Gars un iemiesošanās

No neatminamiem laikiem cilvēks cenšas pārliecināt sevi ka nāve nav viņa dzīves nobeigums. Tā rezultātā rodas ticība ka pēc nāves seko dzīve kādā citā ķermenī kurā gars iemiesojas.Mēs noskaidrojām ka cilvēka gars attiecas uz dzīvības spēku viņā un gars atgriežas pie Dieva kad cilvēks mirst ( Sal. māc. 12:7). Gars nemaldās mums apkārt kā '' spoks '' un tas nespēj brīvi pārceļot uz citu cilvēku vai dzīvnieku tā lai cilvēka personība dzīvotu citā. '' ... ikviens saņems algu par to, ko miesā būdams darījis ..." ( 2 Kor. 5: 10). Ja mūsu rīcība vai raksturīpašības ir turpinājums kāda cita cilvēka raksturam tad koncepcija par Dieva tiesu un atalgojumu atbilstoši katra darbiem (Atkl.22: 12) zaudē jebkuru jēgu.Kad cilvēks mirst un pilnīgi zaudē apziņu - Gars atgriežas pie Dieva. Katrs mēģinājums stāties kontaktos ar mirušajiem liecina par bībeles skaidrojuma nezināšanu šajā jautājumā. Tur pateikts, ka cilvēki neatgriežas savās kādreizējās mājās vai pilsētās kādā īpašā veidā pēc savas nāves. Neeksistē nekādi '' gari'' vai '' spoki'' kuri atgrižas pēc cilvēka nāves. Īj. gr. 20: 7-9 izsaka ļoti tieši: '' Līdzīgi viņa paša mēsliem tāds ies bojā un tie kas viņu bija redzējuši prasīs : Kur viņš palicis? ... un vairs to nevar atrast... . Tā acs kas viņu tikko bija skatījusi viņu turpmāk vairs nekad neredzēs un viņa paša dzīves vieta viņu vairs neskatīs''. Pieticībā atzīstot šo apgalvojumu , mēs nonākam pie izpratnes ka '' mirušo gari" vecās pamestās mājās nav sastopami. Šāda '' sastapšanās ar gariem'' labākajā gadījumā ir redzes apmāns.



Mājas lapa	Atkāpe 12 : Gars un iemiesošanās
	Atkāpe 12 : Gars un iemiesošanās
Bībeles Pamati	No neatminamiem laikiem cilvēks cenšas pārliecināt sevi ka nāve nav viņa dzīves nobeigums. Tā rezultātā rodas ticība ka pēc nāves seko dzīve kādā citā ķermenī kurā gars iemiesojas.Mēs noskaidrojām ka cilvēka gars attiecas uz dzīvības spēku viņā un gars atgriežas pie Dieva kad cilvēks mirst ( Sal. māc. 12:7). Gars nemaldās mums apkārt kā '' spoks '' un tas nespēj brīvi pārceļot uz citu cilvēku vai dzīvnieku tā lai cilvēka personība dzīvotu citā. '' ... ikviens saņems algu par to, ko miesā būdams darījis ..." ( 2 Kor. 5: 10). Ja mūsu rīcība vai raksturīpašības ir turpinājums kāda cita cilvēka raksturam tad koncepcija par Dieva tiesu un atalgojumu atbilstoši katra darbiem (Atkl.22: 12) zaudē jebkuru jēgu.Kad cilvēks mirst un pilnīgi zaudē apziņu - Gars atgriežas pie Dieva. Katrs mēģinājums stāties kontaktos ar mirušajiem liecina par bībeles skaidrojuma nezināšanu šajā jautājumā. Tur pateikts, ka cilvēki neatgriežas savās kādreizējās mājās vai pilsētās kādā īpašā veidā pēc savas nāves. Neeksistē nekādi '' gari'' vai '' spoki'' kuri atgrižas pēc cilvēka nāves. Īj. gr. 20: 7-9 izsaka ļoti tieši: '' Līdzīgi viņa paša mēsliem tāds ies bojā un tie kas viņu bija redzējuši prasīs : Kur viņš palicis? ... un vairs to nevar atrast... . Tā acs kas viņu tikko bija skatījusi viņu turpmāk vairs nekad neredzēs un viņa paša dzīves vieta viņu vairs neskatīs''. Pieticībā atzīstot šo apgalvojumu , mēs nonākam pie izpratnes ka '' mirušo gari" vecās pamestās mājās nav sastopami. Šāda '' sastapšanās ar gariem'' labākajā gadījumā ir redzes apmāns.