Atkape 32: Laundaris pie krusta

Atkāpe 32: Ļaundaris pie krusta

Ļaundaris sacīja: “Jēzu, piemini mani, kad tu nāksi savā valstībā!” Un Jēzus tam sacīja: “Patiesi, es tev saku: “Šodien tu būsi ar mani paradīzē” (Lūkas evaņģēlijs 23:42,43). Šīs rindas bieži tiek interpretētas tā, it kā kristība glābšanai nebūtu nepieciešama, un it kā pēc nāves mēs dotos tieši uz debesīm. Ja neskaitām visus citus Bībeles pierādījumus, ka tas tā nenotiek, uzmanīgāk izlasot doto nodaļu, redzam sekojošo:

1. Norādījums pieņemt kristību Jēzus nāvē un atdzimšanā tika dots pēc Kristus augšāmcelšanās (Marka ev. 16:15,16). Ļaundaris dzīvoja vēl Mozus likuma laikā, kad šī saruna notika.

2. Patiesa kristība ir kristība Jēzus nāves un augšāmcelšanās vārdā. Līdz Jēzus sarunai ar ļaundari kristība Jēzus vārdā nebija iespējama, jo augšāmcelšanās vēl nebija notikusi.

3. Kristība simbolizē mūsu nāvi reizē ar Kristu (Vēstule romiešiem 6:3-5). Ļaundaris bija vienīgais cilvēks, kas burtiskā nozīmē miris kopā ar viņu.

4. Pilnīgi iespējams, ka ļaundaris bija viens no tiem, ko kristīja Jānis Kristītājs. Vairāki ticībai pievērstie bija ar tumšu pagātni (Mateja ev. 21:32). Runāt par to, ka ļaundaris nebija kristīts, nozīmē strīdēties par nezināmo. Kas attiecas uz došanos uz debesīm, vārdi “dvēsele” un “debesis” nodaļā par Jēzus nāvi nav skaidroti.

5. Ļaundara lūgums “pieminēt” to, kad Jēzus nonāks savā “valstībā”, norāda, ka viņam bija zināšanas par evaņģēliju un par “Dieva valstību”, ko sludināja Jēzus (Mateja ev. 4:23). Viņš zināja arī, ka Jēzus celsies no mirušiem, ka pienāks tiesas diena pirms valstības nodibināšanas, un tādēļ lūdza Jēzu pieminēt viņu. Saprazdams, ka Jēzus celsies no mirušiem un tiesās augšāmcelšanās un tiesas dienā, viņš atzina, ka glābšanas vēsts izskanēs no Jēzus lūpām.

6. Jēzus atbildēja, ka ļaundaris būs kopā ar viņu paradīzē. Grieķu valodā vārdu “paradīze” lieto, lai attēlotu ideālus apstākļus uz zemes. Bībelē tas tiek lietots attiecībā uz Ēdenes dārza atjaunošanu, kuru būs iespējams skatīt nākamajā Dieva valstībā (Jāņa atklāsmes grāmata 2:7). Pasaule tiks atgriezta Ēdenes dārza paradīzes stāvoklī (Jesajas 51:3; Ecēchiēla 36:35), jo būs noņemts lāsts (Jāņa atklāsmes grāmata 22:3). Vecās Derības grieķu valodas variantā (Septuagint) šis pats vārds “paradīze” lietots attiecībā uz idillisku dzīvi zemes virsū (Salamans mācītājs 2:5; Nechemijas 2:8; Salamana augstā dziesma 4:13; 1. Mozus grāmata 13:10). Vārds “paradīze” sāka asociēties ar vārdu “debesis”, piemēram, kad Miltons sniedza šādu ideju savā darbā “Zaudētā paradīze”. Jēzus apsolīja ļaundarim vietu paradīzē, atbildot uz tā vēlēšanos nokļūt Kristus valstībā. 5. nodaļā mēs parādījām, ka valstība būs uz zemes, tātad arī “paradīze” būs uz zemes.

7. Pēc tā, kā 43. pants parasti tiek tulkots, izliekas, ka Kristus un ļaundaris nokļūs “paradīzē” tai pašā dienā. Bet, protams, Dieva valstība vēl nav zemes virsū, un viņi nenokļuva valstībā tai dienā. Jēzu novietoja kapā, saskaņā ar pravietojumu (Apustuļu darbi 2:32), un viņš atradās “zemes klēpī trīs dienas un trīs naktis” (Mateja ev. 12:40; 16:21) pēc savas nāves pie krusta. Pat, būdams augšāmcēlies, viņš teica: “Neaizskar Mani, jo Es vēl neesmu aizgājis pie Mana Tēva” (Jāņa ev. 20:17). Tātad Jēzus nenokļuva debesīs dienā, kad viņš nomira.

Tomēr, Jēzus apsolīja ļaundarim: “Šodien tu būsi ar mani paradīzē”. Atbildi uz šo pretrunu var atrast ebreju un grieķu oriģinālajos Bībeles tekstos, kur nav ne pieturas zīmju, ne lielo sākuma burtu. Pārceļot komatu tekstā: “Patiesi saku tev šodien, tu būsi ar mani paradīzē” (Lūkas ev. 23:43), iegūstam citu nozīmi. Roterhama (Rotherham) tulkojumā komats arī ir likts pēc “šodien”. Ļaundaris lūdza Jēzu pieminēt viņu tiesas dienā, viņš apzinājās, ka ir atbildīgs Jēzus priekšā un nonāks viņa soģa krēsla priekšā. Un Jēzus viņam deva brīnišķīgu pārliecinājumu: – “Es varu pateikt tev tūlīt! Tev nav jāgaida uz manu spriedumu pār tevi – tu būsi ar mani valstībā!”

8. No iepriekš sacītā iespējams uzskaitīt mācības pamatpunktus, ko ļaundaris acīmredzot saprata:

· Dieva valstību,

· Kristus otrreizējo atnākšanu,

· augšāmcelšanos un tiesu,

· atbildību,

· atpestīšanu, ticībā Kristum,

· Kristus augšāmcelšanos,

· Kristus bezvainīgumu (“šis cilvēks neko ļaunu nav darījis”),

· nepieciešamību sekot Kristum (viņš nosauca to par “Kungu”),

· cilvēcisko grēcīgumu (“mēs esam sodīti taisnīgi”).

Sekojoši – ļaundaris pie krusta nevar būt piemērs apgalvojumam, ka jebkurš tiks izglābts, ja vien izrādīs vismazāko interesi par kristietību; ir jābūt skaidriem mācības pamatiem. Nezinādams mācības pamatus, viņš nekad nevarētu pacelties līdz parādītās ticības augstumiem. Kristus nebūt neapsolīja atpestīšanu otram ļaundarim, kura attieksme bija: “Ja tu esi Kristus, glāb sevi un mūs”. Šis cilvēks, acīmredzot, sprieda tā: “Ja arī ir kaut kas šai Kristus lietā, kāpēc gan nemēģināt to izmantot sev par labu”. Otrajam ļaundarim trūka zināšanu par mācības pamatiem, tādēļ viņš nesaņems atpestīšanu, neraugoties uz viņa īslaicīgo paļāvību uz Kristu.



Mājas lapa	*Atkāpe 32: Ļaundaris pie krusta*
	*Atkāpe 32: Ļaundaris pie krusta*
Bībeles Pamati	*Atkāpe 32: Ļaundaris pie krusta* Ļaundaris sacīja: “Jēzu, piemini mani, kad tu nāksi savā valstībā!” Un Jēzus tam sacīja: “Patiesi, es tev saku: “Šodien tu būsi ar mani paradīzē” (Lūkas evaņģēlijs 23:42,43). Šīs rindas bieži tiek interpretētas tā, it kā kristība glābšanai nebūtu nepieciešama, un it kā pēc nāves mēs dotos tieši uz debesīm. Ja neskaitām visus citus Bībeles pierādījumus, ka tas tā nenotiek, uzmanīgāk izlasot doto nodaļu, redzam sekojošo: 1. Norādījums pieņemt kristību Jēzus nāvē un atdzimšanā tika dots *pēc* Kristus augšāmcelšanās (Marka ev. 16:15,16). Ļaundaris dzīvoja vēl Mozus likuma laikā, kad šī saruna notika. 2. Patiesa kristība ir kristība Jēzus nāves un augšāmcelšanās vārdā. Līdz Jēzus sarunai ar ļaundari kristība Jēzus vārdā nebija iespējama, jo augšāmcelšanās vēl nebija notikusi. 3. Kristība simbolizē mūsu nāvi reizē ar Kristu (Vēstule romiešiem 6:3-5). Ļaundaris bija vienīgais cilvēks, kas burtiskā nozīmē miris kopā ar viņu. 4. Pilnīgi iespējams, ka ļaundaris bija viens no tiem, ko kristīja Jānis Kristītājs. Vairāki ticībai pievērstie bija ar tumšu pagātni (Mateja ev. 21:32). Runāt par to, ka ļaundaris nebija kristīts, nozīmē strīdēties par nezināmo. Kas attiecas uz došanos uz debesīm, vārdi “dvēsele” un “debesis” nodaļā par Jēzus nāvi nav skaidroti. 5. Ļaundara lūgums “pieminēt” to, kad Jēzus nonāks savā “valstībā”, norāda, ka viņam bija zināšanas par evaņģēliju un par “Dieva valstību”, ko sludināja Jēzus (Mateja ev. 4:23). Viņš zināja arī, ka Jēzus celsies no mirušiem, ka pienāks tiesas diena pirms valstības nodibināšanas, un tādēļ lūdza Jēzu pieminēt viņu. Saprazdams, ka Jēzus celsies no mirušiem un tiesās augšāmcelšanās un tiesas dienā, viņš atzina, ka glābšanas vēsts izskanēs no Jēzus lūpām. 6. Jēzus atbildēja, ka ļaundaris *būs* kopā ar viņu paradīzē. Grieķu valodā vārdu “paradīze” lieto, lai attēlotu ideālus apstākļus uz *zemes. Bībelē tas tiek lietots attiecībā uz Ēdenes dārza atjaunošanu, kuru būs iespējams skatīt nākamajā Dieva valstībā (Jāņa atklāsmes grāmata 2:7). Pasaule tiks atgriezta Ēdenes dārza paradīzes stāvoklī (Jesajas 51:3; Ecēchiēla 36:35), jo būs noņemts lāsts (Jāņa atklāsmes grāmata 22:3). Vecās Derības grieķu valodas variantā (Septuagint) šis pats vārds “paradīze” lietots attiecībā uz idillisku dzīvi zemes virsū (Salamans mācītājs 2:5; Nechemijas 2:8; Salamana augstā dziesma 4:13; 1. Mozus grāmata 13:10). Vārds “paradīze” sāka asociēties ar vārdu “debesis”, piemēram, kad Miltons sniedza šādu ideju savā darbā “Zaudētā paradīze”. Jēzus apsolīja ļaundarim vietu paradīzē, atbildot uz tā vēlēšanos nokļūt Kristus valstībā. 5. nodaļā mēs parādījām, ka valstība būs uz zemes, tātad arī “paradīze” būs uz zemes. 7. Pēc tā, kā 43. pants parasti tiek tulkots, izliekas, ka Kristus un ļaundaris nokļūs “paradīzē” tai pašā dienā. Bet, protams, Dieva valstība vēl nav zemes virsū, un viņi nenokļuva valstībā tai dienā. Jēzu novietoja kapā, saskaņā ar pravietojumu (Apustuļu darbi 2:32), un viņš atradās “zemes klēpī trīs dienas un trīs naktis” (Mateja ev. 12:40; 16:21) pēc savas nāves pie krusta. Pat, būdams augšāmcēlies, viņš teica: “Neaizskar Mani, jo Es vēl neesmu aizgājis pie Mana Tēva” (Jāņa ev. 20:17). Tātad Jēzus nenokļuva debesīs dienā, kad viņš nomira. Tomēr, Jēzus apsolīja ļaundarim: “Šodien tu būsi ar mani paradīzē”. Atbildi uz šo pretrunu var atrast ebreju un grieķu oriģinālajos Bībeles tekstos, kur nav ne pieturas zīmju, ne lielo sākuma burtu. Pārceļot komatu tekstā: “Patiesi saku tev šodien, tu būsi ar mani paradīzē” (Lūkas ev. 23:43), iegūstam citu nozīmi. Roterhama (Rotherham) tulkojumā komats arī ir likts pēc “šodien”. Ļaundaris lūdza Jēzu pieminēt viņu tiesas dienā, viņš apzinājās, ka ir atbildīgs Jēzus priekšā un nonāks viņa soģa krēsla priekšā. Un Jēzus viņam deva brīnišķīgu pārliecinājumu: – “Es varu pateikt tev tūlīt*! Tev nav jāgaida uz manu spriedumu pār tevi – tu būsi ar mani valstībā!” 8. No iepriekš sacītā iespējams uzskaitīt mācības pamatpunktus, ko ļaundaris acīmredzot saprata: · Dieva valstību, · Kristus otrreizējo atnākšanu, · augšāmcelšanos un tiesu, · atbildību, · atpestīšanu, ticībā Kristum, · Kristus augšāmcelšanos, · Kristus bezvainīgumu (“šis cilvēks neko ļaunu nav darījis”), · nepieciešamību sekot Kristum (viņš nosauca to par “Kungu”), · cilvēcisko grēcīgumu (“mēs esam sodīti taisnīgi”). Sekojoši – ļaundaris pie krusta nevar būt piemērs apgalvojumam, ka jebkurš tiks izglābts, ja vien izrādīs vismazāko interesi par kristietību; ir jābūt skaidriem mācības pamatiem. Nezinādams mācības pamatus, viņš nekad nevarētu pacelties līdz parādītās ticības augstumiem. Kristus nebūt neapsolīja atpestīšanu otram ļaundarim, kura attieksme bija: “Ja tu esi Kristus, glāb sevi un mūs”. Šis cilvēks, acīmredzot, sprieda tā: “Ja arī ir kaut kas šai Kristus lietā, kāpēc gan nemēģināt to izmantot sev par labu”. Otrajam ļaundarim trūka zināšanu par mācības pamatiem, tādēļ viņš nesaņems atpestīšanu, neraugoties uz viņa īslaicīgo paļāvību uz Kristu.