10. 3: Kristības nozīme 

 

Viens no lielākajiem iemesliem kristībai ar pilnīgu iegremdēšanu ūdenī ir tas, ka tādējādi mēs sevi saistām ar Kristus nāvi. Mūsu paiešana zem ūdens simbolizē apbedīšanu, mēs mirstam savai iepriekšējai dzīvei grēkā un nezināšanā. Iznākšana no ūdens savieno mūs ar Kristus augšāmcelšanos un dod mums cerību mūžīgai dzīvei pēc viņa atgriešanās; tā ir jaunas dzīves uzsākšana, garīgā uzvara pār laicīgo, tāpat kā Kristus uzvara tika nākusi caur nāvi un augšāmcelšanos.

“Jeb vai jums nav zināms, ka mēs visi, kas Jēzus Kristus vārdā esam kristīti, esam iegremdēti viņa nāvē? Jo mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai tāpat kā Kristus sava Tēva godības spēkā uzcelts no miroņiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē (mūsu ikdienas dzīve). Jo, ja mēs viņam esam kļuvuši līdzīgi nāvē, mēs būsim tādi arī augšāmcelšanā” (Vēst. romiešiem 6:3-5).

Ir svarīgi saistīt mūsu dzīvi ar Kristus nāvi un augšāmcelšanos, ja gribam tikt glābti, un simboliskā nozīmē to varam izdarīt, tiekot kristīti. Apšļakstīšana ar ūdeni neizpilda šī rituāla būtību.  Kristības laikā mūsu “vecais cilvēks (vai mūsu iepriekšējais dzīves veids) tiek sists krustā” reizē ar Jēzu (Vēst. rom. 6:6), un Dievs mūs darījis dzīvus līdz ar Kristu (Vēst. efeziešiem 2:5). Neskatoties uz to, mums vēl joprojām piemīt cilvēciska daba pēc kristībām, un, zināmā mērā, miesiskajai dabai ir vara pār mums. Miesas krustā sišana ir nepārtraukts process, kas tikai sākas ar kristību, šī iemesla dēļ Jēzus teica: “...tāds lai aizliedz sevi, ikdienas ņem uz sevi savu krustu un staigā man pakaļ” (Lūkas ev. 9:23; 14:27). Lai gan dzīve, patiesi aizliedzot sevi Kristus upura dēļ, nav viegla, tomēr saistība ar viņa augšāmcelšanos sniedz neizsakāmu mierinājumu un prieku.

Kristus atnesis mieru ar “krusta asinīm” (Vēstule kolosiešiem 1:20) – mieru, “kas augstāks par visu saprašanu...” (Vēstule filipiešiem 4:7). Un šajā sakarībā viņš teica: “Mieru es jums atstāju, savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu” (Jāņa ev. 14:27). Šis miers un patiess garīgs prieks pārspēj sāpes un grūtības, kas saista mūs ar viņa krusta upuri: “Jo kā Kristus ciešanas spēcīgi nāk pār mums, tāpat spēcīgi darbojas mūsu ieprieca caur Kristu” (2. Vēst. korintiešiem 1:5).

Iegūstam brīvību, kuru mums nes apziņa, ka mūsu dabiskais “es” ir miris, un Jēzus aktīvi dzīvo mums līdzi visos mūsu dzīves pārbaudījumos. Lielais apustulis Pāvils varēja runāt sekojoši, guvis ļoti bagātu pieredzi savā notikumiem bagātajā dzīvē: “Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu” (Vēstule galatiešiem 2:20).

“Tas attēlo kristību, kura tagad arī jūs glābj...dibinoties uz Jēzus Kristus augšāmcelšanos” (1. Pētera vēstule 3:21). Lai Viņa atgriešanās laikā mūsu ceļš uz mūžīgo dzīvi būtu atvērts.  Tikai ar līdzdalību šajā augšāmcelšanā mēs topam glābti. Jēzus to pateicis vienkārši: “...tāpēc ka Es dzīvoju, arī jūs dzīvosiet” (Jāņa ev. 14:19). Tāda pati nozīme ir Pāvila teiktajam: “...mēs...tikām salīdzināti ar viņu Viņa Dēla nāvē, cik daudz vairāk, salīdzināti būdami, tiksim izglābti viņa dzīvībā!” (Vēst. romiešiem 5:10).

Vairākkārt uzsvērts, ka kristība asociējas ar Kristus nāvi, un ciešanas turpmākajā dzīvē nešaubīgi noved mūs pie līdzdalības brīnumainajā augšāmcelšanā:

“...Ja mēs esam līdzi miruši, tad mēs arī līdzi dzīvosim. Ja mēs pastāvam ciešanās, tad mēs arī līdzi valdīsim; ja mēs aizliegsim, tad arī viņš aizliegs mūs” (2. Vēstule Timotejam 2:11,12).

“Mēs visur nesam Jēzus nāves zīmi savās miesās, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu miesā...Zinādami, ka tas, kas uzmodinājis Kungu Jēzu, uzmodinās arī mūs...” (2. Vēst. kor. 4:10,11,14).

Pāvils savā grūtajā dzīvē tika dalījies ar Kristu ciešanās: “...tā es pielīdzinos viņa nāvei...cerībā sasniegt augšāmcelšanos no miroņiem” (Vēst. filipiešiem 3:10,11, salīdsināt ar Vēst. galatiešiem 6:14).