7. 1. Vecās Derības Pravietojums Par Jēzu 

2. daļa:

“...tiem sludināja evaņģēliju par...Jēzus Kristus vārdu...” (Apustuļu darbi 8:12).

 

 

 

Šīs grāmatas 3. nodaļā izskaidrots, kā Dieva nodoms cilvēkus atpestīt koncentrējas ap Jēzu Kristu. Ievai, Abrahāmam un Dāvidam Dievs deva apsolījumus, kuros tika runāts par Jēzu, kā par viņu tiešu pēcteci.  Patiesi, visa Vecā Derība norāda uz Kristus nākšanu un pareģo to. Mozus likumi, kas izraēliešiem bija jāievēro līdz Kristus atnākšanai, pastāvīgi norādīja uz viņu: “...bauslība ir līdz Kristum bijusi mūsu audzinātāja” (Vēst. gal. 3:24). Tā, ebreju Lieldienās bija jākauj nevainojams upura jērs, (2. Mozus 12:3-6), kas simbolizēja Jēzus upuri: “Dieva jērs, kas nes pasaules grēku” (Jāņa ev. 1:29; 1. Vēst. kor. 5:7). Tīram un nevainojamam bija jābūt upurdzīvniekam, it kā apliecinošam Jēzus nevainojamo raksturu (2. Mozus 12:5, salīdzinoši 1. Pētera vēst. 1:19).

 

Psalmi un Vecās Derības pravietojumi ir pārpilni ar vēstījumu par to, kāds būs Mesija. Īpaša uzmanība veltīta tam, kā Viņam būs jāmirst. Jūdaisma atteikšanos pieņemt ideju par Mesiju, kam jāmirst, var izskaidrot tikai ar neuzmanību pret šiem pravietojumiem. Tālāk seko daži no tiem:

 

Vecās Derības pravietojumi	To piepildījums Kristū
“Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?” (Ps. 22:2).	Tieši šādus vārdus Kristus teica, mirdams pie krusta (Mat. 27:46).
“Bet es esmu tārps un ne cilvēks. Cilvēku apsmiets un ļaužu nievāts.  Visi, kas mani redz, nievā mani, savelk lūpas un krata galvu: “Lai nu viņš pārmet to tam Kungam, lai tas viņu izglābj, lai izrauj no bēdām, jo tam jau uz viņu labs prāts” (Ps. 22:7-9).	Izraēlieši nicināja Jēzu un to izsmēja. (Lūkas 23:35; 8:53); Viņi kratīja galvas. (Mateja ev. 27:39) un uzrunāja tāpat Kristu, kad Viņš bija piesists pie krusta (Mateja ev. 27:43).
“Mana mēle līp pie manām aukslējām...manas rokas un kājas ir caururbtas” (Ps. 22:15,16).	Tas piepildījās Kristus slāpēs pie krusta (Jāņa ev. 19:28). Roku un kāju pienaglošana ir fiziskais krustā sišanas paņēmiens.
“Viņi dala manas drēbes savā starpā, un par manu apģērbu viņi met kauliņus” (Ps. 22:19).	Precīzs piepildījums atrodams Mateja ev. 27. nod. 35. pantā.
Jāatzīmē, ka Vēstulē ebrējiem 2. nod. 12. pantā attiecībā uz Jēzu pricīzi ir citēts 22. Psalma 23. pants.
“Es esmu kļuvis svešs saviem brāļiem un svešinieks savas mātes bērniem.  Jo dedzība Tava nama labad mani ir ēdusi un Tavu zaimotāju zaimi ir krituši uz mani” (Ps. 69:9-10).	Šie vārdi labi apraksta Jēzus atsvešinātības jūtas no ebreju brāļiem un no viņa paša ģimenes (Jāņa ev. 7:3-5; Mat. ev. 12:47-49). Tas citēts Jāņa ev. 2:17.
“...viņi man deva ēst žulti un, kad es biju izslāpis, viņi mani dzirdināja ar etiķi” (Ps. 69:22).	Tas notika, kad Kristus bija piesists krustā (Mateja ev. 27:34).
Visa pravieša Jesajas grāmatas 53. nodaļa ir neparasts pravietojums par Jēzus nāvi un augšāmcelšanos, katrs pants precīzi atbilst tam, kas vēlāk notika. Tālāk tikai 2 piemēri no šīs nodaļas:
“Viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai...” (53:7)	Kristus, Dieva Jērs, klusēja, kad to tiesāja (Mat. ev. 27:12,14).
“Kapu viņam ierādīja pie bezdievjiem un viņa dusas vietu pie ļaundariem” (Jesajas 53:9).	Kristu sita krustā reizē ar ļaundariem (Mat. ev. 27:38), bet viņu apglabāja bagātam cilvēkam rezervētā kapā, kas bija iecirsts klintī (Mat. ev. 27:57-60).
Tādēļ nav jābrīnās, ka Jaunajā Derībā mums bieži tiek atgādināts, ka Vecās Derības “likumi un pravieši” ir pamats mūsu Kristus izpratnei. (Apustuļu d. 26:22; 28:23; Vēst. rom. 1:2,3; 16:25,26). Pats Jēzus mūs brīdināja, ka tad, ja nesaprotam “Mozu un praviešus”, mēs nespējam saprast arī viņu (Lūkas ev. 16:31; Jāņa ev. 5:46,47).

 

Fakts, ka Mozus likums norāda uz Jēzus nākšanu un pravieši to pareģoja, var mūs pietiekoši stipri pārliecināt par to, ka pirms savas dzimšanas Jēzus fiziski neesksistēja.  Nepareizā mācība, ka Kristus it kā būtu fiziski eksistējis pirms savas dzimšanas, ir pretrunā ar vairākkārt atkārtotajiem solījumiem Ievai, Abrahāmam un Dāvidam, ka viņš būs to “dzimums” (pēctecis). Ja Jēzus minēto apsolījumu došanas laikā jau eksistēja Debesīs, tad būtu nepatiess Dieva solījums dot viņiem pēcteci, kas kļūs par Mesiju. Jēzus ģeneoloģija, kas mums dota Mat. ev. 1. nodaļā un Lūkas ev. 3. nodaļā, norāda viņa izcelsmi, kas sniedzas atpakaļ līdz minētajiem cilvēkiem, kuriem Dievs apsolījumu devis.

 

Solījums Dāvidam izslēdz iespēju, ka Jēzus varētu fiziski eksistēt tā došanas laikā “Es uzcelšu tavu dzimumu pēc tevis, kas nāks no tavām miesām...Es viņam būšu par tēvu, un viņš Man būs par dēlu” (2. Sam. 7:12,14). Pievērsiet uzmanību nākotnes formai. Redzams, ka Dievs sola nēkotnē kļūt par Kristus tēvu, tātad Kristus tajā laikā nevarēja jau eksistēt.  Šis dzimums būs tiešā nozīmē Dāvida fizisks pēcnācējs, jo, kā ir teikts, “...nāks no tavām miesām”. “Tas Kungs ir devis Dāvidam patiesu zvērestu, no tā Viņš neatkāpsies: No tavas miesas augļiem vienu es celšu uz tava troņa” (Ps. 132:11).

 

Solījums dot Dāvidam fizisku pēcnācēju, kas būtu arī Dieva dēls, varēja piepildīties vispirms Salamanā, bet Salamans jau dzīvoja, eksistēja laikā, kad šis apsolījums tika dots (2. Sam. 5:14). Tāpēc galvenajai personai, uz kuru solījums attiecas, ir jābūt Kristum, t.i. Mesijai (Lūkas ev. 1:31-33) “Tas Kungs tam dos viņa tēva Dāvida troni; un viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un viņa valstībai nebūs gala”.  “Redzi, nāks dienas”,—tā saka tas Kungs,—“kad Es izrietīšu Dāvidam īstu atvasi, kas valdīs kā ķēniņš, valdīs ar gudrību un uzturēs tiesu un taisnību valstī!” (Jeremijas 23:5).

 

Nākotnes forma tāpat lietota arī citos vēstījumos par Kristu.  “Es viņiem (izraēliešiem) celšu pravieti...no viņu brāļu vidus...” (5. Mozus 18:18). Bet Apustuļu darbos (3:22,23) “pravietis” ir definēts kā Jēzus: “Jo Mozus ir sacījis: Dievs Kungs iecels jums pravieti no jūsu brāļiem tāpat kā mani; tam klausait visās lietās, ko tas uz jums runās”. Bet Jesajas 7:14 pareģots: “Redzi, jaunava kļūs grūta un dzemdēs dēlu, un viņa tam dos vārdu Imanuēls”. Un tas piepildījās Jēzus dzimšanā (Mateja ev. 1:23).