Mājas lapa
10.12. APZINĀTS IEBILDUMS
10.12.1. VĀRDI BRĀLIM PIRMS TRIBUNĀLA
Tu jau esi izlēmis, tu zini, ko tu dari un kāpēc tu to dari. Tu zini, ka mēs visi esam ar tevi lūgšanā, mēs domājam par tavu stāvokli atkal un atkal. Tikai vienu vai divas domas, kas tev jāpaņem līdzi. Es ceru, ka dažas no tām atsauksies tavā sirdī. Dievs ir tevi izredzējis Savai Valstībai. Viņš ir sācis ar tevi strādāt ļoti sparīgi. Viņš ir uzticīgs, Viņš vienmēr ir bijis uzticīgs Savai tautai un Viņš būs uzticīgs tev, Viņš neļaus tevi pārbaudīt pāri taviem spēkiem (1.Kor.10:13). Tu to zini, bet tas patiesi, patiesi, patiesi tā arī ir. Dievs grib, lai tu būtu Valstībā, ļoti grib. Tādēļ , lai kas notiktu, lai kā notiktu, Viņš nekad neatstās un nepametīs tevi. Atceries to. Lai kas un kā notiktu. Viņš būs tur. Patiešām. Un Viņš tevi izglābs no nelaimes, novedot līdz pat Valstībai. Lai kas un kā notiktu.
Kad šī pasaule, “šī tagadējā ļaunā pasaule”, sagādā tev tādas ciešanas, tu dalies ar Kungu Viņa nāves pieredzē. Un ja mēs ciešam līdz ar Viņu, mēs valdīsim līdz ar Viņu – reiz, jā, kādreiz, bet šī diena patiesi pienāks. Diena, kas būs mūžīga. Kādu dienu mēs Viņu redzēsim, mūsu acis lūkosies Viņa sejā. Viņš mums sacīs “Labi darīts!” Mēs apsēdīsimies kopā ar Viņu. Patiesi. Tā tas būs.
Savas apziņas dziļumos turies pie visa tā. Turies pie tās ticības dziļi sevī, tas ir tas, ko tev neviens nevar atņemt. Tā atziņa, kas tev ir, Kristus mīlestība pret tevi, ir neiznīcināma. Viņš jūt tev līdzi tagad, no tiesas, es to zinu. Viņš nav bargs. Atceries līdzību? Tas bija slinkais cilvēks, tas, kurš nevienam nerādīja savu talentu, kuram nekad nebūtu jāstājas tribunāla priekšā, kurš turēja Patiesību slepenībā, tikai viņš domāja, ka Kungs Jēzus ir bargs cilvēks. Viņš nav bargs cilvēks, patiesi Viņš tāds nav un Viņš jūt tev līdzi. Atceries, ka Stefans redzēja Kristu stāvam, kad viņš skaitīja lūgšanu. Parasti Kristus sēž Dievam pie labās rokas. Bet Kungs patiesi tobrīd juta līdzi nabaga Stefanam. Un Viņš piecēlās kājās, lūdzot par viņu Dieva priekšā. Un Viņš ir tāds pats vakar, šodien un mūžīgi mūžos, tu to zini.
Tā ticība sirds dziļumos, pār kuru pasaulei nav nekādas varas, bija tik skaidri saredzama Kungā, kad Viņš stāvēja tiesas priekšā un karājās krustā. Man ir tāda sajūta, ka viena Viņa daļa bija šausmīgo ciešanu pārņemta, baiļu, ka Dievs Viņu atstājis, panikas, ka lai kas un kā notiktu, bet lietas iegrozās tā, kā Viņš to nebija gaidījis. Bet es arī apjaušu, ka tajā pat laikā Viņu bija pārņēmusi miera sajūta. Viņš zināja, bez šaubīšanās, ka Viņš augšāmcelsies. Viņš pravietoja to. Nonācis līdz galam, Viņš sacīja “Viss piepildīts”. “Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās”. Viņš valdīja pār Sevi. Savā veidā Viņš bija tik mierīgs. Viņš nešaubījās, ka nākamais acumirklis būs augšāmcelšanās. Viņš zināja, ka Viņam izdosies. Un šī pārliecība bija tik nesalaužama, ka Viņš to izstaroja, mēs to redzam Evaņģēliju vārdos, šie melnie burti uz baltās lapas mums liek to sajust. Ar mūsu mazajiem krustiem, kā šī tribunāla priekšā, tas ir gluži tāpat.
Krusts ir kaut kas tāds, no kā tu nevari izbēgt. Lasot Evaņģēlijus (it īpaši, Lūkas Evaņģēliju), rodas sajūta, ka krustam ir jānāk, it īpaši, lasot, ka Viņš ir ceļā uz Jeruzalemi pēdējo reizi, un Kungs Jēzus zināja, ka ceļa galā Viņu gaida krusts. Atcerieties, kā Viņš saka “Man vēl šodien un rīt un parīt jābūt ceļā, jo neklājas pravietim mirt ārpus Jeruzālemes” (Lk.13:33). Bet Viņš “grieza Savu vaigu, lai ietu uz Jeruzālemi”! Pat samarieši to redzēja. Es zinu, jūs zināt jūsu Bībeli. Jūs atceraties, ka viņi To neuzņēma, jo Viņa vaigs bija griezts uz Jeruzalemi, to varēja tik skaidri redzēt, ka Viņa prāts bija darbā, kas Viņam bija jāpadara un uzvarā, kas Viņam bija jāizcīna [pat tad, kad šī pēdējā ceļojuma laikā Viņš devās Jeruzalemei pretējā virzienā, Viņu apraksta ejam “ceļā uz Jeruzālemi”, Lk.17:11]. Izteikumi, kas norāda uz to, kam jābūt, nav retums Viņa valodā. Un Pētera teicieni Apustuļu darbos (agrīnajā periodā) atstāj tādu pat iespaidu, ka visam bija jānotiek, kā tas notika, bet tālāk nāca veiksme, dižā uzvara, augšāmcelšanās. Un tā, šis tribunāls ir neizbēgams. Mēs jau esam pāri tai robežai, kad mēs vēl cerējām, ka varbūt tam tomēr nav jānotiek. Tagad mēs redzam, ka trešā ceļa nav. Vai nu šis, vai atsakies. Tam tā ir jābūt, vai ne? Tāpat kā bija jābūt krustam. Bet arī augšāmcelšanai bija jābūt. Kad viss tas jau būs pagātnē, kad mēs beidzot būsim tam izgājuši cauri un būsim Valstībā, man liekas atskatoties mums būs sajūta, ka viss bija, kā tas bija un kā tam arī bija jābūt, un tagad mēs esam te, tagad mēs esam šeit.
Droši vien, tādām bija jābūt Kunga Jēzus sajūtām augšāmcelšanās brīdī. Es stādos priekšā to brīdi, kad Viņš ‘nāca pie samaņas’, linu autos ietīts, brīnumaini atbrīvojās no tiem un tad piecēlās kājās. Man liekas es iekliegtos no prieka un izskrietu ārā rīta gaismā. Mēs pirmīt minējām “Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās”. Tie bija Kunga pēdējie vārdi un Viņš citēja Ps.31:6: “Tavā rokā es nododu savu garu. Tu mani esi atpestījis, Tu uzticīgais Dievs”. Ja Viņa pēdējie vārdi bija: “Tavā rokā...”, tad iespējams Viņa pirmā doma pēc augšāmcelšanās bija “Tu mani esi atpestījis, Tu uzticīgais Dievs”. Jūs jau zināt, kā tas ir, kad jūs esat garīguma pārņemts, tad pirmā doma, no rīta uzmostoties, ir saistīta ar Dievu, tāda kā gandrīz vai lūgšana. Un tā tas, droši vien, bija arī ar Kungu, Viņš atguva samaņu, un Viņa lūpas pašas no sevis veidoja vārdus “Tu mani esi atpestījis, Tu uzticīgais Dievs, kā es tam visu laiku ticēju”. Un tad tur teikts, kad Pēteris ieskatījās kapā, viņš redzēja akurāti noliktus linu autus. Es zinu, ka mums tas nav zināms, bet savā iztēlē es redzu Kungu Jēzu augšāmceļamies no mirušajiem, noskaitām šo īso lūgšanu un tad, salokām linu autus un tad mierīgi iznākam rīta gaismā dārzniekam līdzīgā ietērpā (atceraties, kā Marija Viņu nepazina). Nekādu spilgti baltu tērpu, kā tas attēlots baznīcu gleznojumos. Pavisam parasta izskata cilvēks.
Vai tad tas nav vienreizēji!? Viņš rūpīgi salocīja linu autus. Brīnumaini! Vienu mirkli ciešanas, kliedziens, rīkle sausa, bet absolūta pārliecība, ka Dievs ir ar Viņu, absolūta pārliecība par gala iznākumu; un tad nākamais brīdis pie samaņas un Viņš vienkārši pieceļas, zinot, ka Viņš visu ir paveicis, saka šo īso lūgšanu un rūpīgi saloka miršanas autus. Droši vien tāpat kā māte Viņam bērnībā ierādījusi. Mēs visi darām šīs ierastās ikdienas lietas, kā mēs tikām redzējuši māti to darām bērnībā. Tas ir fantastiski, tas ir vienreizēji, ka šis Dievs ir mūsu Dievs, ka Viņš mūs vadīs līdz pat nāvei un izvedīs mūs cauri visam līdz Valstībai. Un Kungs Jēzus, jūs zināt, tas, kurš spēlējās bērns būdams, kurš viens tika atstāts Ģetzemanes dārzā, kurš mūsu dēļ devās nāvē, manis dēļ, tevis dēļ, kurš augšāmcēlies mūsu dēļ, kas bija tik maigs, tik mierīgs, kurš vienkārši piecēlās, pateicās Dievam un salocīja savus miršanas autus; tas pats Jēzus ir patiesi mūsu Jēzus. Viņš ir tieši tāds pats, šis jutīgums, šis miers, šis spēks, šī absolūtā visas pasaules Kunga spēja, šī lēnprātība attiecībās ar mums.
