7-12-7 KRUSTĀ TEIKTAIS (3): “ŠODIEN TU BŪSI AR MANI”

 Ir pārāk vienkārši uzskatīt ļaundari krustā par bandinieku mūsu Kunga krustā sišanas spēlē. Taču Jaunā Derība patiesībā liecina, ka viņš ir jāuzskata par mūsu personīgo pārstāvi. Tā Pāvils aicina, ka mums jābūt “līdzi krustā sistiem” ar Kristu (Rom.6:6; Gal.2:20 salīdz. ar 1.Kor.11:1). ‘Līdz ar Kristu būt krustā sistam’- mūsu iztēles bagātais prāts tūdaļ zīmē ļaundari, kas līdz ar Kristu burtiski tika sists krustā. Diez vai gars Pāvilā runātu par “līdzi krustā sišanu” bez tīšas atsauces uz ļaundari. Mūsu Kunga prātā ļaundara lūgums par Valstību asociējās ar “paradīzi”. Tā kā šis vārds Jaunajā Derībā sastopams tikai trīs reizes, ir grūti atturēties no secinājuma, ka Atkl.2:7 mūsu Kunga prāts atgriezās pie pirmsnāves sarunas ar ļaundari: “Tam, kas uzvar, Es došu ēst no dzīvības koka, kas ir Dieva paradīzē”. Pirms dažiem gadiem tieši ļaundarim krustā Kristus bija devis šo paradīzes apsolījumu. Var būt zīmīgi, ka Atkl.2:7 ir speciāli adresēts tiem, kas pēc dabas ir uzticīgi, pacietīgi nes grūtumu, taču ir atstājuši pirmo mīlestību. Ļaundaris varētu būt bijis dedzīgs ticības piekritējs, kas vēlāk atkritis. Bet jebkuram, kas uzvarēs, tiek dots tas pats paradīzes apsolījums.

Bieži tiek atzīmēts, ka dažos ļaundara vārdos ir izteikti visi Vienas Ticības pamata principi. Viņš ticēja cilvēka grēcīgumam, Kristus augstākajai taisnībai, pestīšanai pēc Dieva žēlastības, Kristus otrajai atnākšanai un tiesai, un Valstībai. Taču šī ticība viņā nebija ticība abstraktiem principiem. Vērojot tepat tuvumā Dieva nesalīdzināmā Dēla ciešanas, šo principu realitāte pavērās viņa acīm. Pār viņu nāca to dziļa izpratne līdz ar saprašanu, kā šie principi attiecas uz viņu pašu. Tur karājās kristadelfietis. Viņš zināja patiesā evaņģēlija pamatprincipus, bet tikai krustā sišana līdz ar Kristu lika viņam pieķerties tiem savas dzīvības vārdā. Arī Ījabs  gājis to pašu ceļu, pateicoties tipiskam Kristus ciešanu tēlam: “Līdz šim es tikai no ļaudīm biju dzirdējis par Tevi, tagad arī mana acs Tevi skatījusi!” (42:5). Un mēs? Ļaundaris, lai neteiktu Ījabs, ir mūsu pārstāvis. Ja mēs patiesi līdz ar Kristu esam krustā sisti, tad mūsu ticības pamatprincipi nebūs vairs tikai sausa dogma. Valstības atnākšana, mācība par tiesu un grēku izpirkšanu, uz to būs virzīta visa mūsu dzīve! Jo tas bija viss, dēļ kā viņam bija jādzīvo šīs stundas līdz ar Kristu krustā. Starp citu, tas arī nozīmē to, ka mums ir regulāri sev jāatgādina šie pamatprincipi, piemēram, publisku lekciju veidā vai arī pārlasot pamata sludināšanas principus.

Ir pilnīgi iespējams, ka ļaundarim bija patiesi dziļas Bībeles zināšanas. “Piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā” ir gandrīz noteikti atsauce uz 1.Moz.40:14, kur Jāzeps izmisīgi un patētiski lūdz: “Bet piemini mani, kad tev labi klāsies...”. Jāzeps turpināja: “...arī te es neesmu neko tādu darījis, ka viņi varētu mani ielikt šinī sprostā” (1.Moz.40:15). Tas ļoti atgādina garā: “šis nekā ļauna nav darījis...”. Varētu būt, kad viņš lūdza, lai viņu pieminētu, viņš atcerējās Abigailas teikto Dāvidam, kad viņš būs par valdnieku Izraēlam, “tad piemini savu kalponi”. Pirms šiem vārdiem viņa lūdza: “Piedod, lūdzams, savai kalponei šo pārkāpumu...ja kāds cilvēks pret tevi celtos tevi vajāt un tīkot pēc tavas dvēseles, tad tomēr mana kunga dvēsele būs iesieta dzīvības tīstoklī, kas pieder Tam Kungam, tavam Dievam! Bet tavu ienaidnieku dvēseli izlingos kā no lingas!” (1.Sam.25:29-31). Un Dāvida atbilde brīnumaini līdzinās Kunga atbildei ļaundarim: “Ej ar mieru atkal savās mājās! Redzi, es esmu paklausījis tavai balsij un ievērojis tavu lūgumu” (1.Sam.25:35). Šķiet, ka ļaundaris redzēja Dāvidā Kunga tēlu un Abigailas teiktajā tieši to attieksmi, kādu viņš gribēja paust. Un Kungs to ievēroja.

Citos evaņģēlijos lasām, ka abi slepkavas “zaimoja” Kristu līdz ar pūli (Mt.27:44). Mums ir jāskatās uz ļaundara vārdiem Lk.23 uz šī fona. Te nu viņš bija, ar patiesības zināšanu, aizgriezies no tās, nāves priekšā. Savā egoismā viņš sajuta rūgtumu pret to, kuru viņš atpazina kā savu pestītāju. Lai cik lielas grūtības un sāpes runāšana sagādāja krustā sistajam, viņš papūlējās jo dzēlīgi apsmiet savu pestītāju. Taču vērodams Kunga bezvārdu atbildi, sajuzdams to dziļo garīgo saikni, kas Viņu tobrīd jaušami vienoja ar Tēvu, viņš pēkšņi izjuta vēl lielākas dusmas un nožēlu – šoreiz pret sevi. ‘Es būtu varējis to izdarīt, es būtu varējis nožēlot grēkus, bet nu ir par vēlu. Saviem grēkiem esmu pievienojis arī apvainojumu, esmu zaimojis Dievu un apsmējis savu vienīgo iespējamo glābēju šai izmisīgās vajadzības stundā’. Un viņš apklusa, kamēr (varētu secināt) otrs ļaundaris turpināja savus zaimus un savas tūlītējas apžēlošanas lūgumus. Un viņš burtiski pa acu galam vēroja pestītāja ciešanas. Atcerieties, ka ļaundarus sita krustā blakus Jēzum.

Kunga svētums, Viņa nepārspējamā taisnprātība tā iedarbojās uz ļaundari, ka viņā pamazām auga doma: ‘Varbūt vēl nav par vēlu, kamēr es esmu dzīvs, es varētu aizlūgt par apžēlošanu un vietu Valstībā?’ Viņā, droši vien, norisēja cīņa ap šo domu, pirms viņš to izteica vārdos Jēzum. Viņš, droši vien, redzēja Kunga izturēšanos tiesas laikā, Viņa rakstura cēlumu un labvēlību, visa Viņa būtība, droši vien, atstāja uz slepkavu dziļu iespaidu. Kad viņš saka, ka Jēzus “nekā ļauna nav darījis”, viņš atkārto to, ko viņš pirms dažām stundām ir dzirdējis (Mk.14:56); un Kunga pārliecības pilnie vārdi no Mt.26:64 vēl skanēja viņa ausīs, kad viņš lūdza šo krustā sisto cilvēku apžēloties par viņu, kad Viņš nāks Savā valstībā (Lk.23:42). Un tomēr šis cilvēks, kurš spēja to visu uztvert, bija tikko zaimojis Jēzu, cik dzēlīgi vien spēja. Tikai nepārvarama ticība un Kristus nepārspējamās mīlestības un žēlastības atziņa noveda viņu līdz šī lūguma izteikšanai. Jau tas vien, ka viņš varēja izteikt šo lūgumu, man šķiet brīnumaina cilvēka ticības uzvara pār ciešanu nomocītās miesas vājību. Šo lūgumu izraisīja veselīgas bailes no Dieva. Pirms viņš uzrunāja Jēzu, viņš norāja otru ļaundari: “Arī tu nebīsties Dieva...” (Lk.23:40). Nācis pie atziņas par savu lielo grēku nastu, viņš izjuta bailes no Dieva, kad viņam būs jāstājas pastarās tiesas priekšā un jāsaņem sods. Mēs varam iedomāties nervozi trīcošo balsi, kad viņš uzrunāja Jēzu: “Piemini mani (proti, ar labu), kad Tu nāksi Savā valstībā!” (Lk.23:42). Viņš lūdzās, lai viņš tiktu pieņemts tiesas dienā, jo viņu bija pārņēmušas bailes no Dieva soda. Tas patiesi bija garīguma kalngals. Viņa paša ciešanas līdz ar Kristus nesalīdzināmā svētuma, kad viņš karājās krustā, vērošanu bija likušas viņam apjaust savu grēcīgumu un iedvesušas viņam visaugstākās raudzes ticību Kristus žēlastībai, kādu cilvēks jelkad bija sasniedzis. Un viņš saņēma galīgo apsolījumu: Šodien tu būsi ar Mani paradīzē. Jautājums par to, kur jāliek komats, zaudē jēgu, kad mēs iedomājamies ar kādām grūtībām nāca vārdi krustā. Komats būtu jāliek pēc katra no tiem.

Ik dienas mums ir jāiedomājas vismaz uz kādu brīdi mūsu Kunga vertikālo ķermeni karājamies krustā, Viņa perfekto prātu tajā, kas cīnījās, lai saglabātu maksimālo garīgumu, kuru Viņš bija sasniedzis. “Kungs, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā”. Mēs varētu pie sevis atkārtot šos vārdus ik dienu, ik nakti, līdz nāks tas laiks. Mēs varētu ar citiem ticīgajiem apspriest un risināt kādu no mums katram piemītošajām vājībām: nevēlēšanos domāt par Kunga ciešanām krustā, kad neviena diena, nedz rīts, nedz vakars nedrīkstētu paiet bez domām par Kristus krustu. “Vai mēs varam aizmirst Ģetzemani?” Jā, Kungs, pēc katras garīgi tukšas dienas.

Ļaundaris bija pārliecināts, ticēja, ka viņu sadzirdēs. Bet kā viņš, droši vien, tvēra katru no klusajiem Kunga atbildes vārdiem no pāris metru attāluma, kas tos šķīra. “Patiesi Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē”. Mēs uzskatām, ka uzsvars Viņa teiktajā bija: ‘Jā, patiesi Es tev saku, šeit un tagad, tu būsi Valstībā!’ Padomājiet par to garīgo pacēlumu, kas pārņēma ļaundari! Dievs izraisīja Viņa uzvaru Kristū. Viņš, viszemākais no grēciniekiem, ir ienācis augstākā ranga svēto pulkā; to, kuri saņēmuši personīgu apliecinājumu, ka viņi būs Valstībā. Tikai Daniēls, mācekļi un Pāvils, šķiet, ir pārējie šajā kategorijā - līdz ar ļaundari. 

Nāve krustā bija ilgstošs process. Par laimi, mūsu Kungs nomira neparasti ātri. Atcerieties, kā Pilāts “brīnījās, ka Viņš jau bija nomiris”. Parasti cilvēki bija pirms nāves agonijā dienām ilgi. Ļaundaris nodzīvoja ilgāk. Viņš, droši vien, bija Kunga nāves liecinieks, redzēja, kā Viņu noņēma no krusta. Mēs varam netieši secināt, ka viņš vēl bija pie samaņas, kad kareivji satrieca viņam lielus, ja būtu redzams, ka viņš ir miris, tie to nebūtu darījuši. “Bet, nonākot līdz Jēzum un redzot, ka Viņš ir jau miris...” (Jņ.19:33), šķiet, liek tā domāt. Lielu satriekšanas iemesls bija, lai novērstu jelkādu bēgšanas iespēju. Pulsējošo sāpju uzplūdu starplaikos viņš, droši vien, kā brīnumu atzina, ka Kristus patiesi bija Dieva jērs, jo rakstos bija teikts: “nevienu kaulu Viņam nebūs salauzt”. Te nu viņš bija, saņēmis pārliecinošu Kristus žēlastības apsolījumu pastarās dienas tiesā, karājās krustā, pirmsnāves agonijā, kuru mēs neesam spējīgi stādīties priekšā. Savā ziņā viņš turpina spēlēt mūsu tēla lomu. Arī mēs, mirstot no vēža, artrīta sakropļoti, emocionāli sapīti mokošās attiecībās, strādājot pāri spēkiem, varam būt pārliecināti par Kristus žēlastību. “Tam, kas uzvar”, Kristus ir apsolījis Valstības paradīzi, tāpat kā ļaundarim. Brāļi un māsas, visa tā gaismā smelsimies iedvesmu uzvarēt! Mēs visi, neskatoties uz gadu skaitu, ejam pretim nāvei. Mums uzbrūk visvisādas nelaimes. Cilvēkam nav izejas.

Bet tāpat kā grēkus nožēlojušajam ļaundarim mūsu acu priekšā ir pastāvīgi jābūt mūsu mirstošā pestītāja vīzijai, kas triumfē Savā svētumā, brīvi atzīdams mūsu grēkus un to taisnīgu nosodījumu no Dieva puses, sajūsmā par mūsu drošo Cerību – būt Valstībā ar Kristu. Pār grēku nožēlojošo ļaundari vairs nevaldīja arvien pieaugošais rūgtums, kas pārņēma to otru ļaundari. Līdz ar otra augošo rūgtumu strauji pieauga mūsu krustā sistā brāļa rāmums un cerība, gaišas sagaidāmās Valstības priekšnojautas. Rūgtums un pasaulīgā vilšanās sajūta, kad visapkārt valda sāpes, nav priekš mums. Priekš mums ir spēks un (neskatoties uz visu notiekošo) miers, kā mēs to redzējām Kristū.

38     Tumsa VD bieži asociējas ar sērām. Am.8:9,10 runā par zemestrīci un tumsu dienas laikā, jo “Es likšu jums visiem pārdzīvot sēras, kādas izjūt cilvēks sava vienīgā dēla nāves dēļ. Un visu šo lietu gals būs rūgta nelaimes diena”, proti, bēres. Tumsa bija zīme, ka Visuvarenais Dievs sēro par Savu Dēlu.

40  “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?” Grieķu teksts liek domāt, ka Viņš jau ir pārvarējis sajūtu, ka Viņš ir atstāts. Marka pierakstā lasām: “Eloī”, Mateja: “Ēli”. Kāpēc? Vai Viņš neteica: “Ēli, Ēli, Eloī, Eloī”, četras reizes piesaukdams Dievu?