7. 4: “Iesakuma Bija Vards” (Jana Ev. 1:1-3)

7. 4: “Iesākumā Bija Vārds” (Jāņa Ev. 1:1-3)

“Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies...” (Jāņa ev. 1:1-3).

Ja šos pantus pareizi izprotam, tie apstiprina un paplašina iepriekš izteiktos secinājumus. Un tomēr, šī nodaļa tiek visvairāk nepareizi skaidrota, lai pamatotu Jēzus eksistenci debesīs pirms viņa dzimšanas. Minētās rindas no Jāņa evaņģēlija varam izprast pareizi, ja pilnībā spējam novērtēt, ko dotajā kontekstā nozīmē “Vārds”. “Vārds” nevar nozīmēt kādu personu tiešā nozīmē, jo šī persona nevar būt “pie Dieva” un būt Dievs vienā un tai pašā laikā. Grieķu valodas vārds “logos”, kas tulkots kā “vārds”, pats par sevi nenozīmē “Jēzus”. Parasti “logos” tulko kā “vārds”, bet vienlaicīgi grieķu valodā tas var nozīmēt: uzskaitījums, iemesls, sazināšanās, doktrīna, nodoms, sludināšana, sakāmvārds, ziņas. Grieķu valodā vārds “logos” ir vīriešu dzimtē. Vācu valodas Luterāņu variantā “das Wort” ir neitrālā dzimtē, bet franču “Segond” variantā “la parole” ir sieviešu dzimtē. Tā “vārds” obligāti visās valodās nav vīriešu dzimtē.

“Iesākumā”.

Stingri ņemot, “logos” nozīmē kādu domu, izteiktu vai nu ar vārdiem vai kādu citu sazināšanās formu. Iesākumā Dievam bija šis “logos”. Vienīgais tā mērķis bija koncentrēts uz Kristu. Mēs parādījām, kā Dieva Gars ieliek savu domu darbībā, no kurienes veidojas saikne starp Viņa Garu un Viņa Vārdu (skat. šīs grāmatas 2. nod. 2. apakšnod.). Dieva Gars izstrādāja savu plānu ar cilvēkiem un iedvesmoja Savu rakstīto Vārdu no iesākuma; tāpat arī ideja par Kristu realizējās darbībā un vārdā. Kristus bija dievišķais “logos”, un tāpēc Dieva Gars visos tā darbības veidos izrādīja Dieva plānu attiecībā uz Kristu. Šī iemesla dēļ, daudz kas no Vecās Derības – norises, teicieni – ir Jēzus Kristus būtības tipāžs. Tomēr vēlreiz un vēlreiz ir jāuzsver, ka Kristus kā persona nebija pieminētais “vārds”; šis “vārds” bija Dieva glābšanas plāns caur Kristu. “Logos” vai “vārds” bieži tiek lietots Jaunajā Derībā, runājot par Kristu—“Kristus vārds” (Vēstule kolosiešiem 3:16; Mateja ev. 13:19; Jāņa ev. 5:24; Apustuļu darbi 19:10; 1. Vēstule tesaloniķiešiem 1:8; utt.) Ievērojiet, “vārds” lietots, runājot par Jēzu, tas nonozīmē “pats Jēzus”. Kristum piedzimstot, šis “vārds” pieņēma miesīga cilvēka formu—“un vārds tapa miesa” (Jāņa ev. 1:14). Jēzus savā personā bija “vārds, kas tapa miesa” un nevis “vārds”. Par “vārdu” viņš personiskā formā tapa, dzimstot no Marijas, drīzāk nekā, jebkad eksistēdams pirms tam.

Tā Dievam jau no iesākuma bija vēstījums un plāns attiecībā par Kristu, bet tikai mūsu ēras pirmajā gadu simtā tas atklājās Kristū kā personā un ar viņu saistītajā Evaņģēlija sludināšanā. Dievs runāja uz cilvēkiem, pauzdams mums Savu Vārdu ar Kristus starpniecību (Vēstule ebrējiem 1:1,2). Vairākkārt Jaunajā Derībā uzsvērts, ka Kristus runājā Dieva vārdus un pēc Dieva vārda pavēles veica brīnumus, lai atklātu mums Dievu (Jāņa ev. 2:22; 3:34; 7:16; 10:32,38; 14:10,24).

Pāvils paklausīja, kad Kristus viņam pavēlēja sludināt Labās Ziņas par viņu “visām tautām”: “Bet tam, kas jūs var stiprināt, kā to rāda mans evaņģēlijs un vēstījums par Jēzu Kristu, kurā atklājas noslēpums, kas mūžiem bijis neizpausts, bet tagad darīts zināms un ar pravieša rakstiem uz Dieva pavēli sludināts visām tautām, lai tās pakļautu ticībai” (Vēstule romiešiem 16:25,26). Salīdzināt ar 1. Vēst. korintiešiem 2:7. Tikai Kristus, veikdams savu lielo darbu, deva iespēju cilvēkam iegūt mūžīgo dzīvību (Jāņa ev. 3:16; 6:53). Dievs jau iesākumā tika paredzējis piedāvāt cilvēkiem iespēju dzīvot mūžīgi, jo Viņš zināja, kādu upuri Jēzus nesīs. Pilnībā šis Dieva piedāvājums atklājās tikai pēc Jēzus dzīves un nāves: “Cerībā uz mūžīgu dzīvību, ko Dievs, kas nemelo, ir apsolījis pirms mūžīgiem laikiem, bet savā laikā savu vārdu ir atklājis vēstī...” (Vēst. Titam 1:2,3). Mēs jau atzīmējām, ka “vārds”, ko Dieva iedvesmoti pareģi izrunāja, bija Dievam zināms no radīšanas sākuma (Lūkas ev. 1:70).

Jēzus, runādams līdzībās, mums daudz par to atklāj, un tādējādi piepildās par viņu iepriekš teiktie pareģojumi: “Es atdarīšu savu muti līdzībās, es runāšu lietas, kas apslēptas no pasaules iesākuma” (Mateja ev. 13:35). Un tā arī ir jāizprot Bībelē sacītais: “Vārds bija pie Dieva...iesākumā”, lai “kļūtu par miesu”, Kristum piedzimstot.

“Vārds bija Dievs”

Tagad varam sākt aplūkot, kādā nozīmē ir teikts “Vārds bija Dievs”. Mūsu plāni un domas ir pamatā tam, kas mēs esam. Mēs varam izteikt vārdos savus nodomus. Līdzīgi Dievs izteica savus nodomus, kas saistījās ar Kristu. Kādas domas cilvēka dvēselē, tāds ir viņš pats (piemērs tam Salamana pamācības 23:7). Tā, var teikt, Dieva vārds vai doma ir Dievs. “Vārds bija Dievs”. Tādēļ varam cieši asociēt, saistīt Dievu pašu ar Viņa vārdu—tipisks piemērs šādiem paralēlismiem ir 29. Psalma 8. pants: “Tā Kunga balss, liek tuksnesim drebēt, tas Kungs liek drebēt...tuksnesim”. Praviešu grāmatās bieži lasām tādus teikumus kā “Bet jūs neklausījāt Mani, saka tas Kungs” (Jeremijas 25:7), kas nozīmē “Jūs neklausījāt Manam vārdam, ko es vēstīju ar praviešu muti”. Dāvids uzskatīja Dieva vārdu par savu lampu, gaismu “Tavs vārds ir manu kāju spīdeklis...” (119. Psalms 105. p.). Bet, par to pašu viņš vēlāk, 2. Samuēla grāmatas 22. nod. 29. pantā, izsakās: “Tu...Kungs, esi mans spīdeklis,...tu...apgaismo manu tumsu”. Šeit redzam paralēli starp jēdzieniem “Dievs” un “Viņa vārds”. Tādēļ kļūst saprotams, kā Dieva vārds tiek personificēts par Dievu Pašu, lai gan vārds nav persona, par to tiek kā par tādu runāts. (Skat. 5. Atkāpi “Personizēšanas princips”).

Dievs ir pati patiesība, tāpēc arī Dieva Vārds ir patiesība. (Jāņa ev. 3:33; 8:26; 1. Jāņa vēstule 5:10; Jāņa ev. 17:17). Jēzus sevi lielā nozīmē saista ar saviem teiktajiem vārdiem, viņš sevi identificē ar savu vārdu: “Kas mani atmet un nepieņem Manus vārdus, tam jau ir, kas viņu tiesā: Mans vārds, ko esmu runājis, tiesās viņu pastarā dienā” (Jāņa ev. 12:48). Jēzus izsakās par savu vārdu kā par īstu personu, kā par sevi pašu.

Tāpat, Dieva Vārds tiek lietots personas nozīmē, t. i. kā Dievs Pats. Jāņa Evaņģēlija 1:1-3 lasām: “Caur Viņu (Vārdu) viss ir radies”. Tomēr Dievs radīja visas lietas un viņš sacīja, noteikdams, kam jātop radītam. Par to lasām Pirmās Mozus grāmatas 1. nodaļā. Arī šeit par Dieva sacīto vārdu tiek runāts kā par Viņu Pašu. Un tāpēc, lielu, aizkustinošu iedvesmu sniedz apziņa, ka mums, sirdī nesot Dieva Vārdu, Dievs ir mūsu tuviemā.

Lasot 1. Mozus grāmatas 1. nodaļu, kļūst skaidrs, ka visu ir radījis Dievs caur savu Vārdu, un nevis ar Kristus personisko palīdzību. (Skat. Jāņa ev. 1:1-3). “Ar tā Kunga Vārdu ir radītas debesis, un viss debesu spēks ir radīts ar Viņa mutes elpu; jo Viņš runāja, un tā notika” (33. psalms 6.,9. p.). Arī patlaban viss dabā norisinās pēc Viņa Vārda: “Viņš noraida savu Vārdu lejup uz zemi, Viņa Vārds izplatās strauji. Viņš izkaisa sniegu kā vilnas pūkas” (147. psalms 15.-18. p.).

Dievs Savu Vārdu kā radošo spēku izmantoja, radīdams Jēzu Marijas klēpī. Vārds, Dievišķais plāns, realizēts praktiski caur Viņa Svēto Garu, darīja iespējamu Jēzus ieņemšanu. Un Marija, atbildot uz viņai nesto ziņu, tam piekrita: “...lai notiek ar mani pēc tava vārda” (Lūkas ev. 1:38). Viscaur Vecajā Derībā esam lasījuši, ka Dieva Vārds, Gars atspoguļo Viņa nolūku. Ļoti augstā ticamības pakāpē tas izpaužas, kad par Jēzu, paralēli Vecās Derības pareģojumiem, tiek runāts Apustuļu darbu 13. nod. 27. p.: “(ebreji) nezināja par Viņu, nesaprata praviešu valodu”. Kad Jēzus piedzima, uzsāka dzīvi, Dieva Vārds/Gars sāka izpausties caur viņu, kā caur Jēzus Kristus personu. Jēzu Kristu viņa mācekļi varēja fiziski redzēt un tam pieskarties. Apustulis Jānis, iedvesmas pacilāts, runāja, kā caur Kristu izteikts Dieva nodoms par mūžīgo dzīvību. Jānis apzinājās: viņiem bijis redzams un taustāms pats Dieva Vārds, Dieva ieplānotā atpestīšana caur Jēzu Kristu (1. Jāņa vēstule 1:1-3). Arī mēs, zinādami un patiesi isprazdami Dieva nolūku attiecībā uz mums, kad Viņš mums solījis mūžīgo dzīvību caur Jēzu Kristu, varam izjust līdzīgu prieku, kaut arī nevaram Jēzu redzēt fiziski (1. Pētera vēstule 1:8,9). Mums jājautā sev: “Vai es patiesi saprotu Kristu?” Nav pietiekami tikai vienkārši pieņemt, ka kādreiz eksistējis labs cilvēks vārdā Jēzus. Tikai sistemātiski studējot Bībeli ar lūgšanām, ir iespējams saprast Kristu kā savu Glābēju un kļūt viņam radniecīgam, pieņemot kristību.



Mājas lapa	7. 4: “Iesākumā Bija Vārds” (Jāņa Ev. 1:1-3)
	7. 4: “Iesākumā Bija Vārds” (Jāņa Ev. 1:1-3)
Bībeles Pamati	7. 4: “Iesākumā Bija Vārds” (Jāņa Ev. 1:1-3) “Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies...” (Jāņa ev. 1:1-3). Ja šos pantus pareizi izprotam, tie apstiprina un paplašina iepriekš izteiktos secinājumus. Un tomēr, šī nodaļa tiek visvairāk nepareizi skaidrota, lai pamatotu Jēzus eksistenci debesīs pirms viņa dzimšanas. Minētās rindas no Jāņa evaņģēlija varam izprast pareizi, ja pilnībā spējam novērtēt, ko dotajā kontekstā nozīmē “Vārds”. “Vārds” nevar nozīmēt kādu personu tiešā nozīmē, jo šī persona nevar būt “pie Dieva” un būt Dievs vienā un tai pašā laikā. Grieķu valodas vārds “logos”, kas tulkots kā “vārds”, pats par sevi nenozīmē “Jēzus”. Parasti “logos” tulko kā “vārds”, bet vienlaicīgi grieķu valodā tas var nozīmēt: uzskaitījums, iemesls, sazināšanās, doktrīna, nodoms, sludināšana, sakāmvārds, ziņas. Grieķu valodā vārds “logos” ir vīriešu dzimtē. Vācu valodas Luterāņu variantā “das Wort” ir neitrālā dzimtē, bet franču “Segond” variantā “la parole” ir sieviešu dzimtē. Tā “vārds” obligāti visās valodās nav vīriešu dzimtē. “Iesākumā”. Stingri ņemot, “logos” nozīmē kādu domu, izteiktu vai nu ar vārdiem vai kādu citu sazināšanās formu. Iesākumā Dievam bija šis “logos”. Vienīgais tā mērķis bija koncentrēts uz Kristu. Mēs parādījām, kā Dieva Gars ieliek savu domu darbībā, no kurienes veidojas saikne starp Viņa Garu un Viņa Vārdu (skat. šīs grāmatas 2. nod. 2. apakšnod.). Dieva Gars izstrādāja savu plānu ar cilvēkiem un iedvesmoja Savu rakstīto Vārdu no iesākuma; tāpat arī ideja par Kristu realizējās darbībā un vārdā. Kristus bija dievišķais “logos”, un tāpēc Dieva Gars visos tā darbības veidos izrādīja Dieva plānu attiecībā uz Kristu. Šī iemesla dēļ, daudz kas no Vecās Derības – norises, teicieni – ir Jēzus Kristus būtības tipāžs. Tomēr vēlreiz un vēlreiz ir jāuzsver, ka Kristus kā persona nebija pieminētais “vārds”; šis “vārds” bija Dieva glābšanas plāns caur Kristu. “Logos” vai “vārds” bieži tiek lietots Jaunajā Derībā, runājot *par* Kristu—“Kristus vārds” (Vēstule kolosiešiem 3:16; Mateja ev. 13:19; Jāņa ev. 5:24; Apustuļu darbi 19:10; 1. Vēstule tesaloniķiešiem 1:8; utt.) Ievērojiet, “vārds” lietots, runājot par Jēzu, tas nonozīmē “pats Jēzus”. Kristum piedzimstot, šis “vārds” pieņēma miesīga cilvēka formu—“un vārds tapa miesa” (Jāņa ev. 1:14). Jēzus savā personā bija “vārds, kas tapa miesa” un nevis “vārds”. Par “vārdu” viņš personiskā formā tapa, dzimstot no Marijas, drīzāk nekā, jebkad eksistēdams pirms tam. Tā Dievam jau no iesākuma bija vēstījums un plāns attiecībā par Kristu, bet tikai mūsu ēras pirmajā gadu simtā tas atklājās Kristū kā personā un ar viņu saistītajā Evaņģēlija sludināšanā. Dievs runāja uz cilvēkiem, pauzdams mums Savu Vārdu ar Kristus starpniecību (Vēstule ebrējiem 1:1,2). Vairākkārt Jaunajā Derībā uzsvērts, ka Kristus runājā Dieva vārdus un pēc Dieva vārda pavēles veica brīnumus, lai atklātu mums Dievu (Jāņa ev. 2:22; 3:34; 7:16; 10:32,38; 14:10,24). Pāvils paklausīja, kad Kristus viņam pavēlēja sludināt Labās Ziņas par viņu “visām tautām”: “Bet tam, kas jūs var stiprināt, kā to rāda mans evaņģēlijs un vēstījums par Jēzu Kristu, kurā atklājas noslēpums, kas mūžiem bijis neizpausts, bet tagad darīts zināms un ar pravieša rakstiem uz Dieva pavēli sludināts visām tautām, lai tās pakļautu ticībai” (Vēstule romiešiem 16:25,26). Salīdzināt ar 1. Vēst. korintiešiem 2:7. Tikai Kristus, veikdams savu lielo darbu, deva iespēju cilvēkam iegūt mūžīgo dzīvību (Jāņa ev. 3:16; 6:53). Dievs jau iesākumā tika paredzējis piedāvāt cilvēkiem iespēju dzīvot mūžīgi, jo Viņš zināja, kādu upuri Jēzus nesīs. Pilnībā šis Dieva piedāvājums atklājās tikai pēc Jēzus dzīves un nāves: “Cerībā uz mūžīgu dzīvību, ko Dievs, kas nemelo, ir apsolījis pirms mūžīgiem laikiem, bet savā laikā savu vārdu ir atklājis vēstī...” (Vēst. Titam 1:2,3). Mēs jau atzīmējām, ka “vārds”, ko Dieva iedvesmoti pareģi izrunāja, bija Dievam zināms no radīšanas sākuma (Lūkas ev. 1:70). Jēzus, runādams līdzībās, mums daudz par to atklāj, un tādējādi piepildās par viņu iepriekš teiktie pareģojumi: “Es atdarīšu savu muti līdzībās, es runāšu lietas, kas apslēptas no pasaules iesākuma” (Mateja ev. 13:35). Un tā arī ir jāizprot Bībelē sacītais: “Vārds bija pie Dieva...iesākumā”, lai “kļūtu par miesu”, Kristum piedzimstot. “Vārds bija Dievs” Tagad varam sākt aplūkot, kādā nozīmē ir teikts “Vārds bija Dievs”. Mūsu plāni un domas ir pamatā tam, kas mēs esam. Mēs varam izteikt vārdos savus nodomus. Līdzīgi Dievs izteica savus nodomus, kas saistījās ar Kristu. Kādas domas cilvēka dvēselē, tāds ir viņš pats (piemērs tam Salamana pamācības 23:7). Tā, var teikt, Dieva vārds vai doma ir Dievs. “Vārds bija Dievs”. Tādēļ varam cieši asociēt, saistīt Dievu pašu ar Viņa vārdu—tipisks piemērs šādiem paralēlismiem ir 29. Psalma 8. pants: “Tā Kunga balss, liek tuksnesim drebēt, tas Kungs liek drebēt...tuksnesim”. Praviešu grāmatās bieži lasām tādus teikumus kā “Bet jūs neklausījāt *Mani, saka tas Kungs” (Jeremijas 25:7), kas nozīmē “Jūs neklausījāt Manam vārdam, ko es vēstīju ar praviešu muti”. Dāvids uzskatīja Dieva vārdu par savu lampu, gaismu “Tavs vārds* ir manu kāju spīdeklis...” (119. Psalms 105. p.). Bet, par to pašu viņš vēlāk, 2. Samuēla grāmatas 22. nod. 29. pantā, izsakās: “Tu...Kungs, esi mans spīdeklis,...tu...apgaismo manu tumsu”. Šeit redzam paralēli starp jēdzieniem “Dievs” un “Viņa vārds”. Tādēļ kļūst saprotams, kā Dieva vārds tiek personificēts par Dievu Pašu, lai gan *vārds* nav persona, par to tiek kā par tādu runāts. (Skat. 5. Atkāpi “Personizēšanas princips”). Dievs ir pati patiesība, tāpēc arī Dieva Vārds ir patiesība. (Jāņa ev. 3:33; 8:26; 1. Jāņa vēstule 5:10; Jāņa ev. 17:17). Jēzus sevi lielā nozīmē saista ar saviem teiktajiem vārdiem, viņš sevi identificē ar savu vārdu: “Kas mani atmet un nepieņem Manus vārdus, tam jau ir, kas viņu tiesā: Mans vārds, ko esmu runājis, tiesās viņu pastarā dienā” (Jāņa ev. 12:48). Jēzus izsakās par savu vārdu kā par īstu personu, kā par sevi pašu. Tāpat, Dieva Vārds tiek lietots personas nozīmē, t. i. kā Dievs Pats. Jāņa Evaņģēlija 1:1-3 lasām: “Caur Viņu (Vārdu) viss ir radies”. Tomēr Dievs *radīja* visas lietas un viņš *sacīja*, noteikdams, kam jātop radītam. Par to lasām Pirmās Mozus grāmatas 1. nodaļā. Arī šeit par Dieva sacīto vārdu tiek runāts kā par Viņu Pašu. Un tāpēc, lielu, aizkustinošu iedvesmu sniedz apziņa, ka mums, sirdī nesot Dieva Vārdu, Dievs ir mūsu tuviemā. Lasot 1. Mozus grāmatas 1. nodaļu, kļūst skaidrs, ka visu ir radījis Dievs caur savu Vārdu, un nevis ar Kristus personisko palīdzību. (Skat. Jāņa ev. 1:1-3). “Ar tā Kunga Vārdu ir radītas debesis, un viss debesu spēks ir radīts ar Viņa mutes elpu; jo Viņš runāja, un tā notika” (33. psalms 6.,9. p.). Arī patlaban viss dabā norisinās pēc Viņa Vārda: “Viņš noraida savu Vārdu lejup uz zemi, Viņa Vārds izplatās strauji. Viņš izkaisa sniegu kā vilnas pūkas” (147. psalms 15.-18. p.). Dievs Savu Vārdu kā radošo spēku izmantoja, radīdams Jēzu Marijas klēpī. Vārds, Dievišķais plāns, realizēts praktiski caur Viņa Svēto Garu, darīja iespējamu Jēzus ieņemšanu. Un Marija, atbildot uz viņai nesto ziņu, tam piekrita: “...lai notiek ar mani pēc tava vārda” (Lūkas ev. 1:38). Viscaur Vecajā Derībā esam lasījuši, ka Dieva Vārds, Gars atspoguļo Viņa nolūku. Ļoti augstā ticamības pakāpē tas izpaužas, kad par Jēzu, paralēli Vecās Derības pareģojumiem, tiek runāts Apustuļu darbu 13. nod. 27. p.: “(ebreji) nezināja par Viņu, nesaprata praviešu valodu”. Kad Jēzus piedzima, uzsāka dzīvi, Dieva Vārds/Gars sāka izpausties caur viņu, kā caur Jēzus Kristus personu. Jēzu Kristu viņa mācekļi varēja fiziski redzēt un tam pieskarties. Apustulis Jānis, iedvesmas pacilāts, runāja, kā caur Kristu izteikts Dieva nodoms par mūžīgo dzīvību. Jānis apzinājās: viņiem bijis redzams un taustāms pats Dieva Vārds, Dieva ieplānotā atpestīšana caur Jēzu Kristu (1. Jāņa vēstule 1:1-3). Arī mēs, zinādami un patiesi isprazdami Dieva nolūku attiecībā uz mums, kad Viņš mums solījis mūžīgo dzīvību caur Jēzu Kristu, varam izjust līdzīgu prieku, kaut arī nevaram Jēzu redzēt fiziski (1. Pētera vēstule 1:8,9). Mums jājautā sev: “Vai es patiesi saprotu Kristu?” Nav pietiekami tikai vienkārši pieņemt, ka kādreiz eksistējis labs cilvēks vārdā Jēzus. Tikai sistemātiski studējot Bībeli ar lūgšanām, ir iespējams saprast Kristu kā savu Glābēju un kļūt viņam radniecīgam, pieņemot kristību.