietas, kas dūc, un kāds izcils rokturis?’
‘Patiess neattiecas uz to, kā tu esi darināts,’ teica Ādas Kumeļš. ‘Tas ir kaut kas, kas ar tevi notiek. Kad bērns tevi mīl ilgu, ilgu laiku, ne tikai lai spēlētos ar tevi, bet PATIESI mīl tevi, tad tu kļūsti PATIESS’.
‘Vai tas sāp?’ jautāja Trusītis.
‘Dažreiz,’ atteica Ādas Kumeļš, jo viņš nekad neslēpa patiesību. ‘Kad tu esi Patiess, tu neiebilsti pret to, ka tev sāp’.
‘Vai tas notiek uzreiz, kā kad tevi iedarbinātu,’ viņš jautāja, ‘vai pamazām?’
‘Tas nenotiek uzreiz’, atteica Ādas Kumeļš. ‘Tu kļūsti tāds. Tas velkas ilgi. Tāpēc tas nenotiek ar cilvēkiem, kas ātri salūzt, vai kuriem ir asas malas, vai kas ir trausli. Parasti uz to laiku, kad tu kļūsti Patiess, tavi mati ir mīlestības noēsti, tavas acis krīt ārā un locekļi neturas savās vietās un ir stipri noplukuši. Bet tas itin neko nenozīmē, tāpēc ka tu esi Patiess un nevari būt neglīts, izņemot to cilvēku acīs, kas nesaprot’. (13).
Pāvils savas dzīves izskaņā bija kā Ādas Kumeļš; un ir citi kristadelfiešu piemēri. Bet kā jau tai stāstā teikts, nedomā, ka pieņēmis šo lielo lēmumu, tu kļūsi par jaunu personību jau nākamajā dienā. Tas ir ilgstošs process. Ir skaistums, kā Pāvils divreiz uzsver 1.Kor.7, dievbijības apstarotajā vientuļajā dzīvē; jūtas ir atvērtas, mēs spējam izjust sāpes un prieku, neieslīgstot sevī, kā tas notiek, kad dzīve ir pakļauta tikai pašlabuma meklēšanai.
Bet ir jāizsaka daži brīdinājumi. Kā mēs jau parādījām, šķiet, ka Timotejs arī mēģināja staigāt pa ūdens virsmu, bet sagrīļojās. Dažiem tomēr bija vajadzīgas draudzenes. Un it īpaši jāsargās no tā, lai dedzīgu darbošanos kristadelfiešu misijā nepadarītu par sava veida bēgšanu, bēgšanu no sevis un savas personības problēmām. Mūsu aicinājums nav tikai tajā, lai mēs kļūtu par bezdzimuma cilvēkiem sirdī (Mt.19) vai paliktu neprecēti (1.Kor.7). Mēs tiekam aicināti kļūt par bezdzimuma cilvēkiem Debesu Valstības dēļ (Mt.19), rūpēties, kā patikt Tam Kungam (1.Kor.7). Būtu nepareizi pievērsties dedzīgai patiesības sludināšanai tāpat kā daži vientuļie pasaulē pievēršas gleznošanai, dzeršanai, sportam vai karjerai; mēs nedrīkstam mūsu padevību Patiesībai izlietot kā sava veida pašpalīdzības terapiju, vienīgi lai risinātu savas iekšējās problēmas. Gara mācība ir citāda. Mēs esam aicināti izsvērt, ko mēs izvēlamies (1.Kor.7:37), un nolemt savā sirdī veltīt savu dzīvi Kungam Jēzum, lai drīzāk dotu citiem nekā gūtu labumu sev.
Vientulība un eklēsija
Bet mēs dzīvojam kristadelfiešu kopienā, kur vairums ir precēti pāri, kuriem nav zināma izvēle par labu vientulībai. Mūsu kopienā tiek plaši pielietota piekāpšanās par labu precībām, tā ka tās mēs esam sākuši uzskatīt par normu. Bet ja mēs gribam nopietni sekot Pāvila piemēram, kā viņš mūs bieži lūdz darīt (un 1.Kor. 7:7,8 attiecina to arī uz viņa attieksmi pret precībām), ja mēs patiesi gribam pieņemt Mt.19 un 1.Kor.7 paustos noteikumus, tad mūsu kopienas attieksmei būtu jāmainās. Spiediens uz vientuļajiem, ka tiem ir jāprecas, ir jāizbeidz, ja mēs visā nopietnībā uztveram šos pantus. Mums ir jāatmet doma, ka brāļi un māsas sasniedz briedumu tikai apprecoties. Laulātajiem mūsu kopienas vadītājiem ir jāapzinās, ka viņiem dabiski vieglāk saprasties ar laulātajiem ticīgajiem; viņiem ir jāvelta laiks pārdomām par vientuļnieku kopienu, it īpaši par tiem, kas varētu būt apzināti veltījuši sevi dzīvei vientulībā. Sevišķi jāmaina ir mūsu attieksme pret neprecētām māsām; viņu loma nav tikai tajā, lai rūpētos par bērniem mazbērnu novietnē un gatavotu gurķu maizītes kopienas sapulcēm. Būtu jāuzdod jautājums “Kāpēc tu esi precējies?” tā vietā, lai uzdotu jautājumu: “Kāpēc tu neprecies?” Ir jābūt partnerības attiecībām starp laulātajiem un neprecētajiem, lai laulātie pasīvi neapskaustu neprecētos par to lielāku brīvību un plašāka mēroga dievbijības iespējām. Attiecības starp Pāvilu un Priskillu un Akvilu, starp Pāvilu un Apollu ir tam lielisks piemērs.
Ir vērojams augošs uzsvars uz ģimenēs balstītām eklēsijas aktivitātēm. Sprediķi atkārtoti atsaucas uz ģimenes dzīvi un bērniem. Tajā nav nekā slikta, bet tas šķiet neapzināti beram sāli to rētās, kas ļoti vēlētos bērnus un paši savu ģimeni. Ar to es gribu teikt, ka pārmērīgs uzsvars rada eklēsijā gaisotni, ka laulības un ģimene ir augstāka Dievam kalpošanas forma, ka to sagaida no vientuļajiem ticīgajiem. Tā vietā daudz lielāka uzmanība būtu jāpievērš vientuļnieka dzīves izvēlei. Un tas nenāktos nemaz tik grūti, ņemot vērā to, ka šobrīd par to vispār nerunā. Skaidrs, ka vairums mūsu rakstītāju un runātāju ir precējušies un ir tikai dabiski, ka viņi kautrēsies izteikt viedokli, kas liks domāt, ka viņu dzīves veida izvēle izskatās otršķirīga esam. Tāpat kā runājot par citām problēmām, ar kurām nākas mūsu kopienai saskarties, mums ir nepieciešama izjusta pazemība kā attiecībā pret vārdu, tā arī pret mūsu iepriekšējo aklumu.
