Mājas lapa
10.10.6. HISKIJA: PERSONĪBAS IZPĒTE
Patiesi dīvaini, bet Rakstos nekas nav minēts par to, ka Hiskijam būtu bijusi sieva pirmajos 14 viņa valdīšanas gados. Tie bija ļoti aktīvi darbošanās gadi: gandrīz vienpersonīgi viņš pārveidoja apātisko Jūdejas eklēsiju, radīja Bībeles skolas, pūlējās nostiprinādams uzticīgo atlikumu maldu ceļus ejošajā Ziemeļu Valstībā, pastāvīgos ceļojumos pa valsti viņš iedvesmoja tautu, brīdinot, lai tā nenoklīstu no Dieva ceļiem. Uzzinot par nāves stundas tuvošanos, Hiskija šķiet daļēji noskumis par to, ka viņam nav pēcnācēja. Kad viņam tiek atvēlēts jauns dzīves posms, viņš apprec Hefcibu, ar kuru viņam ir bērni, kas nedara viņam godu. Būtu pilnīgi nepieņemami, ka ķēniņam nav sievas; tas būtu tāpat kā ķēniņš bez kroņa galvā. Tas būtu tik uzkrītoši. Taču pieņēmums, ka Hiskija izvēlējās būt par bezdzimuma cilvēku Debesu Valstības dēļ, šķiet saprātīgs esam. Jāatzīst, ka mēs varbūt izdarām vienu pieņēmumu pēc otra, bet Jes.56:3-8 ir netieša norāde uz to, ka viņa piemērs iedvesmoja citus Izraēlā izdarīt tādu pat izvēli. Jesaja tos mierina: “Jo tā saka Tas Kungs bezdzimuma ļaudīm: “Kas ievēro Manu sabatu, izvēlas to, pie kā Man labpatika, dara pēc Mana prāta un tur (tas pats vārds ebreju valodā ir lietots piecas reizes, attiecinot to uz Hiskiju, 2.Laiku 29:3, 34; 31:4; 32:5,7) Manu derību, tiem es došu vietu Savā namā un Savos mūros un došu tiem vārdu, kas labāks kā dēli un meitas, - mūžīgu vārdu, kas netiks izdzēsts!” (14). Hiskija apraudāja to, ka viņam jāmirst bez pēcnācējiem (Jes.38:12 ebreju tekstā; Jes.53), un to pašu izjuta tie, kas bija kļuvuši (savā prātā?) par bezdzimuma cilvēkiem Debesu Valstības dēļ. Tajā izpaudās cilvēciska tieksme pēc sēklas, “nama” sava vārda iemūžināšanai. Bet tiem apsolīts vārds Dieva namā (ģimenē) Valstībā, kas labāks kā dēli un meitas šajā saulē. Tas sasaucas ar Rutes 4:15, kur Ruti apraksta kā labāku par dēliem Naomijai. Citiem vārdiem, Rutes – Naomijas attiecības, kurās pausta vēlēšanās atteikties no precībām Izraēla Dieva dēļ, bija pirmtēls mūsu attiecībām ar Dievu.
Bezdzimuma cilvēki, par kuriem runāts Jes.56 šķiet ir apzināti izvēlējušies šo ceļu, par viņiem tiek runāts līdz ar neebrejiem, kas apzināti ir pieķērušies derībai (vēl viena atsauce uz Ruti). Taču šķiet, ka (sekojot Hiskijas piemēram?) tie arī bija gatavi atsaukt savu lēmumu; viņus māca šaubas. Tāpat kā viņš savas pusmūža krīzes laikā, tie gribēja fizisku ģimeni un nožēloja, ka viņu vārds “tiks izdzēsts” pēcnācēju trūkuma dēļ. Un Dievs mierina tos, ka viņiem tiks dots mūžīgs vārds Valstībā, kas nekad netiks izdzēsts. Varētu iebilst, ka visiem ticīgajiem tiks dots mūžīgs vārds Dieva namā / ģimenē. Bet viņu vārds būs “labāks kā dēli un meitas”; šķiet ka tādēļ, ka vārds, kas mums tiks dots Valstībā, būs stingri personisks saskaņā ar mūsu raksturu un cilvēka dzīves pieredzi (Atkl.2:17); vārds, kas tiks dots tiem Jesajas dienu ‘einuhiem’ atspoguļos viņu atteikšanos no fiziskas ģimenes šai saulē. Viņu ciešanas, viņu devums būs mūžīgi atzīts, viņu vārds / rakstura iezīmes būs mūžīgi Dieva ģimenē.
Iespējams, ka arī Timotejs sirga no tādas pat pusmūža krīzes kā Hiskija. Pāvila brīdinājums Timotejam pusmūža gados “bēgt no jaunekļa iekārībām” (2.Tim.2:22) bija skaidra atsauce uz Jāzepa bēgšanu no Potifara sievas. Hiskijas un iespējams arī Timoteja svārstīšanās attiecībā uz apņemšanos dzīvot vienīgi Dievam pakļautu dzīvi, sasniedzot pusmūža vecumu, nenozīmē, ka mums nebūtu jāapsver tāda izvēle. 1.Kor.7 liek domāt, ka mūsu pēdējās dienās šīs izvēles nepieņemšanas rezultātā mums tā vai tā tiks dots “dzelonis miesā”. Viens no trim (vai vēl vairāk) tik un tā atkrīt, precējies vai neprecējies.
PIELIKUMS: DAŽI SAGROZĪTI RAKSTI
Ievads
Bieži tiek pilnīgi pareizi atzīmēts, ka mūsu kopiena stingri turas pie Rakstu interpretācijām, kurām rūpīgas analīzes rezultātā izrādās nav pamata. Dažas vārdu formas mums ir tik pazīstamas, bieži vien no Bībeles autorizētā varianta (angļu valodā), ka mēs tās virspusēji pieņemam, sīkāk neiedziļinoties. Savukārt analīze rāda, ka tās nemaz neatbalsta pieņemto interpretāciju. Jo vairāk Tas Kungs mūs satricina, sagatavojot mūs patiesības dienas nākšanai un galējai atklāsmei, jo vairāk mēs sākam apzināties, cik lielā mērā mūsu garīgums pamatojas uz nepareiziem priekšstatiem. Runa nav par pamatmācību: es runāju par praktiskām lietām.
Zīmīgi, ka visi precības attaisnojošie panti citēti no Vecās Derības. Un iemesls tam ir pilnīgi skaidrs – Jaunā Derība neturpina šo tēmu. 1.Kor.7 un Mt.19 iestājas par svētības došanu dzīvei vientulībā nevis ģimenes dzīvei; un uzsvars tiek likts uz garīgo nevis miesīgo bērnu radīšanu. Ir jāatceras, ka Izraēla bija teokrātiska valsts; tikko piedzimis ebreju vecāku bērns uzreiz tika iekļauts Dieva draudzē, neskatoties uz vecāku garīgajiem centieniem. Visi ticīgo bērni automātiski ‘nonāca Patiesībā’, kā mēs tagad teiktu. Bērnu radīšanas mērķim tas piešķir pavisam citu kontekstu. Lielu bērnu skaitu uzskatīja par svētību, jo tiem bija jākļūst par Dieva bērniem. Evaņģēlija sludināšana Jaunajā Derībā ir pielīdzināma bērnu radīšanai Vecajā Derībā. Tādēļ daudzbērnu ģimene bija apsolījums taisnajiem. Bet tagad tas tā vairs nav – Jaunajā Derībā nav norādes, ka svētība, kuru mēs saņemam, nāktu bērnu un sievu veidā. Mūs aicina nevis pieņemt, bet upurēt šīs cilvēcīgās attiecības Debesu Valstības dēļ (Lk.14:26; 18:29). Kungs neuzskata ģimenes attiecības par attaisnojumu tam, ka mēs bez pienācīgas degsmes uztveram Evaņģēlija aicinājumu (Lk.14:26). Tie, kas tā teica, droši vien, domāja, ka Kungs sapratīs un novērtēs, ka ģimene ir svarīga un tās dēļ viņi nevar atsaukties Viņa aicinājumam, kā viņš to bija domājis. Bet Kristus nepieņēma šo viņu domāšanas veidu tā, kā viņi to bija gaidījuši (Lk.14:20,26). Kristus atsaucās uz kādreizējo Bauslības noteikumu, ka vīrs, kas tikko apņēmis jaunu sievu, tika atbrīvots no Tā Kunga cīņas pienākumiem (5.Moz.24:5). Kristus māca, ka Viņš saprot viņa sekotāju tieksmi domāt, ka Viņš arī atbalsta VD attieksmi pret ģimeni; un tā tas ir, daudzi no mums tieši tā arī uzskata. ‘Bet’, Viņš turpina, ‘tā tas nav. Es nedomāju, ka ģimenes attiecības attaisno jūs, ja jūs neatsaucaties uz Manu aicinājumu ar sirdi un dvēseli. Es jūs aicinu uzņemties Manu krustu, sekot Manam piemēram, ienīst [tie nav tikai mani vārdi] sievu un radus un mājas utt. Un tā nu tas ir, Es nemīkstinu jums piedāvāto līmeni’ (kaut gan vēlāk Viņš atļāva Pāvilam to darīt). Kristus nepārprotami aicina veltīt sevi Viņa darbam nevis precēties un baudīt ģimenes dzīvi. Tas izskaidro, kāpēc JD mācība par ģimenes dzīvi attiecas uz tiem, kas jau bija precēti sava aicinājuma laikā. Taču mēs gribam izlocīties un izvairīties no tādiem pantiem kā Lk.14:26: “Ja kāds nāk pie Manis un (sava aicinājuma un pievēršanas laikā) neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis”. Kristus nepārprotami māca, ka mūsu aicinājuma laikā (atceraties Pāvila mācību, ka mums ir jābūt gataviem palikt tajā stāvoklī, kādā mēs bijām aicināti) mums ir jābūt gataviem atteikties no domām par precībām un ģimenes dzīvi, pat no dzīvības Viņa dēļ. Ja mēs nepieņemam šo attieksmi, mēs nevaram piederēt Viņam. Kas var apstrīdēt šos vārdus? Iedziļinoties šo vārdu jēgā, visas vientuļo brāļu un māsu žēlošanās par nespēju atrast partnerus sāk šķist gandrīz vai grēcīgas esam. Mēs neesam šeit uz šo īso brīdi, lai kaut ko iegūtu. Mēs esam šeit lai dotu, upurētu, mirtu. Un ja vismaz principa dēļ mēs to negribam pieņemt, tad nav vispār par ko runāt. Pēc manām domām, un es ceru jūs tam piekritīsiet, tas ir pietiekami precīzs Kunga mācības izklāsts. Mēs nevaram pretendēt uz cilvēka, kas nācis, lai dotu, dotu un dotu, sekotāja lomu, ja mūsos valda ņemšanas gars.
Šīm lietām ir jābūt vairāk kā pietiekamām, lai izskaidrotu tos dažus VD fragmentus, kuri šķiet mācām, ka ģimenes dzīve ir galu galā vēlama. Bet mēs īsumā apskatīsim katru no tiem atsevišķi.
127.psalms
127.psalms ir Salamana svētceļnieku dziesma un komentārs Dieva apsolījumam uzcelt Dāvidam māju, proti ģimeni (tas ir biežāk lietotais vārds): “Ja Tas Kungs namu neuzceļ, tad darbojas velti, kas gar to strādā...Ir velti, ka jūs agri ceļaties un velti paliekat nomodā...saviem mīļajiem (Kristum) Viņš to bagātīgi dod miegā (Kristus nāves rezultātā tiks uzcelts garīgs nams). Lūk, bērni (nams / Dāvidam un Ābrahāmam apsolītā ģimene) ir Tā Kunga (Dieva mantojums ir Viņa tikumīgie ļaudis: Jer.2:7; 12:7-9; 50:11; Joēla 2:17; 3:2; Mihas 7:14; 1.Pēt.5:3) dāvana (Ābrahāmam apsolītais mantojums), un bērnu svētība mums ir Viņa atlīdzība...Svētīgs ir tas vīrs, kas ar tām pildījis savu bultu maksti. Tie nepaliks kaunā (parastais apzīmējums taisno pieņemšanai tiesas dienā), kad tiem jāsastopas vārtos ar saviem ienaidniekiem” kā Ābrahāma apsolījuma par viņa sēklu piepildījums. Šķiet, ka nevarētu būt ne mazāko šaubu, ka tādam jābūt šī psalma lasījumam; tas ir komentārs Ābrahāmam un Dāvidam dotajiem apsolījumiem. Šie bērni ir Dieva mantojums, Viņa mantojums. Psalms nesaka, ka bērni, kas dzimst ģimenē, ir mums dotais Dieva mantojums. Ja tas tā ir, tad kristadelfieši griežas pie Dieva, sakot ‘Faktiski, es nemaz negribu šo mantojumu, ko Tu man dod, es negribu šo svētību, paturi to sev’ – jo gandrīz visi pāri lieto aizsargāšanās līdzekļus, tādējādi atsakoties no vairuma iedomātā “mantojuma”, ko Dievs tiem piedāvā.
128. psalms
Šis ir nākošais pēc 127.psalma un tādēļ ir lasāms tajā pat kontekstā: “Tava sieva ir kā auglīgs vīnakoks...tavi bērni kā eļļas koka zariņi ap tavu galdu...tā ir svētīts tas vīrs, kas bīstas To Kungu”. Tas vīrs ir Kungs Jēzus; mēs esam bērni, kas Viņam doti (Jes.8:18). Izraēla, Viņa sieva, vīnakoks, būs auglīga Valstībā (tas ir vairākkārt pravietots), un mēs, pēc apsolījuma, sēdēsim ap Viņa galdu (Lk.22:30). Izraēla Valstībā būs vīnakoks, kas zaļos un ziedēs un pildīs zemes virsu ar garīgiem augļiem (Jes.27:6).
Ja mēs arvien vēl uzstājam, ka šie panti ir burtiski lasāmi, tad mums ir jāatzīst, ka daudzbērnu ģimene ir Dieva svētība. Tas nozīmē, ka neauglīgai māsai nav Dieva svētības; un tas nozīmē, ka Dievs vienmēr svētī tos, kam dzimst bērni. Tas nozīmē arī to, ka lietot kontraceptīvos līdzekļus ir tas pats, kas spļaut Dievam sejā. Atcerēsimies, ka VD un JD svētības koncepcijas atšķiras.
Bauslība nevarēja dot dzīvi, bet tā piedāvāja laicīgu svētību Tuvo Austrumu kontekstā divas tūkstošgades pirms mūsu ēras kā atzinību par paklausību Dievam. Un tā tiem solīja ilgu dzīvi, auglīgu zemi un klēpi (proti, daudz bērnu), ja viņi ir paklausīgi (5.Moz.7:13). Bet tagad mēs ilgu dzīvi un auglīgu zemi neuzskatām kā svētību. Tā bija svētība tajā kontekstā, kādā tā bija dota, un arī auglība ir jāskata tajā gaismā. Man liekas nepiedienīgi runāt par bērniem un labu māju kā par svētību. Cilvēki pasaulē aplaimo sevi ar šīm lietām; tāpat arī kristadelfieši. Mēs esam lielākā mērā cilvēki, nekā mēs gribētu to atzīt. Cilvēkiem ir labas mājas tāpēc, ka viņi iet augšup pa karjeras kāpnēm darbā un pērk māju uz kredīta. Un ja mēs nezinām, kāpēc cilvēkiem ir bērni, jāpalasa bioloģijas mācību grāmata skolām. Tam nav nekāda sakara ar Dieva svētību, tas ir dzīves un normālas cilvēku pieredzes rezultāts. Ja mēs taisāmies apgalvot, ka auglība ir Dieva svētība, un ka tādēļ VD svētības attiecas arī uz šodienu, tad arī pretējais ir taisnība: neauglība ir Dieva neapmierinātības zīme un izzudīs tikai grēku nožēlas un lūgšanu rezultātā. Taču neauglīgās māsas, kuras es pazīstu, ir visgarīgākās no visām, un no tā vien jau ir skaidrs, ka “svētība” un nolādēšana nestrādā šodien tā, kā tas bija VD bauslības laikā. Tāpat kā brālis fanātiķis mirst jauns nebūt ne tādēļ, ka Dievs nav devis viņam svētību un tāpēc viņš nav nodzīvojis par paklausību apsolīto “ilgo mūžu” (Sal.pam.3:2).
Jaunās Derības svētība ir daudz abstraktāka. Svētība būt Kristū, “visāda veida garīga svētība debesīs”, mūsu Kunga Kristus atziņa (Rom.15:29; Ef.1:3); piedošanas svētība (Ap.d.5:31, 26:18; Rom.4:7), visa kopā vienā “svētības biķerī”, kuru mēs katru nedēļu dzeram (1.Kor.10:16). Šī svētība mums ir dota, jo esam Kristū, mēs jau esam svētīti (Ef.1:3), tā nav mums dota kā atlīdzība par paklausību. Jaunās Derības garā ir ņemt krustu, visu zaudēt, atsaucoties uz saņemto garīgo svētību (Fil.3:8) tā vietā lai saņemtu fizisku svētību.
Sal.pam.18:22; 19:14; 22:6
“Kas atrod sev laulātu draudzeni, tas atrod sev tiešām ko labu un var līksmoties, ka žēlastības dāvanu dabūjis no Tā Kunga...Namu un mantu manto no vecākiem, bet sapratīgu sievu no Tā Kunga”.
Kā jau mēs teicām, pēc Vecās Derības bija “labi” būt precētam. Bet mēs parādījām, kā Pāvils apgrieza to otrādi, sakot, ka ir “labi” būt vientulim, ka ģimenes dzīve ir sliktāka par dzīvi vientulībā. “Nams...manta...vecāki...sieva (Sal.pam.19:14) kopā sastopami tikai vēl vienā vietā Bībelē: kad Kungs Jēzus teica, ka Viņa sekotājiem ir jāatsakās no šīm lietām, lai sekotu Viņam. Tā ir vēl viena apzināta atsauce uz Vecās Derības attieksmi pret ģimenes dzīvi (tāpat kā Viņš teica, ka precības nevar būt par iemeslu, lai neietu karā, ja tu kalpo Viņam). Šeit Kungs saka, ka Viņa ļaudis nesaņems svētību no Dieva, kā tas bija Vecās Derības laikā, piemēram, auglību, labu sievu un tml.; tieši otrādi, Viņš sagaidīja, ka viņi upurēs visas šīs lietas Debesu Valstības dēļ.
“Māci savam bērnam viņa ceļu, no tā viņš neatstājas arī tad, kad viņš jau vecs kļuvis” (Sal.pam.22:6).
Šis pants vienmēr ir bijis kā lozungs tiem, kas vēlējās par katru cenu iespaidot vientuļos ticīgos nodibināt ģimeni un dzemdēt bērnus. Bet mēs jau agrāk parādījām, ka tas (vismaz tagad) vienkārši nav pareizi teikts, ka kristadelfiešu bērni ir “nākamā paaudze”. Anglijā tikai viens no trim vai četriem paliek ticībā līdz galam, kā mēs to parādījām iepriekšējā izklāstā. Šis fakts jau pats par sevi sagrauj uz šī panta balstīto interpretāciju; daudzi kristadelfiešu ticīgo pāri ir atklājuši, ka šis pants nenozīmē to, ko viņi bija gaidījuši. Ja bērni tiek labi audzināti ‘Patiesībā’, bet tie aiziet no tās, tas nozīmē, ka mēs nepareizi izprotam šo pantu. Mums tas ir kārtīgi jāizstudē, jāanalizē. Man ir vairāki pieņēmumi:
1. Šis pants piedāvā izvēli, kad tas iesaka mācīt bērnam viņa ceļu, un viņš no tā neatstāsies. Šo pantu varētu uztvert kā praktisku novērojumu: ka bērna bērnības pieredze pavada viņu visu mūžu. Vai tas varētu nozīmēt, ka visus bērnus nevar mācīt vienādi, katram ir vajadzīga individuāla pieeja. Un runa varbūt nav obligāti par garīgajām lietām. Ebreju vārds “vecs” burtiskā nozīmē ir ‘sirms’ – tas nenozīmē, ka, ja tu bērnam māci Patiesību bērnībā, tad pusaudža vecumā, vai vēlāk, viņš no tās neaizgriezīsies. Šis pants saka, ka bērnu dienu skola turpinās līdz sirmam vecumam.
2. Ebreju valodas izteiciens, kas tulkots “viņa ceļu”, 340 reizes ir tulkots kā “mute” un 57 reizes kā “bauslis”. Tā varētu būt viena no daudzajām pamācībām, kas norāda uz nepieciešamību valdīt pār savu mēli. Ja tu māci bērnu runāt tā, kā viņam tas būtu jādara, tad viņš pie šī veida pieturēsies arī vecumā.
3. Vai, ja mēs pieņemam “muti” kā idiomātisku izteicienu, kas nozīmē apmācību, tas varētu paust “māci (ebreju valodā ‘novēlēt / veltīt’) bērnu bauslības lietām”. Pamācības ļoti bieži komentē Bauslību; tādā gadījumā Pamācība mudina mācīt saviem bērniem Bauslību no bērnu dienām (5.Moz.4:9; 6:7; Ps.78:5) un viņš sirmā vecumā no tās neatstāsies.
4. “Mācīt” citur vienmēr tiek tulkots “novēlēt / veltīt”. Tas varētu attiekties uz praksi novēlēt bērnu Dievam, kā tas bija Samuēla un Jeftas meitas gadījumos, un kā teikts 3.Moz.27. ‘Ja tu novēlē bērnu Bauslības lietām, viņš arī sirmgalvja vecumā nenogriezīsies no Bauslības ceļa’ – varētu būt šeit paustā doma; ļoti līdzīgi kā doma par to, ka jezuītu pirms 7 gadu vecuma audzināts bērns vienmēr būs katolis līdz sirmam vecumam.
5. Sekojot iepriekšējai varbūtībai, ir vērts pieminēt, ka ebreju rabīni skaidro šo pantu kā attiecošos uz apgraizīšanu, ko ir vieglāk izdarīt agrā jaunībā.
Lai ko arī šis pants nenozīmētu, tas nevar nozīmēt to, ko kristadelfieši ir pieņēmuši par tā nozīmi, jo tas tā vienkārši nav. Un mums ir jāatceras, ka Izraēla bija teokrātiska valsts; bērni automātiski tika ieskaitīti draudzē (salīdz. ar eklēsiju), ja vecāki bija ebreji. Tātad labākajā gadījumā tur ir teikts, ka tādu bērnu garīgums nākotnē būs atkarīgs no viņu audzināšanas; tas nenozīmē, ka labas audzināšanas rezultātā bērni noteikti nonāks Patiesībā, eklēsijā. Tas nebija teikts tādā kontekstā.
VISPĀRĒJIE SLĒDZIENI
1. Precības, it sevišķi pēdējās dienās, nebūs visu problēmu risinājums vientuļajam ticīgajam divdesmitā gadsimta beigās.
2. Bet dzīvot vienam garīgajā ziņā ir ļoti bīstami.
3. Ir grūti dzīvot vienam, atsakoties no precībām.
4. Atbildes uz šiem jautājumiem ir rodamas Mt.19 un 1.Kor.7. Šie fragmenti māca, ka, pilnībā nododoties Kunga Jēzus darbam, šīs problēmas ir atrisināmas kā vientuļnieka, tā arī laulātā brāļa vai māsas dzīvē. Autoram šķiet, ka Kristus un Pāvila mācība attiecībā uz precībām ir, ka mums jāpaliek tajā stāvoklī, kādā mēs tikām aicināti.
5. Kļūšana par bezdzimuma cilvēku Debesu Valstības dēļ var radīt problēmas pusmūža gados, kā tas bija ar Hiskiju, Timoteju un citiem, kurus iedvesmoja Hiskijas piemērs. Kļūšanai par einuhu Debesu Valstības dēļ nav jābūt bēgšanas veidam no mūsu personiskajām problēmām.
6. Mūsu kopienā cirkulē daudz mītu par ģimenes dzīvi, kas balstās uz nepareizu dažu VD fragmentu izpratni un paviršu JD mācības uztveri. Trešā daļa no kristītajiem atkrīt un tikai viens vai divi no trim bērniem tiek kristīti. Pēdējās dienas sagādā zaudējumus. Gars 1.Kor.7 un Mt.19 iesaka dzīvi vientulībā, it īpaši pēdējās dienās. Tiem, kas morāles apsvērumu dēļ nevar precēties no jauna, šķirtajai sievai dzīvai esot, dzīve vientulībā šķiet acīmredzamā izvēle.
7. Kungam veltītā dzīve ir saskaņā ar Jaunās Derības garu attiecībā uz cilvēku dabīgo attieksmju upurēšanu Debesu Valstības dēļ. Pašuzupurēšanās gars, kas prasīts no Kristus sekotājiem, ir daudz augstāks nekā tas šķiet 20.gadsimta kristadelfiešiem. Tiem, kas ir izvēlējušies kļūt par bezdzimuma cilvēkiem Debesu Valstības dēļ, visredzamākais darbības lauks ir Valstības Evaņģēlija sludināšana.
8. Pašaizliedzīgai dzīvei vienatnē ir savs skaistums un realitāte. Pāvils ir mūsu paraugs, ieskaitot viņa attieksmi pret precībām. Lai mēs tāpat kā viņš pabeigtu skrējienu ar prieku sirdī!
Piezīmes
(1) Statistikas dati no Garry Collins’a raksta “Singleness” (Vientulība) izdevumā Christian Counselling (Waco, TX: Word Books, 1979), kā arī no Marriage Research Centre (Ģimenes dzīves izpētes centrs) Centrālajā Middleseksas slimnīcā, Anglijā.
(2) Pastāv vēl viena radniecīga problēma: vientuļo sieviešu procentuālā attiecība daudzās baznīcās ir daudz augstāka par vientuļo vīriešu procentuālo attiecību. Tas neapšaubāmi atspoguļojas arī kristadelfiešu pieredzē 20.gadsimta nogalē. Šī parādība prasa lielāku ievērību kā garīgajā ziņā, tā arī citādi.
(3) S.M. Algar “Marriage, Failing or Failed” (Laulības, neveiksmīgas vai šķirtas), The Dawn Ecclesial Magazine, Vol.56 No.6 (June, 1995).
(4) Benazir Bhutto, Daughter of the East (London: Pergamon, 1988). Viņa arī uzsver, ka izkārtotās laulībās ir maz “mīlestības”. Tādēļ Bībeles bauslis, ka laulātajiem ir vienam otru jāmīl bija daudz revolucionārāks nekā mēs varam to iedomāties.
(5) Jaunkristīto skaita salīdzinājums ar atkritušo skaitu pēdējo 40 gadu laikā, pēc žurnāla Dawn datiem atklāj vēl drūmāku ainu.
(6) Pickering, 1995), 103.lpp.
(7) Mūsu analīze parādīja, ka dažās eklēsijās ir izteikti lielāks pievērsto bērnu skaits nekā citās. Tas varētu nozīmēt ne tik daudz jauno cilvēku apzināti pieņemtu lēmumu kristīties kā spēcīgu līdzinieku grupas piemēra iespaidu.
(8) K.G. Jungs, Modern Man in Search of a Soul ( London: Ark, 1984), 261.lpp.
(9) Helena Wilkinson, op.cit 72-74.lpp.
(10) Apburoši, ka Pēteris saka “mēs” nevis “jūs” (angļu variantā). Šķiet, ka pirms pievēršanas Pēterim arī bija tieksme veidoties par alkoholiķi kā vairumam jauno zvejnieku. Bet viņa jaunā sieva to izturēja, iespējams no sākuma skeptiski uztverot viņu pārņēmušo reliģiozitāti. Un tad arī viņa pievērsās un uzticīgi ceļoja ar viņu pa pasauli, dibinot agrīnās baznīcas (1.Kor.9:5). Cik vienreizējām bija jābūt to attiecībām! Un nav nekāds brīnums, ka visi bija šokā, ka šis Pēteris varēja piecelties un uzrunāt godbijīgo Jūdu pūļus, uzteicot Dieva taisnprātību un pestīšanu no grēkiem caur Kristu.
(11) Pirmā gadsimta baznīca redzēja tā izpausmi Gara dāvanu piešķiršanā (salīdz. ar 1.Kor.12:11; Ef.4:16; 1.Pēt.4:10); bet tam ir arī cits pielietojums tagad, kad dāvanas netiek piešķirtas.
(12) A.Cornes, Divorce and Remarriage (London: Hodder & Stoughton, 1993),119,125,126.lpp.
(13) M. Williams, The Velveteen Rabbit (London: Heinemann, 1993), 4., 5.lpp.
(14) Atjaunošanas kontekstā ir izteikta doma, ka šis fragments bija Nehemijas mierinājumam, kas šķiet bija (fizisks) einuhs, un tādējādi viņam bija liegta ieeja templī, kuram viņš bija uzticīgs. Tādēļ šie vārdi: “Un vai tāds kā es lai ietu templī...?” (Neh.6:11). Jesaja mierina viņu un viņam līdzīgos, ka tie dzīvos templī mūžīgi. Skat Michael Ashton, The Exiles Return (Birmingham: The Christadelphian, 1992).
