7-12-6 KRUSTA NĀVE (3)

26 “Tie, kas gāja garām,” nebija vienkārši garāmgājēji, kas domāja: “Skat, tur sit krustā ļaundarus, iesim paskatīsimies”. Golgāta bija ārpus pilsētas robežām. Pūlis, droši vien, bija milzīgs, jo visi ļaudis salasījās, lai noskatītos notiekošajā (Lk.23:48). Garāmgājēju klātbūtne krusta apkaimē ir stipri apšaubāma. Ticamāk, ka atsauce ir uz tiem, kas gāja garām (Mk.15:29) un apkārt krustam vienreiz un otrreiz, zaimojot Kungu, it kā nesot līgojamo upuri Dieva priekšā krustā sistā Kunga veidolā. Sasaiste starp Ps.22:7 un Mt.27:39 liek domāt, ka “tie, kas gāja garām” bija salasījušies speciāli, lai zaimotu Viņu. Tā kā Viņa acis bija neizbēgami vērstas uz leju, Kungam būtu bijis grūti neskatīties uz tiem. Viņu zaimi bija tieši tie paši, kurus izteica augstā tiesa (Mt.26:61), tātad, iespējams, tie nāca no turienes, no Jāzepa un Nikodēma kolēģu vidus.

“Tempļa noplēsēj...”, šie vārdi Viņam, bez šaubām, atgādināja, ka Viņš pats ir izvēlējies Sev šo likteni, nevis ka Viņam tas tiek nodarīts. Viņš zināja, ka templis būs nojaukts, ne akmens tur pāri nepaliks. Un tāpat Viņš zināja, ka arī Viņa miesas templim jābūt nojauktam, jo tajā Viņš nesa mūsu grēkus kokā. Viņš bija pareģojis, ka Viņa miesas telts tiks pakāpeniski ‘pārvietota’ tāpat kā tas notika tuksnesī. Šajā ilgstošajā procesā Viņš saredzēja Savas nāves mokpilnās dabas pareģojumu, kad katrs cilvēcības aspekts tiks atdalīts. “...Un uztaisītāj trijās dienās” atgādinātu Viņam noteikto nākotni. Līdz ar to viņu nievas palīdzēja Viņa garīguma saglabāšanas centieniem. Tāpat arī viņu atsauces uz 22.psalmu (“Viņš Dievam uzticējies...”) virzīja Kunga domas uz to pusi, lai smeltos mierinājumu psalma pārējā teksta daļā un to nievājošo citējumu kontekstā.

27-29    Tas bija otrā kārdinājuma atkārtojums: Lec no tempļa torņa; meties lejā Gehenā un eņģeļi, iespējams, pat tad tevi izglābs. Tas bija kārdinājums izdarīt pašnāvību, atdot dzīvību, bet ne par Saviem draugiem un cerēt, ka eņģeļi kaut kā tomēr izglābs Viņu personīgi. Uzvara pār vienu kārdinājumu ved uz nākamajām uzvarām. Visi tuksneša kārdinājumi atkārtojās krustā sišanas laikā.

27-30     “Viņš citiem palīdzējis” būs atsauce uz Lācaru. Jūdiem šis notikums bija labi zināms (Vai Lācars tur bija? Būtu dīvaini, ja viņa tur nebūtu bijis). Atceroties Lācaru, Martu un Mariju, tagad pajukušo ģimeni, kuru Viņš mīlējis un mīl, Kungam aizrāvās elpa.

31 “Palīdzies Sev pats” uzsver kārdinājumu aizmirst par mums. Savā prātā Viņš, droši vien, izsvēra, ka Viņš glābj Sevi un citus, paliekot tur, kur Viņš ir; nokāpšana no krusta nevestu pie glābšanas. Tas, ko miesa uztver kā glābšanu, krasi atšķiras no tā, ko par glābšanu uzskata gars.

32    “Lai glābj Viņu, ja grib”. Viņi atsaucas uz Ps.18:20 un 91:11. Taču Dievs netop kārdināts, citādi Viņš tiem būtu atbildējis. ‘Ja Dievs tur uz Viņu labu prātu’ ir tas, ko viņi faktiski domāja.

“Šis ir Jūdu Ķēniņš...” – Viņa pretenzijas uz titulu un uzraksts virs Viņa galvas bija vēl viens zobgalības veids. Šis nežēlīgajām ciešanām pakļautais cilvēks un tas, ka Viņš Sevi uzskatīja par ķēniņu, šķita tik nesavienojamas lietas.

Vārdiem “Lai...no krusta nokāpj” varētu būt sekojusi pauze: vai Viņš ko darīs? Sirdīs savās viņi, droši vien, juta, ka Viņš ir uz to spējīgs. Šīs pauzes Kungam būs bijušas mokpilnas. Šai pūlī noteikti atradās daudzi, kas juta Viņam līdzi, kas tobrīd, ja Viņš būtu nokāpis no krusta, būtu Viņam ticējuši. Taču Savās Galilejas dienās Viņš bija sapratis, ka iespaidīgi brīnumi nerada patiesu ticību (piecdesmitnieki un tml. to vēl aizvien nav sapratuši).

Zobgalīgos ebrejus pārņem dīvains klusums krustā sišanas pierakstos. Kungs bija skaidri pareģojis, kad viņi būs Cilvēka Dēlu paaugstinājuši, tad viņi sapratīs, “ka Es Tas esmu”, un atzīs, ka Viņš ir Dieva Dēls (Jņ.8:28). Krustā sistajā Kristus vīzijā bija kaut kas, kas lika tiem saprast savu muļķību un atzīt Dieva Dēla Dievišķību. Un arī šodien tā izstaro to pašu spēku.

36 Intelektuāļi koncentrācijas nometnēs nereti tika citu nelaimes brāļu izsmieti un nīsti, kamēr viņi nenolaidās līdz pārējo līmenim. Acīmredzot, tā ir gandrīz vai dabīga reakcija. Psiholoģiskajā ziņā tas palīdz izskaidrot, kāpēc vēlāk grēkus nožēlojušais ļaundaris tā runāja. Šie cilvēki bija novesti līdz pēdējai cilvēka izturības robežai. Jēzus pašcieņa būs bijusi ārkārtīgi neparasta parādība; viss krustā sišanas mērķis bija iznīcināt tās pēdējās paliekas. Viņš zināja, Kas Viņš ir, un uz kurieni Viņš dodas. J. Flavijs apraksta, kā tie, kam draud krustā sišanas bieds, dara itin visu, lai izlūgtos žēlastību. Droši vien, arī šie divi ļaundari darīja tāpat. Tādēļ ebreji bija tik sašutuši, kad Kungs atteicās aizstāvēties un tad mierīgi paziņoja, ka Viņš ir Mesija, kas nāks tos tiesāt pastarajā dienā (Mt.26:64,65). Viņš izteica tieši tos zaimus, par kuriem viņi tik nesekmīgi centās Viņu notiesāt. Mēs varam būt pilnīgi pārliecināti, ka tie un kareivji darīja visu, lai iznīcinātu šo Viņa pašcieņu, kas Viņa gadījumā nozīmētu atteikties no ticības, ka Viņš ir nevainīgais Dieva Dēls.

Tas varētu būt izskaidrojums tam, kāpēc kareivji tā izzoboja Viņu, kāpēc ebreji, kas tur bija, to darīja: neapzināti viņi centās novest Viņu līdz pašu līmenim. Tas, ka Kungs nenolaidās līdz viņu līmenim, ir vēl viena Viņa uzvaras lieluma pazīme. Tas bija tas pats kārdinājums kā: ‘Nokāp no krusta’; nolaidies līdz mūsu līmenim, izmisušu cilvēku līmenim, kas domā tikai par to, kā novirzīt savu svaru no rokām uz kājām, no rokām uz kājām, no rokām uz kājām...’. Tas ir tāpat kā nesot ļoti smagu nastu, jūsu uzmanība ir koncentrēta uz vienu. Jūs elšat un svīstat un nepievēršat uzmanību tam, ka jūs kādu aizskarat vai uzminat kādai bērna rotaļlietai. Šie cilvēki bija novesti līdz tādam līmenim. Kungs fiziski bija tādā pašā stāvoklī, taču Viņš spēja stāvēt tam pāri, Viņš nenolaidās līdz lopiskajai nevērībai. Paldies Tev, Kungs, ka manis dēļ Tu to neizdarīji.

37     Ļaundari (un Baraba), droši vien, tika tiesāti kopā ar Jēzu; viņiem vajadzēja būt klāt, kad tiesāja Jēzu. Pēc romiešu likumiem tiesas spriedums bija jāizpilda tai pašā dienā. Tā kā krustā sišana notika agrā rīta stundā, jādomā, ka visi četri spriedumi tika izspriesti un pieņemti vienā un tai pašā vietā. Kunga izturēšanās, droši vien, deva pārējai trijotnei vielu pārdomām. 

Interesantu secinājumu var izdarīt no grieķu teksta Lk.23:39: “Un viens no pakārtajiem ļaundariem Viņu zaimoja”. Senas gleznas attēlo ļaundarus nevis pienaglotus, kā Kristu, bet ar virvēm piesietus pie krusta. Pakāršana pie koka kļūst par idiomu, kas nozīmē krustā sišanu, arī ja lietotas naglas (5.Moz.21:23 salīdz. ar Gal.3:13; Ap.d.5:30; 10:39). Ja tā, tad mēs redzam tēmas attīstību: visas cilvēka izdomas spējas bija vērstas pret Tēvu un Dēlu. Kristu pienagloja, nevis piesēja; kapa vietai aizvēla priekšā akmeni un apsargāja; tiesas process tika prasmīgi ietekmēts; Kungu šaustīja un sita krustā (skat procesa rekonstrukciju augstāk nodarbības 7.12 sākumā).