10. 1: Kristība kā vitāli svarīga nepieciešamība 

 

Iepriekšējās nodaļās vairākkārt pieminējām, cik svarīga ir kristība – tā ir pirmais solis uz paklausību Evaņģēlijam.  Vēstulē ebrējiem 6. nodaļas 2. pantā kristība tiek minēta kā viena no pamatdoktrīnām. Patiesa kristība var notikt vienīgi pēc pareizas Evaņģēlija pamatpatiesību izpratnes, tāpēc šo jautājumu aplūkojam tikai tagad, kad esam jau veikuši iepriekšējas studijas. Kristība ir absolūti nepieciešama, ja vēlaties nokļūt saistībā ar lielo cerību, ko Bībele mums sola caur Jēzu Kristu.

“Pestīšana ir no jūdiem” (Jāņa ev. 4:22) tādā nozīmē, ka solījumi par pestīšanu tika doti vienīgi Ābrahāmam un viņa dzimumam. Lai apsolījums attiektos arī uz mums un mēs tāpat kļūtu par Ābrahāma dzimumu; mums jāpieņem kristība Jēzus vārdā (Vēstule galatiešiem 3:22-29).

Jēzus tādēļ skaidri norādījis saviem sekotājiem: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas taps svēts...” (Marka ev. 16:15,16). Šeit lietotais saiklis “un” norāda, ka ticība un kristība ir vienlīdz nepieciešamas, kristība nav tikai kā vēlams papildinājums kristīgai dzīvei – tā ir nepieciešams priekšnoteikums, lai mēs tiktu pestīti. Ar to nav jāsaprot, ka kristība pati par sevi mūs glābs, pēc kristīšanas visu mūžu ir jāklausa Dieva Vārdam. Jēzus ļoti tika to uzsvēris: “Patiesi, patiesi, es tev saku, ja kas nepiedzimst no ūdens un Gara, tas nevar ieiet Dieva valstībā!” (Jāņa ev. 3:5).

Šī “piedzimšana no ūdens” nozīmē iznākšanu virs ūdens un ārā no tā pēc kristības; pēc tam cilvēkam ir jāpārdzimst garā. “Jūs, kas esat atdzimuši ne no iznīcīgas sēklas, bet neiznīcīgas, no dzīvā un paliekamā Dieva vārda” – nozīmē, ka, nepārtraukti vēršoties pie Dieva Vārda Garā, mēs varam atdzimt, tas ir nepārtraukts process (1. Pētera vēstule 1:23). (Salīdzināt ar šīs grāmatas 2. nod. 2. apakšnod.).

Mēs esam “...kristīti Kristus vārdā” (Vēstule galatiešiem 3:27; Apustuļu darbi 19:5; 8:16; Mateja ev. 28:19).  Ievērojiet, kristīti Kristus vārdā, nevis kristadelfiešu vai kādas citas cilvēku radītas organizācijas vārdā.  Bez kristības mēs neesam “Kristū”, un bez tās Kristus pestīšanas darbs kā glābjošs aizsegs mūs nesedz (Apustuļu darbi 4:12). Izmantodams šo faktu, apustulis Pēteris mums sniedz iespaidīgu līdzību: viņš salīdzina Noasa šķirstu ar Kristu, norādot, ka šķirsts paglāba Noasu un viņa ģimeni no tiesas, kas nāca pār grēciniekiem; tāpat kristība paglābs ticīgos no mūžīgās nāves (1. Pētera vēstule 3:21). Noass, ieejot šķirstā, tiek pielīdzināts mūsu “ieiešanai” Kristū caur kristību. Visi, kas neiegāja šķirstā, plūdos aizgāja bojā, atrašanās blakus šķirstam vai draudzīgas attiecībās ar Noasu viņu bojāeju nenovērsa. Vienīgi būdami Kristū, šķirstā, mēs bijām un varam būt pestīti. Ir skaidri redzams, ka Kristus otrā atnākšana, ko var salīdzināt ar plūdiem, ir ļoti tuvu (Lūkas ev. 17:26,27). (Skat. 3. papildinājumu). Tāpēc īpaši jāsteidzas ieiet Kristū, kā Noass iegāja šķirstā.  Patiesībā, pietrūkst vārdu, lai paskaidrotu cilvēkiem šo neatliekamību, bet to varam pilnīgi izprast, lasot Bībelē par Noasa ieiešanu šķirstā.

Agrīnie kristieši sekoja Kristus pavēlei sludināt evaņģēliju un kristīt visā pasaulē. Par to stāstīts Apustuļu darbu grāmatā. Tur uzsvērts, ar kādu steigu cilvēki likās kristīties, kad viņi bija pieņēmuši evaņģēliju (Apustuļu darbi 8:12,36-39; 9:18; 10:47; 16:15). Šis uzsvars kļūst saprotams, ja nonākam pa atziņas, ka bez kristības mūsu evaņģēlija studēšana būtu nesekmīga; kristība ir pirmais solis ceļā uz glābšanu. Dažos gadījumos ļoti iedvesmojošos aprakstos lasāms, kā, ar Dieva palīdzību, cilvēki pielika visus spēkus, lai pārvarētu visus šķēršļus kristībai vai grūtības tās praktiskā veikšanā.

Spēcīgā zemestrīce, kas sagrāva Filipijas stipri būvēto cietumu, radīja krasu pavērsienu cietuma uzrauga dzīvē.  Cietumniekiem pavērās plašas iespējas bēgt, bet uzraugam šāda viņu rīcība maksātu dzīvību. Tieši šai brīdī cietuma uzrauga ticība evaņģēlija mācībai kļuva patiesa, jo “...tanī pašā nakts stundā...viņš tika kristīts...” (Apustuļu darbi 16:33). Viņam būtu daudz iemeslu atlikt kristību uz vēlāku laiku, jo bija notikusi briesmīgākā zemestrīce Grieķijā 3000 gadu laikā, maniakāla ieslodzīto grupa patlaban grasījās izbēgt, un pār viņa galvu draudēja nākt augstākais soda mērs par dienesta pienākuma neizpildīšanu. Tomēr, neskatoties uz to visu, cietuma uzraugs aptvēra, ko ir jāpaspēj izdarīt visneatliekamāk mūžīgās dzīves labad. Tā viņš pārvarēja neatliekamās problēmas (zemestrīci), sava ikdienas darba grūtumu, pārvarēja stipru nervu satricinājumu un – pieņēma kristību. Daudzi, kas vēl vilcinās, var ņemt piemēru no šī cilvēka. Tik stiprs ticības pierādījums liecina, ka viņam jau bija pamatīgi pazīstama evaņģēlija mācība, ir redzams, ka tāda īsta ticība nāk vienīgi no Dieva Vārda uzklausīšanas (Vēstule romiešiem 10:17 salīdzinājumam; Apustuļu darbi 17:11).

Apustuļu darbos (8:26-40) lasām par kādu etiopiešu galminieku, kurš veica Bībeles studijas sava tuksneša ceļojuma laikā. Tur Filips viņu satika un pilnībā izskaidroja tam evaņģēlija saturu, ieskaitot nosacījumu, ka ir jātiek kristītam. Liekas neiespējami, ka kristīt varētu tuksnesī, kur nav ūdens. Bet Dievs neizdod tādas pavēles, ko neiespējami izpildīt. Un “...pa ceļu braukdams, viņš nonāca pie kāda ūdens” (acīmredzot, oāzē, kur bija iespējams izdarīt kristību (Apustuļu darbi 8:36). Šī epizode parāda, ka kristība ar pilnīgu iegremdēšanu ūdenī nav paredzēta tikai apvidos, kur ūdens ir daudz un viegli pieejams. Dievs vienmēr nodrošina savu norādījumu reālu izpildīšanas iespēju.

Dramatiskais moments, kad Kristus vīzijā parādījās Pāvilam, tik ļoti urdīja Pāvila sirdsapziņu, ka viņš “uzcēlies tika kristīts”. Tas tika izdarīts bez kavēšanās (Apustuļu darbi 9:18). Pāvila augstais stāvoklis starp jūdiem un viņam sagaidāmā karjera varēja likt tam vilcināties ar kristīšanos. Bet apustulis Pāvils, šis ebreju pasaules gaišums, pieņem pareizu un ātru lēmumu par kristību un atklāti atsakās no sava iepriekšējā dzīves veida. Vēlāk viņš atcerējās savu kristību: “Bet kas man bij ieguvums, to es Kristus dēļ esmu uzskatījis par zaudējumu. Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas visai augsto cildenumu...aizmirsdams to, kas aiz manis (iepriekšējā saistība ar jūdaismu), stiepdamies pēc tā kas priekšā. Es dzenos pretim mērķim, goda balvai – Dieva debesu aicinājumam Kristū (Vēstule filipiešiem 3:7,8,13,14).

Tā varētu runāt atlēts, tiekdamies sasniegt finišu sportā. Arī mūsu dzīvēs pēc kristības pieņemšanas vajag būt tādai garīgo un fizisko spēku koncentrēšanai. Jāsaprot, ka kristība ir sākums mērķtiecīgai virzībai uz Dieva Valstību; nevis baznīcas un ticības pārmaiņas simbols, un ne pasīva ieiešana bezrūpīgā attieksmē pret miglaini izteiktiem kristīgiem principiem. Kristība mūs sasaista ar nepārtrauktu Kristus krustāsišanas un augšāmcelšanās apziņu – un tie ir visādā ziņā dinamiski notikumi.

Būdams jau vecs un noguris, bet guvis uzvaru pār sevi garīgajā ziņā, Pāvils atceras: “...es šai dabesu parādībai neesmu bijis nepaklausīgs” (Apustuļu darbi 26:19). Tai patiesībai, kas Pāvilam bija patiesība, jākļūst par ikviena pareizā nozīmē kristīta cilvēka patiesību.  Kristība ir lēmums, ko dzīves garumā nenāksies nožēlot, reti kad cilvēku lēmumi ir tik pārliecinoši.  Nopietni pajautāsim sev: “Kādēļ gan man nepieņemt kristību?”