7-12-9 KRUSTĀ TEIKTAIS (5): “Man slāpst!”

Mēs jau redzējām, ka Kungs uzsāka skaitīt 22.psalmu Savas dzīves pēdējos brīžos krustā, un Viņš kaismi vēlējās pabeigt iesākto (1). Viņš lūdza kaut ko, lai mazinātu slāpes tā, lai Viņš varētu to pabeigt. Tas norāda ne tikai uz Viņa kaismīgo vēlēšanos skaļi pateikt “Viss piepildīts” ar visu no tā izrietošo (2), bet arī Viņa slāpju līmeni. Katrs skaļi izteiktais vārds nozīmēja pūliņu un siekalu izlietojumu. Viņš to ļoti labi apzinājās. Viņš saprata, ka bez šķidruma papildinājuma Viņš vienkārši nebūs spējīgs izteikt kaut ko sadzirdamu. Taču Viņš izmisīgi vēlējās, lai Viņa pēdējie vārdi tiktu sadzirdēti un dotu vielu pārdomām. Viņa sviedri Ģetzemanes dārzā pilēja kā asins lāses; nervu spriedze, ko izraisīja mūsu grēku nastas smagums, izsūca Viņā atlikušo šķidrumu. Limfas un ķermeņa fluīdu izsīkums organismā, droši vien, sasniedza tādu līmeni, ka Kristus jutās “kā izliets ūdens” (Ps.22:15); Viņš “nodeva (izlēja) savu dzīvību nāvē” (Jes.53:12) it kā ķermeņa ūdens zaudēšana būtu Viņa apzinātas darbības rezultāts; Viņš jutās tā it kā Viņš Pats izlietu šo dzīvības ūdeni. Tādēļ šī šķidruma zaudēšana drīzāk izrietēja no Kunga iekšējās spraigās prāta darbības, no Viņa vēlmes atdot Sevi visu mūsu labā, ne tikai no paša krustā sišanas fakta.

Psalmi, it īpaši 22.psalms (3), norāda uz to, cik liela bija Viņa organisma atūdeņošanās – galvenokārt tādēļ, ka Viņš skaļā balsī krustā raidīja lūgšanas (“manu saucienu vārdus”). Ebr.5:7 runāts par karstu lūgšanu raidīšanu ar stipru balsi un asarām (atkal šķidruma izlietošana) krustā; un Rom.8:26 atsaucas uz to, sakot, ka mūsu Kungs tikpat karsti iestājas par mums arī tagad. Viņa slāpju fizisko sajūtu demonstrē Simsons, kad kādā epizodē, kas simbolizē Kristus uzvaru pār grēku krustā, viņš gandrīz mirst no slāpēm, svinot varenu uzvaru pār filistiešiem (Soģu 15:18) (4). Iedziļināšanās šīs epizodes saturā palīdzēs mums skaidrāk stādīties priekšā to, cik mokošas bija mūsu Kunga slāpes.

Psalmi, kas attiecināmi uz Mesiju, pauž arī Kunga Jēzus lielo garīgo slāpi Viņa ciešanās. Tādēļ mokošās fiziskās slāpes bija Viņa garīgo slāpju atspoguļojums, Viņa vēlmes būt kopā ar Tēvu, padarīt Savu darbu un iegūt mums pestīšanu. Mums ir vieglāk iztēloties Viņa fiziskās slāpes, nekā garīgās. Taču šīm fiziskajām slāpēm ir mums jādemonstrē Viņa garīgās uzvaras vēlme, Viņa slāpes pēc Dieva taisnīguma.

Kristus garīgās slāpes

“Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak, Dievs, pēc Tevis! Mana dvēsele slāpst pēc Dieva, pēc dzīvā Dieva. Kad es nokļūšu tur, kur es varēšu parādīties (5) Dieva vaiga priekšā? Manas asaras ir mana barība...vienmēr ļaudis uz mani saka (krustā): kur ir tavs Dievs?” (Ps.42:2-4).

“Kungs...mans Dievs (salīdz. ar “Mans Dievs, Mans Dievs”)...pēc Tevis slāpst mana dvēsele, pēc Tevis tvīkst mana miesa kā sausa un izkaltusi zeme, kur nav ūdens” (Ps.63:2) – salīdz. ar saknes atzarojumu garīgi izkaltušā zemē krustā (Jes.53:2).

“Es paceļu savas rokas pret Tevi (krustā), mana dvēsele tvīkst pēc Tevis kā izslāpusi zeme” (Ps.143:6).

Izslāpusī zeme ap Kristu krustā pārstāvēja garīgi neauglīgo Izraēlu (Jes.53:2; Ps.42:2-4); un Kungs Jēzus bija tā uzņēmis Savu tautu Sevī, Savā dvēselē, ka Viņa dvēsele kļuva par izslāpušo zemi (Ps.143:6); viņš jutās tikpat neauglīgs garīgi kā viņi, tik precīzi Viņš mūs pārstāvēja, tik tuvs Viņš bija grēcīgajam cilvēkam, tik pilnīgi Viņš iejutās grēcinieka ādā. Tāpat kā Kristus patiesi jutās atstāts kā atstāts bija Izraēls tā grēku dēļ, tādēļ Viņš arī izjuta slāpes, kā burtiski, tā arī garīgi, kas bija sods par Izraēla grēkiem:

SLĀPES: SODS PAR IZRAĒLA GRĒKIEM

“Tu kalposi saviem ienaidniekiem...izsalkumā un slāpēs, kailumā un visu lietu trūkumā” (5.Moz.28:48) (6). Tas tā saistās ar krustu.

“Tie (vairs) neizsalks un neizslāps” (Jes.49:10) ir kontekstā ar mierinājumu Izraēlam, ka to vairs nesodīs par viņu grēkiem.

“Jūs, kas atmetuši To Kungu...tādēļ...jūs būsit izsalkuši...jūs būsit izslāpuši...jūs stāvēsit nokaunējušies!” Tas arī tieši saistīts ar krustu.

“Pavēliet viņai (Izraēlai) izdzēst netiklības zīmes viņas vaigā...lai Es viņu nepadaru līdzīgu tuksnesim un izkaltušai zemei un nelieku viņai nomirt aiz slāpēm” (Hoz.2:4,5).

“Es sūtīšu zemē badu, ne...slāpes pēc ūdens, bet slāpes uzklausīt Tā Kunga vārdus...Tai pašā dienā slāpju mocītas saļims skaistās jaunavas un brašie jaunekļi” (Am.8:11,13).

Šīs burtiskās un garīgās slāpes, kas bija Izraēla sods par viņu grēkiem, nāca pār Kungu Jēzu. Viņš patiesi izjuta slāpes pēc Dieva, Viņš patiesi jutās atstāts, it kā Viņš būtu grēkojis, Viņš patiesi izjuta, ko jūt noraidīts grēcinieks. Un šī iemesla dēļ Viņš ir patiesi spējīgs līdz ar mums izjust (ne tikai just mums līdzi) mūsu vājības, viņš var iejusties to ādā, kas ir aizgriezušies no Dieva, kā arī to, kas tikai uz kādu laiku nomaldījušies no ceļa (Ebr.5:2).

Piezīmes

(1)   Skat “Kāpēc Tu Mani esi atstājis?”

(2)   Skat “Viss piepildīts”.

(3)   Jeremija “Raudu dziesmās” ir fragmenti, kas pauž to pašu domu.

(4)   Kristus slāpa parādīties Dieva vaiga priekšā. Tā ir priesteru valoda. Tagad Viņš par mums parādās Dieva vaiga priekšā (Ebr.9:24), un Viņš parādīsies atkal kā Augstais Priesteris parādījās grēku izpirkšanas dienā, lai sniegtu mums pestīšanu. Tas nozīmē, ka Kristus slāpa ne tik ļoti par Savu Paša, bet gan par mūsu pestīšanu; Viņš alka pēc prieka pie Dieva labās rokas mūžīgi (Ps.16:11) – proti, nododot mūsu lūgšanas. Kā tam būtu jāstimulē mūs lūgšanās atzīties savos grēkos! Tieši to alka mūsu Kungs krustā. Tieši pēc tā Viņš izjuta slāpes.

(5)   Tas ir precīzs Kristus apraksts krustā. Arī Pāvils gandrīz tiem pašiem vārdiem apraksta savas ciešanas, nesot Evaņģēlija vēsti Izraēlam (2.Kor.11:27) it kā arī viņš justos kā Izraēla grēku nesējs, kāds bija Kristus. Līdzīgā veidā viņš attiecināja uz sevi arī pareģojumus par Kristu kā gaismas nesēju pagāniem.

44 Jāpievērš uzmanība tam, cik lielas grūtības sagādāja runāšana balsī. Tādēļ Viņš lūdza dzert.