Atkāpe 33: Ieskats kristības rituālā 

Atkāpe 33: Ieskats kristības rituālā

 

Kā piemēru pareizi veiktam kristības rituālam apskatīsim kristadelfiešu kristībām veltītu dievkalpojumu, kāds tas notika Anglijā Hartlipūlā 1990. gada novembra sestdienas pēcpusdienā. Jāatgādina, ka kristība ir pilnīga iegremdēšana ūdenī pēc grēku patiesas nožēlas ticībā evaņģēlijam.  “Dievkalpojums” ir tikai vēlams papildinājums, lai notikumam piešķirtu lielāku nozīmīgumu. Kārtība bija sekojoša:

·        ievadlūgšana,

·        Vēstules romiešiem 6. nodaļas nolasīšana,

·        runa, kas veltīta kristībai (seko tālāk, personu īstie vārdi mainīti),

·        lūgšana,

·        cilvēka iegremdēšana peldbaseina ūdenī,

·        lūgšana.

 

Kristībai veltītā runa.

Nav nekādu šaubu, ka šī diena ir svarīgākā diena Deivida dzīvē; pēc dažām minūtēm viņš tiks iegremdēts ūdenī un iznāks no tā, būdams pilnīgi “Kristū”, kā Ābrahāma pēctecis, iemantojis brīnišķo evaņģēlija patiesību. No ārpuses šī darbība var izlikties vienkāša, tomēr Deivids un mēs pārējie ticam, ka šī iegremdēšana zem ūdens saistīs viņu ar Kristus nāvi un augšāmcelšanos, kā lasījām Vēstulē romiešiem 6. nodaļas 3.-5. pantos:

“Jeb vai jums nav zināms, ka mēs visi, kas Jēzus Kristus vārdā esam kristīti, esam iegremdēti viņa nāvē?  Jo mēs līdz ar viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai tāpat kā Kristus sava Tēva godības spēkā uzcelts no miroņiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē. Jo, ja mēs viņam esam kļuvuši līdzīgi nāvē, mēs būsim tādi arī augšāmcelšanā”.

Mēģināsim stādīties priekšā Kristus augšāmcelšanos, jo Deivids, iznākot no ūdens, būs vienots ar Kristu un tā augšāmcelšanos no mirušajiem.

Cik gan lieliskas jaunas dzīves izjūtas pavērās Kristum, kad viņš modās. Nakts klusums un svaigums, tālumā redzamas Jeruzālemes pilsētas ugunis, bet tās iedzīvotāji neko nenojauta par nozīmīgo notikumu turpat netālu no viņiem – cilvēka pamošanos jaunai dzīvei pēc nāves.

Līdzīgi, apkārtējai pasaulei nebūs nojausmas par brīnišķīgajiem notikumiem Deivida dzīvē, viņam ieejot un iznākot no kristības ūdeņiem; ja kāds nejauši palūkosies, tas redzēs tikai nelielu cilvēku grupu stāvam peldbaseina malā, kamēr kāds cilvēks iegremdēs otru ūdenī.  Bet eņģeļi priecājās par Jēzus augšāmcelšanos, un tāpat tie priecāsies par grēcinieku, kas nožēlo savus grēkus.

Vēstulē romiešiem 6. nodaļā mēs izlasījām, ka ieiesim “atjaunotā dzīvē, priekā, kuru Deivids jutīs visā atlikušajā dzīvē. Kā lasījām, viņš vairs nav grēka vergs, bet ir Dieva gribas pildītājs, pēc Bībeles atklāsmēm. Mēs varam maldīgi uzskatīt, ka vēlamies būt brīvi. Kalpojot sev pašiem, mēs neesam brīvi, bet esam grēka vergi. Deivids ir mainījis kalpošanas objektu, viņš ir gatavs kalpot Dievam. Būs reizes, kad liksies – ir pārāk grūti ievērot tos ierobežojumus, ko esam sev uzlikuši jaunajā dzīvē, un mūs pārmāks kārdinājums no tiem atbrīvoties.  Bet tas atkal novedīs mūs grēka verdzībā.

1. Vēstulē korintiešiem 10. nod. 1., 2. pantā Pāvils mums izskaidro, ka iešana cauri kristības ūdeņiem ir kā izraēla tautas iešana caur Sarkanās jūras ūdeņiem.  Šeit saskatām līdzību, no kuras daudz varam mācīties.  Ēģiptē izraēla tauta kalpoja elku dieviem, vergoja smagā darbā un dzīvoja bezmērķīgi. Viņi raudādami griezās pēc Dieva pēc kādas glābšanas, nezinādami vai Viņš dos tiem kādu atbildi.

 

Par atbildi Dievs tiem sūtīja Mozu, lai tas izvestu izraēla tautu no Ēģiptes, caur Sarkano jūru un tuksnesi, līdz beigās tie sasniedza Apsolīto zemi. Deivids līdz savai kristībai līdzinājās izraēliešiem Ēģiptē, tagad viņš it kā stāv Sarkanās jūras priekšā; izgājis caur ūdeni, viņš nenokļūs Dieva Valstībā – Apsolītajā zemē uzreiz, viņš pievienosies mums – tiem kas ceļo caur tuksnesi. Dievs sūtīja savu eņģeli pie izraēla tautas, kas tos neatstāja ne dienu ne nakti, viņiem ejot caur tuksnesi. Ikvienam no mums ir šāds eņģelis līdzās, kas ved mūs cauri dzīvei uz atpestīšanu (34. Psalms 8. pants; Vēstule ebrējiem 1:14).

Izraēlieši katru dienu saņēma mannu kā barību, Jēzus to sauc par Dieva Vārdu (Jāņa evaņģēlijs 6. nodaļa). Šo mannu nebaudījuši, viņi drīz būtu miruši tuksnesī, jo tur nekā cita ēdama nebija. Tāpēc ir visvairāk ieteicams ikdienas lasīt Bībeli, izmantojot lasīšanas procesā Bībeles kalendāra tabulas, un iegūstot pilnu kontekstu. Pārtraukums mūsu ikdienas aktivitātēs, ko veltām Bībeles lasīšanai un pārdomāšanai, ir vitāli svarīgs.

Izraēliešiem ceļojot, tiem tika norādīts, nesavākt mannu vairākām dienām uz priekšu, bet vākt to katrai tekošajai dienai. Arī Dieva Vārda barības uzņemšanai ir jānotiek dienišķi. Tāpat kā mēs atceramies uzņemt parastu barību, mums ik dienas vajag instinktīvi tiekties uzņemt arī Dieva Vārdu. Arī Ījabs ir teicis, ka Dieva Vārdu viņš vērtē vairāk nekā dabisko uzturu!

Izraēlieši dzēra no ūdens, kas izplūda no Mozus zižļa sistas klints. 1. Vēstulē korintiešiem 10. nod. lasām, ka šis ūdens simbolizē Kristu.

Mums jāēd un jādzer, simboliski sekojot Jēzus piemēram, un to varam darīt, noturēdami savu iknedēļas dievkalpojumu.  Attiecībā uz sanāksmēm, ir jāizjūt dabiska vēlēšanās satikt tos, ar kuriem mūs saista viena kopēja cerība. Ceļinieks tuksnesī būs priecīgs satikt sev līdzīgu, lai dalītos pieredzē un apspriestu iespējamās grūtības turpmākajā ceļā. Tāpat arī mums šajā ļaunajā, grēcīgajā pasaulē jācenšas uzturēt savstarpējus kontaktus. Visiem nav iespējams vienmēr ierasties kopīgās sanāksmēs, tādēļ jāizmanto iespēja sarakstīties, lasīt periodiku, utt.

Esam jau runājuši par atbildību, ko no mums prasa jaunā dzīve, bet ir maldīgi iedomāties, ka Dievam mūs būtu jāatalgo tikai par noteiktas darbības, kā piemēram Bībeles regulāras lasīšanas, veikšanu. Dievs, ja vēlēsies, sev par iepriecinājumu, dos mums valstību kā dāvanu, bet ne kā algu par mūsu darbiem (Vēst. romiešiem 6:23). Nav pareizi uzskatīt, just – kāpēc gan nekristīties, ja ar to varam sev sagādāt diezgan lielu iespēju nokļūt Dieva valstībā. Iemesli kristībai ir lieli, tie prasa pilnu pozitīvu atdevi. Iemesli kristībai ir – Bībeles Patiesība, Dieva mīlestība un Kristus uzvara. Dievs patiesi vēlas, lai Deivids un pārējie klātesošie nokļūtu Viņa valstībā. Tas ir brīnišķīgs fakts, kas liek mums visu laiku sev atgādināt, ka tā gaismā mums ir jājūtas pateicīgiem saņemt Dieva mīlestību.

Kad izraēlieši pārgāja Sarkano jūru, valdīja vispārēja līksmība; Mozus dziedāja savu pateicības dziesmu Dievam un tauta līksmojās. 105. Psalma 35.-41. pantos labi izteikts, kā Dievs nodrošināja visu šai pārejai nepieciešamo:

“Un noēda visu zāli viņu zemē, apēda visus zemes augļus. Tad Viņš nokāva visus pirmdzimtos viņu zemē, viņu pirmo spēku. Un izveda savus ļaudis ar visu sudrabu un zeltu, un neviena gurdena nebija viņu ciltī.  Ēģipte priecājās par viņu aiziešanu, jo bailes no viņiem to bija pārņēmušas. Padebesi Viņš deva viņiem par segu un uguni naktī par gaismu.  Tad Mozus lūdza, un Dievs sūtīja viņiem paipalas un paēdināja viņus ar debesu maizi. Viņš pāršķēla klinti, tad iztecēja ūdens un plūda pa tuksnesi straumēm...”

Tāpat par tavu kristību priecājamies mēs, kas esam tās liecinieki, tavi nākamie brāļi un māsas. Liels ir Dieva prieks, Jēzus un enģeļu prieks, kuri uzmanīgi mūs šobrīd vēro. Lai ikviens no mums šo prieku saglabā “līdz pašam galam”, lai tad mēs visi reizē nonāktu Dieva valstībā.