7. 3: Kristus Vieta Dieva Plānā 

 

Dieva nodomi nav mirkļa iedoma, un vēstures laika gaitā netiek ieviesti jauni papildinājumi Viņa nolūkā. Dievam bija pilnībā izteikts, nobeigts plāns jau no paša radīšanas sākuma (Jāņa ev. 1:1). Jau no sākuma šajā plānā ietilpa Dieva griba, lai Viņam būtu Dēls. Visā Vecajā Derībā mums atklājas dažādi skatījumi uz Jēzus kā cilvēces atpestītāja lomu Dieva plānā.

Mēs bieži rādām, kā pareģu solījumi, pareģojumi un Mozus likumi Vecajā Derībā atklāj, kāds Dievam ir nolūks attiecībā uz Kristu. Dievs, zinādams, ka Viņam būs Dēls, deva eksistenci visai dzīvajai radībai (Vēst. ebrējiem 1:1,2): “...dēlu, ko viņš ir iecēlis par visu lietu mantinieku, caur ko viņš arī pasauli radījis”. Tātad caur Kristu Dievs atļāvis cilvēcei eksistēt cauri vēstures gadsimtiem (Vēst. ebrējiem 1:2). Jāsecina, ka Dieva atklāsme cilvēkiem Vecajā Derībā ir pilna norādēm uz Kristu.

 

Mūsu prātam nav iespējams pilnībā aptvert Kristus milzīgo, pamatīgo nozīmi Dieva nolūkos. Pareizi būtu teikt, ka Kristus eksistēja Dieva domās no aizlaikiem, bet fiziski nāca pasaulē, piedzimstot no Marijas. Vēstulē ebrējiem (1:4-7,13,14) lasām, ka Kristus nebija eņģelis un mirstīgajā dzīvē viņš bija mazāk varens kā eņģeļi (Vēst. ebr. 2:7), tomēr viņa slava kā “vienpiedzimušajam Dēlam” bija daudz lielāka nekā eņģeļiem (Jāņa ev. 3:16). Kā jau iepriekš norādījām, vienīgā fiziskās eksistences forma, kā māca Svētie Raksti, ir ķermeniska, tāpēc Kristus pirms dzimšanas nevarēja eksistēt kā “gars”. Šo pozīciju summē teikums 1. Pētera vēstulē (1:20): “...gan iepriekš izredzēts pirms pasaules radīšanas, bet atklāts laiku beigās jūsu dēļ”.

 

Jēzum visos Evaņģēlijos ierādīta centrālā vieta: “Ko Viņš jau iepriekš apsolījis ar savu praviešu muti Svētajos rakstos,...par viņa dēlu Jēzu Kristu, Mūsu Kungu, kas pēc miesas cēlies no Dāvida, bet Svētajā Garā ar savu augšāmcelšanos no miroņiem paaugstināts par Dieva dēlu spēkā” (Vēst. rom. 1:1-4).

 

Koopsavilkumā vēstījums par Kristu izskatās šādi:

 

1.      Kristus Dieva plānā Vecās Derības apsolījumos.

 

2.      Fiziskās eksistences sākums, piedzimstot no jaunavas Marijas, vienlaicīgi esot arī Dāvida dzimumam.

 

3.      Mirstīga cilvēka dzīve “svētā garā”, pateicoties nevainojamam raksturam.

 

4.      Jēzus augšāmcelšanās, kam sekoja viņa pasludināšana par Dieva Dēlu apustuļu gara dāvanu iedvesmotajā sludināšanā.

 

Dieva iepriekšparedzējums

 

Ja nonākam pie izpratnes, ka Dievam zināmas visas lietas, kas norisināsies nākotnē, tad kļūst saprotams, ka Kristus jau pašā sākumā bija Dieva nodomā, vēl fiziski neeksistēdams. Dievam piemīt absolūts paredzējums. Viņš var domāt un runāt par visu kā par realitāti, kaut atsevišķas lietas dotajā laikā reāli neeksistē. Tāda ir Dieva nākotnes priekšzināšanas pilnība: “Tā Dieva priekšā, kas mirušos dara dzīvus un sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu” (Vēst. romiešiem 4:17).  Tāpēc Dievs var pasludināt: “Es no iesākuma pasludināju gala iznākumu, kopš laika gala to, kas vēl nebija noticis.  Es nosaku: Mans lēmums piepildīsies! Es īstenošu visu, kas Man patīk!” (Jesajas 46:10). Šī iemesla dēļ Dievs var runāt par mirušajiem kā par dzīviem un var runāt arī par vēl nedzimušām personām it kā par jau dzīvojošām.

 

Dieva Vārds pasludināja Kristu no iesākuma; Kristus vienmēr bija Dieva plānā. Tāpēc agrāk vai vēlāk Kristum bija jādzimst. Dievs piepildīja savu apsolījumu Kristū. Tāpēc no Dieva Vārda neapgāžamības redzama Viņa visu notikumu iepriekšzināšana. Bībeles ebreju valodā ir “pareģotas pabeigtas” darbības laiks, kas tiek lietots pagātnes formā, lai apzīmētu Dieva iepriekšpareģotus nākotnes notikumus. Tā, piemēram, Dāvids teicis: “Šeit lai atrodas tā Kunga nams...” (1. Laiku 22:1), kad tamplis vēl tikai bija Dieva apsolīts. Dāvids ielika tik lielu savas ticības spēku izteiktajā solījumā, ka viņš izvēlējās tagadnes formu lai izteiktu nākotnes plānu. Svētajos Rakstos ir ļoti daudz piemēru Dieva priekšzināšanai. Dievs bija pilnīgi pārliecināts par Ābrahāmam doto solījumu izpildi, tam teikdams: “Taviem pēcnācējiem Es došu šo zemi...” (1. Mozus 15:18), bet tajā laikā Ābrahāmam vēl nebija pēcnācēju. Tajā pašā laika periodā, pirms jebkādu pēcnācēju (Īzāka, Kristus) nākšanas pasaulē, Dievs solīja: “Daudzām tautām es tevi esmu cēlis par tēvu” (Vēst. rom. 4:17). Faktiski runāts tika par vēl neeksistējušiem notikumiem kā par jau notikušiem.

 

Tāpat, Kristus savā mācībā runāja par to, kā Dievs “...visu ir nodevis viņa rokā” (Jāņa ev. 3:35), kamēr šo vārdu izteikšanas brīdī tas vēl nebūt nebija piepildījies. “Visu tu esi licis zem viņa kājām;...bet tagad vēl mēs neredzam, ka viss viņam (Jēzum) pakļauts” (Vēst. ebr. 2:8).

 

“(Dievs) sendienās solījis ar savu svēto praviešu muti: Mūs pestīt...” caur Jēzu, kā ir paredzējis savā plānā (Lūkas ev. 1:70,71). Par praviešiem runāts tā, it kā šie cilvēki būtu eksistējuši burtiski jau no paša iesākuma, kaut gan tas tā nebija; tik liela ir viņu nozīme Dieva plānā. Tāpēc varam teikt, ka arī pravieši bijuši Dieva plānā no paša sākuma. Piemērs tam ir pravietis Jeremija. Dievs tam vēstīja: “Pirms Es tevi radījis mātes miesās, Es tevi jau pazinu, un pirms tu piedzimi no mātes miesām, Es tevi svētīju un tevi izredzēju par pravieti tautām (Jeremijas 1:5). Tā Dievam, vēl pirms radīšanas, bija viss zināms par Jeremiju. Tāpat Dievs runāja par Kīru, Persijas ķēniņu, pirms viņa dzimšanas, it kā tas jau eksistētu (Jesajas 45:1-5). Līdzīgu piemēru var minēt no Vēstules ebrējiem 7. nod. 9.,10. pantiem kas arī satur pareģojumu par vēl nedzimušu personu.

 

Tieši tāpat, kā Dieva plānā tiek runāts par Jeremiju un citiem praviešiem, it kā tie eksistētu vēl pirms radīšanas sākuma, arī patiesi ticīgie ir ietverti šajā plānā jau kā reāli eksistējoši.  Protams, ka mēs nekā citādi vēl toreiz neeksistējām kā vienīgi Dieva prātā. Jo Dievs ir izglābis mūs un aicinājis ar svētu aicinājumu “...pēc sava nodoma un žēlastības, kas mums ir dota Kristū Jēzū pirms mūžīgiem laikiem” (2. Tim. 1:9).  Dievs “mūs pirms pasaules radīšanas izredzējis...pēc savas gribas labā nodoma...Viņš nolēmis, ka mums būs viņa bērniem būt caur Jēzu Kristu” (Vēst. efez. 1:4,5). Doma, ka Dievam jau no paša sākuma bija zināmi izredzēti, “iezīmēti” indivīdi, kam lemta atpestīšana, norāda, ka viņi jau no pasaules radīšanas sākuma varētu būt eksistējuši Dieva prātā (Vēst. romiešiem 8:27; 9:23).

 

Ņemot to vērā, nav brīnums, ka Jēzus ir pats galvenais, kura eksistence paredzēta Dieva plānā jau no paša sākuma, lai gan fiziski viņš vēl nedzīvoja. Jēzus bija “Dieva Jērs”, kuru upurēja krusta nāvē pēc 4000 gadiem, bet Jāņa atklāsmes grāmatas 13. nod. 8. pantā par viņu teikts: “kopš pasaules radīšanas nokautais Jērs”. (Jāņa ev. 1:29; 1. Vēst. korintiešiem 5:7). Tāpat, kā Jēzus tika izredzēts no iesākuma, arī mēs, ticīgie, tikām izredzēti. Mums nav viegli to visu izprast, jo nevaram iedomāties Dieva darbību ārpus laika jēdziena.  “Ticība” ir spēja redzēt lietas no Dieva viedokļa, bez laika ierobežojumiem.