10. 2: Kā mums jātiek kristītiem? 

 

Eksistē plaši izplatīts uzskats, ka kristība izdarāma agrīnā bērna vecumā, uzšļakstot tiem uz galvas ūdeni.  Tas ir krasā pretrunā ar Bībeles noteikto kārtību kristību gadījumos.

Grieķu vārds “baptizo”, kas tulkots kā “kristīt”, nenozīmē apšļakstīšanu ar ūdeni, bet gan pilnīgu iegremdēšanu kādā šķidrumā. Šis vārds klasiskajā grieķu valodā lietots attiecībā uz grimstošiem kuģiem; tāpat to lieto, runājot par tekstilmateriālu krāsošanu, kad tos iegremdē krāsā.  Saprotams, ka pārkrāsojamais materiāls ir pilnīgi jāiegremdē šķidrumā, nevis jāapšļaksta.  Par to, ka iegremdēšana ūdenī ir pareizais kristības veids, liecina sekojošas rindas:

“Bet arī Jānis kristīja Enonā, netālu no Salimas, jo tur bija daudz ūdens; un ļaudis gāja un likās kristīties” (Jāņa evaņģēlijs 3:23). Minētais parāda, ka kristībai bija nepieciešams daudz ūdens; ja pietiktu ar apšļakstīšanu, tad no viena spaiņa pilnīgi pietiktu simtiem cilvēku.  Ļaudis nāca uz Jordānas upes krastu, lai kristītos, nevis Jānis gāja pie viņiem ar ūdens trauku.

Arī Jēzus tāpat tika no Jāņa kristīts Jordānas upē: “Un...viņš tūdaļ izkāpa no ūdens” (Mateja ev. 3:13-16). Saprotams, ka kristīšana notika iegremdējot. Viens no Jēzus kristīšanas iemesliem ir nepieciešamība rādīt piemēru, kā kristība izdarāma, lai neviens neuzskatītu sevi par patiesu Jēzus sekotāju, nebūdams kristīts ar iegremdēšanu ūdenī.

Līdzīgi arī Filips un etiopiešu galminieks “abi nokāpa ūdenī...” un viņš (Filips) kristīja viņu. Kad tie no ūdens bija izkāpuši, tā Kunga Gars Filipu aizrāva...” (Apustuļu darbi 8:38,39).  Neaizmirstiet, ka šis galminieks lūdza, lai viņu nokrista, ieraudzījis oāzi: “Lūk, ūdens! kas kavē mani kristīties?” (Apustuļu darbi 8:36). Pilnīgi saprotams, ka cilvēks neceļo caur tuksnesi bez ūdens trauka. Ja pietiktu ar pudeli ūdens – apšļakstīšanai, tad nebūtu jāgaida oāzes sasniegšana.

Kristība ir salīdzināma ar apbedīšanu, kā pagremdēšanu zem ūdens, pilnīgu apklāšanu (Vēstule kolosiešiem 2:12).

Kristības sauc arī par “grēku nomazgāšanu” (Apustuļu darbi 22:16). Mirklis, kad notiek patiesa atgriešana, ir pielīdzināts “mazgāšanai” Jāņa atklāsmes grāmatā 1:5; Vēstulē Titam 3:5; 2. Pētera vēstulē 2:22; Vēstulē ebrējiem 10:22 utt. Ja salīdzinām kristību ar nomazgāšanu, tad kādu drīzāk var nomazgāt iegremdējot to ūdenī, bet nevis apšļakstot ar ūdeni.

Vecajā Derībā ir vairākas norādes, ka tiem, kas vēlas tuvoties Dievam, piedienas kaut kādi izdarīt nomazgāšanās rituālu. Priesteriem, pirms tie tuvojās svētajai vietai kalpot Dievam, vajadzēja pilnībā nomazgāties (3. Mozus grāmata 8:6; 2. Mozus grāmata 40:32). Izraēliešiem bija jāmazgājas tādēļ, lai attīrītos no zināmas netīrības, kas simbolizēja grēku (5. Mozus 23:11).

Cilvēks vārdā Naāmans, nebūdams ebrējs, slimodams ar lepru, vērsās pie Izraēla Dieva, lai tiktu dziedināts.  Tādā veidā Naāmans pārstāv grēka pārņemtu cilvēku, kas grēka dēļ mirst. lēnā garā. Viņa dziedināšana notika caur iegremdēšanu Jordānas upes ūdeņos. Īstenībā viņš šo vienkāršo procedūru uzņēma ar neticību, sagaidīdams, ka Dievs viņam liks izdarīt kādu dramatisma pilnu darbību, kaut vai iegremdēties kādā lielā, pazīstamā upē, kāda bija Abanas upe. Līdzīgā veidā arī mums var likties grūti noticēt, ka tik vienkārša darbība mums var nest pestīšanu. Pievilcīgāka izliekas doma, ka drīzāk mūsu rīcība un mūsu attiecības ar lielu, plaši zināmu baznīcu (salīdzinājumam, kā upe Abana) varētu mūs glābt, un nevis šī vienkāršā norise, kas mūs saista ar patieso Izraēla tautai doto cerību. Pēc Naāmana ieniršanas ūdenī: “...viņa miesa kļuva tik vesela kā maza bērna miesa, un viņš bija šķīsts” (2. Ķēniņu grāmata 5:9-14).

Tagad, kad esam iepazinušies ar evaņģēlija saturu, nav vairs pamata šaubām par to, ka kristība ir pilnīga cilvēka iegremdēšana ūdenī. Bībeles dotais kristīšanas apraksts nedod kritērijus, kādam jābūt tā cilvēka statusam, kas faktiski veic kristīšanu.  Tā kā kristīšana ir iegremdēšana zem ūdens, pēc tam, kad ir ar ticību pieņemts evaņģēlijs, teorētiski ir iespējams pat pašam sevi nokristīt.  Tomēr, kristība tiek izdarīta tikai pēc tam, kad cilvēks ir izpratis Kristus mācības pamatus, un tāpēc kristīšanu ir ieteicams izdarīt vairāk pieredzējušam kristietim, kurš pirms tam ir spējīgs novērtēt kristāmā cilvēka zināšanu pakāpi.

Tādēļ kristadelfiešiem ir tradīcija pirms kristības izdarīšanas noturēt dziļas pārrunas ar jebkuru kristības kandidātu.  Šādas diskusijas pamatjautājumi ir līdzīgi šīs grāmatas nodaļu beigās atrodamajiem. Kristadelfieši ir ceļojuši tūkstošiem jūdžu, lai palīdzētu tikai vienam atsevišķam cilvēkam tikt kristītam.  Ir tik liels ir brīnums, kad kāds atsevišķs cilvēks nonāk pie mūžīgās dzīvības cerības, un mēs neesam ieinteresēti pirmām kārtām palielināt atgriezto skaitu. Kvalitāte mūsu attieksmē ir svarīgāka par kvantitāti.