Mājas lapa
10.12.3. “TĪRA SIRDSAPZIŅA”: BIBLISKA ANALĪZE
Jaunajā Derībā skaidri iezīmētā tēma ir, ka ticīgajam vienmēr ir tīra sirdsapziņa. (Ap.d.23:1; 24:16; Rom.9:1; 2.Kor.1:12; 1.Tim.1:5,19; 3:9; 2.Tim.1:3; Ebr.9:14; 10:22; 13:18; 1.Pēt.3:16); šī tīrā sirdsapziņa ir kristīšanās laika dāvana (Ebr.10:22; 1.Pēt.3:21; Ebr.9:14 salīdz. ar 6:1; Rom.6:17). Ja ticīgais zaudē šo tīro sirdsapziņu, viņš zaudē žēlastību. Tiem, kas aizgriežas no ticības, ir sirdsapziņa, kas ir ievainota (1.Kor.8:12), vāja (1.Kor.8:7;) aptraipīta (Tit.1:15), ar kauna zīmi iededzināta (1.Tim.4:2). Bībeles valodā runājot, sirdsapziņa bieži attiecas uz to, kā Dievs to redz mūsos, nevis kā mēs jūtamies. Tādēļ reti kad Gars, runājot par “sirdsapziņu”, sauc to labu vienu brīdi esam un sliktu nākošajā brīdī; tas ir kaut kas, kas mums ir pastāvīgi. Tā, ja kāds saka “vakarnakt es skatījos TV ar tīru sirdsapziņu, bet man bija netīra sirdsapziņa tāpēc, ka es šodien nebiju izplatījis skrejlapas”, viņš nelieto vārdu “sirdsapziņa” Bībelē pieņemtajā nozīmē. Pāvils atkārtoti uzsver, ka viņš vienmēr rīkojies pēc labākās sirdsapziņas (acīmredzot, kopš viņa kristīšanas laika, kad viņš pārstāja “vajāt Jēzu”, Ap.d.9:5).
Sirdsapziņas definējums
Sirdsapziņa Bībeles traktējumā nebūt nav mūsu intuitīvā nojausma par to, kas ir pareizi un kas ir nepareizi; tā vainas sajūta, kas rodas kādu domu vai darbību rezultātā. Visiem cilvēkiem (arī dzīvniekiem) ir tāda īpašība; taču skaidra sirdsapziņa asociējas ar neliekuļotu ticību (1.Tim.1:3-5,19; 3:9). Neticīgajiem nevar būt “skaidra sirdsapziņa” Bībeles nozīmē. Tādēļ to nevar attiecināt tikai uz vainas apziņas trūkumu. Pāvils noteikti būs dažkārt izjutis vainas apziņu savas rīcības dēļ (nerunājot jau par strīdu ar brāļiem Barnabu un Marku, Ap.d.15:39 salīdz. ar 2.Tim.4:11); taču viņš apgalvo, ka vienmēr ir dzīvojis pēc labākās sirdsapziņas. Hiskija arī dzīvoja pēc labākās sirdsapziņas, bet tajā pat laikā apzinājās savus grēkus (Jes.38:3 salīdz. ar 17). Pāvils arī apgalvo, ka ebreju ciltstēvi kalpojuši Dievam ar skaidru sirdsapziņu (2.Tim.1:3). Taču ebreju ciltstēviem, mīļajam Jēkabam it īpaši, droši vien, bija jāizjūt vainas apziņa ne reizi vien visa viņa mūža laikā. Patiesi, visiem ebreju ciltstēviem bija netīra ‘sirdsapziņa’ to grēku dēļ (Ebr.9:9; 10:2). Pāvils, droši vien, domāja, ka viņi tik ļoti ticēja Dieva piedošanai, ka Dieva acīs viņu sirdsapziņa bija skaidra.
Mūsu dabiskā nojausma par to, kas ir labi un kas ir slikti, ir tik bezcerīgi samaitāta, ka mēs pat nezinām, cik lokana tā ir (Jer.17:9). Daudzi mūsu ikdienas grēki sakņojas mūsu nepareizajā uztverē par to, kas ir labi un kas ir slikti. Pāvils saka, ka kaut gan viņš neapzinās, ka būtu ko darījis nepareizi, tas viņu tomēr netaisno, jo Dievs neredz tā, kā redzam mēs (1.Kor.4:4). Dāvids arī zināja, ka viņa pašanalīze nedod viņam precīzu priekšstatu par to, kā Dievs viņu uztver; “Kas gan apzinās savu nomaldīšanos?” (Ps.19:13). Pārāk bieži mēs dzirdam kādu sakām: ‘Pēc manām domām, tas ir pareizi, nekādas problēmas’, taču mans komentārs būtu, ka mūsu ‘sirdsapziņa’ nebūs tā, kas atdalīsies no mums tiesas dienā un stāvēs tur un tiesās mūs. Mums būs tikai viens tiesas spriedējs pastarajā dienā: Tā Kunga vārds (Jņ.12:48). Morāle nav relatīvs jēdziens; lai kāda būtu mūsu intuitīvā nojausma, reāla atšķirība starp labo un slikto pastāv.
Taču 1.Kor.8-10 un Rom.14:23 šķiet mācām, ka tas, kas viena sirdsapziņai šķiet pieņemams, var cita sirdsapziņai likties nepareizs. Saskaņā ar šo principu, Dievs svētīja rehabiešu dzimtu, kas rīkojušies pēc savas sirdsapziņas, izpildīdami sava tēva Jonadaba pavēles, neskatoties uz to, ka Viņš to nebija tā pavēlējis (Jer.35:18,19). “Sirdsapziņa” šajos pantos šķiet lietota līdzīgi mūsu tagadējai tās izpratnei. Šajos pantos ar sirdsapziņu domāta mūsu personīgā izpratne par to, kas ir un kas nav pareizi. Bet vēstulēs korintiešiem un romiešiem tiek īpaši runāts par ēdienu / dzērienu jautājumiem. Tur nav runa par vispārējiem sirdsapziņas jautājumiem. Kas bija pareizi un kas nepareizi šajā ziņā: varēja ēst gaļu, jelkādu gaļu. Pāvils norāda, ka citādi domājošie vienkārši atspoguļo vāju Evaņģēlija izpratni un cieņu pret elkiem, kas robežojas ar ticību, ka šīs dievības reāli pastāv. Taču, lai gan ideālajā variantā visiem ticīgajiem tas bija jāpieņem, bija tomēr daži, kas to nespēja. Gaļas ēšanu tie uzskatīja par grēku un tādēļ stiprākajiem ticīgajiem bija jāuzmanās, lai šie vājākie nejustos iedrošināti ēst tādu gaļu. Šeit redzama piekāpšanās (vēl viena!) cilvēku vājībai. Vispārpieņemtā norma bija: elku nav, Kristus mira, lai atbrīvotu mūs no Mozus likuma priekšrakstiem; Dievs radījis šo gaļu, lai jūs to ar pateicību saņemtu, tādēļ ēdiet! Bet tika izdarīta piekāpšanās; Dievs atļāva cilvēkiem attaisnot savu atteikšanos pieņemt Viņa mācību. Viņš (Visuvarenais!) respektēja cilvēcisko labā un sliktā izjūtu ar nosacījumu, ja viņi darīs kaut ko pret savu sirdsapziņu, Viņš to uzskatīs par grēku. Man liekas, ka mēs šo principu nevaram attiecināt uz citām lietām, bet gan tikai uz gaļu. Dieva piekāpšanās tur, tajā laikā bija attiecināma uz gaļas ēšanu. Iespējams, ka Viņš varētu piekāpties arī mūsdienu jautājumos, bet tā nav mūsu, bet gan Viņa privilēģija spriest par to. Jebkurā gadījumā, dažādo ‘sirdsapziņu’ pastāvēšana bija agrīnās draudzes brieduma trūkuma pazīme. Daudzas problēmas, kuras mēs tiecamies pieskaitīt pie ‘sirdsapziņas lietām’ būtu labāk attiecināmas uz ‘personiska sprieduma lietām’. Kaut gan Dievs nekad nav vēlējies veidot robotu tipa garīgu vienveidību mūsos, mēs nedrīkstam radīt iespaidu, ka, ja mana sirdsapziņa neiebilst, tad Dievs arī to pieņems. Mums visiem ir tīra sirdsapziņa un tādai tai būtu jābūt arī morālu jautājumu gadījumos. Bībele liek mums secināt, kā tērēt ‘mūsu’ naudu, vai skatīties noteiktas filmas utt.; tāpat kā tas bija gaļas ēšanas jautājumā. Ja mums ir patiesi skaidra sirdsapziņa Dieva priekšā un mēs tam ticam, mūsu dzīves veids būs skaidrs un to neapgrūtinās sirdsapziņas pārmetumi un neizlēmība.
Tīra sirdsapziņa
Tīras sirdsapziņas definīcija ir atrodama Vēstulē ebrejiem 9,10. Tur Pāvils skaidro, ka tiem, kas kalpoja pirmajai derībai, pat pēc upuru pienešanas nevarēja būt pilnīgi skaidra sirdsapziņa, jo dzīvnieku asinis nevarēja darīt pilnīgu to, kas kalpo; ikgadējā grēku izpirkšanas dienā tiem atkal bija jāizsūdz savi grēki. Upuri nevarēja padarīt pilnīgu to, kas kalpo (Ebr.9:9). Pāvils cenšas izskaidrot, ka viens Kristus upuris ir ne tikai padarījis tīru mūsu sirdsapziņu, bet mēs arī esam daudz godājamākā stāvoklī nekā VD pielūdzēji; mūsu stāvoklis ir pielīdzināms Augstā priestera stāvoklim, kas vienreiz gadā Grēku izpirkšanas dienā varēja ieiet Vissvētākajā vietā; mēs varam droši (salīdz. ar priestera nervozitāti) ieiet Vissvētākajā, jo mūsu sirdsapziņa ir ar Kristus asinīm attīrīta. Un tādēļ “tuvosimies” (Ebr.10:22), kā Septuaginta valodā runā par priesteru kalpošanu, Dievam; tagad mēs varam kalpot kā priesteri, jo mūsu sirdsapziņa ir tīra darīta. Mēs neesam kā VD ticīgie, kuriem bija netīra sirdsapziņa to grēku dēļ, kas prasīja ikgadēju upuru pienešanu. Mēs turpretī, Pāvils saka, esam darīti pilnīgi. Sirdsapziņa ir attīrīta un mēs saņemam šo attīrīšanu kristībās. Kristības sakramenta laikā mēs apņemamies turēt tīru šo skaidro sirdsapziņu (1.Pēt.3:21); iespējams, to derētu vairāk uzsvērt kristīties gribošajiem. Mūsu grēki tiek piedoti reizi par visām reizēm. Uzsvars ir jāliek uz atzīšanos vājībā, nevis izjūtot vainu, aši noskaitīt lūgšanu, it kā tā mēs saņemsim piedošanu. Mēs esam attīrīti un aizsargāti, mēs esam jaunajā žēlastības derībā. Tikai izlaužoties no tās, mēs zaudējam žēlsirdības statusu, kurā mēs atrodamies: mums ir sirdsapziņa, kas ir brīva no vainas apziņas, ja mēs patiesi ticam krusta spēkam un mūsu saistībai ar to caur kristībām.
Brīnumu brīnumus uzskaitot, Pāvils arī uzsver, ka Kungs Jēzus pienesa vienu upuri par visu laiku visiem grēkiem un tādēļ mums vairs nav jāpienes upuri un nav vajadzības pēc cilvēku kārtas priesteriem; mums ir pilnībā piedoti visi mūsu grēki. Kunga uzvara pilnīgi pieveica grēku; “Jo ar vienu upuri Viņš uz visiem laikiem ir padarījis pilnīgus (pēc sirdsapziņas) tos, kas tiek darīti svēti” (Ebr.10:14 salīdz. ar 9:9). “Un viņu grēkus un viņu netaisnības (šķiet, ka šeit nav nekādas norādes, ka tas attiektos tikai uz pirms kristību grēkiem) vairs nepieminēšu” (Ebr.10:17). Ja to zinādami, mēs tīši grēkojam, upuru pienešanas par grēku vairs nav – jo Viņš vienu upuri par grēkiem upurējis (Ebr.10:26). Kristīti, mēs tiekam attīrīti no visiem grēkiem. Liecība par to, ka visi mūsu grēki tika piedoti Golgātā, ir sastopama arī citviet Bībelē, ne tikai Pāvila Vēstulē ebrejiem:
- Krustā apgrēcība izbeidzās, pārkāpumi salīdzināti, panākta mūžīgā taisnība (Dan.9:24). Viens upuris uz visiem laikiem.
- Mums ir jāpiedod cits citam, kā arī Dievs Kristū mums ir piedevis (Ef.4:32); negaidot uz brāļa nožēlu pirms piedošanas, bet piedodot uz priekšu, perspektīvā, tā kā mums tapa piedots. Un tas vairs nav teoloģijas, bet praktiskās dzīves sāpīgs jautājums.
- Mūsu grēki tapa piedoti, pateicoties Kristus asinīm – nevis tāpēc ka mēs nožēlojām grēkus lūgšanas vārdos. “Dieva piedošana nav tikai grēka pieraksta nodzēšana no tāfeles [atkal un atkal]... ja tas tā būtu, lūgšana būtu amorāla – vienkārši maģiska formula maģiska rezultāta sasniegšanai: un mums ir pastāvīgi jābūt piesardzīgiem no tādas pagāniem raksturīgas uztveres, kas lūgšanu reducētu līdz tādam līmenim” (1). Cik patiesi ir šie vārdi! Kad vien uzplaiksnī vainas apziņa, mēs aši noskaitām lūgšanu pēc piedošanas – un tad, dienas vai nedēļas nogalē mums tikai atliek šaubīties, vai mūsu garīgums ir patiess vai ne. Ja tā ir arī mūsu pieredze, mēs pārāk stipri līdzināmies seno dienu Izraēlam; pienesam upuri par grēku (salīdz. ar lūgšanu pēc piedošanas), jūtamies vainīgi, nonākam līdz grēku izpirkšanas dienai (salīdz. ar maizes laušanu), arvien vēl juzdamies vainīgi, saprotot, ka, ja upuris par grēku nevar šķīstīt no grēka, to nevar arī upuris pie Dievgalda, atkārtoti pienesam grēka upuri... Tas var kļūt par netīras sirdsapziņas rituālu, kas nemitīgi atkārtojas, jo šķietami citas izejas nav. Bet mūsu grēki (jā, jūsu, kad jūs uzbrēcat sievai; nolamājaties, izšķaidot kafiju) patiesi tika piedoti, pateicoties Kunga darbam krustā; un mums grēku piedošana top patiesi pieejama, ja mēs tai patiesi ticam – un tādēļ izpaužam šo ticību kristībās. Mums ir jāatzīstas savos grēkos (1.Jņ.1:9) un atklāti jāpaziņo par savu ticību atpestīšanai, kas mūsu dēļ jau ir sasniegta.
Visi mūsu grēki tapa piedoti, kad Kungs mira par mums; kā bijušie, tā arī nākamie. Kristībās mēs identificējamies ar šo Kunga darbu un tādēļ sasniedzam stāvokli, kad esam “atsvabināti no ļaunās apziņas” (Ebr.10:2,22), zinādami, ka viss ir piedots, un tikai, ja mēs zaudējam ticību, tas viss zudīs. Tā, grieķu valodā Bībele runā par “sirdsapziņu” JD it kā tā būtu kas īpašs, kas mums piemīt, nevis brīžiem uznākoši sirdsapziņas pārmetumi. Mums ir šī sirdsapziņa “Dieva priekšā”; tā Viņš mūs redz (Ap.d.23:1; 24:16; 1.Pēt.2:19; 3:21). Tā, mums var būt kādi sirdsapziņas pārmetumi, mēs varam šaubīties par mūsu pestīšanu, bet mūsu sirdsapziņa Dieva priekšā ir skaidra; mēs esam šķīstīti iekš Kunga Jēzus Kristus. Tāpēc ka mums ir tīra sirdsapziņa, Dievs sodīs tos, kas mūs vajā (1.Pēt.3:16). 1.Pēt.3:21 māca, ka kristības glābj mūs, ne tāpēc ka mēs esam brīvi no miesas darbiem (“miesas netīrības mazgāšana” – citviet šie vārdi tiek lietoti ar šo nozīmi), bet tāpēc ka tā piešķir mums skaidru sirdsapziņu Dieva acīs.
Pārāk labas ziņas
Tāpat kā mēs nespējam ilglaicīgi koncentrēties, domājot par būtiskajām dzīves problēmām, mums ir grūti noticēt arī Dieva lielajai žēlastībai. Atcerieties, kā ticīgie bija salasījušies, lai aizlūgtu par Pētera atbrīvošanu, bet kad nu viņš parādās uz mājas sliekšņa, viņi nosauc kalponi par traku, kad viņa paziņo, ka Pēteris ir atnācis. Vai arī kad Kungs Jēzus darīja tādus brīnumus – un ļaudis lūdza viņu aiziet no viņu robežām (Mt.8:34). Arī mūsos ir tādas noslieces. Mums gribētos, lai pestīšana un piedošana būtu ‘grūtāk’ sasniedzamas. Katoļu un pareizticīgo rituālu popularitāte to ļoti uzskatāmi pierāda. Mani vienmēr aizkustina tie panti, kas vēsta par to, kā Kungs Jēzus izārstē kroplus bērnus, sēcošas jaunas sievietes un sūta tos (un to tuviniekus) prom ar tādu prieka dzirksti, kādu šī pasaule nav pazinusi. Bet cilvēki lūdz viņu aiziet no viņu robežām un galu galā nodod Viņu nāvei. Balss no Debesīm apstiprināja, ka Viņš ir Dieva Dēls; tie, kas to dzirdēja, nokrita pie zemes. Bet cilvēki patiesībā Viņam neticēja un sazvērējās To nosist (Jņ.12:37). Viņi brēca pēc Viņa asinīm un sita Viņu krustā. Viņš izārstēja nabaga Leģionu; un ļaudis lūdza Viņu aiziet. Mūsu dabā ir kaut kas, kas vairās patiesā Evaņģēlija, jo tas ir pārāk labs, lai mēs tam spētu noticēt. Pāvilam bija jācīnās par to ar ebrejiem kā baznīcā, tā arī ārpus tās. Viņi dzirdēja Pašu Kungu piedāvājam mūžīgo dzīvību un atteicās no tās: “Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties?” (Jņ.6:60). Tas vienkārši bija pārāk labi, lai tam ticētu. Mūsu dabā ir kaut kas, kas pretojas tīras žēlastības jēdzienam. Kā mēs varam gaidīt kaut ko no Dieva, nedodot neko pretim? Taču piekāpjoties mums, Tēvs dažreiz gandrīz vai nāk mums pretim šajā ziņā. Padomājiet par to, kā mācekļi ar sīkmanīgu praktiska cilvēka lepnumu, vēloties darīt ko praktisku apbrīnotā vadoņa labā, nopietni vaicā Kungam: “Kur tu gribi, lai mēs noejam un visu sagatavojam, ka Tu (vienskaitlī) vari ēst Pashā jēru?” (Mk.14:12). Viņš tiem teica noiet pilsētā, atrast noteiktu cilvēku un uzprasīt, kur Mācītājs var ēst Pashā jēru ar Saviem mācekļiem. Viņš tiem parādīšot jau sagatavotu istabu. ‘Tur’, Kungs piebilda ar vieglu ironijas pieskaņu, ‘sagatavojiet mums, ne tikai man, visu svinēšanai. Kaut gan es to visu jau esmu sagatavojis un Es ielūdzu jūs ēst kopā ar Mani, es saprotu, ka jums ir jājūtas tā, ka jūs arī darāt jūsu daļu, tad jūs sagatavojiet; kaut gan Es jau to visu esmu sagatavojis’. ‘Kādu mīlestību izstaro visa Viņa attieksme!’ Žēlastību, sapratni un pielāgošanos it īpaši!
Un šis Kungs ir mūsu Kungs. Visi mūsu grēki tika piedoti krustā un caur kristībām Kristū mēs esam paaugstināti debesīs (Ef.2:6), mēs esam pārcelti Viņa Valstībā (Kol.1:13), mēs tagad esam ķēniņi un priesteri (Atkl.1:6; 1.Pēt.2:5,9 salīdz. ar 2.Moz.19:5), mums ir dota mūžīga dzīvība (1.Jņ.5:13). Mēs mokāmies ar šiem pantiem (un tādu var minēt daudz vairāk). Mēs cenšamies atrast kādu teoloģisku paskaidrojumu, kas liktu šiem vārdiem nozīmēt ko citu, nevis to, ko tie skaidri un gaiši pasaka mums mūsu dzimtajā valodā. Tas ir pārāk labi, lai tam varētu noticēt; ka visi mūsu grēki ir piedoti, ka mēs esam Dieva žēlastībā un varam droši cerēt uz Viņa Valstību. Bet tieši tajā jau arī ir ticība, patiesā ticība. Mūsu garīgajā pieredzē ir daži aspekti, kuros Tēvs un Dēls ir daudz skarbāki nekā mēs varētu sagaidīt; bet ir daudzi citi, kuros tie ir vienkārši daudz pieļāvīgāki un visādā ziņā daudz pozitīvāki nekā mēs gandrīz esam spējīgi to pieņemt. Pat Jānim Kristītājam ar to bija problēmas; jo šķiet, ka cietumā esot un dzirdot par Kunga žēlastības darbiem, viņš sāka domāt, vai tas patiesi ir Viņš, kura briesmīgo nosodošo nākšanu viņš bija pareģojis.
Šķīstīti...kalpošanai Dievam
Mūsu sirdsapziņa Dieva acīs ir šķīstīta no grēkiem, mēs esam attīrīti no grēkiem reizi par visām reizēm, un tas tapa iespējams, pateicoties kristībām. Ticība šķīstīja mūsu sirdis, mūsu sirdsapziņa šķīstīta no nedzīviem darbiem (Ebr.9:14); šķīstītajiem visas lietas ir šķīstas(Tit.1:15; Rom.14:20). Kad Pāvils teica, ka viņa sirdsapziņa ir tīra Dieva priekšā, viņi sita viņu pa muti par zaimošanu (Ap.d.23:1,2); ir saikne starp tīru sirdsapziņu un pilnību (Ebr.9:9; 10:14). Tādēļ tīra sirdsapziņa nozīmē apziņu Dieva acīs, ka mēs esam šķīstīti no grēkiem. Tā, Pāvila sirdsapziņa varēja viņam iedvest, ka viņš dzīvo dzīvi, kas ir atbilde uz viņa Dieva žēlastības / piedošanas pieredzi (2.Kor.1:12). Sirdsapziņa darbojas ne tikai negatīvajā plāksnē; tā uzstāj, lai mēs darītu noteiktas lietas. Iespējams pat, ka tie stimuli, pret kuriem Pāvila cīnījās pirms pievēršanās nebija sirdsapziņas pārmetumi, bet gan Dieva doti pozitīvie norādījumi, ka viņam ir jāvelta sava dzīve kalpošanai Viņa Dēlam. Kaut arī mums aizvien vēl būtu sirdsapziņas pārmetumi un grēki, kas būtu jānožēlo, Dieva skatījumā mūsu tāfele ir tīra, un tāda tā ir kopš mūsu kristībām. Tam nav iespējams noticēt, neatsaucoties uz to:
- Kristus asinis...šķīstīs mūsu sirdsapziņu...kalpošanai dzīvajam Dievam (Ebr.9:14).
- Mūsu šķīstītās sirdsapziņas dēļ mēs, tāpat kā priesteri “tuvosimies” Dievam (Ebr.10:22); (Septuaginta) priesteru kalpošanas valodā.
- Mīlestība nāk no skaidras sirds – un mīlestība nav pasīva (1.Tim.1:4,5).
- Darbi ir pierādījums tam, ka mums ir tīra sirdsapziņa (1.Jņ.3:18-22).
- No grēkiem šķīstītā sirdsapziņa liek mums būt paklausīgiem varām (Rom.13:5).
- Pāvils kalpoja Dievam ar skaidru sirdsapziņu (2.Tim.1:3).
- Lēnprātīgs un bijīgs dzīves veids 1.Pēt.3:16 pielīdzināts labai sirdsapziņai.
- Mūsu sirdsapziņas dēļ mums ir jāpacieš vajāšana jo arī Kristus ir cietis mūsu labā (1.Pēt.2:19-22). Viņš negāja krusta nāvē, baidīdamies no sirdsapziņas pārmetumiem; tieši Viņa skaidrā, šķīstā sirdsapziņa Dieva priekšā bija tā, kas lika Viņam izturēt.
Tam visam būtu jāliek mums saprast, ka mūsu piedošanas apjausmai ir suģestējošs spēks; tas brīnumainais fakts, ka Dievs skatās uz mums kā Kristū, kā šķīstītiem no grēkiem un ar skaidru sirdsapziņu jau pats no sevis liks mums kalpot Viņam. Tādēļ arī pastāv saikne starp sirdsapziņu un rīcību. Galvenais nav tajā, ka mēs strādājam tikai noteiktus darbus un atsakāmies no karaklausības un tml., jo mēs baidāmies no sirdsapziņas pārmetumiem, vai baidāmies, ka mēs varētu atrasties situācijā, kura izsauktu sirdsapziņas pārmetumus; mūsu Dieva piedošanas pieredzes nepārspējamais pārākums pozitīvi liek mums piekopt tādu dzīves veidu, kas pats par sevi izslēdz noteiktus darbošanās veidus, kā piemēram tos, kas saistīti ar munīciju, ieroču nēsāšanu utt.
Pozitīvais Dievs
Motivācija, kas liek mums neatsaukties uz tagadējās, aizejošās pasaules aicinājumu, ir tik milzīga. Cilvēku valoda nav tik bagāta, lai spētu izteikt brīnumaino, lielisko mūsu pestīšanas Patiesību. Ja mēs kaut uz brīdi varētu to saskatīt, ja mēs spētu saredzēt Visuvarenā Dieva dedzīgo mūsu pestīšanas vēlmi, Viņa Vārdu nākam šurpu no tālienes, Viņa kvēlojošās dusmas un saviļņojumu, kā to redzēja Jesaja; ja mēs varētu apjaust mūsu Pestītāja cīniņa svelmi, kad Viņa elpa dvesa pēc mūsu piedošanas, vai arī apjaust Viņa augšāmcelšanās un mūžīgās dzīves spēku; tad mūsu vēnās ieplūstu motivējošais spēks, kas liktu mums celties un atsaukties, atdalīties no šīs pasaules, lai pievienotos Valstības lietām. “Visās šinīs lietās mēs pārpārim paliekam uzvarētāji Tā spēkā, kas mūs mīlējis” (Rom.8:37), pārpārim uzvarētāji, vairāk kā uzvarētāji. Es varētu minēt vēl neskaitāmus piemērus tai pozitīvajai, vairāk kā pozitīvajai attieksmei ar kādu Dievs izturas pret mums.
Pāvils Vēstulē romiešiem dara to daudz labāk nekā es jelkad spētu; viņa loģika ir tik pārliecinoša. Viņš argumentē, piemēram, ka, ja Dievs tik ļoti mūs mīlēja, ka nodeva Savu Dēlu, lai Tas mirtu, izciešot krusta mocības par mums vēl pirms mūsu dzimšanas, “kad mēs vēl bijām grēcinieki”, cik daudz lielāka ir Viņa mīlestība pret mums tagad, kad mēs esam pieņēmuši Kungu Jēzu? Un vēl, ja Dieva mīlestība pret mums tik spēcīgi izpaudās Kristus nāvē, cik daudz spēcīgāk (kaut mēs varētu sākt to apjaust) tad tā izpaudās caur Viņa augšāmcelšanos? Un vēl tālāk (tas tik labi raksturo Pāvilu!), ja Sava Dēla nodošana Golgātai bija Dieva mīlestības visaugstākā izpausme, tad nevar būt nekādu šaubu, ka mums ir dota vieta Valstībā; ja Dievs neaiztaupīja Sava Dēla nāvi, tad apžēlošanās par tevi un mani tiesas dienā prasīs no Viņa daudz mazāk nekā Viņš jau ir devis; tātad nešaubīgi Viņš mums piešķirs to vietu, pēc kuras mēs tiecamies; un ne tikai vietu Valstībā, bet visas lietas; jo Kristus krusta dāvana bija vislielākā dāvana, tādēļ “visas lietas” ir daudz mazāk un tādēļ Viņš tās noteikti dos tiem, par kuriem Kristus gāja nāvē. Un tādā veidā viņš turpina bezgalīgi. Un “Ko nu sacīsim par visu to?”
Jau tas vien, kā Bībele ir uzrakstīta, atspoguļo Dieva pozitīvo attieksmi pret Savu tautu un Viņa tieksmi atkārtoti piedēvēt mums taisnprātību. Aplūkosim kaut vai dažus piemērus (2):
- Ir teikts, ka apustuļi “aiz prieka” vēl neticēja (Lk.24:41). Bet Kungs norāja tos par nelabojamu muļķību un pilnīgu neticību. Neskatoties uz Savu nepārspējamo ticību, Kungs Jēzus brīnījās par citu ticības pakāpi (Mt.8:10); un Evaņģēliji uzsver, cik jutīgs Viņš bija pret citu ticību (Mt.9:2,22,29; 15:28; Mk.5:34; 10:52; Lk.7:9,50; 8:48; 17:19; 18:42). Taču salīdzinot ar Viņa ticības līmeni, tie diez vai zināja, kas ir ticība. Taču Viņš “brīnījās” par viņu ticību, šķiet, vienā gadījumā pat izsakot to vārdos (Mt.8:10). Mācekļu miegainību attaisno ar vārdiem “viņu acis bija miega pilnas” (Mk.14:40), kaut gan bija patiesi nepiedodami aizmigt tādā laikā. Tiek atzīmēta daudzu valdības vīru ticība Kristum (Jņ.12:42), kaut gan šī ticība bija tik apslēpta, ka diez vai to varētu vispār saukt par ticību. Neskatoties uz to, ka mācekļu ticība neizturēja krusta pārbaudījumu, Kungs tik pozitīvi runāja par viņu ticību, zinādams, ka viņi visi atstās Viņu: “Mana māte un mani brāļi ir šie, kas Dieva vārdu dzird un dara” (Lk.8:21). Viņš runāja par to, kā šie raupjie, apmulsušie vīri līksmoja kā līgavas māsas kāzās, tāpēc ka Viņš bija ar tiem (Lk.5:34). Tas viss runā par piedēvēto taisnprātību. Kad tie Viņam visvairāk bija vajadzīgi, tie aizmiga. Taču Viņš lēnīgi saka, ka to gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja (Mk.14:38); taču citviet Kungs stingri parāda, ka prāta attieksme atspoguļojas ārējā rīcībā, tādēļ šajā ziņā atšķirība starp miesu un garu ir minimāla.
- Vai sieviete no Mk.14:8 patiesi saprata, ka jau iepriekš svaidījusi Viņa miesu bērēm, ir problemātisks jautājums, bet Kungs žēlīgi piedēvēja šo motīvu viņai. Sievietes, kuras nāca uz kapa vietu dārzā nemeklēja augšāmcēlušos Kungu; tās nāca, lai svaidītu Viņa miesu (Mk.16:3). Bet viņu mīlestība pret Kungu tika piedēvēta tām kā Kunga meklēšana (Mt.28:5).
- Dāvids bija, Dieva acīs, vīrs pēc Viņa prāta, kas darīja visu, ko Viņš gribēja (Ap.d.13:22). Taču Dieva ceļi nav un nevar būt mūsu ceļi. Taču Dievs ir tik pazemīgs un tik pozitīvi vērtē Savu uzticīgo kalpu.
- Pie Sarkanās jūras krastiem, šķiet, ka Mozus ticība sašķobījās, un viņa lūgšana izskanēja, teiksim, nepiedienīgi. Taču viss, ko mēs lasām Bībelē kā Dieva atbildi, ir: “Ko tu brēc uz Mani? Saki Izraēla bērniem, lai tie dodas ceļā” (2.Moz.14:15). Šķiet, ka, aiz Dieva žēlastības, Mozus ‘brēkšana’ nemaz nav fiksēta. Līdzīgi, šķiet, ka Caharija, droši vien, teica daudz vairāk nekā “Kā es to zināšu?”, kad Gabriēls teica, ka drīz viņam būs dēls. Šķiet, ka saruna turpinājās kādu laiku, tā ka cilvēki, kas bija ārpusē brīnījās, ka viņš tik ilgi kavējas Dieva namā. Varētu domāt, ka, strīdoties ar Eņģeli, viņš lietoja citus vārdus, kas žēlīgi netika pierakstīti, bet par sodu viņš tapa mēms līdz bērna piedzimšanas laikam (Lk.1:18-22).
- Izraēls iecēla sev vadoni, lai atgrieztos Ēģiptē (Neh.9:17). Bet vēsturiskajā pierakstā tas ir izlaists; ir tikai teikts, ka viņi gribēja tā darīt (4.Moz.14:4). Viņu apgrēcības nopietnība ir visžēlīgi noklusēta.
- Raksti saka, ka Asa kalpoja Dievam tāpat kā viņa ciltstēvs Dāvids, kad faktiski gluži tā nebija; bet Dievs piedēvēja viņam taisnību (1.Ķēn.15:11). Tādu vīru kā Baraka svārstīgā ticība vēlākajā iedvesmā tika uzskatīta par pilnīgu (Soģu 4:8,9 salīdz. ar Ebr.11:32). Dažreiz ķēniņu uzsāktā šķīstīšana no elkiem tiek aprakstīta pārspīlēti spēcīgā valodā – tik stipri Dievu iepriecina tas, ka vismaz kaut kas tiek darīts. Izraēls nekad patiesi no visas sirds nekļuva uzticīgs Tam Kungam, taču 2.Laiku 20:33 pozitīvi un cerīgi teikts: “Tauta vēl nebija pilnīgi savu sirdi novēlējusi savam tēvu Dievam”. Tas nekad nenotika.
- Kungs redzēja apjukušo, neizlēmīgo, pārpratušo mācekļu kopu kā triecienniekus laužamies iekšā Debesu valstībā – it kā apzinoties tieši no kurienes un uz kurieni tie dodas (Mt.11:12).
- Ticīgo aprakstam Valstībā Bībeles valoda ir piepušķota; tie uzvarēja tāpat kā Kungs uzvarēja (Atkl.3:21). Tos apraksta tērptus baltās drānās tāpat kā Pestītāju uzreiz pēc nāves (Mt.27:59). Salīdzinot mūsu cīniņu ar Kungu Ģetzemanes dārzā, nerunājot jau par krustu, atklājas, ka mēs neuzvarējām tāpat Kā Viņš uzvarēja. Mēs neesam pretojušies līdz asinīm saviem pašu grēkiem. Mums būs daļa pie dzīvības koka (Atkl.22:14); taču mūsu pestīšana ir vienīgi aiz tīras žēlastības. Mēs esam darīti cienīgi saņemt savu mantojuma tiesu (Kol.1:10-12), strādnieki saņem pestīšanas denāriju, kas tiem pienākas (Mt.20:14). Dieva acīs mēs esam vai nu absolūti pilnīgi, vai arī bezcerīgi ļauni saskaņā ar to, ko Dievs mums piedēvē (Ps.37:37). Trešā ceļa nav. Sirdsšķīstie redz Dievu, viņu taisnība Dieva priekšā ir labāka par farizeju taisnību, neviena viņu ķermeņa daļa tos neapgrēcina, jebšu tā tiek izrauta; viņi ir pilnīgi, kā viņu Debesu Tēvs ir pilnīgs (Mt.5:8,20,29,48). Ikviena ticīgā miesa pat tagad būs gaiša bez kāda tumša kaktiņa (Lk.11:36); mēs dzīvosim tā, kā Kungs dzīvoja (1.Jņ.2:6). Šis neiespējamais līmenis bija Kunga paredzēts, lai virzītu mūs uz patiesu ticību piedēvētajā taisnībā, kurā mēs varētu izvērsties; ka Tēvs mūs patiesi redz kā tik taisnus. Cilvēki ir pacēlušies līdz tam. Dāvids sava mūža galā varēja teikt, ka bijis taisns un nav atkritis neuzticībā no sava Dieva, ir palicis bezvainīgs Viņa priekšā (2.Sam.22:21-24). Viņš tā varēja teikt, tikai skaidri izprotot piedēvētās taisnības jēdzienu. Arī Pāvila apgalvojums, ka viņš ir vienmēr dzīvojis pēc labākās sirdsapziņas, ir jāskata šajā gaismā.
Izraēla piemērs
“Daži” ebreji neticēja (Rom.3:3); faktiski vairākums, bet Tēvs ir pieļāvīgāks. Visa Dieva attiecību ar Izraēlu traģiskā vēsture pārliecinoši pierāda Dieva būtībā pozitīvo raksturu. Pašā šīs tautas aizsākumā pie Sarkanās jūras Visuvarenais atzīmē: “tauta bijās Tā kunga un ticēja Tam Kungam un Viņa kalpam Mozum” (2.Moz.14:31). Ne ar vārdu netiek pieminēti Ēģiptes elki, kurus tie aizvien vēl nesa sev līdzi (mēs par tiem uzzinām tikai Ecēhiēla 20.nodaļā). Netiek pieminēts arī tas, ka šī viņu “ticība” ilga tikai trīs dienas, ka viņi noliedza Mozu un savās sirdīs atgriezās Ēģiptē. “Sveša dieva nebija ar viņu (Izraēlu)” viņu ceļojumā (5.Moz.32:12); bet tomēr bija (Am.5:26). Samierināšanās ir tajā, ka Dievs uzskatīja, ka Izraēla ir uzticīga tikai Viņam. Eņģelis teica Mozum, lai tas brīdina ļaudis nelauzties pie Viņa, kad faktiski tie bēga projām, redzot Dieva svētību; kas gandrīz liek domāt, ka Eņģelis pārvērtēja to garīgo entuziasmu (2.Moz.19:21-24 salīdz. ar 20:18). Tāpat arī Eņģelis teica Mozum, ka ļaudis dzirdēs Viņu sarunājamies ar Mozu un “ka lai tic tev mūžīgi” (2.Moz.19:9). Bet lietas izvērtās pavisam otrādi. Tajā laikā Dievs “noziegumu nav Jēkabā saskatījis” (4.Moz.23:21). Viņš izpildīja Sinajā doto solījumu darīt tos par Savu tautu, ja tie būs paklausīgi; un to Viņš izdarīja, uzskatot tos par paklausīgiem. Taču nākošo 40 gadu notikumi nerunā par labu Izraēla paklausībai; “Četrdesmit gadus Man bijušas raizes ar šo tautu” (Ps.95:10; Ap.d.13:18). Taču par tādiem viņi tika uzskatīti (2.Moz.19:5 salīdz. ar Moz.27:9). Viņš redzēja tos kā jaunavu, kas “sekoja” Viņam, “degdama līgavas mīlestībā” (Jer.2:2). Pat tad, kad mēs lasām par Izraēla grēkiem tajā laikā, Viņš sēro par to miesām, kas krituši tuksnesī (Ebr.3:17, latviešu tulkojumā sašutis).
Pat sodot Izraēlu, Dievs šķiet vēlāk gandrīz vai uzņemamies vainu par viņu nosodījumu; tā Viņš saka, ka atstājis dažas kānaāniešu ciltis zemē, lai Izraēls gūtu kara vešanas pieredzi (Soģu 3:2), bet citviet šo pāri palikušo cilšu klātbūtne tiek cieši saistīta ar Izraēla nepaklausību un to izdzīvošana zemē faktiski Dieva nosodījuma Izraēlai daļa. “Jūdas bērnu īpašuma daļa tiem bija par lielu” (Joz.19:9) gandrīz vai liek domāt, ka Dievs kļūdījās, piešķirot tiem pārāk daudz; kad faktiski problēma bija tajā, ka tiem trūka ticības, lai izdzītu ciltis, kas tur dzīvoja. Līdzīgi, “Dana bērniem apgabals kļuva par šauru” (Joz.19:47), kaut gan faktiski “amorieši atspieda Dana bērnus kalnos, jo viņi neļāva tiem piekļūt ielejai” (Soģu 1:34). Kad Dana bērni karoja pret Lešemu, šis viens paklausības akts ir tā izcelts Joz.19:47, ka tas izklausās it kā savā vēlmē mantot visu savu teritoriju, viņi atrada, ka viņu apgabals ir par šauru un tādēļ uzsāka karu pret Lešemu. Faktiski tā jau bija daļa tiem no Dieva piešķirtās zemes. Taču Dievs žēlīgi komentē: “līdz tam laikam Dana ciltij vēl nebija piekritusi nekāda mantojuma daļa kā īpašums Israēla cilšu vidū” (Soģu 18:1). Varētu minēt vairākus līdzīgus tā laika piemērus; īsumā izklāstot: “Tas Kungs Israēlam deva visu to zemi...un tie to iemantoja un apmetās tur...neviens no visiem viņu ienaidniekiem nespēja viņiem pretoties” (Joz.21:43,44). Bet to ienaidnieki tomēr tur palika, jo visu zemi tie neiemantoja. Taču Dievs to izklāsta tik pozitīvi it kā tas būtu stāsts ar laimīgām beigām – kad faktiski tā ir traģēdija. Pat norājot tos, Dievs redz tos kā “uzticamus kalpus” (Jes.42:18-20). Izraēls bija kā Sodoma, taču Dievs pret tiem neizturējās kā pret Sodomu (Jes.1:9,10). Viņi bija Ješurūns godīgais, bet viņš spēra pret Dievu (5.Moz.32:15). Viņu prasība par ķēniņu no cilvēku vidus, kā Dievs Pats uz to viņiem norādīja, bija Viņa pilnīga noliegšana, un Viņš sēroja par to. Taču kad Dievs dod tiem ķēniņu, Viņš to izsaka pavisam citā toņkārtā: “Es pie tevis sūtīšu kādu vīru (Saulu)...viņš manu tautu atbrīvos no filistiešu rokas; Es esmu uzlūkojis Savas tautas postu, tāpēc viņu žēlabas ir nonākušas pie Manis” (1.Sam.9:16). Dievs runā tā it kā Saula piešķiršana līdzinātos Mozus misijai paglābt Izraēlu no nepamatotas vajāšanas. Faktiski, filistieši nogalināja Saulu – Savā redzējumā Dievs zināja visu par Saulu. Taču aiz tīras žēlastības Viņa vārdi tobrīd to neatspoguļoja.
Vēlāk Gars žēlo nabaga Izraēlu un sauc to atpakaļ “kā atstātu laulātu draudzeni un sirdī dziļi noskumušu sievu” (Jes.54:6). Tas ir neticami. Izraēla nodevīgi sekoja katram jaunam cilvēkam no citām satiktajām tautām, tā bija viņa, kas nodevīgi atstāja Dievu, taču šeit žēlīgais Valdnieks nostāda to visu otrādi, it kā Izraēla būtu bijusi atstātā jaunā sieva, kuras sirds salauzta. Tajā visā redzama spēcīga loģika. Ja tāda bija Dieva mīlestība pret Viņa tautu Izraēlu, cik daudz stiprāka ir Viņa mīlestība pret mums, kas vismaz cenšas atsaukties caur Viņa Dēlu? Mums ir grūti tam visam patiesi noticēt. Tas ir tāpat kā tai ēģiptiešu ganu meitenei no Augstās dziesmas, kura nevarēja noticēt Salamana mīlestības vārdiem. Viņa jūt, ka viņas smaržas ir zaudējušas aromātu (Augstā dz.1:12 ebreju valodā, salīdz. ar Soģu 16:19, ebreju val.). Viņa nejutās skaista viņa priekšā, nejutās viņa mīlas cienīga. Viņa centās tikt vaļā no šīs sajūtas. Viņa redzēja Viņa mīlestību un ar prieku gribēja tai ticēt.
Bet mūsu pašu Dieva žēlastības pieredzei būtu mums jārāda, ka mums nav tā jāpārdzīvo. Šis visžēlīgais Dievs, kas vēlas mūs atpestīt, patiesi ir mūsu Dievs un Kungs Jēzus ir Viņa izpausme. Kad Viņš beidzot parādīsies, mēs varēsim teikt: “Raugi, tas ir mūsu Dievs, mēs uz Viņu gaidījām”; Viņš būs tāds, kādu mēs Viņu sagaidām. Kristadelfietis, kurš domā, ka viņa Dievs ir barga rakstura, tādu Viņu arī atradīs; bet mums, kas pazīst Viņu kā žēlastības Dievu, tāds Viņš arī būs. Tostarp mūsu pieredze liks mums pozitīvi izteikties par Viņa Vārdu katrā mūsu pastāvēšanas aspektā: no mūsu iebildumiem pret varmācīgu kara darbību līdz mūsu runas veidam un pat ķermeņa valodai.
Piezīmes
(1) L.G. Sargent, The Teaching of the Master (Birmingham: C.M.PA., 1961), p.277.
(2) Sīkāka diskusija par šo jautājumu pēdējā nodaļā “Izturēt līdz galam”.
DIEVA LABVĒLĪBA
Es gribētu vērst jūsu uzmanību uz sekojošiem piemēriem, kas rāda, ka Dieva žēlsirdība ir daudz augstāka par cilvēku žēlsirdību – pat ja mēs runājam par ļoti mīlošiem un garīgiem cilvēkiem:
- Elija teica Dievam, ka Izraēla bērni ir atmetuši Dieva derību un viņš vienīgais ir atlicies. Dievs teica, ka Viņa acīs ir vēl 7 000 ticīgo. Pāvils lieto šo kā piemēru, ka mēs visi esam kā tie pēc žēlastības atlikušie 7 000 (Rom.11:4,5). Elija bija garīgs cilvēks, taču Dievs bija daudz augstākās domās par Elijas brāļiem nekā Elija.
- Lai gan Ījabs juta, ka viņš ir sirdsskaidrs, viņš saprata, ka nedrīkst uzticēties savai sirdsapziņai: “Es daudz neievēroju savu dvēseli” (Ījaba 9:21). Viņa sajūtas viņam teica, ka viņš nav pilnīgs un ir nosodīts (Ījaba 9:20; 10:2) – kaut gan faktiski Dievs viņu redzēja kā taisnu (1:2). Ījabs juta, ka Dievs izseko viņa grēkiem (Ījaba 10:6) – kaut gan salīdzini, cik pozitīvi Dievs raksturo Ījabu sātanam. Skaidrs, ka Dieva domās Ījabs bija daudz labāks nekā viņa paša domās.
- Pirmsnāves vēstulē Timotejam Pāvils ar nožēlu konstatē, ka visi ticīgie Āzijā ir novērsušies (2.Tim.1:15, grieķu apostrupho, atkrist). Bet aptuveni ap to pašu laiku Kungs Jēzus raksta septiņām eklēsijām Āzijā, uzteicot dažus no to locekļiem par turēšanos pie ticības. Pāvils bija mīlošs cilvēks, kas tiecās redzēt labāko savos brāļos. Viņš pat vēlētos atteikties no savas mūžīgās dzīves par labu saviem brāļiem (Rom.9:3 salīdz. ar 2.Moz.32:32). Bet pat Pāvils sava garīguma pilnbriedā domāja, ka visi Āzijas kristieši ir atkritēji, kad Kunga acīs tas tā nebija.
- Dāvids to visu saprata pirms vairākiem gadsimtiem. Par pārkāpumiem viņam piedāvāja izvēlēties vienu no trim sodiem. Dāvida atbilde bija: “Es labāk vēlētos krist Tā Kunga rokā, jo bezgalīga ir Viņa žēlastība, bet es gan nevēlētos krist cilvēku rokā” (2.Sam.24:14). Tas man vienmēr ir licies brīnišķīgi! Dievs ir labvēlīgāks par cilvēkiem. Daudz labāk ir saņemt sodu no Dieva nekā no cilvēkiem. Tas sagrauj katoļu koncepciju par Dievu kā nežēlīgu ļaunu cilvēku spīdzinātāju. Skaidrs, ka mūžīgo mocību doktrīna ir cilvēku, ne Dieva izgudrojums.
- Mēs nedrīkstam tiesāt savu brāli, jo “viņš stāv vai krīt savam Kungam. Un viņš stāvēs, jo viņa Kungs spēj viņu stiprināt” (Rom.14:4). Iespējams, ka Pāvils ar to ir domājis, ka Dievs drīzāk pacels Savu paklupušo kalpu nekā mēs to darītu; tādēļ netiesāsim savu brāli, jo Dievs ir labsirdīgāks nosodījuma ziņā nekā mēs.
Tad nav jābrīnās, ka mēs tiecamies apšaubīt mūsu pestīšanas realitāti. Mēs esam cietsirdīgāki par Dievu, kā attiecībā pret sevi, tā arī pret citiem. Nav arī jābrīnās, ka mums piemīt šī briesmīgā tieksme būt bargiem pret saviem brāļiem. Protams, ka Dievam ir arī bargāka puse, kura mums, kā grēcīgiem cilvēkiem, ir vienmēr jāpatur prātā. Mēs varam, tāpat kā Ābrahāms, domāt, ka pilsētā ir vairāk taisno, nekā tas ir patiesībā. Bet pašos Dieva rakstura pamatos žēlsirdība ir izteiktāka nekā nosodījums (Jēkaba 2:13). Meklēdams piemērotākos īpašības vārdus, Pāvils rakstīja “Dievs, bagāts būdams žēlastībā, Savā lielajā mīlestībā, ar ko Viņš mūs ir mīlējis, arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti...lai nākamajos laikmetos Kristū Jēzū mums parādītu Savas žēlastības un laipnības pāri plūstošo bagātību” (Ef.2:4-8). Viņš priecājas, izrādot žēlastību un dāvājot piedošanu; Viņam patīk to darīt. (Mihas 7:18). Kā teikts franču parunā tas ir “son metier” – ‘kas Viņam padodas un ko Viņš mīl darīt’. Pacentīsimies uztvert kaut cik no šī gara! Centīsimies pieņemt Dieva attieksmi. Jo ko gan vairāk Viņš prasa no cilvēka kā “darīt taisnību, mīlēt žēlastību (kā Dievs to dara, 7:18) un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā”? (Mihas 6:8).
