10. 4: Kristība un atpestīšana 

 

Kristība, saistot mūs ar Kristus nāvi, nozīmē to, ka tikai caur šo rituālu mēs spējam saņemt piedošanu.  Varam attiecināt uz sevi apustuļa Pāvila vārdus: “Kristībā līdz ar viņu aprakti un viņā līdzi uzmodināti, ticēdami Dieva spēkam, kas viņu uzmodinājis no miroņiem. Jūs, kas bijāt miruši savos pārkāpumos...Viņš līdz ar to darījis dzīvus, piedodams mums mūsu pārkāpumus” (Vēst. kolosiešiem 2:12,13). “...jūs esat nomazgāti...Kunga Jēzus Kristus vārdā...” (1. Vēstule korintiešiem 6:11) – tātad kristība Jēzus vārdā ir veids, caur kuru tiek nomazgāti mūsu grēki. 10. nod. 2. apakšnodaļā teicām, ka ar kristību nomazgājam no sevis grēkus (salīdzināt ar Apustuļu darbu 22:16). Bībeles nodaļās, kur lasām, ka ticīgie tiek nomazgāti no grēkiem Jēzus asinīs, jāsaprot, ka tas notiek ar kristības palīdzību (Atklāsmes grāmata 1:5; 7:14; Vēstule Titam 3:5). Šajos pantos tiek runāts par “piedzimšanu no ūdens...” kas notiek kristību rituāla laikā (Jāņa evaņģēlijs 3:5).

Ņemot vērā visu iepriekšējo, kļūst skaidra apustuļa Pētera atbilde uz jautājumu “Ko lai mēs darām?” (lai kļūtu glābti). – “Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu” (Apustuļu darbi 2:37,38). Bez kristības nav piedošanas.  Tādēļ nekristītajiem jāsaņem atmaksa par saviem grēkiem – t. i. nāve (Vēst. romiešiem 6:23).  Nav citas glābšanas, kā tikai Jēzus Kristus vārdā (Apustuļu darbi 4:12), un kristībā mēs gūstam līdzdalību šajā vārdā. Šis fakts nozīmē, ka reliģijas, kuras nav kristīgas, neved pie atpestīšanas. Neviens patiesi Bībelei ticošs cilvēks nevar ticēt, ka tādas reliģijas arī sniedz glābšanu. Ja katolicisms vai kāda plašāka ekumeniskā kustība apgalvo, ka tas ir iespējams, tad līdz ar to parādās viņu attieksme pret Svētajiem Rakstiem.

Kristus augšāmcelšanās mūžīgai dzīvei iezīmēja viņa personīgo uzvaru pār grēku.  Pieņemot kristību, mēs saistām sevi ar šo uzvaru, un tāpēc par mums runā kā par atdzimušiem reizē ar Kristu; grēkam vairs nav varas pār mums tāpat kā pār viņu. Ar kristību mēs atbrīvojamies no grēka, “grēks vairs nebūs jūsu kungs” (Vēstule romiešiem 6:8,14). Tomēr, pēc kristībām mēs vēl joprojām grēkojam (1. Jāņa vēstule 1:8,9). Ja novēršamies no Kristus, grēks atkal var kļūt par mūsu kungu. Tagad mums ir līdzdalība Kristus nāvē un ciešanās, kā arī esam vienoti ar viņa augšāmcelšanos, tajā mēs ar viņu dalīsimies, kad Kristus atgriezīsies.

Tikai perspektīvā esam brīvi no grēka. “Kas tic un top kristīts, tas taps svēts...” (Marka evaņģēlijs 16:16). Galīgā atpestīšana nenāk uzreiz, tā piepildīsies tiesas dienā (1. Vēstule korintiešiem 3:15). Ja saņemam pestīšanu, tiekot kristīti, tad nav vajadzīga doktrīna par tiesu, un mums nav vajadzīgs mirt. “...Bet, kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts” (Mateja evaņģēlijs 10:22).

Pat vēl pēc savas kristības apustulis Pāvils un citi kristieši vēl tiecās pēc pestīšanas (Vēstule filipiešiem 3:10-13; 1. Vēstule korintiešiem 9:27). Pāvils runāja par mūžīgās dzīves cerību (Vēstule Titam 1:2; 3:7; 1. Vēstule tesaloniķiešiem 5:8; Vēst. romiešiem 8:24) un par mūsu “pestīšanas mantojumu” (Vēstule ebrējiem 1:14). Nonākuši Kristus soģa krēsla priekšā, taisnie nokļūs mūžīgajā dzīvē (Mateja ev. 25:46). Brīnišķīgā, iedvesmojošā Pāvila loģika izgaismojas viņa Vēstulē romiešiem (Vēst. romiešiem 13:11), kur viņš stāsta, ka pēc kristības mēs zināsim to, kā katra mūsu dzīves diena un mūsu ciešanas tuvina mūs Kristus atnākšanai, un varam gūt iepriecu, jo “tagad atpestīšana mums ir tuvāk, nekā tad, kad sākām ticēt”. Tātad, atpestīšanas vēl patlaban nav. Tā ir nosacīta; būsim glābti, ja cieši un patiesi ticēsim (Vēstule ebrējiem 3:12-14), ja paturēsim evaņģēlija pamatprincipus (1. Vēstule Timotejam 4:16; 1. Vēstule korintiešiem 15:1,2), un ja rīkosimies atbilstoši mūsu lielajai cerībai (2. Pētera vēstule 1:10).

Grieķu darbības vārds “glābt” tiek lietots arī ilgstošajā gramatiskajā darbības vārda laika formā, tādējādi apzīmējot ilgstošu procesu, kas notiek mūsos, ja pastāvīgi turam evaņģēlija norādījumus.  Par ticīgajiem tiek runāts, ka tie “tiek glābti” dēļ viņu atsaucīgās attieksmes pret evaņģēliju (1. Vēst. korintiešiem 1:18; Apustuļu darbi 2:47; 2. Vēst. korintiešiem 2:15). Grieķu vārds “glābt” lietots pagātnē tikai attiecībā uz atpestīšanu, kuru Kristus ar savu upurēšanos pie krusta darījis iespējamu, un ar kuru mēs arī varam nokļūt ciešā saistībā, pieņemot kristību (2. Vēstule Timotejam 1:9; Vēstule Titam 3:5).

Kā piemērs tam visam ir Dieva attiecības ar izraēla tautu, kuras veido pamatu Viņa attiecībām ar garīgo, pieņemto izraēla tautu – mums, kas caur savu ticību par tādu kļuvuši.  Izraēla tauta atstāja Ēģipti, kas pārstāv miesīgās dzīves un māņu reliģiju, pasauli, kādā mēs dzīvojam pirms savas kristības. Viņi šķērsoja Sarkano Jūru un tad Ciānas tuksnesi, nokļūdami apsolītajā zemē, kur nodibināja Dieva Valstību. Mūsu kristība asociējas ar Sarkanās jūras pāreju (1. Vēst. korintiešiem 10:1,2); mūsu pašreizējā dzīve – ar ceļojumu cauri tuksnesim, bet Kanaāna – ar Dieva Valstību. Jēkaba Vēstulē 5. pantā aprakstīts, cik daudzi tika pakļauti nāvei tuksneša ceļojuma laikā: “tas Kungs gan izglāba tautu no Ēģiptes zemes, bet pēc tam nomaitāja tos, kas neticēja”. Izraēlieši tika “glābti” no Ēģiptes un visi kristītie tāpat tiek “glābtī” no grēka.  Ja vienam no tiem izraēliešiem pajautātu: “Vai jūs esat glābts?” – atbilde būtu “jā”, taču tas nenozīmē, ka viņi visi iegūs galīgo atpestīšanu.

Tāpat kā izraēlieši savās sirdīs atgriezās Ēģiptē (Apustuļu darbi 7:39), tātad iepriekšējā dzīvē, pēc miesas kārībām un maldīgām reliģijām, tā arī car kristību rituālu “glābtie no grēka” var novirzīties no “svētības”, kurā tie ienākuši.  Šāda iespējamība uzsvērta 1. Vēstulē korintiešiem 10:1-12; Vēstulē ebrējiem 4. nod. 1., 2. p. un Vēstulē romiešiem 11. nod. 17.-21. p. Svētajos Rakstos minēti daudzi piemēri, kad cilvēki, jau vienreiz “glābti” no grēka kristībā, atkal krituši grēkā, un saņems nosodījumu Kristus atgriešanās laikā (Vēstule ebrējiem 3:12-14; 6:4-6; 10:20-29). “Evaņģēliskie” sludinātāji, kas propagandē uzskatu” vienreiz glābts = glābts uz visiem laikiem”, šādu Bībeles nodaļu gaismā parādās kā grēka un kārību atbalstītāji.

Kā visās lietās, ir nepieciešama mēra izjūta, lai saprastu, līdz kādai pakāpei esam glābti ar kristību. Nedrīkst uzskatīt vienīgi, ka kristoties mums ir lielāka iespēja tikt glābtiem nekā to nedarot.  Stājoties uz Kristus ceļa, mēs glābjam sevi perspektīvā; mums pieder reāla cerība nokļūt Dieva Valstībā, ja mēs tikpat droši, kā iznākam no kristības ūdeņiem, turpmāk paliekam Kristū.  Jebkurā dzīves momentā pēc kristības mums ir jābūt spējīgiem izjust pazemīgu paļāvību, ka noteikti tiksim uzņemti Dieva Valstībā pēc Kristus atgriešanās. Protams, mēs nevaram būt pilnīgi pārliecināti, jo jau rītu varam atkrist; mums nav zināma mūsu personīgās garīgās dzīves nākotne šai pasaulē.

Par visu vairāk ir jācenšas uzturēt tīru sirdsapziņu pret Dievu; tādu, kāda mums ir bijusi kristības laikā.  “Tā nav miesas netīrības mazgāšana, bet ir uz Dievu vērsta labas sirdsapziņas izlūgšanās”, saka apustulis Pēteris 1. Vēstulē 3. nod. 21. p. Kristību kandidāts izlūdzas, apsola uzturēt labu sirdsapziņu pret Dievu.

Kaut gan kristība ir vitāli nepieciešama, lai mēs gūtu lielo, caur Kristu doto iespēju tikt glābtiem, ir jāuzmanās, lai nerastos iespaids, ka tikai ar šo kristību “aktu” vien tiksim izglābti. Iepriekš jau pieminējām nepieciešamību dzīvot pastāvīgā līdzpārdzīvojumā ar Jēzu viņa krusta nāvē: “...ja kas nepiedzimst no ūdens un Gara, tas nevar ieiet Dieva valstībā!” (Jāņa ev. 3:5). Salīdzinot šos vārdus ar apustuļa Pētera sacīto (1. Pētera vēstule 1:23) redzam, ka Gara piedzimšanai, kas seko kristībai, ir jābūt nepārtrauktai atdzimšanai caur Garu/Vārdu. Glābšanu nenosaka tikai kristība, tā ir atkarīga, starp citām lietām no: svētības (Vēst. efeziešiem 2:8), ticības (Vēst. romiešiem 1:5) un cerības (Vēst. romiešiem 8:24). Kādreiz dzirdam uzskatu, ka glābšana ir atkarīga no ticības vien, tāpēc kristība nav obligāta. Bet apustulis Jēkabs (Jēkaba vēstule 2:17-24) skaidri norādījis, ka šāds uzskats nozīmē ticības un ticības darbu nepareizu izpratni, patiesa ticība evaņģēlijam tiek parādīta patiesos ticības darbos, kas noved pie kristības: “...no darbiem cilvēks top taisnots un ne no ticības vien” (Jēkaba vēstule 2:24). Atsevišķos gadījumos ticīgie jautāja, kas viņiem “jādara”, lai tie tiktu glābti, un atbilde vienmēr ietvēra kristību (Apustuļu darbi 2:37; 9:6; 10:6; 16:30). Tāpēc “izdarīt” kristību – nozīmē parādīt savu ticību glābšanai.  Dievs un Kristus jau ir paveikuši karbu, kas nepieciešams, lai mēs tiktu glābti, bet mums pašiem ir jābūt tādiem, “kas nožēlo savus grēkus un atgriežas pie Dieva un dara darbus, kas grēku nožēlas cienīgi” (Apustuļu darbi 26:20; Marka ev. 16:15,16).

Jēdziens “grēku nomazgāšana”, nozīmē piedošanu no Dieva pēc mūsu kristības Jēzus Kristus vārdā.  Dažās Bībeles nodaļās teikts, ka mēs paši nomazgājam savus grēkus ar ticību un nožēlu (Apustuļu darbi 22:16; Atklāsmes grāmata 7:14; Jeremijas 4:14 Jesajas 1:16), citās vietās rakstīts, ka Dievs nomazgā mūsu grēkus (Ecēchiēla 16:9; 51. Psalms 4,9; 1. Vēstule korintiešiem 6:11). Tādējādi tiek parādīts, ka, ja mēs izdarīsim to, kas no mums tiek prasīts, un tiksim kristīti, tad Dievs no savas puses nomazgās mūsu grēkus. Ir vitāli nepieciešams veikt tādu “darbu” kā kristība, lai iemantotu Dieva žēlastības apsolījumu, “nepelnītu apžēlošanu”, kuru Viņš mums caur Savu Vārdu ir apsolījis.