Mājas lapa
10.12.2.APZINĀTS IEBILDUMS
VIELA PĀRDOMĀM
Kristadelfieši ir vienmēr bijuši pārliecināti karaklausības pretinieki. Un tādiem mums vienmēr būtu jābūt. Patiesībā, tādiem mums ir jābūt! Bet, iespējams, mums ir rūpīgāk jāapsver, tieši kas ar to ir domāts. Tālāk sekos saruna ar inteliģentu un domājošu karaklausības dienesta oficieri, kas, cerams, sniegs jums vielu pārdomām:
K.D.O.: Tātad jūs gribat, lai šo cilvēku atbrīvotu no karaklausības, jo jūs apgalvojat, ka viņam ir idejiski iebildumi pret karaklausības dienestu? Tātad, ja viņš iestāsies dienestā, uz viņa sirdsapziņu gulsies vainas apziņa un, kā jūsu baznīcas loceklis, viņš negrib atrasties situācijā, kurā cietīs viņa sirdsapziņa, vai tā jūs to domājat?
D.H.: Jā, apmēram tāda ir mūsu nostāja.
K.D.O.: Tātad, jūs apgalvojat, ka pievienojoties jūsu draudzei, viņa sirdsapziņa neļauj viņam dienēt armijā?
D.H.: [Un man bija jābūt uzmanīgam]: Ne gluži. Mūsu sirdsapziņa veidojas no Bībeles studijām, nevis no pievienošanās draudzei.
K.D.O.: Ja sirdsapziņa ir individuāla, kā tas noteikti arī ir, tad kā jūs varat apgalvot, ka visai jūsu baznīcai ir tāda pat sirdsapziņa? Vai sirdsapziņa cilvēkiem ir individuāla, jebšu jūsu baznīcas uzspiesta lieta?
D.H.: [Labs arguments, es atzinu]: Sirdsapziņa ir individuāla, un nē, mēs neuzspiežam sirdsapziņu tiem, kas tiek kristīti, bet, ja mēs ticam Dieva vārdam, tad dažos pamata jautājumos mūsu sirdsapziņa veidosies vienādi.
K.D.O.: Bet sirdsapziņa, ja jums tā patiesi ir, arī nosaka, ka jums kaut kas ir darāms, piemēram, dažiem vīriem sirdsapziņa liek cīnīties; bet šķiet, ka jūs uzsverat to, ko jūsu sirdsapziņa jums neļauj darīt. Tas jums ir ļoti izdevīgi; daudzi jaunieši teiktu, ka sirdsapziņa viņiem neļauj iet armijā. Taču sirdsapziņas pierādījums ir, ka tā liek jums kaut ko darīt pozitīvi.
D.H. [Labi teikts, man atkal gribējās pateikt]: Jums ir taisnība un man žēl, ka mums ir jāuzsver, ko mūsu sirdsapziņa mums neļauj darīt. Es esmu pārliecināts, ka mūsu draudzes locekļa sirdsapziņa Dieva vārda vadīta liek viņam darīt labus darbus un man gribētos domāt, ka šis pozitīvais dzīves veids ir tas, kas nav savienojams ar kara dienestu. Es arī ticu, ka kristadelfieši dzīvo pēc savas sirdsapziņas, lai kādā situācijā tie nebūtu, kā vīrieši, tā sievietes; piemēram, nesen atpakaļ kāda sieviete aizgāja no darba tipogrāfijā, jo tur drukāja literatūru, kuru viņa uzskatīja par nepareizu. Viņa ir ļoti pozitīvs cilvēks, kas cenšas pierādīt, ka Kristus Patiesība neiesaistās materiālu drukāšanā, kas nostājas pret Viņa ceļu. Es varu ar pilnu atbildības sajūtu teikt, ka ne tikai vīriešu kārtas kristadelfieši paceļ sirdsapziņas jautājumus.
Es neuzskatu, ka šajā diskusijā man veicās. Dažkārt mans uzsvars nebija īsti vietā; sirdsapziņa nav ‘pērkama nostāja’, un mums arī nav jāuzsver, ka mēs nevaram kaut ko darīt, baidīdamies uzvelt sirdsapziņai vainas apziņu. Skaidrs, ka mums ir jāturas pie tīras sirdsapziņas, bet es uzskatu, ka ir nepareizi radīt tādu iespaidu, ka visa mūsu dzīve ir vērsta uz to, lai izbēgtu no netīras sirdsapziņas iespējas, ka mūsu ceļš ir bezgalīga izvairīšanās no iespējamas vainas apziņas iegūšanas. Mēs, kas sekojam Tam, kurš gāja nāvē, lai atbrīvotu cilvēkus, nedrīkstam būt tādi.
Labas, tīras sirdsapziņas dzīti, mēs pozitīvi rīkosimies tā, ka ieroču nēsāšana mums nebūs pieņemama. Mēs būsim spiesti dzīvot garīgu dzīvi, skaidri apzinādamies Dieva žēlastības pieredzi, pārliecināti Viņa Valstības cerībā, sekodami Viņa pēdās, kas izslēdz kādus citus ceļus tajā pat laikā. Mēs zinām, ka esam iznākuši no tumsības varas Viņa brīnišķajā gaismā, mēs jau esam Viņa Valstības pilsoņi, ne šīs pasaules (Kol.1:13). Mēs visi esam ar atklātām sejām redzējuši Dieva godību Jēzus Kristus sejā. Un arī mēs izstarosim gaismu, kā tas bija ar Mozu, un cilvēki jutīs, ka mūsos ir kas īpašs, ne tikai neparasts, bet arī nelielā mērā Tā Cilvēka atspoguļojums, kuram mēs visi esam uzticīgi.
Pēteri un zvejniekus, kas bija ar viņu, raksturoja kas īpašs, kas pat nedraudzīgajiem lika apjaust (“uzzināja”), ka viņi ir bijuši ar Jēzu no Nācaretes (Ap.d.4:13). Tas bija Jņ.13:35 piepildījums, kur tās pašas saknes vārds māca, ka (ebreju) pasaule “pazīs” šos divpadsmit kā Kunga ļaudis, ja tiem būs mīlestība savā starpā, kas atspoguļos Viņa mīlestību. Tātad tajā mīlestībā, ko varēja apjaust šo cilvēku starpā, kad viņi stāvēja tiesas priekšā, neizdibināmi izpaudās viņu piederība Kristum. Un visi Tam Kungam piederošie, lai kādā kontekstā mēs atrastos: fabrikā, kantorī, neticīgā ģimenē, cietumā, tribunālā citiem izstaros šo vārdiem neaprakstāmo sajūtu. Vistraģiskāk ir, ja kristadelfieša tuvākie kolēģi to neapjauš; ja tie brīnās, uzzinot no kādas trešās personas, ka cilvēks, ar kuru viņi kopā strādā, ir ticīgais. Turēt sveci zem pūra nozīmē nenest gaismu; jo svece zem pūra nodziest. Slepena svece tumsas pasaulē vienkārši nav iespējama.
Tātad, ieroču nēsāšana nav priekš mums; ne tikai tāpēc, ka baidāmies nokļūt situācijā, kurā mēs jutīsimies vainīgi par to, ko mēs darām, bet tāpēc ka no pozitīvā redzes viedokļa mēs esam spiesti dzīvot dzīvi, kas izslēdz agresiju. Nevēloties mazināt to cilvēku pārdzīvojumus, kuriem stāv priekšā stāšanās karaklausībā, jāsaka, ka mēs visi esam iezīmēti vīrieši un sievietes; mums katram ikdienas dzīves situācijās ir jādara redzama mūsu nostāja. Šajā ziņā mēs esam kolēģi ar mūsu jaunajiem brāļiem, kas stāv tribunāla priekšā. Mēs visi esam gaisma pasaules tumsībā, un neviens no mums, ja mēs esam gaismā, nevar noslēpties. Neviens nevar būt pasīvs. Tas nenozīmē, ka mums būtu jāmeklē iespējas rādīt mūsu gaismu; pats fakts, ka mēs esam Dieva Valstības, ne šīs pasaules, jau dos pietiekami daudz iespējas to parādīt. Kristus gars mūsos, mūsu Kunga Jēzus Kristus nesalīdzināmā un nepārspējamā mīlestības pieredze saturēs mūs, piespiedīs mūs sludināt Paša nesalīdzināmā Dieva Dēla dzīvi un būtību.
“Jēzus ceļa un dzīves piemēru mēs uzskatām par visu patiesi ticīgo likumu. Ja viņi vēlas zināt, kas tiem būtu darāms noteiktās grūtās situācijās, lai viņi cenšas izprast, ko Viņš būtu darījis tādos apstākļos, un Dieva vārdā atrastajam kursam ir jāseko, lai kādas sekas no tā izrietētu. Taču miesa tādu kursu noliedz pilnībā: bet kas par to? Mūsu padoms brāļiem ir, Neiesaisties...nebaidies to draudu. Savā vardarbībā viņi var iet tikai tik tālu, cik to ļaus Dievs, kas, bez šaubām, ņems virsroku pār laiku Savas tautas un Savas slavas labā”.
Brālis Džons Tomass, 1861, rakstīts brāļiem Amerikas pilsoņkara laikā.
