7-12-8 KRUSTĀ TEIKTAIS (4): “KĀPĒC TU MANI ESI ATSTĀJIS?” (Mt.27:46)
Mēs gribētu izteikt pieņēmumu, ka šie vārdi iezīmē krīzi Kunga Jēzus prātā. Mēs esam gatavi atkārtot gandrīz katrā šīs nodarbības teikumā, ka Kungs Jēzus bija absolūti bez grēka. Taču kārdināts līdz iespēju robežai, Viņš, droši vien, bija tuvu šīs robežas malai. Tas, ka Kungs ne uz brīdi nezaudēja Savu garīgo nosvērtību, neskatoties uz fiziskajiem un mentālajiem triecieniem, ir vislielākās apbrīnas vērts. Taču šie vārdi liecina, ka Viņš ir vistuvāk pienācis savaldības zaudēšanai. Otrs piemērs tam, ka Viņš bija ‘tuvu malai’, ir Ģetzemanes dārzā, kad Viņš lūdz, lai šis biķeris ietu Viņam secen. Salīdziniet šos vārdus ar Viņa skaidro sapratni, ka Viņam ir jāmirst krustā un vēlāk jābūt augšāmceltam. Ir jābrīnās par to, cik skaidri Viņš to visu stādījās priekšā. Viņš ne tikai paredzēja Savu nāvi krustā un tai sekojošo augšāmcelšanos, bet arī daudzus citus sīkumus. Tā, Viņš salīdzināja Sevi ar sēklu, kas tiks iedēstīta dārzā (tāpat kā Viņš) un tad izaugs atkal (Lk,13:19). Un tad salīdziniet to visu ar Viņa lūgumu atrast kādu citu veidu Ģetzemanē, un arī saucienu: “Kāpēc Tu Mani esi atstājis?”. No šiem salīdzinājumiem izriet tikai viens reāls secinājums: šie vārdi liecina par šaubu mirkli Kungā Jēzū, ekrāna aptumšošanos, grīļošanos. Jābrīnās, ka tikai divi tādi mirkļi ir fiksēti pierakstos.
Kristus garīgais spēks Laiks
Pirmā aizķeršanās augstāk attēlotajā grafikā bija Ģetzemanē. Otrā – tai laikā, kad Viņš iesaucās “Kāpēc Tu mani esi atstājis?” Mums ir jāatgādina sev krustā sišanas notikumu secība (1):
| 14.Nisāna mēnesī |
21.00 |
Pēdējais vakarēdiens |
| 24.00 |
Arests |
9.00 (“trešā stunda”) Krustā sišana
12.00 – 15.00 (“sestā līdz Tumsa
devītajai stundai”)
15.00 (“devītā stunda”) Nāve; Pashā jēru nāve
15.Nisāna mēnesī 21.00 Izraēla Pashā ēšana
16.Nisāna mēnesī 18.00 Pashā sabata beigas
5.00 Augšāmcelšanās?
6.00 Sievietes pie kapa
15.0 Gājiens uz Emavu
Kristus nomira “devītajā stundā”. Devītajā stundā Viņš iesaucās: “Viss piepildīts” un “Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās”. Bet arī ap devīto stundu Viņš iesaucās “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?” (Mk.15:34).
Secinājums: pašā pēdējā brīdī Kungu pārņēma šaubas. Bija 11.59 un Viņš saminstinājās. Iejūtieties, lūdzu, šajā galējās krīzes un sasprindzinājuma stāvoklī! Jo tas bija jūsu Kungs un Pestītājs, kas karājās krustā, jūsu pestīšana karājās mata galā. No Mt.27:46 var izdarīt skaistu secinājumu. Tur mēs lasām, ka “ap devīto stundu Jēzus sauca stiprā balsī” šos vārdus par atstāšanu. Marks saka, ka tas bija ap devīto stundu, un mēs zinām, ka devītajā stundā Kristus saka pēdējos uzvaras vārdus. Taču, droši vien, tikai dažas minūtes pirms tam Kristu pārņēma šaubas; un tā Matejs saka “ap devīto stundu”. Ko nozīmē dažas minūtes? Tikai pāris simts sekundes, tikai mirkļi. Tikai dažus mirkļus pirms galīgās uzvaras saldās garšas - “Viss piepildīts” vai sasniegts - Dieva Dēls šaubījās. Jo pilnīgāk mēs novērtēsim šo pēdējās minūtes šaubu brīdi, jo pilnīgāk mēs spēsim novērtēt to spēka un uzvaras sajūtu, kas iekrāsoja divus pēdējos Kristus teicienus krustā (2) tikai dažus mirkļus pēc tam.
Un tā mēs nonākam pie lietas būtības. Kā un kāpēc Tēvs atstāja Kristu? Skaidrs, ka galu galā Tēvs neatstāja Savu Dēlu visgrūtākajā ciešanu brīdī. Es teiktu, ka Kristus tikai jutās atstāts; taču, ja tu jūties atstāts, tad savā ziņā tu esi atstāts. Dāvids, kā Kristus prototips, jutās Dieva atstāts, kad Viņš bēga no Absaloma (Ps.42:10; 43:2;88:15); taču patiesībā viņš nebūt nebija atstāts. Bet kāpēc mūsu Kungam uzmācās šaubas tieši tobrīd, vienu minūti pirms divpadsmitiem, tajā pēdējā ciešanu un sāpju brīdī? Tā kā Tēvs nebija atstājis Savu Dēlu, tad jādomā Kunga šaubu cēlonis meklējams Viņa uz mirkli samežģītajā domu gājienā. Un par to nebūtu jābrīnās, ņemot vērā drausmīgo situāciju, kādā Viņš atradās. Taču tāda patiesa intelektuāla samežģījuma, nespējas atrast pareizo izskaidrojumu pamatā parasti ir psiholoģiskas dabas iemesli. Kungs, kā man šķiet, nāves baidījās vairāk par jebkuru citu cilvēku. Viņš zināja, ka nāve ir šķiršanās no Dieva, maksa par grēku. Dažādiem cilvēkiem ir dažāda nāves uztvere (piemēram, grēkus nenožēlojušais ļaundaris bija samierinājies ar to). Šķiet, ka Kungam bija vislielākā iespējamā nesamierināmība ar nāvi, līdz pat paniskām bailēm no tās – kaut arī Viņš zināja, ka Viņam ir jāmirst. Diviem Kunga pirmtēliem bija līdzīga pieredze. Ābrahāmam bija lielas bailes no tumsas (1.Moz. 15:12) kontekstā, kurš lielā mērā sasaucas ar krustā sišanu. Un Ījabs cieta no šausmām, kuras viņš bijās (Ījabs 3:25). Kungs stāvēja klusu kā jērs Savu cirpēju priekšā; un jērs cieš klusu nāves baiļu pārņemts. Tas viss liek mums izjust dziļu godbijību Kunga nāves priekšā.
Vēlēšanās pēc atbrīvošanas?
Mēs citviet izteicām pieņēmumu, ka Kristus, iespējams, domāja, ka, būdams pakārts krustā, Viņš tāpat kā Īzāks kaut kādā veidā tiks atbrīvots (3). Viņa arvien pieaugošā pārliecība, ka Viņu pārstāvēja krūmājos sapinies auns nevis Īzāks, bija par iemeslu panikai, kuru Viņš tobrīd izteica. Bībelē ir vairāk liecību nekā mēs dažreiz vēlētos atzīt, ka Kristus atziņa bija ierobežota; Viņš varēja arī pārprast rakstus, it īpaši krusta spriedzes iespaidā (4). Pirms tam dārzā Viņam uzmācās bailes; Viņš “iesāka baiļoties un trīcēt” (Mk.14:33, Ap.d.3:10: “izbijās un brīnījās”).
Šī vēlēšanās piedzīvot atbrīvošanu no krusta, droši vien, neatstāja mūsu Kungu tās sešas stundas, kad Viņš karājās krustā. Taču visi Viņa iepriekšējie izteikumi, kā liecina pieraksti, ir saistīti ar rūpēm par citu labklājību; par mūsu, ebreju, ļaundara, Viņa mātes labklājību. Viņš lieliski spēja pārvarēt Savas paniskās bailes un vēlēšanos tikt atbrīvotam, pakļaujot tās garīgajām un praktiskajām rūpēm par citiem.
Ko nozīmē atstāt?
Iedziļinoties 22.psalma saturā, atklājas dziļāki iemesli, kāpēc Kristus jutās atstāts. Viņš bija saucis pēc atbrīvošanas jau kādu laiku, saskaņā ar 22.psalmu (1-6), kā pirms nedabīgās tumsas iestāšanās brīdim, tā arī pēc tam. Viņš sajuta, ka Viņa vēlme pēc atbrīvošanas netika saklausīta, kaut arī citu līdzīgi karstās lūgšanas pagātnē tika uzklausītas (5). Kungs Jēzus ļoti labi apzinājās saikni starp Dieva atteikšanos uzklausīt lūgšanu un lūdzošā grēcīgumu (2.Sam.22:42 = Ps.2:2-5). Tiek vairākkārt uzsvērts, ka Dievs neatstāj tos, kas Viņu mīl (5.Moz.4:31; 31:6; 1.Sam.12:22; 1.Ķēn.6:13; Ps.94:14; Jes.41:17; 42:16). Katrs no šiem pantiem, droši vien, bija mūsu Kungam, Vārdam, kas tapa miesa, ļoti labi zināmi. Viņš zināja, ka Dievs atstāj Izraēlu par sodu par viņu grēkiem (Soģu 6:13; 2.Ķēn.21:14; Jes.2:6; Jer.23:33). Dievs atstās Izraēlu tikai tad, ja tie atstās Viņu (5.Moz.31:16,17; 2.Laiku 15:2). Šī jautājuma noskaidrošanai būtu lietderīgi rezumēt abas Bībeles mācības puses, kas attiecas uz Dieva nostāju:
Dievs neatstāj Savu tautu, ja tā ir taisnprātīga
“Un kad tu būsi bēdās...un tu klausīsi Viņa balsi...Viņš tevi neatstās” (5.Moz.4:30,31).
“Tas Kungs, tavs Dievs, Viņš iet ar tevi, Viņš tevi neatstās, nedz tevi pametīs” (5.Moz.31:6).
“Tas Kungs Savu tautu neatmetīs Sava lielā Vārda dēļ, jo Tam Kungam ir paticis jūs darīt par Savu tautu” (1.Sam.12:22).
“Ja tu staigāsi Manos likumos...un turēsi Manus baušļus, tajos staigādams...Es vairs arī neatstāšu Savu tautu” (1.Ķēn.6:12,13).
“Svētīgs tas cilvēks (Mesija), ko Tu, Kungs, audzini...jo Tas Kungs neatstums Savu tautu un neatstās Savu mantojumu...Viņam sekos visi sirdī skaidrie” (Ps.94:12-15).
“Cietēji un nabagi meklē ūdeni...Es, Tas Kungs, tos paklausīšu, Es, Israēla Dievs, tos neatstāšu” (Jes.41:17); proti, lūgšanas uzklausīšana nozīmē, ka Dievs tos neatstāj (salīdz. ar Ps.22:1-11).
Dievs atstāj Savu tautu, ja tā grēko
“Bet tagad Tas Kungs mūs ir atstūmis” tāpēc ka Izraēls Soģu laikā nebija klausījis Dieva balsij (Soģu 6:10,13).
“Tādēļ ka Jūdas ķēniņš Manase ir darījis šīs negantības...Es atmetīšu Manas īpašuma tautas atlikušos un tos nodošu viņu ienaidnieku rokā” (2.Ķēn.21:14).
“Tu esi atmetis Savu tautu...jo tie pilni austrumu negantības, tie ir zīlnieki...un tie draudzējas ar svešinieku bērniem” (Jes.2:6).
“Es celšos pret (viltus) praviešiem...(tāpēc) Es nometīšu jūs” (Jer.23:33).
“Ja vien jūs Viņu meklēsit, jūs Viņu arī atradīsit, bet, ja jūs Viņu atmetīsit, tad Viņš jūs arī atmetīs” (2.Laiku 15:2).
“Šī tauta celsies un metīsies netiklībā ar svešiem dieviem šinī zemē...bet Mani tie atstās...Tad Mana bardzība iedegsies pret viņiem tai dienā, un Es tos atstāšu” (5.Moz.31:16,17).
Zinot to visu, Viņš iesaucās: “Kāpēc Tu esi Mani atstājis?” Viņš jutās Dieva atstāts un, saskaņā ar Bībeli, ja Dievs tevi atstāj, tad nav šaubu, ka tu esi grēcinieks. “Kāpēc (kāpēc gan) Tu esi Mani atstājis?” Kungs Jēzus izmisīgi meklē Sevī atbildi, nerod nekā ļauna un piesauc Dievu, lai Tas parāda Viņam, kur Viņš ir pielaidis kļūdu, kuras dēļ Tēvs Viņu ir atstājis. Iespējams, ka no sākuma Viņš pielaida domu, ka ir grēkojis (Ps.69:6), nododamies šaubām par sevi, līdzīgi Dāvidam Absaloma sacelšanās laikā (Ps.3:3). Tāpat kā Dāvidam tad bija sajūta, it kā Dievs būtu viņu atstājis, kaut arī “tomēr Savu žēlastību Es viņam neatraušu, nedz liegšu Savu uzticību”, tā jutās arī Kungs (Ps.89:33,38). Bet tad nepārspējami rūpīgas pašanalīzes rezultātā Viņš nāca pie atziņas, ka patiesībā Viņš nav grēkojis. Tas nozīmē, ka, krīzi pārvarējis, mūsu Kungs mira ar tīru sirdsapziņu, kā neviens cits, ar dziļu Savas pilnīgas taisnprātības apziņu. Un tas atkal dod mums iespēju labāk apjaust pēdējo vārdu “Viss piepildīts” pārcilvēcisko spriedzi.
Kristus zināja no Jesajas 53, ka Viņam jānes Izraēla grēki, ka sods par viņu grēkiem būs jāuzņemas Viņam. Taču, šķiet, ka arī mūsu Kungs nenovērtēja līdz galam, cik lielā mērā Viņam būs jāidentificējas ar grēcīgo Izraēlu, cik liels būs Viņam uzkrauto grēku apjoms, to smagums, cik lielā mērā Viņš būs padarīts par grēku mūsu dēļ, kaut arī pats Viņš grēka nepazina (2.Kor.5:21). Un ja Viņam bija grūti pieņemt šos noteikumus, tad nav jābrīnās, ka arī mums tas sagādā grūtības. Tas fakts, ka sods par grēku Bībelē dažreiz tiek pielīdzināts pašam grēkam, bija Kungam zināms (salīdz. 2.Ķēn.24:2,20), taču, cik lielā mērā šis princips strādā, Viņš pilnībā neapzinājās līdz pat krustam. Viņš, bez šaubām, būs meditējis par to, kā taisnie uzņēmās savu tautiešu grēkus. Tā, Jeremija runā tā, it kā viņš būtu vainīgs Izraēla grēkos; Ezra saplēš savas drēbes un plūc matus no galvas it kā viņš pats būtu bijis neuzticīgs (Ezra 9:3 salīdz. ar Neh.13:25; Kungs saņēma tādu pat grēciniekiem domātu attieksmi, Jes.50:6). Mozus lūgumu, lai Dievs apžēlotos un ļautu viņam ieiet apsolītajā zemē, Dievs noraidīja tikai Izraēla grēku dēļ (5.Moz.3:26). Bet to, cik smaga būs grēku nasta, Kungs, iespējams, tomēr neapzinājās.
Kristus mira pirmām kārtām, lai izglābtu Izraēlu nevis visus pagānu pasaules iedzīvotājus (Jes.49:5; 53:8; Gal.4:4,5). Viņš bija Izraēla pestītājs, dzimis lai tos izglābtu (Lk.2:11,25), un tādēļ Viņam bija jābūt tieši to pārstāvim. Šī iemesla dēļ Jēzum teoloģiskajā ziņā bija jābūt ebrejam, lai Viņš padarītu to, ko Viņš padarīja. Mēs esam glābti tikai tāpēc, ka mēs esam tērpušies Kristū un tādējādi kļuvuši par Dieva tautas daļu (Gal.3:27-29). Pareizai evaņģēlija izpratnei būtiski ir apzināties ebreju tautas pestīšanas pamatus. Apdomājiet sekojošus Bībeles pantus, kas liecina, ka pamatā Kristus mira, lai glābtu Izraēlu:
“Jo mums (Izraēlam) ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls” (Jes.9:5).
“Viņš, kas mani no mātes miesām izredzējis par Savu kalpu, lai es atgrieztu pie Viņa Jēkabu” (Jes.49:5).
“Manas tautas pārkāpumu dēļ viņam bija uzlikts sods” (Jes.53:8).
“Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība” (Gal.4:4,5).
Kā Pēteris, tā arī Pāvils aicināja ebrejus nožēlot grēkus, jo Kristus mira viņu dēļ: “Jūs esat... šīs derības bērni, ko Dievs slēdzis ar jūsu tēviem, sacīdams...tavos pēcnācējos tiks svētītas visas ciltis virs zemes. Jums vispirms (nozīmīgi)Dievs devis Savu Kalpu un To sūtījis, lai Viņš jūs svētītu, ka ikviens atgriežas no sava ļaunuma...brāļi, Ābrahāma cilts bērni...mums šis pestīšanas vārds ir sūtīts...arī mēs jums sludinām, ka Dievs...mūsu bērniem piepildījis solījumu, ko Viņš tēviem devis” (Ap.d.3:25,26; 13:26,32,33).
Šī iemesla dēļ Kristus ciešanas krustā ir saistītas ar sodiem par Izraēla grēkiem (piemēram, dzirdināt ar žulti = Jer.8:14; Raudu 3:5). Dievs bija uz laiku atstājis Izraēlu par viņu grēkiem (Jes.49:14; 54:7), un tādēļ arī Kristu. Kristu “pārmācīja ar rīksti un ar cilvēka bērna sitieniem”, proti, Izraēlu (Jes.53:5; 1.Pēt.2:24; Mihas 5:1), Viņa nāvē krustā. Pārmācība ar rīksti un sitieniem pienācās, ja Mesija būtu apgrēkojies (2.Sam.7:14). Taču Kristus saņēma šo pārmācību, jo Dievs Viņu bija padarījis par grēku nesēju. Tas, ka Viņš līdz ar mums saņēma nosodījumu nebija tikai nevainīga teoloģija. Viņš patiesi dziļi sirdī jutās kā Dieva atstāts grēcinieks. Tā vietā, lai paceltu acis augšup uz Debesīm ar pārliecību Savā bezgrēcībā, Viņš krita uz Sava vaiga pie zemes Ģetzemanē (Mt.26:39), nesot cilvēces grēku nastu. Ir brīži, kad Kristus taisnīgums atsvešina mūs no Viņa. Pat starp mūsdienu brāļiem un māsām ir tādi, no kuriem es kaut kā distancējos vienkārši tāpēc, ka es apzinos to garīgo pārākumu. Un es zinu, ka daudzi no mums jūtas tāpat. Mums ir tāda sajūta, ka viņi vienkārši nezina, ko nozīmē garīgs bezizejas stāvoklis, kad tu dziļi sevī apzinies savas paša dabas zemiskumu. Un ja mums ir tāda sajūta attiecībā pret citiem, tad tāda tā būs arī attiecībā pret Kristu. Šī iemesla dēļ daudziem no mums pietrūkst dinamiski tuvu personīgo attiecību ar Kristu, kurām ir jābūt.
Taču šeit krustā mēs redzam mūsu Kungu panikā, kuru izjūt grēcinieks nosodījuma un nāves priekšā, kad visa viņa būtība skaudri izjūt atsvešināšanos no Dieva, kas ir maksa par grēku. Viņš atzina grēka izraisītās atsvešināšanās no Dieva mokas. Viņš bija uzņēmies daudzu noziegumus (Jes.53:11); un doma par grēka uzņemšanu bija gandrīz tas pats kā būt vainīgam un grēcīgam (4.Moz.14:34; 2.Moz.28:43). Kungs bija mūsu grēku nesējs, bet personīgi grēku nepazina. Tas bija paradokss, kuru pat Viņam bija grūti izprast, nerunājot jau par mums, kuri to uztver daudz abstraktāk. Jes.63:2,3 skaidro, kā pestīšanas sasniegšanas gaitā Kunga drēbes taps sarkanas. Sarkanas drēbes Jesajas grāmatā norāda uz grēcīgumu un attīrīšanās nepieciešamību (Jes.1:18).
Grieķu valodas vārds, kas tulkots “atstāts”, sastopams arī Ap.d.2:27 (pamest), kur Pēteris citē 16.psalmu, kas attiecas uz Kristus pastāvīgo pārliecību par Savu taisnīgumu un prieku par to, ka Dievs “nepametīs” Viņa dvēseli “nāves valstībā”. Ps.22:2 mūsu Kungs apšauba Savas iepriekšējās domas, kā tas pareģots Ps.16:10. Viņš baiļojas, ka Dievs ir Viņu atstājis, kad pirms tam Viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka Dievs to nedarīs Viņa nevainojamā rakstura dēļ. Tāpēc ka Kristus dziļi Sevī juta grēcinieku, Viņš pat šaubījās, vai Viņš patiesi ir Mesija. Tas nozīmē, cik ļoti patiesi Viņš mūs pārstāvēja, cik rūpīgi Viņš nesa mūsu grēkus Savā miesā krustā, cik dziļi Viņš mūs izprata, ka Viņš pat varēja apjaust mūsu garīgo vājumu; līdz ar to Viņš spēja iežēloties par nezinātājiem un maldīgajiem, “tāpēc ka arī viņš pats vājības apņemts” (Ebr.5:2).
Taisnais visvairāk baidās no apgrēcības. Ir vairāki psalmi, kuros Dāvids Kristus garā runā par bailēm būt Dieva atstātam:
“Neatmet mani un neatstāj mani, Tu Dievs, mans pestītājs!” (Ps.27:9 salīdz. ar “Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?”).
“Neatstāj mani, ak, Kungs, mans Dievs! Neesi tik tālu prom no manis!” (Ps.38:22).
“Neapslēp Savu vaigu Savam kalpam...paklausi mani drīz!” (Ps.69:17) – netieši norādot uz to, ka lūgšanas neuzklausīšanu (kā Viņš to piedzīvoja krustā) Kungs uztver kā nosodīšanu.
“Nepamet mani... Dievs, neatstāj mani” (Ps.71:9,18).
“Es turēšu Tavus likumus, neatstāj mani pavisam!” (Ps.119:8).
“Neatstāj Savu roku darbu!” (Ps.138:8).
Tas viss norāda uz to, kā mūsu Kungs visu mūžu baidījās būt Dieva atstāts dēļ grēka. Ārkārtējos krusta spriedzes apstākļos, nemitīgas pašanalīzes gaitā ir saprotams, ka Kristus lielākās bailes, gandrīz vai paranoiskās bailes, Viņam šķita kļūstam par realitāti. Pūlis centās kā varēdams, lai iedvestu Kungam domu, ka Viņš ir grēkojis, un Viņa cilvēka daba un Paša personības uztvere, iespējams, zemapziņā bija tādējādi iedarbojusies uz Kungu. Viņš nebija skarbas dabas cilvēks, kuru neaizskartu cilvēku zaimi. Atcerieties, kā Viņu zaimoja krustā un apsmēja arī Jaira namā, un kā Savu vaigu Viņš neapslēpa no kauna, kuru ļaudis lika Viņam izjust (Mt.9:24; Ps.22:7; Jes.50:6). Ījaba ciešanas arī bija Kristus ciešanu pirmtēls, un viņa ciešanas (salīdz. ar Kristus ciešanām krustā) bija tās šausmas, no kurām viņš visu mūžu bijās (Ījaba 3:25). Vislielākās bailes, saskaņā ar psalmiem, Kristum iedvesa iespēja – būt Dieva atstātam. Un tāpat kā Ījabam Viņam šīs šausmas nācās piedzīvot. Tāpēc ka Kristus patiesi jutās kā grēcinieks, Viņš jutās Dieva atstāts. Un tādēļ Viņa domās atausa Ps.22:2 un Viņš citēja tā vārdus: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?” Bet tas, ka Viņa prātā atausa raksti, bija arī Viņa glābšana. Ir pamats domāt, ka pēdējos Savas dzīves brīžos Kristus noskaitīja skaļi visu psalmu (6). Tā, Viņš lūdza padzerties, “lai raksti piepildītos”, un tad sekoja Viņa vārdi: “Viss piepildīts”, tieši tā beidzas 22.psalms Septuaginta grieķu variantā. Psalmi 22.un 69. skaidri sadalās divās daļās; pirmā runā par Kunga Jēzus izmisuma pilnajām domām krustā, bet tad seko pēkšņa atspirgšana un Viņa domas pauž stingru pārliecību par mūsu nākamo pestīšanu. Kad Kristus citēja, vai vismaz domās skaitīja 22.psalmu, Viņa apziņa izdarīja lielisku secinājumu: skaidrs, ka Mesijas jūtām tādām arī ir jābūt, Viņam ir jājūtas atstātam, kā to pareģo 22.psalms, taču Viņš neatkāpsies no nodoma glābt Dieva tautu! Tas, ka Mesija jutīsies atstāts, nenozīmē, ka Viņš Pats ir grēkojis! Ir gandrīz vai sajūtams tas pārliecības vilnis, kas apņēma mūsu Kungu, tā dziļā tīras sirdsapziņas sajūta. Un tādēļ Viņš izmisīgi vēlējās, neskatoties uz šausmīgajām slāpēm, paziņot pasaulei: “Viss piepildīts”, lai parādītu mums visiem, ka Viņš ir padarījis Dieva doto darbu, ka Viņš ir perfekti parādījis Tēvu un tādējādi patiesi sasniedzis mūsu pestīšanu.
Piezīmes
(1) Es dodu priekšroku šai secībai. Taču (dažiem) sagādā problēmas lasīt “trīs dienas un trīs naktis zemes klēpī” (Mt.12:40) drīzāk kā izteicienu nekā burtisku norādi uz laika sprīdi. Šī tēma lieliski traktēta H.A. Whittakera grāmatā Studies in the Gospels.
(2) Skat “Viss piepildīts” un “Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās”.
(3) Skat “Ābrahāms un Īzāks”.
(4) Skat The Humanity of our Lord.
(5) Skat 22.psalmu.
(6) Skat H.A.Whittaker, Studies in the Gospels.
41 Viņi bija sajaukuši “Ēliju” ar “Eloī, Eloī”, kas ir saprotams, jo runāt, kad zobi izsisti, kakls sauss no slāpēm, dzelzs naglas tur ķermeni pakārtu aiz rokām... patiesi nav viegli.
42 Tā nebija tikko prātā ienākusi atjautīga doma. Upuri turējās pie dzīvības krustā kādas divas dienas, taču tikai tad, ja tiem deva pietiekami daudz šķidruma. Interesanti, vai tie, kas rūpējās par šķidruma piegādi, bija kāda ļaundara radinieki, vai arī Viņa radinieki. Skaidrs, ka Viņa māte, tante un Marija bija gatavas darīt visu, kas viņu spēkos, lai atvieglotu Viņa ciešanas. Viņas zināja, kas krustā sistā tuviniekiem bija jādara. Ļaundari, droši vien, bija saņēmuši dzeramo jau eksekūcijas laikā. Bet intuīcija liek domāt, ka Kungs to nesaņēma. Iespējams, māte to Viņam piedāvāja, smeldzīgā bērnības dienu atblāzmā: “Vai tu negribi dzert? Es tev iedošu”. Bet tā kā Viņš bija atteicies no sāpju remdinošā līdzekļa, bija atteicies atspiesties uz kāju paliktņiem (skat 54), Viņš atteicās arī apmierināt slāpes.
Ievērojiet, ka sūkli uzsprauda uz īzapa stiebra, kurš nevar būt garāks par kādiem 50cm. Tā arī ir Bībeles liecība tam, ka krusts nebija pārāk augsts un Kunga kājas atradās tikai dažas pēdas virs zemes.