Mājas lapa
NOSLĒGUMS:
IZTURĒT LĪDZ GALAM
Kunga skaidri saskatāmā pamatdoma līdzībā par sējēju ir, ka ļoti daudzi, kas uzsāk skrējienu, atkritīs – dažādu iemeslu dēļ. Izraēla miesas kārības, Jaunās Derības pieraksti, kristadelfiešu vēsture, mūsu pašu eklēsijas pieredze: tie visi neapšaubāmi apliecina, cik patiesa šī doma. Un jo vairāk mēs analizējam mūsu pašu personīgo garīgumu, jo skaidrāk redzam, ka arī mums piemīt šī nepatīkamā tieksme atkrist no tā garīguma augstuma, kuru mums dažreiz izdodas sasniegt. Mēs piedalāmies kristību ceremonijā, apmeklējam spēcīgu Bībeles skolu, laužam maizi un beidzot apjaušam cik patiesi augsta ir Kunga uzticība mums; uz pārāk īsu laiku, bet esam pārņemti ar kādu Dieva vārda izcilo skaistumu...un tad (cik ātri tas notiek!) mēs it kā nokāpjam lejā no kalna, atgriežoties ikdienas daudz zemākajā, diemžēl, ierastajā garīguma līmenī. Patiešām, redzot šīs pieredzes regulāru atkārtošanos, mēs vairs nespējam sasniegt to jūtu augstumu, jo zemapziņa mums saka, ka tas ir pārejošs ‘augstums’. Galējos gadījumos ticīgais vairs arī necenšas (piemēram) apmeklēt Bībeles skolas, lauzt maizi; viņi neredz jēgu šais pacēlumos, apzinoties, ka viņiem ir lemts atkrist atpakaļ. Šī problēma, lielākā vai mazākā mērā, piemeklē katru no mums. Mēs labprāt vēlētos iegūt gargabalnieka izturību, zemkopja pacietību (Jēk.5:7), kareivja uzticību garas un grūtas kampaņas gaitā (2.Tim.2:3-5). Pastāv kaut kas, kas ir pamatā šai spējai turēties un nepadoties, neskatoties uz visām grūtībām. Tieši to es gribētu analizēt.
Zaudētā intensitāte
Vispirms atcerēsimies, ka Dievam ir zināma mūsu daba; Viņš atceras, ka mēs esam pīšļi. Viņš zina, ka mums ir šī briesmīgā tieksme zaudēt garīguma intensitāti. Visuzticīgākajiem Viņa kalpiem piemita šī kaite:
- Apustuļi Ģetzemanes dārzā snauduļoja un gulēja, kad Kungs bija speciāli lūdzis tos nepārtraukti lūgt Dievu. Akmens metiena attālumā no tiem Dieva Dēls izcīnīja garīgo cīņu, kuras garīguma augstumam nekas nespēj līdzināties. Un tie aizsnaudās savu pa pusei nopietno lūgšanu vidū. Pāvils atsaucas uz šo incidentu, spēcīgi uzrunājot mūs: “Ņemiet vērā To, kas panesis tādu pārestību [kā uz ceļiem stāvošajiem apustuļiem būtu vajadzējis vērot Kunga Jēzus stāvu tālumā par iedvesmu pašiem]...lai jūs nepiekūstat, savās dvēselēs pagurdami [kā tie to darīja]. Jūs vēl neesat līdz asinīm [salīdz. ar Kunga asins sviedriem] pretim turējušies, cīnīdamies pret grēku” (Ebr.12:3,4). Atkal un atkal Pāvils atsaucas, dažreiz iespējams neapzināti, uz Ģetzemanes pierakstiem. Droši vien, šajās dārza lūgšanās un apustuļu miegainībā viņš kā miniatūrā saskatīja katru mūsu cīņu un neveiksmi; kā arī neatlaidīgu uzsaukumu, lai mēs celtos un pildītos ar patiesas garīgas cīņas liesmu (2).
- Mozus neaizbēga no Ēģiptes, bīdamies no faraona dusmām; ticībā viņš atstāja Ēģipti (Ebr.11:27). Taču 2.Moz. pieraksti skaidro, ka patiesībā viņš nespēja uzturēt šo ticības līmeni un bēga, jo nobijās (2.Moz.2:14,15).
- Baalam celtais tēls tika sadragāts 2.Ķēn.10:27. Taču drīz pēc tam tas atkal tika uzcelts un bija atkal jāsadragā (2.Ķēn.11:18). Ķēniņa grāmatu pierakstos tādas attīrīšanās un otrreizējas attīrīšanās ir ik uz soļa.
- Hiskijas taisnās valdīšanas laikā notika kļūme: bailēs no Asīrijas ķēniņa viņš noplēsa visu zeltu (salīdz. ar ticību) no Tā Kunga nama durvīm, lai atpirktos no iebrukušajiem asīriešiem (2.Ķēn.18:16). Bet drīz viņš atkal atgriezās pie ierastās taisnās kalpošanas, parādīdams dievbijību, ar kādu reti kurš varēja sacensties.
- Jona savas nožēlas intensitātē bija gatavs mirt, lai paglābtu pagānu kuģa ļaudis no Dieva soda. Bet viņš zaudēja šo intensitāti, sēdēdams zem ricinus stāda, dusmodamies par to, ka pagānu Ninive var izbēgt sodam.
- Ebreji Jeremijas laikā atbrīvoja visus ebreju vergus un verdzenes, kurus viņi izmantoja vergu darbam, atsaucoties uz Dieva vārdu, kas tiem tika pasludināts. “Bet pēc tam tie apdomājās un sauca atpakaļ visus vergus un verdzenes, kurus tie jau bija atsvabinājuši, un padarīja tos atkal par vergiem un verdzenēm” (Jer.34:11).
- Jeremija pats mācīja, ka saskaņā ar Dieva vārdu, Izraēlam ir jāpadodas babiloniešiem. Viņš pats to paklausīgi mēģināja darīt, bet ebreji viņu noķēra. Tad viņš ātrumā, patriotisma uzliesmojumā, noliedza, ka viņš to dara (Jer.37:14; 38:2).
- Mīļais varonīgais Pēteris sāka iet pa ūdens virsmu, nenovērsdams acis no Kunga. Bet viņa skats novērsās un, saskatījis kaut ko vējā, viņš zaudēja ticības intensitāti.
- Pāvils pretojās ‘apgraizīšanas grupas’ spiedienam agrīnajā baznīcā un strostēja Pēteri par padošanos viņiem (Gal.2:12,13). Bet tad tās pašas grupas iespaidā arī viņš padevās to pierunāšanai, ka viņam jāparāda, ka viņš nav pret Mozus bauslību un jāsamaksā par četru brāļu upuriem.
- Dāvids žēlīgi nepievērsa uzmanību Šimeja lāstiem, apsolot, ka viņam nebūs mirt (2.Sam.16:10,11; 19:23). Bet viņš nespēja līdz galam uzturēt šo žēlastības līmeni: vēlāk viņš lūdza Salamanu neatstāt viņu dzīvu šī incidenta dēļ (1.Ķēn.2:8,9).
- Izraēls Sinaja kalnā dedzīgi uztvēra izaicinājumu kļūt par Dieva tautu un tādējādi dzīvot saskaņa ar Viņa likumiem. Viņu patiesums bija neapšaubāms. Taču viņi vienkārši nespēja saglabāt šo intensitātes līmeni.
- Mācekļi pastāvīgi mainīja sarunu tēmu, tiklīdz Kungs sāka runāt par Savu nāvi. Kad sava galīgā triumfa laikā Viņš, ciešanu plosīts, karājās krustā, ļaudis nāca, skatījās un griezās atpakaļ (Jes.53:3; Lk.23:48). Cilvēka prāts ilgstoši nespēja un nespēj izturēt tādu intensitāti. Jo biežāk, maizi laužot, mēs cenšamies rekonstruēt šo drausmīgo Golgātas ainu, jo skaidrāk mēs to saprotam.
Un tā mēs varētu turpināt citēt Bībeles piemērus, pievienojot arī mūsu personīgās dzīves pieredzi. Bet Tēvs zina, ka tādi mēs esam. Viņa vārds mudina mūs nepagurt, labu darot, turpināt lūgt Dievu, nepagurstot, lūgt vienmēr. Un Kungs, kas mūs atpirka, zināja, ka mēs tādi esam. Viņa līdzība par desmit jaunavām parāda, ka Viņš atzina, ka visi Viņa ļaudis, gudri un ne tik gudri, uzsāks ceļu ar eļļu lukturos kristību laikā, bet laika gaitā tās viņiem noteikti aptrūksies. Tas atspoguļo Izraēla pieredzi, kuri uzsāka ceļu tuksnesī un neviena gurdena nebija viņu ciltīs – kas trīs miljonu lielā cilvēku kopienā bija apbrīnojami (Ps.105:37). Līdzība māca, ka Kungam uzticīgie ļaudis apjautīs sevī šo tieksmi zaudēt eļļu, un paši papūlēsies to uzpildīt. Brīnumaino Gara dāvanu daba pirmajā gadsimtā atspoguļoja šo principu, ka miesa nevar ilgstoši saglabāt Dieva Garu. Šķiet, ka apustuļi bija apveltīti ar Dieva Garu, lai spētu veikt noteiktas darbības un, paveikuši tās, viņi bija kā ‘iztukšoti’ no Gara, un tie bija atkal jāuzpilda (1). Tā, Kungs Jēzus juta spēku izejam no Viņa pēc katra Viņa brīnuma darba (Lk.6:19; 8:46). Arī ar brīnumiem nesaistītie Gara iedvestie darbi šķiet norisam līdzīgā veidā. Dievs “dara stipru mūsu iekšējo cilvēku”, “apveltī ar spēku būt izturīgiem un pacietīgiem” (Ef.3:16; Kol.1:11). Dievs stiprina mūsu iekšējo cilvēku, lai mums piemistu hupomone, proti, pacietīgā izturība, spēks nepadoties. Bet šī stiprināšana ir atkarīga no mūsu vēlēšanās veikt attiecīgus garīgus vingrinājumus un dotais spēks nav pastāvīgs, ja mēs neturpinām atsaukties uz to, un tas nav tikai JD fenomens; arī agrākajos laikos tie, kas paļāvās uz To Kungu, dabūja jaunu spēku, pacēlās ērgļu spārnos, tie gāja Dieva ceļos un nenogura (Jes.40:31). Tāpat kā Dievs nepiekūst un nenogurst, tā arī tie, kas pakļaujas Viņa gribai, arī turpina iet, nepagurstot – pat tagad (Jes.40:31 salīdz. ar 29). Dāvids juta, ka viņa jaunība atjaunojas kā ērglis, atkal piedzīvojot Dieva labestību (Ps.103:5), ka Dievs atspirdzina viņa dvēseli (Ps.23:3) un var atjaunot viņā pastāvīgu garu (Ps.51:12).
Nemitīgas kristības
Kristībās mēs mirstam un augšāmceļamies līdz ar Kungu, lai turpmāk “dzīvotu atjaunotā dzīvē” (Rom.6:4), kalpojot Viņam “jaunā garā” (Rom.7:6). Garīgā dzīve, dvēseles dzīve, kuru mēs dzīvojam līdz ar Viņu, ir dzīve, kas mūžīgi atjaunojas. Dvēseles un dzīves atjaunotne ir tiešs pretstats garīgai garlaicībai, par ko dzird dažus sūrojamies. Kungs Jēzus tiecas, lai mūsu dzīves saplūstu ar Viņa mūžīgo, arvien atjaunojamo dzīvi; šis process atsākās kristībās. Tādēļ ir tāda sajūta, ka kristības ir nepārtraukta pieredze. Līdz ar dažādu miesas aspektu atmiršanu, mēs atjaunojamies garīgai dzīvei šajās sfērās; tādējādi dzīvojot atjaunotā dzīvē. Tā kā kristībās mēs pieņēmām Kristu Jēzu kā Kungu, tad arī ikdienā mēs dzīvojam Viņā; mūsu kristību pieredze turpinās ikdienas dzīvē (Kol.2:6). Tā Pāvils teica, ka viņš mirstot ik dienas, lai dalītos ar Kungu augšāmcelšanās dzīvē (1.Kor.15:31). Mēs vienmēr mūsu miesā nesam Kunga Jēzus garu Viņa miršanas brīdī, lai Viņa dzīve izpaustos mūsu mirstīgajā miesā pat tagad (“mirstīgās miesas” lietojums nozīmē, ka šeit nav atsauces uz augšāmcelšanos). Tādā veidā miršana miesā dod mums dzīvību (2.Kor.4:10-12). Pēteris noteikti uzskatīja kristības par nemitīgu procesu; viņš runā par to, ka Dievs mūs ir atdzemdinājis dzīvai cerībai ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem (nepārprotama atsauce uz kristībām) un tomēr viņš turpina, ka reiz pakļāvušies patiesībai, mums ir atkal un atkal jāatdzimst no neiznīcīgās sēklas, no dzīvā Dieva vārda (1.Pēt.1:3,23).
Kristības ir tērpšanās Kungā Kristū, savienošanās ar Viņu; kas ir būtībā nemitīga (Gal.3:27). Kungs Pats teica, ka tapt kristītiem ar Viņa kristību ir tas pats, kas dzert Viņa biķeri, nest Viņa krustu (Mk.10:39), kas arī ir procesi. Līdzīgi arī Pēteris redzēja kristības nevis kā vienreizēju darbību, bet daudz svarīgāk kā apņemšanos dzīvot ar labu sirdsapziņu Dieva priekšā (1.Pēt.3:21). ‘Klausīt patiesībai’ neattiecas tikai uz kristībām, patiesībai jāklausa visas dzīves gājuma laikā.(Gal.5:7). Visi ticīgie ir vienā Garā kristīti par vienu miesu Kungā Jēzū (1.Kor.12:13), lai kā visi kopā, tā arī katrs atsevišķi mēs ieaugtu Viņā, kas ir mūsu galva (Ef.4:15).
Uguns un ūdens
Kristību akta nemitīgā daba ieskicēta kristību lielākajā pirmtēlā: Izraēla Sarkanās jūras šķērsošanā (1.Kor.10:2). Viņi tapa kristīti padebesī (salīdz. ar kristību ūdeni), bet faktiski mākonis un uguns stabs, kas bija Sarkanās jūras kristībās tos neatstāja visa tuksneša gājiena laikā uz Valstību. Viņiem bija jāiet “ugunī un ūdenī” (Ps.66:12) visa tuksneša ceļojuma laikā, līdz kamēr tie iegāja apsolītajā mājoklī (salīdz. ar Valstību). Līdzīgi, Tā Kunga lielie pārbaudījumi, kurus Viņš rādīja viņu iziešanas laikā no Ēģiptes (salīdz. ar pasauli) un kristības Sarkanajā jūrā būtībā atkārtojās viņu tuksneša ceļojuma laikā (5.Moz.7:19). Tādēļ, kad vien viņu sirds iedrebējās un ceļā kāds šķērslis radās, tiem bija jāatceras, kā Dievs tos izglāba kristībās, un jāsaprot, ka Viņš visu laiku strādā ar tiem (5.Moz.20:1). Viņš teica tiem tuksnesī, ka Viņš ir “Tas Kungs, kas jūs izvedis no Ēģiptes zemes” (3.Moz.11:45). Tādēļ uzvara pār Edoma, Moāba un Kānaāna ciltīm aprakstīta Sarkanās jūras šķērsošanas pieraksta valodā (2.Moz.15:15-17). Visas Izraēla vēstures gaitā Izraēlam tika atgādināts, ka Viņš turpina darīt to, ko Viņš uzsāka viņu Sarkanās jūras glābšanas laikā un tādēļ arī turpmāk visi viņu ienaidnieki līdzīgā veidā aizies bojā, ja viņi paliks Viņa tauta (Jes.43:10).
Vienīgie divi sakramenti, kas mums ir – kristības un maizes laušana – ir radniecīgi, savā fiziskajā simbolismā norādot uz mūsu saistību ar Kunga upuri un no tā izrietošo svētību. Maizes laušana ir savā ziņā pastāvīgs to pašu principu atgādinājums, kas parādās kristībās. Līdzīgi, arī ebreju Pashā (salīdz. ar maizes laušanu) bija atgādinājums par nacionālajās kristībās saņemto pestīšanu. Viņiem pat bija jānēsā zīme pie rokas un starp acīm, kas atgādinātu tiem par iziešanu no Ēģiptes (2.Moz.13:9); visas viņu domāšanas un darbības pamatā bija jābūt apziņai par to, ka todien tie bija izpirkti. Ja mums rodas sajūta, ka mēs esam dziļi ieslīguši neīsta garīguma rutīnā, no kuras mēs nespējam izrāpties, tad padomāsim par mūsu kristībām, vai par tām dienām, kad mēs pirmo reizi lasījām kristadelfiešu literatūru, nopirkām Bībeli, sākām pielūgt Dievu... Pacentieties aptvert šī kristību sakramenta milzīgo nozīmi: ka jūs tikāt izpirkti no grēka un nāves pasaules un tas spēks jūsu dzīvē, kas lika tam notikt, var turpināt darboties. Tieši šī iemesla dēļ vājākie starp JD ticīgajiem tiek aicināti palūkoties atpakaļ uz savām kristībām un garīgo aizsākumu (2.Jņ.8; Atkl.2:5; 3:3).
Jaunā dzīve
Mēs esam parādījuši, ka Kungs Jēzus strādā mūsu dzīvē, lai ieviestu tajā Viņa allaž jauno mūžīgo dzīvi. Kristīti mēs dzīvojam ciešā saistībā ar Viņu, mēs esam dzēruši no Viņa dzīves avota un tādēļ mums dziļi iekšienē ir jāsajūt tā dzīve, ko apraksta kā dzīva ūdens straumi (Jņ.4:10; 7:38). Taču tāpat kā to uzticamo vīru dzīve, par kuriem mēs lasījām agrāk, pārāk bieži garīgā dzīve nemaz neliekas tāda esam. Raksti to pilnībā saskata un piedāvā milzum daudz veidu, kā to īstenot. Sekojošais saraksts piedāvā tikai dažus no tiem:
- Mūsu grēku nopietnības atziņa. Grēka īpatnība ir tā, ka tam piemīt sava veida anestēzija; grēkojot, mēs vairs neizjūtam to kā grēku. Ja mēs varam patiesi, uz ceļiem izlūgties piedošanu par to, kas citiem (un dažreiz arī mums pašiem) liekas kāds virspusējs grēks, cilvēka dabas neizbēgama izpausme... tad mums būs ‘jaunas dzīves’ pieredze. Mēs nomirsim šim grēkam, un šajā nāvē atradīsim dzīvi. Mums ir nepieciešama šķīstīšanās no visiem miesas un gara traipiem pat pēc kristībām (2.Kor.7:1); to darot mēs atkal it kā izejam cauri kristību nāves un augšāmcelšanās procesam; mēs vēlreiz to visu pārdzīvojam. Pat pēc kristībām mums ir jātērpjas Kristū, ‘nelutinot miesu, lai nekristu kārībās” (Rom.13:14; Ef.4:14; Kol.3:12,14; 1.Tes.5:8), kaut gan kristīti Kristus vārdā, mēs esam tērpušies Kristū (Gal.3:27; Kol.3:10) un perspektīvā grēkam pakļautā miesa tiek iznīcināta, lai mēs vairs nekalpotu grēkam (Rom.6:6,18). Novelkot veco cilvēku un apģērbjot jauno cilvēku, kas tiek atjaunots atziņā pēc viņa Radītāja tēla, mēs atkal izdzīvojam kristību principu; un līdz ar to mēs atjaunojamies “savā sirdsprātā” (Ef.4:22-24). Šī domāšanas atjaunotne ir nopietnas pašanalīzes un grēksūdzes rezultāts. Neskatoties uz to, cik vīlušies jūs esat kristadelfiešos un pat sevī, lai cik garlaicīga jums liktos jūsu garīgā dzīve: piecelties no ceļiem pēc pat ‘vismazākā’ grēka izsūdzēšanas, patiesi ticot, ka jums ir piedots, apņēmības pilnam vairs negrēkot...tas dos jums ne ar ko nesalīdzināmu enerģiju un dzīves atjaunotni. Bet tas ir tikai tad iespējams, ja mēs patiesi apzināmies mūsu izmisumu. Ka mēs esam nāvinieku kameras iemītnieki, bada nāvei lemtie nabagi, kas alkst maizes kumosa, slāpēs mirstošie saistītie gūstekņi (Ps.69:34; 102:21; 146:7; Jes.42:7; 51:14; Cah.9:11). Tie visi ir bieži sastopamie mūsu garīgā izmisuma tēli. Ja mēs to spējam patiesi apzināties un saprast to, ka mēs esam atsvabināti, ka esam brīvi no bezcerīgās nabadzības – mēs nebūsim pasīvi.
- Nopietna lūgšana pati par sevi ir pieredze, kas var patiesi mūs uzmundrināt, neatkarībā no tā, vai mēs saņemam uzreiz konkrētu atbildi, vai nē. Un Dieva miers pilda jūsu sirdis, kad jūs darāt Dievam zināmus jūsu lūgumus (Fil.4:6,7). Lūgšana vienatnē jūsu istabā, varbūt pie gultas, iespiežot degunu matracī, koncentrējoties domās un lūgšanā; šī konfesijas pieredze pati par sevi piecels jūs kājās atjaunotai dzīvei.
- Patiesas, mācītājam piemītošas, rūpes par citiem, lai tie varētu sasniegt Valstību. Pāvils varēja teikt, ka viņš dzīvo, ja viņa brāļi stipri stāv savā Kungā; viņa dzīve ir cieši saistīta ar viņējo (1.Tes.3:8; 2.Kor.7:3). Viņš bija gatavs izliet savas asinis, nesot filipiešu ticības un kalpošanas upuri (Fil.2:17). Atkal un atkal viņš ir iepriecināts, vērojot citu prieku un cerību (2.Kor.7:13; Kol.1:4); viņi bija viņa cerība, prieks un slavas vainags Valstībā (Fil.4:1; 1.Tes.2:19,20). Viņu pieņemšana tiesas dienā būs viņa slavas vainags, proti, viņa apbalvojums un ilgoto cerību piepildījums. Par viņu pestīšanu, ne par savējo, viņš priecāsies Kunga atnākšanas dienā (2.Kor.1:14). Viņa garīgā dzīve bija cieši saistīta ar citu brāļu dzīvi; citu, kas bija garīgajā ziņā daudz vājāki par viņu. Pāvils visu “panesa” izredzēto dēļ (2.Tim.2:10). Un līdzīgi, Kungs Pats mira vispirms mūsu dēļ, Viņa vēlēšanās, lai mēs tiktu glābti lika Viņam panest visu. Un ikdienas līmenī; vīrs, kurš otrreiz izlasa ikdienas lasījumus kopā ar sievu vai bērniem, vai ar negaidīti ciemos atnākušo brāli... tāda garīga piepūle citu dēļ stiprina mūs pašus.
- Tiesas jēdziens, ka katrai, ik katrai darbībai ir savas sekas un vērtējums tiesas dienā; tam, kā Pāvils atzīmē Gal.6:9, ir jāliek mums nepagurt mūsu vēlmē darīt labu, nenolaist rokas. Nāks brīdis, kad mēs tiksim satricināti, kamēr paliks vien tās lietas, kas nepadodas satricinājumiem. Tāpēc “turēsimies nešaubīgi pie cerības apliecinājuma... Tā mēs Dievam patīkami kalposim, ar bijību un bailēm” (Ebr.12:28). “Turēsimies nešaubīgi... (jo) Tas Kungs tiesās Savu tautu. – Briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokā” (Ebr.10:23, 30,31). Ja mēs apzināsimies, ka Kunga atnākšanas brīdis būs negaidīts, ka pienāks diena, kas būs pēdējā diena, mēs uzmodīsimies, paēdīsim brokastis...pēdējo reizi, un tad – tiesa; Kungs Pats saka, ka tam jau ir jāvieš mūsos apņēmība turēties ticībā (Atkl.3:3,11). Arī Pāvils pierāda, ka atkrišanas pretstats ir dzīvot no ticības, ka nāks diena un Tas, kam jānāk, nāks un nekavēsies (Ebr.10:37,38 salīdz. ar Hab.2:3,4).
- Koncentrēšanās uz Kunga Jēzus upuri ir tas, ko Vēstules ebrejiem autors tik bieži mudina darīt, pūloties stiprināt ebreju ticīgos. Pēc apmēram 25 ticības gadiem (droši vien, to pievēršanas laiks bija Vasarsvētkos) Dieva Patiesība sāk tos garlaikot; vēlēšanās turēties pie ticības un nepadoties vairs nav tik stipra. Bet krusta dēļ, tādēļ, ka Viņš tik dārgi par jums maksāja, tāpēc, ka tagad Viņš ir mūsu nepārspējamais vidutājs, Pāvils argumentē: turieties, turieties stipri, izturiet līdz galam (Ebr.3:1,6; 4:14; 10:21,23). Jo tā lielā pestīšana kādu dien noteikti īstenosies. Tad, koncentrējaties ikkatrs personīgi, pievēršot savas domas tam, ka Viņš karājās krustā jūsu dēļ; izpildiet savu svēto pienākumu, vismaz pacenšoties iztēloties Viņa miesas un dvēsele ciešanas krustā.
- Nopietna maizes laušana ir ar to saistīta. Mēs tik ļoti viegli varam sākt līdzināties Izraēlam, kas (Mozus laikā, droši vien) svinēja Pashā 40 gadus ilgajā tuksneša klejojumu laikā; bet ne reizi visā tai laikā nepieminēja to dienu, kad Kungs tos izveda no Ēģiptes (Ps.78:42). Bet tieši tam jau Pashā svinēšana bija domāta, lai atgādinātu viņiem to izpirkšanas dienu! Viņi svinēja Pashā, bet neapjauta, kāpēc viņi to dara; viņi nekad nepieminēja savas pestīšanas dienu, viņi aizmirsa savas izpirkšanas brīnumu un to virzību, kuru tai bija jāpiešķir viņu dzīvei. Un tā arī mēs varam mierīgi lauzt maizi, nepievēršot pienākošos uzmanību krusta reālai nozīmei. Manā nožēlojamajā pieredzē (un jums ir pašiem jāsaprot, ko es ar to domāju) tas ir visvieglāk pasaulē izdarāms. Kunga mīlestība piespiedīs mūs – ja mēs ļausim tai mūs vadīt (2.Kor.5:14); mēs varam tapt pārvērsti Viņa līdzībā, ja mēs vienkārši raudzīsimies Viņa godībā kā spogulī (2.Kor.3:18). Maizes laušana nostāda mūs it kā pret sienu; mēs skaidri redzam divus ceļus sev priekšā. Vīna biķeris ir divējāds simbols: svētības (1.Kor.10:16; 11:25) un bardzības (Ps.60:5; 75:9; Jes.51:17; Jer.25:15; Atkl.14:10; 16:19). Kamdēļ šis divējādais simbols? Kungs, bez šaubām, ieviesa šo sakramentu, lai izgaismotu šos divus ceļus, kas ir mūsu priekšā, kad mēs paceļam šo vīna kausu: tas ir vai nu mūsu svētībai vai mūsu nosodījumam. Katra maizes laušana ir nākamais ceļojuma posms pa vienu no šiem ceļiem. To saprazdams, Pāvils lūdza korintiešus analizēt sevi pirms šo emblēmu uzņemšanas. Šajā rituālā un mūsu pašanalīzē viņš saskatīja tiesas dienas pirmtēlu (1.Kor.11:29-32). Un nepiedalīšanās maizes laušanā nav nekāda izeja. Pateicības upuris bija viens no daudzajiem piemiņas sapulces priekštečiem. Ja reiz tu to esi uzņēmies nest, tu tiksi sodīts, ja tu pēc tam to nenesīsi un arī, ja tu to ēdīsi nešķīstījies (3.Moz.7:18,20). Tātad cilvēkam bija jātop šķīstītam vai arī nosodītam. Izejas, trešā ceļa nebija. Cilvēkam, kas ēda svēto upuri, būdams nešķīsts, bija jāmirst; ēzdams svētās dāvanas, viņš uzkrauj sev noziegumu un apgrēcību (3.Moz.22:3,16). Tāpat arī “Jo, kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu”. Un tā ir ar mums, kad mūsu priekšā ir emblēmas. Mums tas ir jādara, jo citādi mēs noliedzam savas derības attiecības. Taču, ja mēs to darām, nešķīstījušies, mēs arī noliedzam mūsu derības attiecības. Tādējādi, maizes laušana nostāda mūs krusta un Kunga Jēzus troņa priekšā – pat tagad. Tā liek mums veikt reālu pašanalīzi. Ja mēs nevaram sevi pārbaudīt un pārliecināties, ka Kristus ir mūsos, tad mēs esam nosodīti; mēs esam “nederīgi” (2.Kor.13:5). Pašpārbaude, tādēļ, ir viena no barjerām mūsu dzīves ceļā, kas liek mums pagriezties pret Valstību vai miesu. Ja mēs nevaram pārbaudīt sevi un redzēt Kristu sevī, kura dēļ mums ir lielā pestīšana Viņā, tad mēs esam zaudējuši. Es neiedrošinātos sprediķī mest šo izaicinājumu nevienam no mums, arī sev nē. Bet Pāvils to dara. Tā ir spēcīga, pat šausminoša loģika. Kaut arī es pieminu šo kā tikai vienu no iespējām risināt sava garīguma problēmas, tās vienas jau pilnīgi pietiek.
- Ar pateicību novērtējiet Dieva žēlastību. “Tā ir patiesa Dieva žēlastība, tanī stāviet” (1.Pēt.5:12). Personīgi ar pateicību novērtējot šo žēlastības pieredzi, tik lielu, brīvu, mēs nevaram neturēties pie tās pēc iespējas ciešāk. “Tādēļ, šinī kalpošanā būdami, kas mums uzticēta no žēlastības, mēs nepiekūstam”, atminās Pāvils (2.Kor.4:1).
- Personīgi meditējiet par cilvēka pieredzes traģisko īsumu. Tas neaizņem daudz laika, tikai nelielu piepūli. Atcerieties tos laikus, kad jūs kā bērns uzdevāt mammai jautājumus, jūsu naivās acis fotogrāfijā, padomājiet, cik ļoti novecojis jūsu tēvs, aptveriet domās, cik liels viņa dzīves posms, jūsu dzīves, jūsu brāļa dzīves posms jau ir neatgūstami aiztecējis cilvēka pieredzes gaistošajā traģēdijā. Un it īpaši, necentieties apspiest asaras vai kamolu kaklā. Es nedomāju, ka Mozus to darīja, rakstot 90.psalmu. Iemācieties skaitīt dienas tā, lai mūsu sirdis vērstos uz gudrību un to, kam ir galēja nozīme, tām lietām, kas mūs visus apvienos aizkapa dzīvē (Ps.90:12).
- Personīgi pārdomājiet Rakstus. Ieraugiet tā visa brīnumu. Es gribētu dalīties ar jums tajā, kas šobrīd aizņem manas domas. Neskatoties uz visām iespējamām iepriekšējām radīšanām un to, ka Dievs ir pastāvējis mūžīgi, Kungs Jēzus ir Viņa Vienīgais un vienpiedzimušais Dēls, radīts tieši tāds, kādi esam mēs, lai glābtu mūs, cilvēkus, kuru aizsākumi bija Ādamā pirms 6000 gadiem; un sūtīts, lai paglābtu tik nelielu skaitu. Var būt tikai viens pirmdzimtais. Kungs nepastāvēja pirms laika un Dievs mūsu dēļ pārdzīvoja šo vissvarīgāko notikumu. Un es tiku aicināts iepazīt šo glābjošo Patiesību, kas saista cilvēku ar Viņa Dēlu. Tā ir doma, kurai nav līdzīgas pārākumā. Bet pēc nedēļas šis brīnums jau būs zaudējis mirdzumu. Taču, ja es turpināšu lasīt, tad kāda cita tā visa brīnuma šķautne pavērsies man jaunā mirdzumā. Un šīs lietas piešķir dzīvei jēgu.
Taču, ja neskatoties uz visiem šiem garīgajiem vingrinājumiem, mums neizdodas rast dzīves atjaunotni, Kungs vēlas un grib dalīties ar mums Viņa jaunajā dzīvē. Šī iemesla dēļ Viņš mūs ir aicinājis. Ja mēs dziļi neizjūtam Viņa dzīves atjaunotni, Viņš var tādēļ nostādīt mūs kā pret sienu divu ceļu izvēles priekšā: pilnīgi atteikties no Viņa vai arī veltīt sevi Viņam no jauna. Tā sasniegšanai Viņam ir pieejami visdažādākie un visai sarežģīti veidi, bet Viņš grib, lai mēs nodotos Viņam ar sirdi un dvēseli un prātu. Un Viņš strādās mūsu dzīvē, lai to sasniegtu.
Hupomone
Kā mēs jau agrāk likām manīt, JD grieķu variantā ir vārds, kurš apkopo šo būtisko spēju turēties un turēties un neatlaisties. Hupomone parastais tulkojums ir “pacietība” vai “izturība”; proti tāds sīkstums, kas neļauj cilvēkam atteikties no uzsāktā. Hupomone pieņemas spēkā ciešanu un pārbaudījumu laikā (Rom.5:3; Jēkaba 1:3). Mēs atklājam, ka jo ilgāk mēs turamies pie Patiesības, jo vieglāk mums ir atkārtot Pētera vārdus, kad Kungs jautāja viņam (ar kamolu kaklā, manuprāt), vai arī viņš grib aiziet: “Kungs, pie kā mēs iesim?” (Jņ.6:68). Trešā ceļa nav tajos ikdienas lēmumos, kas nāk mums priekšā. Mēnešu un gadu gaitā hupomone kļūst par mūsu rakstura būtisku sastāvdaļu; turēties un turēties pie Dieva ir visa mūsu dzīves jēga, neskatoties uz to, kādus momentānus triecienus vai lielākus pārbaudījumus mums nākas pārdzīvot. Jo ilgāk mēs turamies, jo sīkstāki kļūstam, kaut arī mēs to varam paši nesajust. Saskaņā ar rakstiem, Mozum piemita šī īpašība, kad viņš atstāja Ēģipti (Ebr.11:27), lai gan uz kādu īsi brīdi viņam pietrūka ticības, un tad viņš nobijās un bēga (2.Moz.2:14,15). Taču Dievs piedēvēja viņam šo izturību, pastāvību turēties pretim pat sava paša vājībām un trūkumiem. Tas ir tas, ko Dievs uzlūko drīzāk nekā mūsu ikdienas apgrēcības un taisnumu. Līdzīgi arī Ījabu uzteic par šo pastāvību laikā, kad viņš bija izmisis, kratīja dūri pret Dievu, šaubīdamies par augšāmcelšanās iespējamību (Jēkaba 5:11). Taču Dievs redzēja to visu kā virspusēju neapmierinātību un saskatīja viņā būtisko vēlmi izturēt, kas bija jūtama visu šo dusmīgo vārdu ietērpā. Tāpat arī Ābrahāmu apraksta kā stipru ticībā (Rom.4:20), kaut gan viņa attiecības ar Hagari un mānīšanās par Sāru varētu likt domāt, ka brīžiem arī viņa ticība sašķobījās. Bet viņam piemita šī hupomone, šī izturība dziļi rakstura pamatos un Dievs to saskatīja caur virspusējiem trūkumiem, ka tā bija pamatā stipra un piedēvēja to viņam kā taisnprātību. Mūsu nesatricināmā ticība ir tā Dievam tīkamā kalpošana (Ebr.12:28), nevis laiku pa laikam notiekošie svinīgie paklausības apliecinājumi. Un Simsons, Dieva acīs, bija nazīrietis no dzimšanas līdz savas traģiskās nāves dienai, kaut gan miesā brīžiem viņš pārkāpa nazīrieša zvērestu (Soģu 13:7 salīdz. ar 16:17) un juta sevi to darām. Caharija staigāja “nevainojams” Dieva priekšā, lai gan tieši šajā dzīves laikā viņam pietrūka ticības par to, vai viņa lūgšanas tiks uzklausītas (Lk.1:6). Mūsu nesalaužamā ticība ir Dievam tīkama kalpošana (Ebr.12:28); nevis īslaicīgas svinīgas paklausības izpausmes.
Tikai pateicoties šai hupomone, mēs varam tikt glābti (Mt.24:13 salīdz. ar Lk.21:19). Tomēr Mt.10:22 liktu domāt, ka mūsu pēdējās dienās būs grūti saglabāt hupomone; daudzi atkritīs. Mūsu tagadējā pasaule ir pārmaiņu pilna; stabilitāte darbā, dzīves vietā, attiecībās un tml. šķiet teju neiespējama. Cilvēki tik viegli padodas. Paaudze, kas uzaugusi televizoru, Snikera tāfelīšu un mežonīga kapitālisma ietvaros tiecas tikai pēc tūlītēja risinājuma un apmierinājuma; un šis īslaicīgums vēl vairāk uzkurina viņu tieksmi pēc jaunā un nebijušā. Taču mums ir jāiztur līdz galam mūsu kalpošanā Kungam un mūsu attiecībās ar Viņu, mūsu uzticībā vienai Ticībai, turoties pie tiem pašiem garīgās mācības likumiem. Tas no mums, kurš saglabās hupomone līdz pēdējās paaudzes galam, līdz pat Kunga atnākšanas dienai, tas tiks izglābts (Mt.24:13). Kungam Jēzum bija šī izturība, tā noveda Viņu līdz krustam un viņpus tā; un mums arī ir jābūt šai izturībai, ja mēs galu galā gribam būt Viņa izglābto vidū (2.Tes.3:5; Atkl.1:9; 3:10).
Nekas man nesagādā lielāku prieku kā redzēt to brāļu un māsu kristības, kuri vēlāk stingri turas pie ticības, gadiem ilgi kalpojot Dievam, kā personīgo nebūšanu laikos, tā arī eklēsijas un pasaulīgās dzīves sagādātajos pārbaudījumos. Tie kļūst par eklēsijas pīlāriem, uz kuriem vienmēr var paļauties, patiesi cīņu biedri, vīri un sievas, kuru dēļ ir vērts dzīvi atdot un kas jūsu dēļ darītu to pašu. Kopīgā hupomone pieredze, ilggadējā turēšanās kopā līdz galam rada nesalaužamas brālības saikni. Mani mīļie brāļi un māsas, cieši turieties pie Patiesības stabilitātes, Tā Kunga un Viņa Dēla, kas ir bijuši un būs mūsu klints un patvērums. Un “topiet pastāvīgi, nešaubīgi, pilnīgāki Tā Kunga darbā... (un) Viņš pats, mūsu Kungs Jēzus Kristus, un Dievs, mūsu Tēvs, kas mūs ir mīlējis un Savā žēlastībā mums devis mūžīgo iepriecu un labu cerību, lai iepriecina jūsu sirdis un lai dara jūs stiprus ikvienā labā darbā un vārdā”.
Piezīmes
(1) Tas ir labi izskaidrots R.Carr & E. Whittaker Spirit in the N.T. Chapter 3 (Norwich: The Testimony, 1985).
(2) Pāvila atsauce Ģetzemane
1.Tes.5:6,7 Mt.26:40,41
Ef.6:18 26:41
Ap.d.22:7 26:39
2.Kor.6:10 26:37
2.Kor.12:8 26:44
Rom.5:6 26:41
Rom.8:15 Mk.14:36
Gal.4:6
Desmitā nodarbība
Jautājumi pārdomām un apspriešanai
1. Kādus vēl radīšanas pieraksta skaidrojuma veidus jūs varat iedomāties, neskaitot to, kas piedāvāts nodarbībā 10.8?
2. Kā mums ir jāattiecas pret tiem, kas precas ārpus Ticības? Kam būtu jābūt mūsu attieksmes pamatā?
3. Kā mums būtu jāattiecas pret apkārtējās pasaules vajadzībām, piemēram, labdarības jomā?
4. Kā mums būtu jāreaģē uz liekulības sajūtu sevī, kas rodas no tā, ka mēs ne tuvu neatbilstam tām prasībām, kurām mums būtu jāatbilst pēc mūsu ticības?
5. Cik lielā mērā mēs varam censties uzspiest mūsu mācības un uzvedības sapratni citiem?
