Atkape 31: Nepieciesamo zinasanu limenis lidz kristibai

Atkāpe 31: Nepieciešamo zināšanu līmenis līdz kristībai.

Daudzi lasītāji minēs “evaņģēlisko” baznīcu uzskatus, ka, lai gūtu pestīšanu, nav nepieciešams izprast doktrīnas, pietiek tikai vārdos atzīt: “Es ticu ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls”. No virspuses tas skan ļoti jauki, jo šeit atspoguļojas mūsu laikmetam raksturīgas idejas par “mīlestību” un “iecietību”. Šinī nodaļā aplūkosim, kāpēc doktrīna, ticības pamatnostādne, ir tik svarīga.

Kāpec tik ātri?

Nav šaubu, ka, ātri izlasot Apustuļu darbus, rodas iespaids, ka daudzas kristības tika izdarītas ar ļoti nelielu iepriekšēju instrukciju par evaņģēlija pamatmācībām, kā arī ar ļoti īsu atzīšanos ticībā Kristum kā Dieva Dēlam. Pateikt tikai šos trīs vārdus “Es ticu Kristum”, acīm redzami, ir nepietiekami, lai cerētu gūt pestīšanu. Pat citu reliģisku kustību pārstāvju vairākums piekritīs, ka cilvēks nevar nokļūt uz pestīšanas ceļa, izsacīdams vienu īsu teikumu, ja tas nebalstās viņa jūtās un ticībā. Tālākās rindas var noderēt skaidrojumam, kāpēc dažkārt tik ātri notika pievēršanās ticībai:

· Notikumu uzskaitījums Apustuļu darbos, tāpat kā vairums citās Rakstu vietās, nepieciešamības dēļ ir ļoti kompakts. Skaļi lasot dažas no runām Apustuļu darbos, interesanti atzīmēt lasīšanas ilgumu. Īstenībā runas noteikti bijušas garākas, ieskaitot to, kas nav ietverts Rakstos. Piemēram:

· Pāvila aizstāvības runu Jeruzālemē var izlasīt 4 minūtēs (Apustuļu darbu 22. nod.), Feliksa priekšā teikto runu – 4 minūtēs; apustuļa Pētera Vasaras svētku runa ilgst tikai 4 minūtes, Korneliusam teiktā – 3 minūtes, bet Kunga Jēzus runa pēc piecu tūkstošu paēdināšanas (Jāņa evaņģēlija 6. nodaļā) ilgst 6 minūtes; Kalna sprediķis – 18 minūtes. Pētera sprediķis (Apustuļu darbi 3:12-26) aizņem 2 minūtes, lasot skaļi, bet reālajā vidē notiekošais aizņēma daudz ilgāku laiku, jo, “tiem uz ļaudīm runājot, pienāca priesteri, svētnīcas sardzes priekšnieks un saduķēji (Ap. d. 4:1). Vairāk ļaudīm nākot, vajadzīgs arī vairāk laika, lai to norunātu visu priekšā.

· Fakts, ka lielāki laika sprīži sagatavošanai pirms kristībām nav pieminēti, nav pierādījums, ka tādu nav bijis. Tāpēc iebildums, ka nav notikušas pārrunas, šajā gadījumā ir ļoti abšaubāms.

· Brīnumainā dāvana saprast garu (domu) deva iespēju agrīnajiem sludinātājiem precīzi lasīt to cilvēku domas, kuriem tika adresēta sludināšana; tādējādi pilnīgi atkrita teoloģiskas intervijas nepieciešamība, kura mums tik nepieciešama.

· Ebreju masveida kristības Jeruzālemē kristietības sākuma periodā bija īpaša parādība. Nav liecību, ka kristības ar tādām metodēm vai tādos apmēros būtu notikušas arī vēlāk pirmajā gadsimtā. Ja kristības būtu turpinājušas notikt tādos apmēros, tad dažu gadu laikā visi Jeruzālemes iedzīvotāji būtu kļuvuši par kristiešiem. Tā kā viņi bija ebreji, viņiem bija lielas Vecās Derības zināšanas, kā arī Dieva ceļu izpratne. Pāvila vēstule ebrējiem ir ļoti dziļa un pamatīga, tāpat Pētera vēstule – arī adresēta jūdiem – tās abas veltītas lasītājiem, kas spēj saprast vēstuļu norādes uz Vecās Derības notikumiem. Ir gandrīz neticami, kā Pāvils salīdzina savu mācību kas attiecas uz Melchisedeku ar pienu, ne cietu barību, nožēlodams, ka nevar ar viņiem runāt sarežģītāk, to nepietiekamā garīgā brieduma dēļ (Vēstule ebrējiem 5:11,12). Tas norāda uz ebreju zināšanu līmeni, Pāvilam runājot ar viņiem. Pāvils pārmet, ka šis līmenis nav audzis kopš pēdējās tikšanās reizes. Jādomā, šīs vēstules sākotnēji tikušas rakstītas Jeruzālemes draudzei, no kuras daudzi tika kristīti agrīnajā Apustuļu darbos aprakstītajā laika posmā.

· Lasot 1. Vēstuli korintiešiem 1:17, ir jāsecina, ka Pāvils (un citi apustuļi?) rīkojās sadarbībā ar veselu pārliecinātu un sagatavotu instruktoru un kristītāju grupu, tāpēc viņam bija nepieciešams pavadīt relatīvi īsu laiku katrā atsevišķā vietā, kur viņš sludināja.

Jēzus vārds

Dieva Vārds ietver mācību par Viņu un Viņa ceļiem – Dieva tituli un Vārdi, kas personīgi attiecas uz Viņu, izsaka Viņa raksturu un nolūku. Jēzus Kristus vārds kalpo viņa mācības precīzākai apzīmēšanai. Kristībai tiek vilktas paralēles ar ticību Kristus vārdā (Jāņa evaņģēlijs 3:5,18,23). Vēstulē Galatiešiem (3:26,27) redzam, ka ticība Kristum ir nenovēršami saistīta ar kristību viņa vārdā: “Jūs jau visi ticēdami un Jēzu Kristu esat Dieva bērni. Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus vārdā, esat tērpušies Kristū”. Saikni starp ticību un kristību atrodam Apustuļu darbos (19:4; 10:42, 2:37,38); Lūkas evaņģēlijā (24:47). Apolls pazina Jāņa kristību, tas norāda, ka kristība nav tikai noteikta rituāla izpilde, tai nepieciešamas noteiktas mācības zināšanas (Apustuļu darbi 18:24,25).

“Filips...sludināja tiem Kristu (Apustuļu darbi 8:5); tas skan it kā viņš būtu teicis “ticiet Kristum”; par šo Kristus sludināšanu lasām Apustuļu darbos 8:12: “Kad tie ticēja Filipam, kas tiem sludināja evaņģēliju par Dieva valstību un Jēzus Kristus vārdu...tie likās kristīties, vīrieši un sievietes”. Tātad viņš tiem sludināja evaņģēliju par Kristus vārdu, kas ietvēra ne tikai vēstījumu par Kristu, bet arī visu, kas ar viņu sakarā, ieskaitot kristību viņa vārdā. Jāņa evaņģēlija 6. nodāļas 40. pantā lasām, ka Dieva griba ir: “...lai ikvienam, kas skata Dēlu un Viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība”. Tālāk Jēzus saka: “Ja kāds grib Viņa prātu darīt, tas sapratīs, vai mana mācība ir no Dieva, jeb es runāju pats no sevis” (Jāņa evaņģēlijs 7:17). Tādējādi saprast Kristus mācību nozīmē “skatīt Dēlu”. Vārdi no Atklāsmes grāmatas arī norāda, ka Jēzus vārds ir ciešā kopsakarā ar viņa mācību: “...manu mācību tu esi turējis un neaizliedzis manu vārdu” (Atklāsmes grāmata 3:8). Kristus attiecībā uz sevi iedvesmots citē Jesajas 42. nod. 4. p.: “Jūras salas cer jau uz viņa (Jēzus) norādījumiem”, “...tautas cerēs uz viņa vārdu” (Mateja ev. 12:21), viņš atkal lieto terminu “vārds” Labās vēsts nozīmē. Otrajā un trešajā Jāņa vēstulē ir norāde uz ceļojošiem sludinātājiem: “Tu darīsi labi, tos izvadīdams tā; kā tas ir cienīgi Dieva priekšā (3. Jāņa vēst. 6,7). Tas mūs noved atpakaļ pie Kristus pavēles doties visā pasaulē sludināt evaņģēliju. Redzam, ka sludināt Kristu un Viņa evaņģēliju ir viens un tas pats (Marka evaņģēlijs 16:15,16). “Būt Kristū” bībeliskā nozīmē ir “tapt kristītam”: “Jūs jau visi ticēdami uz Jēzu Kristu esat Dieva...visi, kas esat kristīti Kristus vārdā, esat tērpušies Kristū” (Vēst. galatiešiem 3:26,27). Šeit Pāvils izsakās, ka ticība Kristum, kā pašu par sevi saprotamu, ietver arī kristību kā ticības izpausmes formu. Tādēļ ticība Kristum izpaužas nepārtrauktā tieksmē viņu izprast, kam seko paklausība Kristum, un nevis tikai atzīšanās ar vārdiem: “Es ticu Kristum”. Arī Jāņa evaņģēlija 6. nod. 35. pants dod tam apstiprinājumu: “...Kas pie Manis nāk, tam nesalks un, kas Man tic, tam neslāps ne mūžam” – tātad šeit ticība Kristum rādīta vienlīdzīga ar nākšanu pie viņa – ticība parādās pā process.

Kristus sludināšana ietver sevī vairākas mācības pamatnostādnes. Lūkas evaņģēlijā 9. nod. 11. p. Kristus sludina Dieva Valstības evaņģēliju (salīdzināt ar Mateja ev. 4:23), kamēr paralēlā stāstījumā Marka evaņģēlija 6:34 lasām, ka Viņš tiem mācīja “daudz”. Tātad evaņģēlijs vispār ietver sevī ļoti daudz ko, nevis tikai īsos vārdos konstatējamus faktus par Kristu. Sludināšana un mācīšana bieži tiek aprakstīta kā viens un tas pats: “Pasludinājuši evaņģēliju šinī pilsētā un ieguvuši labu pulku mācekļu...” (Apustuļu darbi 14:21). Ja evaņģēlija mācība sastāvētu no dažiem ātri pasakāmiem konstatējumiem, tad nebūtu nepieciešams sludināšanas un mācīšanas darbs. Pāvila sludināšana Berojā noveda pie tā, ka cilvēki ik dienas rūpīgi izskatīja Rakstus (varbūt lietodami Vecās Derības kopijas no sinagogām?), gribēdami pārbaudīt to, ko Pāvils tiem mācīja (Apustuļu darbi 17:11). Tātad Pāvila sludinātais evaņģēlijs bija caurcaurēm Vecās Derības pamatots, un šie cilvēki ticēja Pāvila teiktajam, pārliecinājušies par to savās Bībeles studijās. “Daudzi no viņiem kļuva ticīgi” (Apustuļu darbi 17:12). Nav jābrīnās, ka izskaidrošana mūsdienās paņem ilgāku laiku nekā pirmajā gadsimtā, jo nākas sastapties ar cilvēkiem kam ir ļoti mazas Bībeles zināšanas un kuri ik dienas nemeklē tajā atbildes uz diskutējamiem jautājumiem. “Ikviens kas tic, ka Jēzus ir Kristus, ir no Dieva dzimis...” (1. Jāņa vēstule 5:1) – tas teikts par ticīgajiem, kuri nonākuši pie ticības, kad tā tiem tikusi sludināta... “viņš mūs ir dzemdinājis ar patiesības vārdu...” (Jēkaba vēstule 1:18), “...Bet tas ir vārds, kas jums ir tapis...sludināts” (1.Pētera vēstule 1:23,25). Visu rezumējot, jāsaka, ka ticība Kristum kā Dieva Dēlam ir fakta apliecinājums, ka esam sapratuši Dieva Vārdā ietverto evaņģēliju.

Valstības Kungs

Dažās Bībeles nodaļās vārds “Kristus” lietots kā sinonīms Kristus valstībai, un šai sakarā ticība Kristum iegūst īpašu jēgu. Farizejiem tika sacīts, ka nevajag iet un meklēt mesiju, jo Viņš jau atrodas to vidū, norādot, ka valstība ir Jēzus pats – “jo redziet, Dieva valstība ir jūsu vidū” (Lūkas evaņģēlijs 17:21). Jāņa sludināšana, ka Dieva valstība ir tuvu, vēstīja par Dieva valstību Kristus personā. Akmens, kas satrieca ķēniņa Nebukadnēcara sapnī redzēto tēlu, ir Dieva valstība (Daniēla 2:44). Šī valsts “satrieks un iznīcinās citas valstis”; tas norāda, ka Dievs valstība tās tiešām satrieks un pēc tam ieņems to vietu. Par to pašu vēsta līdzība Ecēchiela grāmatā par ciedru koka atvasi: “Es...to dēstīšu augstā...kalnā...lai tas top par krāšņu ciedru koku, zem kura atradīs patvērumu” (Ecēchiela 17:22,23). Vards “atvase” attiecas uz Kristu, jo Jesajas grāmatā 53. nod. 2. pantā ir teikts: “kā atvase un kā saknes atzarojums izkaltušā zemē”. Varam uztvert sakarību ar minētajām līdzībām Kristus pašā dotajā līdzībā par Dieva valstību kā par sinepju graudiņu, no kura izaug varens koks, kura zaros putni vij ligzdas. Jēzus teiktajās līdzībās viņš sevi saskatīja kā dzīvo Dieva valstības vārdu. Tādēļ “ticēt Kristum” un ticēt Dieva valstības evaņģēlijam ir viens un tas pats.

Kas ir Evaņģēlijs?

Tagad nonākam pie tā, ko pirmā gadsimta ticīgie uzskatīja par svarīgu mācības pamatnostādni. Jaunās Derības sarakstīšanas laikos bija mācības pamati, kuri apmēram līdzinās mūsu “ticības apliecinājumam”. Jāņem vērā, ka toreiz vēl pasaulē dzīvoja brāļi ar pareģu spējām, kuri iedvesmas pārņemti varēja pareģot atklāsmes no Dieva. Ir iemesls ticēt, ka ar laiku daži no šiem Dieva iedvesmotajiem pareģojumiem pievienojās pamatmācības saturam.

Mācības pamatsaturs.

Pāvils varēja sacīt par romiešu draudzes locekļiem: “...no sirds esat kļuvuši paklausīgi tai mācībai, kurā esat mācīti” (Vēstule romiešiem 6:17); domādams mācību pirms to kristībām. Šeit tiek runāts par plaši izplatītu mācību pēc noteikta veida, parauga. Tātad Pāvils norāda, ka, lai tiktu kristīti, ir nepieciešams apgūt mācību. Daži “izrādīdami ārēju svētbijību bet tās spēku noliegdami”, (2. Vēstule Timotejam 3:5) paļaujas uz savām ticības doktrīnas pamatzināšanām un tai pat laikā neatzīst Patiesības spēku savā ikdienas dzīvē. Pāvilam bija jāatgādina Vēstulē galatiešiem “...jūs, kuru acu priekšā ir tēlots Jēzus Kristus, krustā sistais...” (Vēstule galatiešiem 3:1). Šajā vietā grieķu vārds “tēlots” nozīmē “izteikts rakstiskiem vārdiem”, kas norāda, ka galatieši tika saņēmuši mācības saturu rakstiskā formā.

Mācību par augšāmcelšanos Pāvils definē ar vārdiem: “...es jums vispirms esmu mācījis, ko es pats saņēmu, ka Kristus ir miris...” (1. Vēstule korintiešiem 15:3), norādīdams, kādā veidā viņš saņēmis atklāsmi no Dieva un pavēstījis to kā doktrīnu, kas jāpieņem par pamatu. Šajā sakarā ļoti atbilstoši iederas vārdi no 2. Pētera vēstules 2. nod. 21., 22. pantiem: “...labāki viņiem būtu bijis, kad tie nebūtu atzinuši taisnības ceļu, nekā pie atziņas nākušiem nogriezties no viņiem uzticētā svētā baušļa. Bet...cūka mazgājusies atkal vārtās dubļos”. No iepriekš teiktā redzams, ka pirms kristībam viņiem tiek “uzticēts taisnības ceļš” un “svētais bauslis”. Daudzās nodaļās runāts par evaņģēlija mācības saņemšanu (Vēstulē galatiešiem 1:9,12; Vēstulē filipiešiem 4:9; Vēst. kolosiešiem 2:6; 1. Vēst. tesaloniķiešiem 1:6; 2:13; 4:1). Un šeit rodams apstiprinājums tam, ka evaņģēlijs ir īpašs mācības pamats, kas sastāv no noteiktiem norādījumiem, kurus vispirms saņēma apustuļi, un ko tie tad sludināja tālāk.

Ticība.

Jēkabs runā par “...ticību, kas svētiem reiz uzticēta” (Jēkaba vēstule 3). Vārds “ticība” lietots paralēli jēdzienam “pamatdoktrīna”, ko svētie bija apguvuši pirms savas kristības. Pāvila aicinājums: “Turēsimies nešaubīgi pie cerības apliecības” (Vēstule ebrējiem 10:23), var būt attiecināts uz viņu pirms kristībām publiski izsacīto ticības apliecinājumu. Uzturēt “sludināšanu, kas atbilst mācībai” (Vēstule Titam 1:9) pamatā nozīmē ievērot šo no sākuma izsacīto “ticības apliecinājumu”. Vārdi “kopīgā ticība” (Vēstule Titam 1:4) norāda, ka visiem ticīgajiem bija viena pamatmācība, bija tikai “viena ticība” (Vēst. efeziešiem 4:5). Vārdi “Kristus” un “ticība” ir saistīti viens ar otru Apustuļu darbos 3:16. Kristus vārds ir cits nosaukums tai pašai mācībai, kas ietverta “ticībā”. Tas attiecas gan uz praktisko dzīvi Kristū (1. Vēst. Timotejam 6:10), gan uz pamatmācību (1. Vēst. Timotejam 4:1). Pāvils tika brīdinājis, ka daži “nomaldīsies no ticības”. Ja sakām, ka “ticību” nav iespējams definēt, tad esam ceļā uz nomaldīšanos.

Praktiski jautājumi.

Tie sastāda daļu no mācības. Ticība Kristum ietver pārliecību par “taisnību un atturību un nākamo tiesu” (Apustuļu darbi 24:24,25). Pāvils runā par norādījumiem lauzt maizi, pieminot Kristus nāvi, kā arī par mācību par augšāmcelšanos: “no tā Kunga es esmu saņēmis, ko arī jums mācīju” (1. Vēstule korintiešiem 11:23). Liekas, ka Pāvilam bija zināmi praktiski norādījumi, kurus viņš vēlāk papildināja, runādams par sieviešu vietu draudzē, piemēram: “ – es gribu, lai jūs ņemtu vērā, ka...sievas galva ir vīrs...” (1. Vēstule korintiešiem 11:2,3). Šo lietu izskaidrošanai ir jānotiek pirms kristības, tās bija dažas no mācības pamatsastāvdaļām, kuras bija nepieciešamas 1. gadsimtā. “Mēs aizrādām jums, brāļi, Kunga Jēzus Kristus vārdā: atraujaties no katra brāļa, kas nekārtīgi dzīvo, neievērodams mācības...stāviet stipri, turēdami tās mācības, kuras esat smēlušies gan no mūsu runām, gan no mūsu vēstules” (2. Vēst. tesaloniķiešiem 3:6; 2:15). Teiktais parāda šīs mācības nepieciešamību dzīvē, nepieciešamību novērsties no tādiem, kas to nepieņam; “lai viņš būtu spējīgs...atspēkot tos, kas runā pretim” (Vēst. Titam 1:9).

Mēs zinām, ka agrīnajās eklezijās darbojās “viltus pravieši”, kuri apgalvoja, ka ir saņēmuši atklāsmes no Dieva un prasīja to pievienošanu mācībai. Pāvils tādēļ norāda, ka ir tikai viena patiesi iedvesmota uzticama mācība (Vēstule Titam 1:9; 3:8; 2. Vēst. Timotejam 2:11; 1. Vēst. Timotejam 4:9). Un tikai tā ir vērta, lai to pieņemtu: “Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva, jo daudz viltus pravieši ir izgājuši pasaulē” (1. Jāņa vēstule 4:1).

Specifiskas detaļas.

Tālāk seko daži skaidri piemēri, no kuriem redzams, ka pirms kristības rituāla izdarīšanas bija nepieciešams zināt evaņģēlija pamatmācības, ka nepietika tikai atzīties “ticībā Kristum”:

· “Tai dienā, kad Dievs caur Jēzu Kristu spriedīs tiesu par to, kas cilvēkos apslēpts, pēc mana evaņģēlija” (Vēstule romiešiem 2:16). Doktrīnu par atbildību Kristus soģa krēsla priekšā var uzskatīt par “pirmo principu” – (skatīt arī Apustuļu darbi 24:25; Vēstule ebrējiem 6:1,2).

· Turēšanos pie noteikuma par apgraizīšanu kā glābšanas nepieciešamību Pāvils nosaucis par “citu evaņģēliju” (Vēstule galatiešiem 1:6). Tādēļ pie patiesas evaņģēlija izpratnes pieder mūsu apzināšanās, ka mums nav stingri jāievēro viss Mozus likumā prasītais, arī, piemēram, par sabatu.

· “Labā Vēsts par valstību” – vēsta ne tikai par Kristu, bet arī par viņa nākamo valstību (Jesajas 52:7; Vēstule romiešiem 10:15), un šajā nozīmē evaņģēlija sludinātājs runā par nākotni, kad Ciānai tiks teikts: “Tavs Dievs ir ķēniņš!” Un tas būs Dieva valstībā.

· Visiem sludinātājiem kolektīvi tika doti norādījumi palikt Kristus mācībā, neaiziet no tās (2. Jāņa vēstule 7-10), un šī evaņģēlija mācība ietvēra daudzas lietas. Tātad atkal, nepietiek tikai vienkārši pateikt, ka ticam Kristum.

· Dieva valstības apsolījums ir vitāli svarīga evaņģēlija sastāvdaļa, caur šiem solījumiem evaņģēlijs ir ticis sludināts Abrahāmam un Izraēlam (Vēstule galatiešiem 3:8; Vēstule ebrējiem 4:2). Tā Pāvils Dieva dotos apsolījumus Dāvidam uzskata par “pestīšanas vārdu”, un viņš tos sludināja tālāk (Apustuļu darbi 13:23,26). Tāpēc tie ir pestīšanas vēsts svarīga sastāvdaļa. “Mēs jums sludinām, ka Dievs...piepildījis solījumu ko Viņš tēviem devis” (Apustuļu darbi 13:32). Līdzīgi teikts Vēstulē romiešiem 1:1-4: “...sludināt Dieva evaņģēliju par viņa dēlu Jēzu Kristu,...kas pēc miesas cēlies no Dāvida”.

· Lai šos solījumus izprastu, nepieciešamas zināmas izraēla tautas vēstures zināšanas. Pāvils, sludinādams Antiochijas draudzē (Apustuļu darbi 13. nod.), galvenās līnijās iezīmē izraēla tautas vēsturi un uzsver, kā senie apsolījumi piepildījušies Jēzū Kristū. Pāvils brīdina arī par tiesu un spriedumu, ja netiks izpildīts tas, par ko viņš sludināja (Apustuļu darbi 13:40,41).

Secinājumi.

Iepriekšminētā svarīgums nav pārvērtējams. “Esi nomodā par sevi pašu un par mācību, turies pie tā; jo darīdams to, tu izglābsi ir pats sevi, ir tos, kas klausās tevi” (1. Vēst. Timotejam 4:13-16). Šīs grāmatas l. papildinājiemā uzskaitītās svarīgās doktrīnas, autora skatījumā, summē tās Bībeles nodaļas, kurās runāts par “ticībai”, “tradīcijām” svarīgām lietām. Cerams, ka šī studija parāda noteiktas mācības pamatnostādnes nepieciešamību, kuru mēs pieņemsim un kurai izrādīsim piekrišanu. Un šīs mācības pamatnostādnes jautājumus mums ir jāietver kristības kandidātiem veltītos mācības kursos. Ir tikai taisnīgi, ja diskusijās pārbaudām viņu uzskatus, pirms to iegremdēšanas ūdenī, lai tos kristītu, tādējādi uzzinot, ko tie ir mācījušies. Bieži ticīgie tiek iedvesmoti “grūtos laikos turēties pie ticības”. “Dieva liktais pamats ir nešaubīgs”. Dieva apsolījumu brīnišķīgajai pilnībai un mūsu zināšanām par pirmajiem pamatprincipiem vajadzētu mums dot pietiekamu iedvesmu. Tikai sludinādami tālāk un nepārtraukti izzinādami šīs lietas, varēsim teikt tāpat kā Pāvils teica savā vientulības un tumsas stundā: “Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis”, “...es zinu, kam es esmu paļāvies, un esmu pārliecināts, ka viņš ir spējīgs pasargāt man uzticēto mantu (mūsu dzīvi, mūs visus) līdz viņai dienai” (2. Vēstule Timotejam 4:7; 1:12).

Papildinājums: Mūsu Kunga Jēzus apliecināšana.

“...Ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts” (Vēst. romiešiem 10:9).

Jāatzīmē sekojoši punkti:

· Esam jau minējuši daudzus piemērus, kur par Kungu Jēzu runāts kā par sinonīmu vienotai mācībai “par Dieva Valstību un Jēzu Kristu”, ietverot šajā mācībā kristību (Apustuļu darbi 8:5,12). Ticības apliecinājums, par ko runāja Pāvils, varēja būt pirms kristības dots. Tas sasaucas ar Marka evaņģēlijā teikto: “Kas tic un top kristīts, tas taps svēts...” (augšāmcelsies no mirušiem tāpat kā Jēzus. Marka ev. 16:16).

· Lai izprastu Kristus augšāmcelšanos, ir jāzina, ko Bībele māca par elli un par cilvēka dabu.

· Vēstules romiešiem 10. nod. 8., 9. panti sasaucas ar sekojošo: “Jo ikviens, kas piesauc tā Kunga vārdu, tiks izglābts”. Kad apustulis Pāvils tika kristīts, viņam bija jāpiesauc Jēzus vārdu (Apustuļu darbi 22:16). Tikai pieņemot kristību varam ieiet Kunga Jēzus Kristus Vārdā, apliecināt to (Mateja ev. 28:19).

· Kristības nozīme ir ļoti uzsvērta Vēstulē romiešiem 6. nod., tādēļ nav iespējams pieļaut, ka vēlāk. 10. nodaļā Pāvils būtu mācījis, ka tā nav nepieciešams pestīšanas priekšnoteikums.

· Vēstulē romiešiem 10. nod. 9. pantā, bet pirms tam arī 6.-8. pantos lasām: “Nesaki savā sirdī: kas uzkāpis debesīs? Nedz arī: kas nokāps bezdibenī? Tuvu pie tevis ir tas vārds, tavā mutē un tavā sirdī, – proti ticības vārds, ko mēs sludinām”. Sekojoši, “ticības vārds” ir vārdiskais ticības apliecinājums un nozīmē paralēli “apliecināt Kungu Jēzu”. Esam redzējuši, kā vārdā “ticība” ir iekļauta visa evaņģēlija mācība. Pāvils citē 5. Mozus grāmatas 30. nod. 11.-14. pantus: “...šis bauslis, ko es tev šodien pavēlu turēt...neatrodas debesīs...tas nav arī viņpus jūras...tas vārds ir ļoti tuvu pie tevis”. Liekas, ka Pāvils interpretē šo “bausli, vārdu” kā pašu Kristu. Tāpat kā izraēlieši tika svētīti, ja viņi turēja vārdu, arī jaunais, pieņemtais izraēls tiks glābts, ja ticēs Kristum. Kristus apliecināšana mutiski nozīmē, ka piekrītam mācībai par Viņu. Sekojošie divi citāti atbilst viens otram: “Ja vien tu klausīsi tā Kunga, sava Dieva balsij” (5. Mozus grām. 30:10); “...ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu” (Vēst. romiešiem 10:9). Vārdi “apliecināt Jēzu par Kungu” ietver Dieva Vārda pamatmācību kopumā.



Mājas lapa	*Atkāpe 31: Nepieciešamo zināšanu līmenis līdz kristībai*

Bībeles Pamati	*Atkāpe 31: Nepieciešamo zināšanu līmenis līdz kristībai.* Daudzi lasītāji minēs “evaņģēlisko” baznīcu uzskatus, ka, lai gūtu pestīšanu, nav nepieciešams izprast doktrīnas, pietiek tikai vārdos atzīt: “Es ticu ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls”. No virspuses tas skan ļoti jauki, jo šeit atspoguļojas mūsu laikmetam raksturīgas idejas par “mīlestību” un “iecietību”. Šinī nodaļā aplūkosim, kāpēc doktrīna, ticības pamatnostādne, ir tik svarīga. Kāpec tik ātri? Nav šaubu, ka, ātri izlasot Apustuļu darbus, rodas iespaids, ka daudzas kristības tika izdarītas ar ļoti nelielu iepriekšēju instrukciju par evaņģēlija pamatmācībām, kā arī ar ļoti īsu atzīšanos ticībā Kristum kā Dieva Dēlam. Pateikt tikai šos trīs vārdus “Es ticu Kristum”, acīm redzami, ir nepietiekami, lai cerētu gūt pestīšanu. Pat citu reliģisku kustību pārstāvju vairākums piekritīs, ka cilvēks nevar nokļūt uz pestīšanas ceļa, izsacīdams vienu īsu teikumu, ja tas nebalstās viņa jūtās un ticībā. Tālākās rindas var noderēt skaidrojumam, kāpēc dažkārt tik ātri notika pievēršanās ticībai: · Notikumu uzskaitījums Apustuļu darbos, tāpat kā vairums citās Rakstu vietās, nepieciešamības dēļ ir ļoti kompakts. Skaļi lasot dažas no runām Apustuļu darbos, interesanti atzīmēt lasīšanas ilgumu. Īstenībā runas noteikti bijušas garākas, ieskaitot to, kas nav ietverts Rakstos. Piemēram: · Pāvila aizstāvības runu Jeruzālemē var izlasīt 4 minūtēs (Apustuļu darbu 22. nod.), Feliksa priekšā teikto runu – 4 minūtēs; apustuļa Pētera Vasaras svētku runa ilgst tikai 4 minūtes, Korneliusam teiktā – 3 minūtes, bet Kunga Jēzus runa pēc piecu tūkstošu paēdināšanas (Jāņa evaņģēlija 6. nodaļā) ilgst 6 minūtes; Kalna sprediķis – 18 minūtes. Pētera sprediķis (Apustuļu darbi 3:12-26) aizņem 2 minūtes, lasot skaļi, bet reālajā vidē notiekošais aizņēma daudz ilgāku laiku, jo, “tiem uz ļaudīm runājot, pienāca priesteri, svētnīcas sardzes priekšnieks un saduķēji (Ap. d. 4:1). Vairāk ļaudīm nākot, vajadzīgs arī vairāk laika, lai to norunātu visu priekšā. · Fakts, ka lielāki laika sprīži sagatavošanai pirms kristībām nav pieminēti, nav pierādījums, ka tādu nav bijis. Tāpēc iebildums, ka nav notikušas pārrunas, šajā gadījumā ir ļoti abšaubāms. · Brīnumainā dāvana saprast garu (domu) deva iespēju agrīnajiem sludinātājiem precīzi lasīt to cilvēku domas, kuriem tika adresēta sludināšana; tādējādi pilnīgi atkrita teoloģiskas intervijas nepieciešamība, kura mums tik nepieciešama. · Ebreju masveida kristības Jeruzālemē kristietības sākuma periodā bija īpaša parādība. Nav liecību, ka kristības ar tādām metodēm vai tādos apmēros būtu notikušas arī vēlāk pirmajā gadsimtā. Ja kristības būtu turpinājušas notikt tādos apmēros, tad dažu gadu laikā visi Jeruzālemes iedzīvotāji būtu kļuvuši par kristiešiem. Tā kā viņi bija ebreji, viņiem bija lielas Vecās Derības zināšanas, kā arī Dieva ceļu izpratne. Pāvila vēstule ebrējiem ir ļoti dziļa un pamatīga, tāpat Pētera vēstule – arī adresēta jūdiem – tās abas veltītas lasītājiem, kas spēj saprast vēstuļu norādes uz Vecās Derības notikumiem. Ir gandrīz neticami, kā Pāvils salīdzina savu mācību kas attiecas uz Melchisedeku ar pienu, ne cietu barību, nožēlodams, ka nevar ar viņiem runāt sarežģītāk, to nepietiekamā garīgā brieduma dēļ (Vēstule ebrējiem 5:11,12). Tas norāda uz ebreju zināšanu līmeni, Pāvilam runājot ar viņiem. Pāvils pārmet, ka šis līmenis nav audzis kopš pēdējās tikšanās reizes. Jādomā, šīs vēstules sākotnēji tikušas rakstītas Jeruzālemes draudzei, no kuras daudzi tika kristīti agrīnajā Apustuļu darbos aprakstītajā laika posmā. · Lasot 1. Vēstuli korintiešiem 1:17, ir jāsecina, ka Pāvils (un citi apustuļi?) rīkojās sadarbībā ar veselu pārliecinātu un sagatavotu instruktoru un kristītāju grupu, tāpēc viņam bija nepieciešams pavadīt relatīvi īsu laiku katrā atsevišķā vietā, kur viņš sludināja. Jēzus vārds Dieva Vārds ietver mācību par Viņu un Viņa ceļiem – Dieva tituli un Vārdi, kas personīgi attiecas uz Viņu, izsaka Viņa raksturu un nolūku. Jēzus Kristus vārds kalpo viņa mācības precīzākai apzīmēšanai. Kristībai tiek vilktas paralēles ar ticību Kristus vārdā (Jāņa evaņģēlijs 3:5,18,23). Vēstulē Galatiešiem (3:26,27) redzam, ka ticība Kristum ir nenovēršami saistīta ar kristību viņa vārdā: “Jūs jau visi ticēdami un Jēzu Kristu esat Dieva bērni. Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus vārdā, esat tērpušies Kristū”. Saikni starp ticību un kristību atrodam Apustuļu darbos (19:4; 10:42, 2:37,38); Lūkas evaņģēlijā (24:47). Apolls pazina Jāņa kristību, tas norāda, ka kristība nav tikai noteikta rituāla izpilde, tai nepieciešamas noteiktas mācības zināšanas (Apustuļu darbi 18:24,25). “Filips...sludināja tiem *Kristu* (Apustuļu darbi 8:5); tas skan it kā viņš būtu teicis “ticiet Kristum”; par šo *Kristus* sludināšanu lasām Apustuļu darbos 8:12: “Kad tie ticēja Filipam, kas tiem sludināja evaņģēliju par Dieva valstību un Jēzus Kristus vārdu...tie likās kristīties, vīrieši un sievietes”. Tātad viņš tiem sludināja *evaņģēliju* par Kristus vārdu, kas ietvēra ne tikai vēstījumu par Kristu, bet arī visu, kas ar viņu sakarā, ieskaitot kristību viņa vārdā. Jāņa evaņģēlija 6. nodāļas 40. pantā lasām, ka Dieva griba ir: “...lai ikvienam, kas skata Dēlu un Viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība”. Tālāk Jēzus saka: “Ja kāds grib Viņa prātu darīt, tas sapratīs, vai mana mācība ir no Dieva, jeb es runāju pats no sevis” (Jāņa evaņģēlijs 7:17). Tādējādi saprast Kristus mācību nozīmē “skatīt Dēlu”. Vārdi no Atklāsmes grāmatas arī norāda, ka Jēzus vārds ir ciešā kopsakarā ar viņa mācību: “...manu mācību tu esi turējis un neaizliedzis manu vārdu” (Atklāsmes grāmata 3:8). Kristus attiecībā uz sevi iedvesmots citē Jesajas 42. nod. 4. p.: “Jūras salas cer jau uz viņa (Jēzus) norādījumiem”, “...tautas cerēs uz viņa vārdu” (Mateja ev. 12:21), viņš atkal lieto terminu “vārds” Labās vēsts nozīmē. Otrajā un trešajā Jāņa vēstulē ir norāde uz ceļojošiem sludinātājiem: “Tu darīsi labi, tos izvadīdams tā; kā tas ir cienīgi Dieva priekšā (3. Jāņa vēst. 6,7). Tas mūs noved atpakaļ pie Kristus pavēles doties visā pasaulē sludināt evaņģēliju. Redzam, ka sludināt Kristu un Viņa evaņģēliju ir viens un tas pats (Marka evaņģēlijs 16:15,16). “Būt Kristū” bībeliskā nozīmē ir “tapt kristītam”: “Jūs jau visi ticēdami uz Jēzu Kristu esat Dieva...visi, kas esat kristīti Kristus vārdā, esat tērpušies Kristū” (Vēst. galatiešiem 3:26,27). Šeit Pāvils izsakās, ka ticība Kristum, kā pašu par sevi saprotamu, ietver arī kristību kā ticības izpausmes formu. Tādēļ ticība Kristum izpaužas nepārtrauktā tieksmē viņu izprast, kam seko paklausība Kristum, un nevis tikai atzīšanās ar vārdiem: “Es ticu Kristum”. Arī Jāņa evaņģēlija 6. nod. 35. pants dod tam apstiprinājumu: “...Kas pie Manis nāk, tam nesalks un, kas Man tic, tam neslāps ne mūžam” – tātad šeit ticība Kristum rādīta vienlīdzīga ar *nākšanu* pie viņa – ticība parādās pā process. Kristus sludināšana ietver sevī vairākas mācības pamatnostādnes. Lūkas evaņģēlijā 9. nod. 11. p. Kristus sludina Dieva Valstības evaņģēliju (salīdzināt ar Mateja ev. 4:23), kamēr paralēlā stāstījumā Marka evaņģēlija 6:34 lasām, ka Viņš tiem mācīja “daudz”. Tātad evaņģēlijs vispār ietver sevī ļoti daudz ko, nevis tikai īsos vārdos konstatējamus faktus par Kristu. Sludināšana un mācīšana bieži tiek aprakstīta kā viens un tas pats: “Pasludinājuši evaņģēliju šinī pilsētā un ieguvuši labu pulku mācekļu...” (Apustuļu darbi 14:21). Ja evaņģēlija mācība sastāvētu no dažiem ātri pasakāmiem konstatējumiem, tad nebūtu nepieciešams sludināšanas un mācīšanas darbs. Pāvila sludināšana Berojā noveda pie tā, ka cilvēki ik dienas rūpīgi izskatīja Rakstus (varbūt lietodami Vecās Derības kopijas no sinagogām?), gribēdami pārbaudīt to, ko Pāvils tiem mācīja (Apustuļu darbi 17:11). Tātad Pāvila sludinātais evaņģēlijs bija caurcaurēm Vecās Derības pamatots, un šie cilvēki ticēja Pāvila teiktajam, pārliecinājušies par to savās Bībeles studijās. “Daudzi no viņiem kļuva ticīgi” (Apustuļu darbi 17:12). Nav jābrīnās, ka izskaidrošana mūsdienās paņem ilgāku laiku nekā pirmajā gadsimtā, jo nākas sastapties ar cilvēkiem kam ir ļoti mazas Bībeles zināšanas un kuri ik dienas nemeklē tajā atbildes uz diskutējamiem jautājumiem. “Ikviens kas tic, ka Jēzus ir Kristus, ir no Dieva dzimis...” (1. Jāņa vēstule 5:1) – tas teikts par ticīgajiem, kuri nonākuši pie ticības, kad tā tiem tikusi sludināta... “viņš mūs ir dzemdinājis ar patiesības vārdu...” (Jēkaba vēstule 1:18), “...Bet tas ir vārds, kas jums ir tapis...sludināts” (1.Pētera vēstule 1:23,25). Visu rezumējot, jāsaka, ka ticība Kristum kā Dieva Dēlam ir fakta apliecinājums, ka esam sapratuši Dieva Vārdā ietverto evaņģēliju. Valstības Kungs Dažās Bībeles nodaļās vārds “Kristus” lietots kā sinonīms Kristus valstībai, un šai sakarā ticība Kristum iegūst īpašu jēgu. Farizejiem tika sacīts, ka nevajag iet un meklēt mesiju, jo Viņš jau atrodas to vidū, norādot, ka valstība ir Jēzus pats – “jo redziet, Dieva valstība ir jūsu vidū” (Lūkas evaņģēlijs 17:21). Jāņa sludināšana, ka Dieva valstība ir tuvu, vēstīja par Dieva valstību Kristus personā. Akmens, kas satrieca ķēniņa Nebukadnēcara sapnī redzēto tēlu, ir Dieva valstība (Daniēla 2:44). Šī valsts “satrieks un iznīcinās citas valstis”; tas norāda, ka Dievs valstība tās tiešām satrieks un pēc tam ieņems to vietu. Par to pašu vēsta līdzība Ecēchiela grāmatā par ciedru koka atvasi: “Es...to dēstīšu augstā...kalnā...lai tas top par krāšņu ciedru koku, zem kura atradīs patvērumu” (Ecēchiela 17:22,23). Vards “atvase” attiecas uz Kristu, jo Jesajas grāmatā 53. nod. 2. pantā ir teikts: “kā atvase un kā saknes atzarojums izkaltušā zemē”. Varam uztvert sakarību ar minētajām līdzībām Kristus pašā dotajā līdzībā par Dieva valstību kā par sinepju graudiņu, no kura izaug varens koks, kura zaros putni vij ligzdas. Jēzus teiktajās līdzībās viņš sevi saskatīja kā dzīvo Dieva valstības vārdu. Tādēļ “ticēt Kristum” un ticēt Dieva valstības evaņģēlijam ir viens un tas pats. Kas ir Evaņģēlijs? Tagad nonākam pie tā, ko pirmā gadsimta ticīgie uzskatīja par svarīgu mācības pamatnostādni. Jaunās Derības sarakstīšanas laikos bija mācības pamati, kuri apmēram līdzinās mūsu “ticības apliecinājumam”. Jāņem vērā, ka toreiz vēl pasaulē dzīvoja brāļi ar pareģu spējām, kuri iedvesmas pārņemti varēja pareģot atklāsmes no Dieva. Ir iemesls ticēt, ka ar laiku daži no šiem Dieva iedvesmotajiem pareģojumiem pievienojās pamatmācības saturam. Mācības pamatsaturs. Pāvils varēja sacīt par romiešu draudzes locekļiem: “...no sirds esat kļuvuši paklausīgi tai mācībai, kurā esat mācīti” (Vēstule romiešiem 6:17); domādams mācību pirms to kristībām. Šeit tiek runāts par plaši izplatītu mācību pēc noteikta veida, parauga. Tātad Pāvils norāda, ka, lai tiktu kristīti, ir nepieciešams apgūt mācību. Daži “izrādīdami ārēju svētbijību bet tās spēku noliegdami”, (2. Vēstule Timotejam 3:5) paļaujas uz savām ticības doktrīnas pamatzināšanām un tai pat laikā neatzīst Patiesības spēku savā ikdienas dzīvē. Pāvilam bija jāatgādina Vēstulē galatiešiem “...jūs, kuru acu priekšā ir tēlots Jēzus Kristus, krustā sistais...” (Vēstule galatiešiem 3:1). Šajā vietā grieķu vārds “tēlots” nozīmē “izteikts rakstiskiem vārdiem”, kas norāda, ka galatieši tika saņēmuši mācības saturu rakstiskā formā. Mācību par augšāmcelšanos Pāvils definē ar vārdiem: “...es jums vispirms esmu mācījis, ko es pats saņēmu, ka Kristus ir miris...” (1. Vēstule korintiešiem 15:3), norādīdams, kādā veidā viņš saņēmis atklāsmi no Dieva un pavēstījis to kā doktrīnu, kas jāpieņem par pamatu. Šajā sakarā ļoti atbilstoši iederas vārdi no 2. Pētera vēstules 2. nod. 21., 22. pantiem: “...labāki viņiem būtu bijis, kad tie nebūtu atzinuši taisnības ceļu, nekā pie atziņas nākušiem nogriezties no viņiem uzticētā svētā baušļa. Bet...cūka mazgājusies atkal vārtās dubļos”. No iepriekš teiktā redzams, ka pirms kristībam viņiem tiek “uzticēts taisnības ceļš” un “svētais bauslis”. Daudzās nodaļās runāts par evaņģēlija mācības saņemšanu (Vēstulē galatiešiem 1:9,12; Vēstulē filipiešiem 4:9; Vēst. kolosiešiem 2:6; 1. Vēst. tesaloniķiešiem 1:6; 2:13; 4:1). Un šeit rodams apstiprinājums tam, ka evaņģēlijs ir īpašs mācības pamats, kas sastāv no noteiktiem norādījumiem, kurus vispirms saņēma apustuļi, un ko tie tad sludināja tālāk. Ticība. Jēkabs runā par “...ticību, kas svētiem reiz uzticēta” (Jēkaba vēstule 3). Vārds “ticība” lietots paralēli jēdzienam “pamatdoktrīna”, ko svētie bija apguvuši pirms savas kristības. Pāvila aicinājums: “Turēsimies nešaubīgi pie cerības apliecības” (Vēstule ebrējiem 10:23), var būt attiecināts uz viņu pirms kristībām publiski izsacīto ticības apliecinājumu. Uzturēt “sludināšanu, kas atbilst mācībai” (Vēstule Titam 1:9) pamatā nozīmē ievērot šo no sākuma izsacīto “ticības apliecinājumu”. Vārdi “kopīgā ticība” (Vēstule Titam 1:4) norāda, ka visiem ticīgajiem bija viena pamatmācība, bija tikai “viena ticība” (Vēst. efeziešiem 4:5). Vārdi “Kristus” un “ticība” ir saistīti viens ar otru Apustuļu darbos 3:16. Kristus vārds ir cits nosaukums tai pašai mācībai, kas ietverta “ticībā”. Tas attiecas gan uz praktisko dzīvi Kristū (1. Vēst. Timotejam 6:10), gan uz pamatmācību (1. Vēst. Timotejam 4:1). Pāvils tika brīdinājis, ka daži “nomaldīsies no ticības”. Ja sakām, ka “ticību” nav iespējams definēt, tad esam ceļā uz nomaldīšanos. Praktiski jautājumi. Tie sastāda daļu no mācības. Ticība Kristum ietver pārliecību par “taisnību un atturību un nākamo tiesu” (Apustuļu darbi 24:24,25). Pāvils runā par norādījumiem lauzt maizi, pieminot Kristus nāvi, kā arī par mācību par augšāmcelšanos: “no tā Kunga es esmu saņēmis, ko arī jums mācīju” (1. Vēstule korintiešiem 11:23). Liekas, ka Pāvilam bija zināmi praktiski norādījumi, kurus viņš vēlāk papildināja, runādams par sieviešu vietu draudzē, piemēram: “ – es gribu, lai jūs ņemtu vērā, ka...sievas galva ir vīrs...” (1. Vēstule korintiešiem 11:2,3). Šo lietu izskaidrošanai ir jānotiek pirms kristības, tās bija dažas no mācības pamatsastāvdaļām, kuras bija nepieciešamas 1. gadsimtā. “Mēs aizrādām jums, brāļi, Kunga Jēzus Kristus vārdā: atraujaties no katra brāļa, kas nekārtīgi dzīvo, neievērodams mācības...stāviet stipri, turēdami tās mācības, kuras esat smēlušies gan no mūsu runām, gan no mūsu vēstules” (2. Vēst. tesaloniķiešiem 3:6; 2:15). Teiktais parāda šīs mācības nepieciešamību dzīvē, nepieciešamību novērsties no tādiem, kas to nepieņam; “lai viņš būtu spējīgs...atspēkot tos, kas runā pretim” (Vēst. Titam 1:9). Mēs zinām, ka agrīnajās eklezijās darbojās “viltus pravieši”, kuri apgalvoja, ka ir saņēmuši atklāsmes no Dieva un prasīja to pievienošanu mācībai. Pāvils tādēļ norāda, ka ir tikai viena patiesi iedvesmota uzticama mācība (Vēstule Titam 1:9; 3:8; 2. Vēst. Timotejam 2:11; 1. Vēst. Timotejam 4:9). Un tikai tā ir vērta, lai to pieņemtu: “Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva, jo daudz viltus pravieši ir izgājuši pasaulē” (1. Jāņa vēstule 4:1). Specifiskas detaļas. Tālāk seko daži skaidri piemēri, no kuriem redzams, ka pirms kristības rituāla izdarīšanas bija nepieciešams zināt evaņģēlija pamatmācības, ka nepietika tikai atzīties “ticībā Kristum”: · “Tai dienā, kad Dievs caur Jēzu Kristu spriedīs tiesu par to, kas cilvēkos apslēpts, pēc mana evaņģēlija” (Vēstule romiešiem 2:16). Doktrīnu par atbildību Kristus soģa krēsla priekšā var uzskatīt par “pirmo principu” – (skatīt arī Apustuļu darbi 24:25; Vēstule ebrējiem 6:1,2). · Turēšanos pie noteikuma par apgraizīšanu kā glābšanas nepieciešamību Pāvils nosaucis par “citu evaņģēliju” (Vēstule galatiešiem 1:6). Tādēļ pie patiesas evaņģēlija izpratnes pieder mūsu apzināšanās, ka mums nav stingri jāievēro viss Mozus likumā prasītais, arī, piemēram, par sabatu. · “Labā Vēsts par valstību” – vēsta ne tikai par Kristu, bet arī par viņa nākamo valstību (Jesajas 52:7; Vēstule romiešiem 10:15), un šajā nozīmē evaņģēlija sludinātājs runā par nākotni, kad Ciānai tiks teikts: “Tavs Dievs ir ķēniņš!” Un tas būs Dieva valstībā. · Visiem sludinātājiem kolektīvi tika doti norādījumi palikt Kristus mācībā, neaiziet no tās (2. Jāņa vēstule 7-10), un šī evaņģēlija mācība ietvēra daudzas lietas. Tātad atkal, nepietiek tikai vienkārši pateikt, ka ticam Kristum. · Dieva valstības apsolījums ir vitāli svarīga evaņģēlija sastāvdaļa, caur šiem solījumiem evaņģēlijs ir ticis sludināts Abrahāmam un Izraēlam (Vēstule galatiešiem 3:8; Vēstule ebrējiem 4:2). Tā Pāvils Dieva dotos apsolījumus Dāvidam uzskata par “pestīšanas vārdu”, un viņš tos sludināja tālāk (Apustuļu darbi 13:23,26). Tāpēc tie ir pestīšanas vēsts svarīga sastāvdaļa. “Mēs jums sludinām, ka Dievs...piepildījis solījumu ko Viņš tēviem devis” (Apustuļu darbi 13:32). Līdzīgi teikts Vēstulē romiešiem 1:1-4: “...sludināt Dieva evaņģēliju par viņa dēlu Jēzu Kristu,...kas pēc miesas cēlies no Dāvida”. · Lai šos solījumus izprastu, nepieciešamas zināmas izraēla tautas vēstures zināšanas. Pāvils, sludinādams Antiochijas draudzē (Apustuļu darbi 13. nod.), galvenās līnijās iezīmē izraēla tautas vēsturi un uzsver, kā senie apsolījumi piepildījušies Jēzū Kristū. Pāvils brīdina arī par tiesu un spriedumu, ja netiks izpildīts tas, par ko viņš sludināja (Apustuļu darbi 13:40,41). Secinājumi. Iepriekšminētā svarīgums nav pārvērtējams. “Esi nomodā par sevi pašu un par mācību, turies pie tā; jo darīdams to, tu izglābsi ir pats sevi, ir tos, kas klausās tevi” (1. Vēst. Timotejam 4:13-16). Šīs grāmatas l. papildinājiemā uzskaitītās svarīgās doktrīnas, autora skatījumā, summē tās Bībeles nodaļas, kurās runāts par “ticībai”, “tradīcijām” svarīgām lietām. Cerams, ka šī studija parāda noteiktas mācības pamatnostādnes nepieciešamību, kuru mēs pieņemsim un kurai izrādīsim piekrišanu. Un šīs mācības pamatnostādnes jautājumus mums ir jāietver kristības kandidātiem veltītos mācības kursos. Ir tikai taisnīgi, ja diskusijās pārbaudām viņu uzskatus, pirms to iegremdēšanas ūdenī, lai tos kristītu, tādējādi uzzinot, ko tie ir mācījušies. Bieži ticīgie tiek iedvesmoti “grūtos laikos turēties pie ticības”. “Dieva liktais pamats ir nešaubīgs”. Dieva apsolījumu brīnišķīgajai pilnībai un mūsu zināšanām par pirmajiem pamatprincipiem vajadzētu mums dot pietiekamu iedvesmu. Tikai sludinādami tālāk un nepārtraukti izzinādami šīs lietas, varēsim teikt tāpat kā Pāvils teica savā vientulības un tumsas stundā: “Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis”, “...es zinu, kam es esmu paļāvies, un esmu pārliecināts, ka viņš ir spējīgs pasargāt man uzticēto mantu (mūsu dzīvi, mūs visus) līdz viņai dienai” (2. Vēstule Timotejam 4:7; 1:12). Papildinājums: Mūsu Kunga Jēzus apliecināšana. “...Ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts” (Vēst. romiešiem 10:9). Jāatzīmē sekojoši punkti: · Esam jau minējuši daudzus piemērus, kur par Kungu Jēzu runāts kā par sinonīmu vienotai mācībai “par Dieva Valstību un Jēzu Kristu”, ietverot šajā mācībā kristību (Apustuļu darbi 8:5,12). Ticības apliecinājums, par ko runāja Pāvils, varēja būt pirms kristības dots. Tas sasaucas ar Marka evaņģēlijā teikto: “Kas tic un top kristīts, tas taps svēts...” (augšāmcelsies no mirušiem tāpat kā Jēzus. Marka ev. 16:16). · Lai izprastu Kristus augšāmcelšanos, ir jāzina, ko Bībele māca par elli un par cilvēka dabu. · Vēstules romiešiem 10. nod. 8., 9. panti sasaucas ar sekojošo: “Jo ikviens, kas piesauc tā Kunga vārdu, tiks izglābts”. Kad apustulis Pāvils tika kristīts, viņam bija jāpiesauc Jēzus vārdu (Apustuļu darbi 22:16). Tikai pieņemot kristību varam ieiet Kunga Jēzus Kristus Vārdā, apliecināt to (Mateja ev. 28:19). · Kristības nozīme ir ļoti uzsvērta Vēstulē romiešiem 6. nod., tādēļ nav iespējams pieļaut, ka vēlāk. 10. nodaļā Pāvils būtu mācījis, ka tā nav nepieciešams pestīšanas priekšnoteikums. · Vēstulē romiešiem 10. nod. 9. pantā, bet pirms tam arī 6.-8. pantos lasām: “Nesaki savā sirdī: kas uzkāpis debesīs? Nedz arī: kas nokāps bezdibenī? Tuvu pie tevis ir tas vārds, tavā mutē un tavā sirdī, – proti ticības vārds, ko mēs sludinām”. Sekojoši, “ticības vārds” ir vārdiskais ticības apliecinājums un nozīmē paralēli “apliecināt Kungu Jēzu”. Esam redzējuši, kā vārdā “ticība” ir iekļauta visa evaņģēlija mācība. Pāvils citē 5. Mozus grāmatas 30. nod. 11.-14. pantus: “...šis bauslis, ko es tev šodien pavēlu turēt...neatrodas debesīs...tas nav arī viņpus jūras...tas vārds ir ļoti tuvu pie tevis”. Liekas, ka Pāvils interpretē šo “bausli, vārdu” kā pašu Kristu. Tāpat kā izraēlieši tika svētīti, ja viņi turēja vārdu, arī jaunais, pieņemtais izraēls tiks glābts, ja ticēs Kristum. Kristus apliecināšana mutiski nozīmē, ka piekrītam mācībai par Viņu. Sekojošie divi citāti atbilst viens otram: “Ja vien tu klausīsi tā Kunga, sava Dieva balsij” (5. Mozus grām. 30:10); “...ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu” (Vēst. romiešiem 10:9). Vārdi “apliecināt Jēzu par Kungu” ietver Dieva Vārda pamatmācību kopumā.