Atkape 30: Otrreizeja kristiba

Atkāpe 30: Otrreizēja kristība

Daudzi cilvēki izrāda lielu atturību kristības pieņemšanā, jo tie bērnībā jau tikuši “kristīti”, apšļakstot ar ūdeni, vai arī tikuši kristīti ar pilnīgu iegremdēšanu citas konfesijas baznīcā. Tomēr, pirms kristības rituāla veikšanas, nepieciešama grēku nožēla un patiesa ticība evaņģēlijam (Ap. darbi 2:38; Marka ev. 16:15,16). Kristība tikai tad ir kristība, ja, pirms iegremdēšanas ūdenī, tiek izpildīti iepriekšminētie nosacījumi. Agrā bērnībā neviens nav spējīgs ne nožēlot grēkus, ne izprast evaņģēliju; jebkurā gadījumā, apšļakstīšana ar ūdeni nav kristība. Tāpat peldētāja atrašanās zem ūdens baseinā nekādi nav saistīta ar kristību, jo attiecīgā persona ar savu rīcību apzināti neatbild patiesajam evaņģēlijam. Tas pats attiecas uz cilvēkiem, kuri iegremdēti ūdenī, ticēdami nepatiesām doktrīnām; viņi nav kristīti.

Ir tikai “viena ticība”; t. i., viena ticības mācība, kura ietver patieso evaņģēliju un, sekojoši, ir tikai “viena kristība” – kristība, kas notiek, ja cilvēkam ir šī “viena ticība”. “Viena miesa (t. i. – viena patiesa baznīca) un viens Gars – jo vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti, viens Kungs, viena ticība, viena kristība; viens visu Dievs un Tēvs, kas pār visiem, ar visiem un iekš visiem” (Vēst. efeziešiem 4:4-6). Nav divu cerību, kā domā tie cilvēki, kas nepiešķir nozīmi tam, vai atmaksu saņemsim debesīs vai uz zemes. Ir tikai “viens Dievs” – tāpēc Jēzus nav Dievs. Ja kādreiz esam tikuši kristīti bez tādu jēdzienu kā “Dieva Valstība”, “Dieva un Jēzus daba”, utt. izpratnes, tad tāda “kristība” neskaitās.

Jānis Kristītājs iegremdēja cilvēkus ūdenī, iepriekš aicinājis tos nožēlot grēkus un iemācījis tiem nepieciešamās zināšanas par Jēzu (Marka ev. 1:4; Lūkas ev. 1:77). Tomēr ar to nebija diezgan. Apustuļu darbos (19:1-5) uzzinām, ka dažus ko Jānis bija kristījis, vajadzēja kristīt no jauna, jo iepriekš tie nebija pietiekoši apguvuši noteiktas mācības. Tāpat kā Jāņa kristītie, arī mēs varam justies, it kā mūsu pirmajā kristībā būtu patiesi nožēlojuši pagātni, lai uzsāktu jaunu dzīvi. Varbūt tā tas arī ir, bet tomēr paliek vajadzība saņemt “vienu (patiesu) kristību”, kura iespējama vienīgi tad, ja esam pieņēmuši visas “vienas ticības” pamatnostādnes.



Mājas lapa	*Atkāpe 30: Otrreizēja kristība*
	*Atkāpe 30: Otrreizēja kristība*
Bībeles Pamati	*Atkāpe 30: Otrreizēja kristība* Daudzi cilvēki izrāda lielu atturību kristības pieņemšanā, jo tie bērnībā jau tikuši “kristīti”, apšļakstot ar ūdeni, vai arī tikuši kristīti ar pilnīgu iegremdēšanu citas konfesijas baznīcā. Tomēr, pirms kristības rituāla veikšanas, nepieciešama grēku nožēla un patiesa ticība evaņģēlijam (Ap. darbi 2:38; Marka ev. 16:15,16). Kristība tikai tad ir kristība, ja, pirms iegremdēšanas ūdenī, tiek izpildīti iepriekšminētie nosacījumi. Agrā bērnībā neviens nav spējīgs ne nožēlot grēkus, ne izprast evaņģēliju; jebkurā gadījumā, apšļakstīšana ar ūdeni nav kristība. Tāpat peldētāja atrašanās zem ūdens baseinā nekādi nav saistīta ar kristību, jo attiecīgā persona ar savu rīcību apzināti neatbild patiesajam evaņģēlijam. Tas pats attiecas uz cilvēkiem, kuri iegremdēti ūdenī, ticēdami nepatiesām doktrīnām; viņi nav kristīti. Ir tikai “viena ticība”; t. i., viena ticības mācība, kura ietver patieso evaņģēliju un, sekojoši, ir tikai “viena kristība” – kristība, kas notiek, ja cilvēkam ir šī “viena ticība”. “Viena miesa (t. i. – viena patiesa baznīca) un viens Gars – jo vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti, viens Kungs, viena ticība, viena kristība; viens visu Dievs un Tēvs, kas pār visiem, ar visiem un iekš visiem” (Vēst. efeziešiem 4:4-6). Nav divu cerību, kā domā tie cilvēki, kas nepiešķir nozīmi tam, vai atmaksu saņemsim debesīs vai uz zemes. Ir tikai “viens Dievs” – tāpēc Jēzus nav Dievs. Ja kādreiz esam tikuši kristīti bez tādu jēdzienu kā “Dieva Valstība”, “Dieva un Jēzus daba”, utt. izpratnes, tad tāda “kristība” neskaitās. Jānis Kristītājs iegremdēja cilvēkus ūdenī, iepriekš aicinājis tos nožēlot grēkus un iemācījis tiem nepieciešamās zināšanas par Jēzu (Marka ev. 1:4; Lūkas ev. 1:77). Tomēr ar to nebija diezgan. Apustuļu darbos (19:1-5) uzzinām, ka dažus ko Jānis bija kristījis, vajadzēja kristīt no jauna, jo iepriekš tie nebija pietiekoši apguvuši noteiktas mācības. Tāpat kā Jāņa kristītie, arī mēs varam justies, it kā mūsu pirmajā kristībā būtu patiesi nožēlojuši pagātni, lai uzsāktu jaunu dzīvi. Varbūt tā tas arī ir, bet tomēr paliek vajadzība saņemt “vienu (patiesu) kristību”, kura iespējama vienīgi tad, ja esam pieņēmuši visas “vienas ticības” pamatnostādnes.