Atkape 22: Jezus vesture

Atkāpe 22: Jēzus vēsture

Ja taisnība tiem, kas apgalvo, ka nav pierādījumu, ka Jēzus no Nacaretes jebkad dzīvojis, tad būtu grūti izskaidrot kristietības esamību. Jābūt lielai pašapziņai, lai apgalvotu, ka miljoniem cilvēku pēdējo 2000 gadu laikā ticējuši nekad reāli neeksistējušai personai, tik ļoti ticējuši un izplatījuši savu ticību visā pasaulē, ka ticības dēļ riskējuši tikt vajātiem un nogalinātiem. Kristieši un jūdi bez grūtībām pieņem faktu, ka Muhameds kādreiz ir dzīvojis, tomēr noraidot viņa apgalvojumus un mācību. Tā, mēs pieņemam, kā pašu par sevi saprotamu, ievērojamāko vēsturisko personu patiesīgumu, kritiski nepārskatot pierādījumus viņu kādrreizējai eksistencei. No relatīvi neapgāžamām liecībām ir zināmi neskaitāmi vēsturiski notikumi.

Pats fakts, ka zināma cilvēku daļa tik neatlaidīgi noliedz Jēzus no Nacaretes esamību, liecina par rīcības pārmērību, vēlēšanos par katru cenu atrast attaisnojumu, kas tiem dotu iemeslus viņu nepiņemt kā Mesiju. Īpaši to varam redzēt, ja ievērojam, ka pirmajā mūsu ēras gadu simtā paši jūdi atzina personas ar vārdu “Jēzus” esamību. Uzskaitīsim vēsturiskus faktus par pierādījumu, ka Jēzu no Nacaretes nekādā ziņā nevar uzskatīt par teoloģisku cilvēku izgudrojumu. Informācijai izmantojam Gary Habermas “Ancient Evidence for the Life of Jesus”.

1. Jēzus un kristietība ir aplūkoti romiešu vēsturnieka Tacita divās ievērojamākajās pirmā gadsimta grāmatās “Annāles” un “Vēsture”. Tā, apmēram mūsu ēras 115. gadā viņš rakstīja “Annālēs”: “Cilvēku šķira, ienīsta dēļ viņu riebeklībām, iedzīvotāju dēvēta par kristiešiem. Kristus, no kura šis vārds cēlies, Tibērija valdīšanas laikā tika notiesāts uz nāvi ar prokurora Poncija Pilāta roku”.

Imperators Tibērijs valdīja no mūsu ēras 14. – 37. gadam, šai laikā, pēc liecībām, Kristus tika sodīts ar nāvi. Tacits vēsta, ka šīs cilvēku grupas ticība “izplatījās ne tikai Jūdejā (tās izcelsmes vietā), bet pat Romā”, un tālāk apraksta, kā kristīgos Romā vajāja un nogalināja. Tacita grāmatas apstiprina Jaunās Derības liecības par apustuļu sludināšanu vispirms Jūdejā, tad visā Romas impērijā, Romu ieskaitot, visu laiku saņemot ļoti lielu pretestību.

2. Sutonijs (Suetonius), cits romiešu vēsturnieks, izteicis komentāru par imperatora Klaudija valdīšanas laiku (mūsu ēras 41. – 54. g.) “Tādēļ, ka ebreji Romā izraisīja nepārtrauktas nekārtības, pēc Kristus (Chrestus) ietekmes, viņš (Klaudijs) tos padzina no pilsētas”. Starp citu, Apustuļu darbu 18. nod. 2. pantā minēts, ka jūdu laulātie vārdā Akvila un Priskilla bija pametuši Romu, bēgot no Klaudija pret ebrejiem vērstajām vajāšanām.

Tālāk Sutonijs runā par kristīgo vajāšanām imperatora Nerona laikā: “Pēc lielā ugunsgrēka Romā tika sodīti kristieši, sekta, kas piekopa jaunu un kaitīgu ticību...” Liecība, ka mūsu ēras pirmajā gadsimtā bijusi grupa ar vārdu “kristieši”, norāda, ka mazliet agrāk, tajā pat gadsimtā, ir dzīvojis cilvēks saukts “Kristus”.

3. Autors F. Brūss (F. Bruce) savā grāmatā “Kristietības izcelšanās” (Christian Origins) 29. 30. lpp. pievērš mūsu uzmanību vēsturnieka Tallasa (Thallus) apm., m. ē. 52. g. sarakstītajai Vidusjūras rajona vēsturei. Tas pats autors (Bruce) savā sacerējumā “Jaunās Derības dokumenti” (The New Testament Documents) 113. lpp. raksta par kādu zinātnes mācekli vārdā Julius Afrikanus, kas izsmējis Tallasa viedokli, ka Jēzus krustā sišanas laikā tumsa iestājusies saules aptumsuma dēļ. Tādēļ varam domāt, ka Tallass tika uzrakstījis vēstījumu par Jēzus krustā sišanu dažus gadus pirms viņš sarakstīja savu “Vēsturi” mūsu ēras 52. gadā.

4. Plīnijs, Romas valsts valdības darbinieks, minējis kādu ļoti aktīvu grupu sauktu par kristiešiem pirmā gadsimta vēlākajos gados. Par viņu Kristus piemiņai veltītajiem kalpojumiem šis autors rakstīja: “Viņiem bija paradums satikties noteiktā dienā pirms gaismas aušanas, kad tie dziedāja uz divām balsīm himnas par godu Kristum” (Plīnija vēstules X:96). Romas imperatori Trajans un Adrians abi pieminējuši kristiešu sakarā radušās problēmas. [Plīnija vēstules kā arī Jusibija (Eusebius) “Kristīgās baznīcas vēsture” (Ecclesiastical History IV-IX)]. Kristiešu grupu eksistence 1. gadsimtā un to neparastais sīkstums vajāšanu laikā rāda, ka viņi bija īstas sava gadsimta vēsturiskas personas sekotāji.

5. Talmudā, ebreju svētajā grāmatā, Sanhedrina (ebreju augstā tiesa) 43a ir raksti, kas attiecas uz Jēzus nāvi. Uzskata, ka šī Talmuda daļa attiecināma uz grāmatas sastādīšanas agrīno poriodu (t. i., mūsu ēras 70 – 200 gadiem), “Lieldienu priekšvakarā Ješu (Jēzus) tika pakārts. Visas četrdesmit dienas, pirms sods tika izpildīts, ziņnesis staigāja apkārt, saukdams:” Viņš tiks nomētāts ar akmeņiem, jo piekopa burvestības un mudināja Izraēlu uz maldu ticību. Ja kāds grib ko teikt tam par labu, lai iznāk priekšā un aizstāv”. Bet tā kā nekas netika teikts viņam par labu, to pakāra Lieldienu priekšvakarā”. “Pakāršana” var būt vārds, kas lietots “krustā sišanas” vietā – kā tas lietots atsevišķās vietās Jaunajā Derībā (Vēst. galatiešiem 3:13; Lūkas ev. 23:39). No iepriekš citētā redzams, ka jūdi gribēja nomētāt Jēzu ar akmeņiem (iespējams, pēc Mozus likuma?), tomēr īstenībā viņš tika pakārts. Izskaidrojums tam atrodams Jaunajā Derībā. Lai nāves sods Jēzum tiktu izpildīts, ebrejiem bija jāturas pie romiešu likumiem, kas noteica pakāršanu kā soda izpildi.

Sanhedrina 43a tāpat aprakstīts, ka pieci Jēzus mācekļi tika vesti tiesas priekšā un tiem piespriests nāves sods. Te mēs vēlriez redzam, ka jūdi pēc tradīcijas ticēja Jēzus vēsturiskajai eksistencei. Sanhedrinā 106b pat teikts, ka, Jēzum mirstot, viņš bija 33 gadus vecs, kas tieši atbilst Jaunajā Derībā teiktajam. Meijers savā darbā “Pirmās Lieldienas” (Maier “First Easter” 117., 118. lpp.) citē 5. gadsimta jūdu dokumentu “Toledoth Jesu”, kurā apgalvots, ka mācekļi mēģinājuši nozagt Jēzus ķermeni pēc nāves, bet dārznieks, saukts Jūda, noklausījies viņu plānus, pārvietojis Jēzus ķermeni citā vietā, vēlāk atdevis to jūdiem. Justins Moceklis, rakstīdams vēsturiskas atskaites m. ē. 150. gadā, piemin, ka jūdi izsūtījuši īpašus ziņnešus, kas vēstīja, ka Jēzus ķermenis ir ticis nozagts. [“Dialogs ar Trifo” (Dialogue with Trypho), 108. lpp.] Tertulians darbā “Par īpašiem notikumiem” (On spectacles, 30. lpp.), ko tas sarakstījis m. ē. 200. gadā dod līdzīgu vēstījumu par šo notikumu.

Abas šīs liecības mums rāda, ka agrīnos mūsu ēras gadsimtos jūdi ticējuši Jēzus vēsturiskajai eksistencei un viņa varmācīgajai nāvei.

6. Grieķu dramaturgs Lucians, kas radījis savus sacerējumus m. ē. 2. gadsimtā, izsmēja kristiešus par to, ka tie “līdz šai dienai dievina cilvēku, kurš ticis sists krustā”. [Lucians “Peregrīna nāve”, (The Death of Peregrine). “Luciana darbi” 4. sējums. Faulera (Fowler) angļu tulkojuma variants].

7. Josīfus (Josephus), ļoti pazīstams primā gadsimta vēsturnieks, savā grāmatā “Senatnes pieminekļi” (Antiquities), kas sarakstīta m. ē. 90 – 95. g., min Jēkabu “Jēzus, saukta par Kristu, brāli”. Šai pašā grāmatā Jēzum veltītais apraksts precīzi saskan ar Jaunajā Derībā sniegto Jēzus attēlojumu: “Un nu, ap šo laiku, bija Jēzus, vieds cilvēks...Jo viņš bija tas, kurš darīja brīnumainus darbus...Viņš bija Kristus...viņš tiem parādījās dzīvs trešajā dienā, kā Dieva pareģi bija par viņu pareģojuši, šo un vēl desmit tūkstošus citu brīnuma lietu par viņu”.

Citētais tik ļoti atbilst Jaunajā Derībā rakstītajam, ka to apvaino par interpolāciju, kas nozīmē “rakstu viltošana” – burtiski “iebīdīšana”. Tomēr, ir daži iemesli, kuru dēļ minēto citātu var lietot, lai atbalstītu apgalvojumu, ka Jēzus no Nacaretes tiešām ir dzīvojis pirmajā gadsimtā:

Jusibijs savā “Kristīgās baznīcas vēsturē” (Eusebius Ecclesiastical History 1:XI) arī citē šo Josīfus darba nodaļu.

Varam minēt vairākus atzītus pētniekus, kuri uzskata, ka minētā Josīfus grāmatas daļa ir oriģināls; tās stils ir autentisks. Skat.: Daniels Rops “Jēzus līdzgaitnieku klusēšana” (Daniel Rops “The Silence of Jesus’ Contemporaries”) 21. lpp.; Dž. Andersona “Kristietība Vēstures liecība” (J. N. D. Anderson “Christianity: The Witness of History”) 20. lpp.; kā arī F. Brūss “Jaunās Derības dokumenti” (F. F. Bruce “The New Testament Documents”) 108., 109. lpp. Tā, pētot tekstu, nevar konstatēt interpolāciju.

Profesors Šlomo Pains (Schlomo Pines), apgalvo, ka ticis atklāts arī Josīfus darbu arābu variants. Tajā ir iepriekšminētais teksts, iztrūkstot tikai doktrināliem apgalvojumiem par Jēzu kā Mesiju un viņa augšāmcelšanos. Ņemot vērā Josīfus ebreju izcelsmi, tas ir pilnīgi saprotams. Pirmo reizi savus atklājumus Pains publicēja 1972. g. 12. februārī laikrakstā “New York Times”, kur viņš citē plaši apspriesto Josīfus darba nodaļu par Jēzu arābu variantā: “Šajā laikā dzīvoja vieds cilvēks, kuru sauca Jēzus. Viņa uzvedība bija laba, un viņu uzskatīja par tikušu. Daudzi ļaudis jūdu un citu tautu starpā kļuva par viņa mācekļiem. Pilāts notiesāja to uz nāvi pie krusta. Un tie, kas bija kļuvuši par mācekļiem, viņa mācību nepameta. Viņi ziņoja, ka trīs dienas pēc krustāsišanas redzējuši to dzīvu; pēc tā spriežot viņš droši vien bija tas Mesija, par kuru pareģi vēstījuši brīnumus”. Un šis uzskaitījums apbrīnojami saskan ar Jaunajā Derībā rakstīto.



Mājas lapa	Atkāpe 22: Jēzus vēsture
	Atkāpe 22: Jēzus vēsture
Bībeles Pamati	Atkāpe 22: Jēzus vēsture Ja taisnība tiem, kas apgalvo, ka nav pierādījumu, ka Jēzus no Nacaretes jebkad dzīvojis, tad būtu grūti izskaidrot kristietības esamību. Jābūt lielai pašapziņai, lai apgalvotu, ka miljoniem cilvēku pēdējo 2000 gadu laikā ticējuši nekad reāli neeksistējušai personai, tik ļoti ticējuši un izplatījuši savu ticību visā pasaulē, ka ticības dēļ riskējuši tikt vajātiem un nogalinātiem. Kristieši un jūdi bez grūtībām pieņem faktu, ka Muhameds kādreiz ir dzīvojis, tomēr noraidot viņa apgalvojumus un mācību. Tā, mēs pieņemam, kā pašu par sevi saprotamu, ievērojamāko vēsturisko personu patiesīgumu, kritiski nepārskatot pierādījumus viņu kādrreizējai eksistencei. No relatīvi neapgāžamām liecībām ir zināmi neskaitāmi vēsturiski notikumi. Pats fakts, ka zināma cilvēku daļa tik neatlaidīgi noliedz Jēzus no Nacaretes esamību, liecina par rīcības pārmērību, vēlēšanos par katru cenu atrast attaisnojumu, kas tiem dotu iemeslus viņu nepiņemt kā Mesiju. Īpaši to varam redzēt, ja ievērojam, ka pirmajā mūsu ēras gadu simtā paši jūdi atzina personas ar vārdu “Jēzus” esamību. Uzskaitīsim vēsturiskus faktus par pierādījumu, ka Jēzu no Nacaretes nekādā ziņā nevar uzskatīt par teoloģisku cilvēku izgudrojumu. Informācijai izmantojam Gary Habermas “Ancient Evidence for the Life of Jesus”. 1. Jēzus un kristietība ir aplūkoti romiešu vēsturnieka Tacita divās ievērojamākajās pirmā gadsimta grāmatās “Annāles” un “Vēsture”. Tā, apmēram mūsu ēras 115. gadā viņš rakstīja “Annālēs”: “Cilvēku šķira, ienīsta dēļ viņu riebeklībām, iedzīvotāju dēvēta par kristiešiem. Kristus, no kura šis vārds cēlies, Tibērija valdīšanas laikā tika notiesāts uz nāvi ar prokurora Poncija Pilāta roku”. Imperators Tibērijs valdīja no mūsu ēras 14. – 37. gadam, šai laikā, pēc liecībām, Kristus tika sodīts ar nāvi. Tacits vēsta, ka šīs cilvēku grupas ticība “izplatījās ne tikai Jūdejā (tās izcelsmes vietā), bet pat Romā”, un tālāk apraksta, kā kristīgos Romā vajāja un nogalināja. Tacita grāmatas apstiprina Jaunās Derības liecības par apustuļu sludināšanu vispirms Jūdejā, tad visā Romas impērijā, Romu ieskaitot, visu laiku saņemot ļoti lielu pretestību. 2. Sutonijs (Suetonius), cits romiešu vēsturnieks, izteicis komentāru par imperatora Klaudija valdīšanas laiku (mūsu ēras 41. – 54. g.) “Tādēļ, ka ebreji Romā izraisīja nepārtrauktas nekārtības, pēc Kristus (Chrestus) ietekmes, viņš (Klaudijs) tos padzina no pilsētas”. Starp citu, Apustuļu darbu 18. nod. 2. pantā minēts, ka jūdu laulātie vārdā Akvila un Priskilla bija pametuši Romu, bēgot no Klaudija pret ebrejiem vērstajām vajāšanām. Tālāk Sutonijs runā par kristīgo vajāšanām imperatora Nerona laikā: “Pēc lielā ugunsgrēka Romā tika sodīti kristieši, sekta, kas piekopa jaunu un kaitīgu ticību...” Liecība, ka mūsu ēras pirmajā gadsimtā bijusi grupa ar vārdu “kristieši”, norāda, ka mazliet agrāk, tajā pat gadsimtā, ir dzīvojis cilvēks saukts “Kristus”. 3. Autors F. Brūss (F. Bruce) savā grāmatā “Kristietības izcelšanās” (Christian Origins) 29. 30. lpp. pievērš mūsu uzmanību vēsturnieka Tallasa (Thallus) apm., m. ē. 52. g. sarakstītajai Vidusjūras rajona vēsturei. Tas pats autors (Bruce) savā sacerējumā “Jaunās Derības dokumenti” (The New Testament Documents) 113. lpp. raksta par kādu zinātnes mācekli vārdā Julius Afrikanus, kas izsmējis Tallasa viedokli, ka Jēzus krustā sišanas laikā tumsa iestājusies saules aptumsuma dēļ. Tādēļ varam domāt, ka Tallass tika uzrakstījis vēstījumu par Jēzus krustā sišanu dažus gadus pirms viņš sarakstīja savu “Vēsturi” mūsu ēras 52. gadā. 4. Plīnijs, Romas valsts valdības darbinieks, minējis kādu ļoti aktīvu grupu sauktu par kristiešiem pirmā gadsimta vēlākajos gados. Par viņu Kristus piemiņai veltītajiem kalpojumiem šis autors rakstīja: “Viņiem bija paradums satikties noteiktā dienā pirms gaismas aušanas, kad tie dziedāja uz divām balsīm himnas par godu Kristum” (Plīnija vēstules X:96). Romas imperatori Trajans un Adrians abi pieminējuši kristiešu sakarā radušās problēmas. [Plīnija vēstules kā arī Jusibija (Eusebius) “Kristīgās baznīcas vēsture” (Ecclesiastical History IV-IX)]. Kristiešu grupu eksistence 1. gadsimtā un to neparastais sīkstums vajāšanu laikā rāda, ka viņi bija īstas sava gadsimta vēsturiskas personas sekotāji. 5. Talmudā, ebreju svētajā grāmatā, Sanhedrina (ebreju augstā tiesa) 43a ir raksti, kas attiecas uz Jēzus nāvi. Uzskata, ka šī Talmuda daļa attiecināma uz grāmatas sastādīšanas agrīno poriodu (t. i., mūsu ēras 70 – 200 gadiem), “Lieldienu priekšvakarā Ješu (Jēzus) tika pakārts. Visas četrdesmit dienas, pirms sods tika izpildīts, ziņnesis staigāja apkārt, saukdams:” Viņš tiks nomētāts ar akmeņiem, jo piekopa burvestības un mudināja Izraēlu uz maldu ticību. Ja kāds grib ko teikt tam par labu, lai iznāk priekšā un aizstāv”. Bet tā kā nekas netika teikts viņam par labu, to pakāra Lieldienu priekšvakarā”. “Pakāršana” var būt vārds, kas lietots “krustā sišanas” vietā – kā tas lietots atsevišķās vietās Jaunajā Derībā (Vēst. galatiešiem 3:13; Lūkas ev. 23:39). No iepriekš citētā redzams, ka jūdi gribēja nomētāt Jēzu ar akmeņiem (iespējams, pēc Mozus likuma?), tomēr īstenībā viņš tika pakārts. Izskaidrojums tam atrodams Jaunajā Derībā. Lai nāves sods Jēzum tiktu izpildīts, ebrejiem bija jāturas pie romiešu likumiem, kas noteica pakāršanu kā soda izpildi. Sanhedrina 43a tāpat aprakstīts, ka pieci Jēzus mācekļi tika vesti tiesas priekšā un tiem piespriests nāves sods. Te mēs vēlriez redzam, ka jūdi pēc tradīcijas ticēja Jēzus vēsturiskajai eksistencei. Sanhedrinā 106b pat teikts, ka, Jēzum mirstot, viņš bija 33 gadus vecs, kas tieši atbilst Jaunajā Derībā teiktajam. Meijers savā darbā “Pirmās Lieldienas” (Maier “First Easter” 117., 118. lpp.) citē 5. gadsimta jūdu dokumentu “Toledoth Jesu”, kurā apgalvots, ka mācekļi mēģinājuši nozagt Jēzus ķermeni pēc nāves, bet dārznieks, saukts Jūda, noklausījies viņu plānus, pārvietojis Jēzus ķermeni citā vietā, vēlāk atdevis to jūdiem. Justins Moceklis, rakstīdams vēsturiskas atskaites m. ē. 150. gadā, piemin, ka jūdi izsūtījuši īpašus ziņnešus, kas vēstīja, ka Jēzus ķermenis ir ticis nozagts. [“Dialogs ar Trifo” (Dialogue with Trypho), 108. lpp.] Tertulians darbā “Par īpašiem notikumiem” (On spectacles, 30. lpp.), ko tas sarakstījis m. ē. 200. gadā dod līdzīgu vēstījumu par šo notikumu. Abas šīs liecības mums rāda, ka agrīnos mūsu ēras gadsimtos jūdi ticējuši Jēzus vēsturiskajai eksistencei un viņa varmācīgajai nāvei. 6. Grieķu dramaturgs Lucians, kas radījis savus sacerējumus m. ē. 2. gadsimtā, izsmēja kristiešus par to, ka tie “līdz šai dienai dievina cilvēku, kurš ticis sists krustā”. [Lucians “Peregrīna nāve”, (The Death of Peregrine). “Luciana darbi” 4. sējums. Faulera (Fowler) angļu tulkojuma variants]. 7. Josīfus (Josephus), ļoti pazīstams primā gadsimta vēsturnieks, savā grāmatā “Senatnes pieminekļi” (Antiquities), kas sarakstīta m. ē. 90 – 95. g., min Jēkabu “Jēzus, saukta par Kristu, brāli”. Šai pašā grāmatā Jēzum veltītais apraksts precīzi saskan ar Jaunajā Derībā sniegto Jēzus attēlojumu: “Un nu, ap šo laiku, bija Jēzus, vieds cilvēks...Jo viņš bija tas, kurš darīja brīnumainus darbus...Viņš bija Kristus...viņš tiem parādījās dzīvs trešajā dienā, kā Dieva pareģi bija par viņu pareģojuši, šo un vēl desmit tūkstošus citu brīnuma lietu par viņu”. Citētais tik ļoti atbilst Jaunajā Derībā rakstītajam, ka to apvaino par interpolāciju, kas nozīmē “rakstu viltošana” – burtiski “iebīdīšana”. Tomēr, ir daži iemesli, kuru dēļ minēto citātu var lietot, lai atbalstītu apgalvojumu, ka Jēzus no Nacaretes tiešām ir dzīvojis pirmajā gadsimtā: Jusibijs savā “Kristīgās baznīcas vēsturē” (Eusebius Ecclesiastical History 1:XI) arī citē šo Josīfus darba nodaļu. Varam minēt vairākus atzītus pētniekus, kuri uzskata, ka minētā Josīfus grāmatas daļa ir oriģināls; tās stils ir autentisks. Skat.: Daniels Rops “Jēzus līdzgaitnieku klusēšana” (Daniel Rops “The Silence of Jesus’ Contemporaries”) 21. lpp.; Dž. Andersona “Kristietība Vēstures liecība” (J. N. D. Anderson “Christianity: The Witness of History”) 20. lpp.; kā arī F. Brūss “Jaunās Derības dokumenti” (F. F. Bruce “The New Testament Documents”) 108., 109. lpp. Tā, pētot tekstu, nevar konstatēt interpolāciju. Profesors Šlomo Pains (Schlomo Pines), apgalvo, ka ticis atklāts arī Josīfus darbu arābu variants. Tajā ir iepriekšminētais teksts, iztrūkstot tikai doktrināliem apgalvojumiem par Jēzu kā Mesiju un viņa augšāmcelšanos. Ņemot vērā Josīfus ebreju izcelsmi, tas ir pilnīgi saprotams. Pirmo reizi savus atklājumus Pains publicēja 1972. g. 12. februārī laikrakstā “New York Times”, kur viņš citē plaši apspriesto Josīfus darba nodaļu par Jēzu arābu variantā: “Šajā laikā dzīvoja vieds cilvēks, kuru sauca Jēzus. Viņa uzvedība bija laba, un viņu uzskatīja par tikušu. Daudzi ļaudis jūdu un citu tautu starpā kļuva par viņa mācekļiem. Pilāts notiesāja to uz nāvi pie krusta. Un tie, kas bija kļuvuši par mācekļiem, viņa mācību nepameta. Viņi ziņoja, ka trīs dienas pēc krustāsišanas redzējuši to dzīvu; pēc tā spriežot viņš droši vien bija tas Mesija, par kuru pareģi vēstījuši brīnumus”. Un šis uzskaitījums apbrīnojami saskan ar Jaunajā Derībā rakstīto.