Mājas lapa
10.11. LEJUPSLĪDOŠĀ SPIRĀLE
Visos garīgā vājuma gadījumos, kā mūsu pašu, tā arī citu dzīvēs, mums ir jāatceras, ka viena vājība ved pie otras vājības. Ja mēs sākam zaudēt garīguma cīņā, mēs turpinām to darīt. Tādēļ jāatceras, ka patiesa kristietība iespaido visu dzīvi kopumā, ne tikai kādu tās daļu. Ja mēs piekāpjamies vienā jomā (teiksim, precībās ārpus ticības), tas neizbēgami atsauksies arī citās. Tas ir lejupslīdošās spirāles princips; pretstats augšupejošai spirālei, kurai veltīta 2.nodarbība.
Vispārējie principi
Dievs strādā kā pozitīvi, tā arī negatīvi. Mēs varbūt esam vairāk pazīstami ar Bībeles mācību, ka Dievs ar Sava Svētā Gara palīdzību stiprina cilvēkus, kas izvēlējušies garīguma ceļu; bet mēs varbūt izvairāmies no pretējā procesa atzīšanas, kas darbojas to dzīvēs un prātos, kas ir aizgriezušies no Dieva Patiesības. Ir skaidrs, ka Dievs neliek mums ar varu kā robotiem būt taisniem vai ļauniem. Taču ir tikpat acīmredzami, ka ja mūsu pestīšana būtu vienīgi pateicoties ‘pareizo’ lēmumu pieņemšanai un uzvedībai, kas atkarīga no mūsu brīvās gribas, tad pestīšana (ja mēs to kādreiz saņemtu) būtu atkarīga no darbiem un dzelžaina gribas spēka izveidošanas, nevis no Dieva žēlastības darba mūsos caur Viņa Dēlu. To visu apkopojot, šķiet, ka Dievs sagaida, ka cilvēki pieņem brīvprātīgus lēmumus, kurus Viņš vēlāk apstiprina. Tie, kas aizgriežas no Viņa un liek Viņa vārdu otrajā vietā savā dzīvē, tiek apstiprināti tajā un pakāpeniski nonāk lejupslīdošās spirāles principa varā. No otras puses, tie, kas cenšas sekot Dieva vārdam, pakāpeniski ceļas garīguma spirāles augstākajās pakāpēs un Dievs atvieglo to ceļu uz paklausību, sargā tos no kārdinājumiem un atver to prātus Dieva vārda Patiesībai (piemēram, 2.Laiku 30:12; Ps.119:173; Sal.pam.16:3; 2.Tes.2:17). Mēs esam apsprieduši šo tēmu nodarbībā 2.10: Augšupejošā Spirāle. Tagad es gribētu apspriest pretstatu tam visam: veidu, kā Dievs padara paklausību daudz grūtāku un aizmiglo Patiesību cilvēku prātos. Dievs vai nu izrauj, sagrauj, noplēš un iznīcina Savu tautu...vai uzceļ un dēsta visu par jaunu (Jer.31:28). Iespējams, ka Dievs mūs vedīs kārdināšanā (kā tas bija ar Ādamu), kaut arī kārdināšanas process piemīt mūsu prātam (Jēkaba 1:13-15). Tieši tas bija Kungam padomā, kad Viņš lika mūs lūgt: “Un neieved mūs kārdināšanā (lejup pa lejupslīdošo spirāli), bet atpestī mūs...” (Mt.6:13).
Apstiprinājums grēkā
Ir gadījies, ka Dievs iespaido cilvēkus neatsaukties uz acīmredzami gudriem citu cilvēku padomiem, lai piepildītos Viņa mērķis (piem.1.Ķēn.12:15; 2.Laiku 25:20). Viņa varā ir iespaidot cilvēka prātu, un Viņš to izmanto. “Viņš ir tas, kas apstulbina valdnieku saprātu un viņus tik tālu maldina...” (Ījaba 12:24). Un Dievs izmanto šo spēju, lai liktu cilvēkiem neatsaukties uz acīmredzamo Viņa vārda Patiesību (1.Sam.2:25). Ir vairāki panti, kas pat šķiet uzkūda cilvēkos viņiem piemītošo grēcīgumu: “Jūs tad arī piepildāt savu mēru...Ko tu dari, to dari drīz...Priecājies, jaunekli, savā jaunībā, un lai tava sirds labi jūtas savās jaunības dienās; staigā tos ceļus, ko tava sirds kāro, un ej pakaļ tam, kas patīk tavām acīm” (Mt.23:32; Jņ.13:27; Sal.māc.11:9). Cita varbūtība šeit ir, ka Kungs uzteic netaisno, viltīgo nama pārvaldnieku it kā mudinādams viņu turpināt tādā pat garā, zinot, ka kad viņš galu galā alosies, viņa uzvedība novedīs to mūžīgajos kapa mājokļos (Lk.16:8,9). Jo vairāk cilvēki grēko, jo vairāk grēku Dievs tiem pieskaita, pat ja tie nav tos faktiski pastrādājuši. Tā, Lk.11:50 brīdina 1.gadsimta ebrejus, ka visu Vecās Derības praviešu asinis tiks viņiem pieskaitītas, kad tie nogalina Kristu – kaut gan viņi tos nenogalināja. Tas tika pravietots gadsimtus pirms tam: “Lai tiem krājas noziegums pie nozieguma, ka viņi netiek pie Tavas taisnības!” (Ps.69:28 salīdz. ar Jes.30:1). Tāpat kā Dievs krāj grēku uz grēka, tā Viņš pievienos Savu piedēvēto taisnprātību cilvēkam, kas vismaz pūlas būt taisns. Tieši šī principa pēc Dievs varēja piedēvēt Ābrahāmam Īzāka upurēšanu, kaut gan faktiski Ābrahāms to nebija izdarījis. Viņš vēlējās to darīt un to piedēvēja viņam kā padarītu. Un tieši tāpat notiek arī pretējā gadījumā.
Grēka pieredze pati par sevi ved cilvēkus tālāk pa grēka ceļu. Sirdsapziņa pamazām izplēnē, šoka barjera viegli izgaist. “Kad kāds ļauns cilvēks grēko, viņš sapinas pats” (Sal.pam.29:6); grēks pats par sevi ved pie nākošā grēka. “Kas grib tapt bagāts, krīt kārdinājumā un valgā un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās” (1.Tim.6:9). Tāpēc ka grēka pieredze pati par sevi ved uz nākamo grēku, mums ir jāatturas no visa, kas šķiet ļauns esam, kur tas arī neparādītos (1.Tes.5:22); un visvairāk tas attiecas uz televīziju ar tās reklāmu uzbrukumiem. Dievam bieži nākas sodīt bērnus par tēvu grēkiem tieši šī iemesla dēļ: ka pastāvīga, neapstrīdēta kāda noteikta veida grēka pieredze liek arī citiem pastrādāt to pašu grēku.
Pārejai no lejupslīdošās spirāles uz augšupejošo būtu jāsākas ar kristībām; bet, kā tas notika ar dažiem romiešu ticīgajiem pirmajā gadsimtenī, ticīgais var noslīdēt atkal uz leju: “Tāpat kā jūs senāk savus locekļus bijāt nodevuši par vergiem netikumībai un netaisnībai, kalpodami netaisnībai, tā tagad nododiet savus locekļus par kalpiem taisnībai, lai kļūtu svēti” (Rom.6:19). Seksuālās netiklības dzīve ir lejup slīdēšana ar paātrinājumu; pastāvīgi jaunu attiecību un seksuālo novitāšu meklējumi man nav jāapraksta. “Zaudējuši kauna jūtas un sākuši nodoties izvirtībai (un tādēļ arī Dievs viņus “nodevis izvirtībai”, Ef.4:19; Rom.1:24,26,28), sagandēdami savu dzīvi ar visādiem netiklības darbiem”. To demonstrē homoseksuāļi. Pirms augošā Evaņģēlija spēka uzskatāma izklāsta Pāvils vēstulē romiešiem parāda, ka tieši tāpat raksturojams arī pretējais process. Arī netiklības spirālei piemīt paātrinājums, un homoseksuālisms ir tam piemērs. Zīmīgi, ka “atmezdami dabisko kopdzīvi ar sievieti” (Rom.1:27), vīrieši homoseksuāļi nolaižas vēl zemāk savā netiklībā, reti paliekot morāli tajā pat līmenī. Vismaz divi neatkarīgi homoseksuālu vīriešu aptauju rezultāti atklāj, ka aptuveni 20% atzina kopošanos ar dzīvniekiem, salīdzinot ar 3% heteroseksuālu vīriešu aptaujā. Vairumam homoseksuāļu dzīves laikā ir simtiem partneru (slimību izplatības cēlonis starp tiem), stabilas attiecības ir tikai nedaudziem. Plaši atzīta ir arī saikne starp homoseksuālismu un mazohismu. Seši lielākie sērijveida slepkavas ASV visi bija geji; tāpat arī daudzi nacistu koncentrācijas nometņu uzraugi. Šī saikne atzīmēta arī Bībelē (1.Moz.19:6-8; Soģu 19:22-26).
Lejupslīdošās spirāles princips darbojas kā nacionālā tā arī personiskā līmenī. Vēstures gaitā cilvēka netiklība un Dieva vārda sagrozīšana neizbēgami pieaug. Es domāju, ka šī iemesla dēļ mēs tagad izjūtam plaši izvērstu spiedienu, lai homoseksuālisms tiktu uzskatīts par kristiešiem pieņemamu uzvedību – spiediens, kas nāk no cilvēku puses, kas patiesi tic, ka viņi atspoguļo Bībelē pausto Dieva gribu. Es neapšaubu viņu patiesumu, bet viņi ir acīmredzami brīvprātīgi lejupslīdošās spirāles pagrimuma upuri, kurus Pāvils atpazina pirms 2 000 gadiem.
Pāvils šo ‘augšup’ un ‘lejup’ slīdošas spirāles jēdzienu izsaka ar diviem vārdiem: “Gars” un “miesa”. “Staigājiet Garā, tad jūs miesas kārību savaldīsit (tas nenozīmē, ka garīgais ticīgais negrēkos; bet viņš neslīdēs uz leju, būdams uz augšupejošās spirāles). Jo (dažos no agrīnajiem ticīgajiem) miesas tieksmes ir pret Garu...jo šie divi viens otram stāv pretī, ka jūs (vāji ticīgie) nedarāt to, ko gribat. (tā nav līdzjūtīgi pausta nožēla no Pāvila puses, kā redzams no turpinājuma:) Bet, ja Gars jūs vada, tad jūs vairs neesat padoti bauslībai...tie, kas Kristum pieder, ir savu miesu krustā situši līdz ar kaislībām un iekārošanām (proti, tiem nebūtu jāizjūt “iekārošana”, kuru tie izjūt). Ja dzīvojam Garā, tad arī staigāsim (katru dzīves mirkli) Garā” (Gal.5:16-25). Skaidrs, ka agrīnajā baznīcā bija tādi, kas bija noslīdējuši no augšupejošās spirāles (dzīves “Garā”) uz lejupejošo “miesas” spirāli. Traģiski ir, ka vairums kristiešu šodien ir tik stipri atkāpušies morālajā ziņā, ka iedarbīgi māca, ka “miesas” ceļš, šis lejupslīdošās spirāles seksuālās netiklības attaisnošanas ceļš, ir pieņemams, ka tas faktiski ir “Gara” ceļš; ka viņi tic, ka šī viņu jaunatrastā morālā ‘brīvība’ ir daļa no daudz rūpīgāk izsvērta garīgā līmeņa, kuru viņi ir sasnieguši.
Personību izpēte
Faraons apcietināja savu sirdi (2.Moz.7:22; 8:15,19,32; 9:7,34,35). Taču Dievs nocietināja faraona sirdi (2.Moz.9:12; 10:1,20,27; 11:10; 14:8). Atsauces uz to, ka Dievs nocietināja faraona sirdi, parasti lasāmas pēc tam, kad faraons pats nocietināja savu sirdi. Tas, ka faraons nocietināja savu sirdi, bija grēks (2.Moz.9:34), taču Dievs viņu mudināja to darīt. Pēc katras no sērgām Dievs piedāvāja faraonam izeju no situācijas; viss, kas bija jādara, bija jāļauj Izraēlam iet. Bet jo ilgāk faraons pretojās Dieva prasībai, jo skarbāki kļuva noteikumi: beigu beigās viņam ne tikai bija jāļauj Izraēlam iet, bet bija jādod tiem kaujamie un dedzināmie upuri (2.Moz.10:25). Vēlāk Ēģiptes vēstures gaitā Dievs atkal virzīja Ēģipti uz nepareizo pusi: “Ej un kāp Gileādā, jaunava Ēģipte, un meklē dziedināmo balzamu! (Kaut gan) Velti tu lieto dažādas zāles, tev nav vairs dziedināšanas!” (2.Moz.10:25).
Šimejs bija ļauns vīrs, kurš ienīda Dieva kalpu Dāvidu. Dievs teica viņam lādēt Dāvidu (2.Sam.16:10). Vēlāk Šimejs nožēlo to un atzīst, ka to darot, viņš bija grēkojis (2.Sam.19:20). Un lai gan Dāvids atzina, ka Dievs bija sacījis Šimejam lādēt Dāvidu, Dāvids sacīja Salamanam neturēt to par “nevainīgu” pie šīs lādēšanas (1.Ķēn.2:9). Vēl viens piemērs tam, ka Dievs mudina cilvēku izdarīt to grēka darbu, uz kuru viņa sirds tiecas.
Bileāms bija viens no Dieva praviešiem. Balaks, Izraēla ienaidnieks, lūdza viņu nolādēt Izraēlu par dāsnu atmaksu. Bileāms arī gribēja nolādēt Izraēlu un saņemt šo atmaksu, bet Dievs viņam to neļāva. Balaks sūtīja pie viņa ziņnesi, kuram bija jāaicina, lai Bileāms nonāktu pie Balaka. Bileāms jautāja Dievam, vai viņam būs tur iet. Dievs viņam to aizliedza. Tad nāca otrs ziņnesis un šoreiz Dievs sacīja lai Bileāms ietu ar viņiem, bet pildītu to vārdu, kuru Dievs viņam teiks. Izskatījās tā it kā Dievs virzītu Bileāmu uz garīgās iznīcības ceļa pusi. Balaka un Bileāma satikšanās gala rezultāts bija, ka Bileāms ieteica Balakam likt Izraēlam grēkot ar viņu sievietēm, kas nozīmētu, ka Dievs nolādēs Izraēlu. Un par to Bileāms tika nosodīts. Ja Bileāms vispār nebūtu gājis ar ziņnešiem, viņš nebūtu pastrādājis šo grēku. Bet Dievs sacīja, lai viņš iet (4.Moz.22:20).
Ahabs ir sarežģītāks piemērs. Dievam labpatika viņa nožēlas pazemība, taču viņš viņu sodīja nepatikā par tā iepriekšējo dzīves veidu (1.Ķēn.21:29). Viņš izvēlējās noslepkavot viņu, iemānot viņu iesaistīties cīņā Gileādas Ramotā (1.Ķēn.22:20); viņš to viņam sacīja caur melu garu viņa pravieša mutē: “Ej un dari tā”. Tā bija tīša krāpšana.
Izraēla: galvenais piemērs
Principi, kurus mēs apspriedām, ir iemiesoti Izraēlas pieredzē. Viss Izraēlas vēstures pieraksts ir pamācība šodienas kristiešu baznīcai, kurai pienākas garīgā Izraēla loma (Rom.15:4; 1.Kor.10:11).
Ābrahāms tika aicināts atstāt Ūru un doties uz Kānaānu, viņam apsolīto zemi. Ja viņa sirds būtu palikusi dzimtajā zemē, Dievs būtu strādājis viņa dzīvē tā, lai viņš varētu tur atgriezties un tādējādi atteikties no noslēgtās derības ar Dievu. Ka Ābrahāmam nebija dota šī iespēja norāda uz viņa ticību (Ebr.11:15). Tas parāda, ka Dievs dod mums iespēju atteikties no ticības, ja to mūsu sirds vēlas (salīdz. ar Bileāmu).
Jēkaba / Izraēla pēcnācēji nebija taisni, kaut gan viņi bija Dieva tauta. Viņi tuvojās sen apsolītajai zemei, bet izsūtīja spiegus, neuzticoties Dieva padomam un vadībai. Šie spiegi atnesa sliktas ziņas, kurām viņi noticēja un tādējādi izraisīja traģisku sacelšanos ar lēmumu atgriezties Ēģiptē. Bet Dievs atbalstīja Izraēlu tās neticībā, jo Dievs izsūtīja izlūkus (4.Moz.13:1), kaut gan patiesībā tie tika izsūtīti Izraēla neticības dēļ. Izraēls savā neticībā bija sūtījis izlūkus sev pa priekšu, jo tie neticēja, ka Dievs bija gājis tiem pa priekšu un izlūkojis zemi (5.Moz.1:22,32,33). Un Dievs apstiprināja tos viņu vājībā, Pats sūtīdams izlūkus tiem pa priekšu, zinādams, ka to atnestās ziņas viesīs tajos vēl lielāku neticību.
Mozus bauslība tiem tika dota “pārkāpumu dēļ” (Gal.3:19). Taču bauslība arī bija tā, kas radīja grēku un tā dēļ Dieva dusmas pret Savu tautu (Rom.4:15). Tad kāpēc Izraēlam tika dota bauslība? Savā ziņā (un tas nav vienīgais iemesls) lai apstiprinātu tos viņu apgrēcībā. Bauslība kā tāda ir “svēta, taisna un laba” (Rom.7:12). Bet vēlāk Dievs deva Izraēlam “likumus, kas tiem nebija par labu” (atsaucoties uz jūdu “Halakas” un rakstu mācītājiem?), lai tie vēl vairāk attālinātos no Viņa (Ecēh.20:25). Viņš to, droši vien, bija darījis iedvešot cilvēkiem lietas, kuras patiesi nāca no Dieva, bet bija nepatiesas. Dievs acīmredzami mudināja nodevīgo Izraēlu Moloha pielūgsmei (kas prasīja veltīt ikvienu pirmdzimušo uguns upurim), “Es ļāvu tiem kļūt nešķīstiem” (Ecēh.20:26). Izraēla “daudzo noziegumu” dēļ Dievs lika praviešiem pravietot Izraēlam kā prātu zaudējušiem ģeķiem (Hoz.9:7), šie pravieši kļuva par valgu Izraēlam visos viņa ceļos (Hoz.9:8). Kad cilvēki novērš savas ausis (brīvprātīgi) no patiesības, tad Dievs pievērš to ausis pasakām. (2.Tim.4:4). Izraēls pielūdza elkus un dabūja maldu praviešus. Bet Dievs tiem atbildēja: “Tā saka Dievs Tas Kungs: kad kāds no Israēla nama ir ieslēdzis savus elkus savā sirdī...tad Es, Tas Kungs, tam atbildēšu pēc viņa elku daudzuma, lai Israēla namam, kas no Manis atkāpušies savu elku dēļ, tas ķertos pie sirds...ja kāds pravietis aizraujas un maldos ko nosaka, tad Es, Tas kungs, viņu esmu maldinājis” (Ecēh.14:4,5,9). Dievs neaizgriezās no Izraēla un neatmeta tos. Viņš lika to elkiem un maldus praviešiem iedvest tiem melus, aizvilinot tos aizvien tālāk pa maldu ceļiem (vai tas neizskaidro dažus no piecdesmitnieku un tiem līdzīgo apgalvojumiem, ka Gars tiem esot iedvesis, ka Dievs ir trīsvienība?). Līdzīgā veidā Dievs “iedvesis (ēģiptiešos) apjukuma garu”, lai tie karotu cits pret citu (Jes.19:2,14).
Ceļā uz Kānaānu izraēlieši pielūdza elkus. Tādēļ “Dievs novērsās un nodeva tos kalpot debess pulkiem...Tad Es viņus pametu viņu cietsirdībā (Ap.d.7:42; Ps.81:13). Nonāca līdz tam, ka Dievs pat mudināja Izraēlu pielūgt elkus; Viņš apstiprināja to, ka viņi bija nolieguši Dievu. Un visā vēstures gaitā Viņš veicināja šo viņu elku pielūgšanu (Ecēh.20:39; Am.4:4). Viņš deva tiem nesātības garu, kurš arvien alka jaunu negantību (5.Moz.32:16,17); tie bija kā netikla sieva, kas alka arvien jaunu mīlētāju. Ceļojuma laikā tuksnesī Dievs arī apmierināja viņiem viņu kārību, bet tajā pat laikā “uzsūtīja viņu dzīvībām sērgu” (Ps.106:15), proti, negausību, kas nedeva tiem apmierinājumu, lai ko tie arī nedarītu.
Izraēlam bija pavēlēts strādāt līdz ar Dievu, lai izdzītu Kānaānā dzīvojošās tautas, jo paliekot tur šie ļaudis būtu Izraēliešiem par garīgu kārdinājumu. Bet Izraēls grēkoja, viņi apzināti sekoja Kānaāna elkiem nevis Izraēla Dievam. Un tādēļ Dievs sacīja, ka Viņš nepalīdzēs Izraēlam izdzīt nevienu no tām tautām, ko Jozua ir atstājis neizdzītas, kad viņš mira (Soģu 2:20,21). Tas bija tā it kā Viņš apstiprinātu tajos šo viņu vēlmi ļauties apkārtējo nāciju kārdinājumam.
Vēlāk Izraēls pieprasīja ķēniņu no cilvēku vidus. Dievs bija Izraēla ķēniņš, un tādēļ šī viņu vēlme skaidri norādīja uz Dieva un Izraēla īpašo attiecību ar Viņu noliegšanu. Taču Dievs deva tiem ķēniņu no viņu vidus (Hoz.13:11). Ar ķēniņu – cilvēku viņiem bija grūtāk pildīt Dieva Valstības lomu, personiski izprast, ka Dievs ir viņu Ķēniņš, ka Viņš ir tas, kuram tiem jābūt uzticīgiem un paklausīgiem. Taču Dievs deva tiem ķēniņu – cilvēku, jo viņi bija izvēlējušies šo ceļu. 1.Sam.12:14,15 skaidri teikts: “Vai nu jūs gribat bīties To Kungu, Viņam kalpot (kā jūsu patiesajam ķēniņam), klausīt Viņa balsij...tiklab jūs, kā arī tas ķēniņš...sekot Tam Kungam...bet ja jūs Tā Kunga balsij neklausīsit..., tad Tā Kunga roka būs pret jums”. Tas nepārprotami liek saprast, ka, ja Izraēls sekos Dievam, tad Dievs palīdzēs viņiem to darīt. Bet ja viņi neklausīs Dieva balsij, tad Dievs būs pret tiem un rezultātā viņi kļūs aizvien nepaklausīgāki. Pat vēl pirms Izraēlam tika dots ķēniņš, pastāvēja neformāla dalīšanās starp 10 ciltīm (“Efraīms” / “Izraēls”) un 2 ciltīm (“Jūdas” un “Benjamīna”) (piemēram 2.Sam.11:11, 12:8). Tā tam nevajadzēja būt. Taču Dievs apstiprināja sliktās, brāļiem nepiedienīgās jūtas starp šīm divām grupām, novedot tos pie formālas atdalīšanās (1.Ķēn.11:31).
Izraēlas ļaunuma apliecinājuma kulminācijas punkts bija Kristus krustā sišana. Pirmā gadsimta Izraēla līderi sākotnēji atzina Mesiju Jēzū no Nācaretes (Mt.21:38 salīdz. ar 1.Moz.37:20; Jņ.7:28). Viņi redzēja (proti, saprata, pazina) Viņu, bet tad Kristus tos padarīja aklus (Jņ.9:39). Savas kalpošanas beigās Viņš tos nosauc par “akliem” (Mt.23:24,26). Tieši tāpēc ka no sākuma viņi “redzēja” Jēzū Mesiju, Viņa noliegšana tika pieskaitīta tiem kā grēks (Jņ.9:41). Tas izskaidro arī, kāpēc ebreju nācija tiek vainota Kristus krustā sišanā nevis romieši / itāļi, kaut gan tie bija viņi, kas to izpildīja. Taču ir arī bagātīgas Bībeles liecības, ka tie paši cilvēki, kas “redzēja” / pazina Jēzu kā neparastu cilvēku, neatpazina Viņā Mesiju. “Tiešām Mani jūs pazīstat un zināt, no kurienes Es esmu...Ne Mani jūs pazīstat, ne Manu Tēvu...Kad jūs Cilvēka Dēlu būsit paaugstinājuši, tad jūs sapratīsit, ka Es Tas esmu” (Jņ.7:28; 8:19,28) – šos vārdus Jēzus teica tai pašai ebreju grupai. Vai tie zināja / atzina Jēzu kā Mesiju, vai nē? Kad tie ņirgājās par Viņu krustā un lūdza Pilātu mainīt uzrakstu virs Viņa galvas “Jēzus, jūdu ķēniņš”, vai viņi redzēja Viņā Mesiju? Man liekas, ka nē. Aiz nezināšanas ebreju vadoņi un ļaudis sita krustā Mesiju (Ap.d.3:17). Un tomēr viņi zināja Viņu, viņi redzēja Viņu nākam kā mantinieku. Es redzu visa tā atrisinājumu tajā, ka viņi no sākuma viņu pazina, bet tādēļ ka viņi negribēja viņu pieņemt, viņu acis bija padarītas aklas, ka tie no tiesas ticēja, ka Viņš ir viltvārdis un tādēļ, aiz nezināšanas viņi sita To krustā. Jo vairāk liecību parādījās par to, ka Viņš ir Mesija, jo aklāki tie kļuva. To parāda kā “tie brēca vēl vairāk: ‘Sist Viņu krustā!’” (Mt.27:23), kad Pilāts tiem vairākkārt norādīja uz viņu rīcības aplamību. Jo vairāk tiem atklāja Patiesību, jo aklāki tie kļuva. Un tomēr ir jāatzīmē, ka par to, ko viņi izdarīja aiz nezināšanas, viņiem ir jāatbild Dieva priekšā. Tāpat kā Sauls, daudzi Izraēlā nonāca līdz tam, ka nožēla bija praktiski neiespējama. Tā Jeremija griezās pie Izraēlas, lai tie nožēlotu savus grēkus, bet turpināja, sakot, ka tie nespēj mainīties tāpat kā nēģeris nav spējīgs mainīt savu ādas krāsu, vai leopards pārveidot savas ādas raibumus (Jer.13:16-23). Viņš šķiet sakām, ka nemainoties tie savā virzībā pa lejupslīdošo spirāli nonāks līdz punktam, kad nekas vairs nebūs maināms. Ēsavs, sasniedzis šo punktu, ar asarām acīs lūdza Dievu mainīt Savu nodomu. Tāpat arī pirmajā gadsimtā daži bija nonākuši līdz punktam, no kura atlika tikai ar zobu trīcēšanu gaidīt tiem pienākošos nosodījumu; jo tos vairs nevarēja “vest pie atgriešanās”. Šis šaušalīgais, briesmīgais stāvoklis ir mūsu acumirklīgo kļūdu galamērķis; ja mēs ļausim tām atkārtoties, tās novedīs mūs līdz neatgriešanās punktam. [I3]
Kas no tā praktiski izriet
Ja mēs pieņemam augstāk minēto tēzi, mums ir vieglāk saprast, kāpēc Dievs ir ļāvis, ka Viņa vārdu raksta un tulko tā, ka tas šķietami ved neceļos. Līdzīgi 2.Moz.16:20 saka, ka mannā, kas simbolizē Dieva vārdu, “saradās tārpi un tā smirdēja”, jo to nepareizi pielietoja. Ir teikts, ka tie, kas sakās ticam Rakstiem, var tos “sagrozīt” tā, ka “nenostiprinātais” ticīgais tiek morāli sagrauts (2.Pēt. 3:16). Grieķu vārds, kas tulkots “nenostiprinātais” ir sastopams tikai vēl vienu reizi dažus pantus agrāk (2.Pēt.2:14 – “nestipras” dvēseles), kur tas lietots seksuālā kontekstā. Saistība ir tāda, ka tie ‘ticīgie’, kas vēlas attaisnot perversu seksuālu dzīves veidu, spēs “sagrozīt” Rakstus tā, lai tie būtu viņiem pieņemami, bet tā darīdami, tie tikai novedīs sevi līdz pazušanai. Tā ir tā kategorija, kas Dieva žēlastības vietā nododas kauna dzīvei (Jūdas 4). “Nesvētas un tukšas runas” izplatošie arvien dziļāk iestigs bezdievībā (2.Tim.2:16). Tā Pāvils brīdina korintiešus, lai tie nepieviļas, domājot, ka homoseksuāļi iemantos Dieva Valstību; jo korintiešu baznīca vīlās, pieciezdama homoseksuāļus savā vidū, kas attaisnoja savu rīcību kā Dieva Valstības cienīgu (1.Kor.6:9-11). ‘Jaunā viļņa’ Bībeles tekstu cits skaidrojums, lai attaisnotu homoseksuālismu, ir tam ļoti skaidrs piemērs; taču mēs darām tieši to pašu katru reizi, kad mēs grēkojam. Tā Kunga tuksneša kārdinājumi, kas tik tipiski mūsējiem, bija kārdinājumi, lai sagrozītu Rakstus miesas kārību attaisnojumam.
Daudzi Bībeles apgalvojumi ir patiesi tikai tai kontekstā, kurā tie tiek izteikti. Konteksta nezināšana tādēļ noved pie pilnīgi aplama priekšstata. Tā, Dievs apsolīja izglābt Pāvilu kā no ebrejiem, tā arī no pagāniem, kad Viņš to sūtīja, lai atvērtu viņu acis (Ap.d.26:17), un Ap.d.28 liek domāt, ka Pāvila mūža nogale bija mierīga; taču galu galā tie viņu nogalināja (2.Tim.4). Apsolījums, kas tika dots Pāvilam, ir patiess tikai, ja mēs izvērtējam tā kontekstu. Līdzīgā veidā, dažus Jūdas ķēniņus apraksta kā taisnus Dieva priekšā, kaut gan tas attiecas tikai uz noteiktu kontekstu un laiku galā tie tiek nosodīti. Dievs rakstīja Savu vārdu tā, lai samulsinātu tos, kas necenšas izdibināt Viņa atklāsmes pilnu kontekstu.
Grēks, mūsu dabas būtība, ir krāpnieks (Ebr.3:13); tātad Bībele personificē mūsu dabu kā krāpnieci. “Dažam cilvēkam kāds ceļš iesākumā visai patīk, bet beigu beigās tas viņu tomēr noved nāvē” (Sal.pam.16:25). Dieva vārds ir rakstīts tā, lai apstiprinātu pazemīgo ticīgo tā augšupejošajā spirālē un neticīgo dumpinieku viņa lejupslīdošajā spirālē. Tā, daudzie fragmenti, kurus parasti lieto, lai mācītu zaimus, kā piemēram, ‘trīsvienību’, faktiski ir tie, kas dod vislielākos argumentus pret to, kad tos pareizi izprot. Prātā nāk fragmenti no Fil.2, Jņ.1 un daudzi citi Jāņa Evaņģēlijā. “Tā Kunga ceļš ir sirdsskaidrā stiprums, ļauna darītājus turpretī skars pazudināšana” (Sal.pam.10:29). “Tā Kunga ceļi ir taisni, un taisnie staigā pa tiem, bet pārkāpēji tajos klūp” (Hoz.14:10). Vīns, Dieva mācības un derības simbols, tādēļ simbolizē kā Dieva nosodījumu, tā arī Viņa svētību. Tam, ka Kungs ieviesa vīna biķeri kā piemiņas zīmi par mūsu derības attiecībām ar Viņu, mums ir spēcīgi jāatgādina par to. Vai nu mēs to dzeram kā mūsu nosodījuma priekšnojautu, vai kā mūsu mūžīgo svētību (Cah.10:7).
