7-12-4 KRUSTA NĀVE (2)

19    Skat 21. Iespējams, ka Kungu sita krustā kailu, tādējādi Viņš izcieta Ādama kailuma kaunu. Krusta kauns ir vairākkārt uzsvērts (Ebr.11:26; 12:2; Ps.31:18; Ps.69:7,8,12,20,21). Un mums arī ir līdzīgi jācieš. Tādēļ, mums ir atklāti jāsludina mūsu ticība naidīgajai pasaulei. Sludināšana, šajā izpratnē, attiecas uz mums visiem. Un ja mēs tās vairāmies, mēs liekam Dieva Dēlu kaunā, mēs atkal sitam Viņu krustā kailu, liekam To atkal negodā (Ebr.6:6). Viņu sita krustā kailu, un saule pazuda aiz mākoņiem uz trim stundām. Viņam, droši vien, bija auksti, ļoti auksti (Jņ.18:18).

Vai tie meta meslus virs Viņa drēbēm (Mt.27:35)? Ir pamats domāt, ka ebreji vēlējās maksimāli sāpināt un apkaunot Kungu; tādēļ varēja sist Viņu krustā kailu. Šis iespaids gūstams ne tikai no Bībeles pierakstiem, bet arī no apokrifiem, kā “Salamana gudrība” (2:12-20), kas tiem bija labi pazīstami, un viens no šī darba fragmentiem izceļas ar brīnumainu sakritību ar Kunga dzīvi ebreju vidū:

“Uzglūnēsim šim tikumīgajam vīram, jo viņš traucē mūs un iestājas pret mūsu dzīves veidu, pārmet mums bauslības pārkāpumus un apvaino mūs netaisnībā...viņš apgalvo, ka zina Dievu un sauc sevi par Tā Kunga dēlu. Mūsu priekšā viņš stāv kā pārmetums mūsu domāšanas veidam, jau viņa izskats vien mūs nomāc; Viņa dzīves veids nelīdzinās citu cilvēku dzīves veidam...pēc Viņa domām mēs esam liekuļi...un lielās, ka Dievs ir Viņa tēvs, paskatīsimies, vai viņa teiktais ir taisnība, paskatīsimies, kāds būs viņa dzīves gals. Ja tikumīgais vīrs ir Dieva dēls, Dievs nostāsies viņa pusē un izglābs viņu no ienaidnieku rokām. Pārbaudīsim viņu ar cietsirdību un spīdzināšanu, lai izpētītu šo Viņa lēnprātību un pārbaudītu Viņa izturību. Piespriedīsim viņam kauna pilnu nāvi, jo par viņu parūpēsies, kā viņš pats to ir teicis”.

20    “Un tā bija trešā stunda, un (nevis ‘kad’) Viņu sita krustā (Mk.15:25) liek domāt, ka viņi gaidīja šīs stundas iestāšanos. Viņiem bija pavēlēts to darīt tieši trešajā stundā. Iespējams, ka viņi ieradās tur mazliet agrāk, un ar nepacietību gaidīja trešo stundu. Marka 15 vārds “un” tiek ļoti bieži lietots; apvelciet to ar aplīti jūsu Bībelē. Tas ir lai pasvītrotu visa šī procesa nežēlību, visa atkārtošanos, to, kā tas viss bez žēlastības vilkās uz priekšu. Tā ir krusta pazīme, kas mums ir jānes.

21    “Un tie uz Viņu glūnēja”. Marka pierakstā ir nenormāli daudz vietniekvārdu. Uzsvars ir uz “viņš...viņam...viņa”; arī “tie” sastopami daudz biežāk nekā parasti. Ar to tiek sasniegts kontrasts starp krustā sisto Kristu un pasauli. Ja mums ir jāidentificējas ar Viņa krustu, skaidrs, ka ir jāatdalās no šīs pasaules. (Gal.1:4).

Pievērsiet uzmanību hronoloģiskajiem komentāriem. Matejs un Marks runā par uzraksta uzlikšanu, neievērojot darbības secību, galveno uzsvaru liekot uz Kristus nodošanu nāvē, un tad turpina ar Viņa drēbju sadalīšanu. Sīkumainā cilvēku mantkārības aina tika izspēlēta pāris metru attālumā no ciešanu plosītā Pestītāja, kad Viņš izdvesa (grieķu valodas vārds norāda uz darbības atkārtošanu): “Tēvs, piedod tiem”; kad krustā sistajam ik vārda izteikšana sagādāja ciešanas. Bija četri kareivji, un katrs dabūja daļu Viņa apģērba: Viņa galvas segu, jostu, apakškreklu, sandales. Šīs Galilejas sandales, kas tik daudz jūdžu bija nostaigājušas. Viņš staigāja apkārt, labu darīdams un dziedinādams...Ar ceļiem atspiedušies pret Viņa krūtīm, tie pienagloja Viņu, salika koka āmurus atpakaļ savās mugursomās un nekavējoties uzsāka strīdu par to, kurš dabūs šīs nonēsātās sandales. Interesanti, vai tas, kurš tās dabūja, tās nonēsāja vai pārdeva. Vai saglabāja tās. Un mums ir jāparaugās uz mūsu sīkumaino mantrausību krusta gaismā, apsverot naudas varas spēku: aizēnot krusta vīziju, apklusināt cilvēku runas par augšāmcelšanās brīnumu (Mt.28:14), iekārdināt cilvēku nodot visas žēlastības Kungu (Mt.26:15 norāda, ka Jūdas motivācija bija pirmām kārtām finansiāla). Garas, nogurdinoša darba stundas, cenšoties sasniegt labi apmaksātu karjeru...lai būtu laba mašīna, māja labā apvidū, nevis tikai dzīvoklis, lai varētu labi ģērbties, ēst to, kas sniedz baudu, nevis vienkārši nodrošina proteīnu un vitamīnu nepieciešamo daudzumu utt. Mēs to visu darām. Gandrīz visi. Krusta pakājē. Ignorējot tā patieso nozīmi. Un vēl jo sliktāk: mēs attaisnojam sevi, tā vietā lai atzītu savu vainu.

Pieraksti par uzrakstu rakstīšanu varētu būt hronoloģiski nevietā, lai spilgtāk attēlotu to, kā visi cilvēki sēž, vērojot Kungu Jēzu ar šo uzrakstu virs galvas. Pārējie divi arī tur bija, bet visi cilvēki skatījās uz Jēzu. Viņš bija paaugstināts un Viņš visus (prot, visu cilvēku acis) vilka pie Sevis (Jņ.12:32). Un krustam ir tāds pats pievilkšanas spēks arī šodien.

24 Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka stabu augstums, kuros sita krustā, bija ap 3 metri. Ne tik augsts kā ‘kristiešu’ mākslā to parasti attēlo. Kunga kāju pēdas būs bijušas tikai kāda metra (4 pēdu) augstumā no zemes. Viņa māte un mātes māsa stāvēja netālu – mātes klātbūtnes traģēdija nav aprakstāma. Viņas skatam nebija apslēptas asiņojošās kāju pēdas. Viņas galva varētu būt Viņa ceļu augstumā. Viņa vaigs bija tik pārvērsts, ka nelīdzinājās cilvēkam (Jes.52:14), izplēstās bārdas rētas (Jes.50:6), mute ar izsistajiem un kustošajiem zobiem, kas darīja Viņa runu svešu, sarecējušo un svaigo asiņu maisījums...un tas viss Viņa mātes acu priekšā. Mātes atmiņā, droši vien, atausa pagātne, arī Viņš to atcerējās; jo Viņš bija tikai cilvēks. Māte darbojas pa māju Viņa bērnu dienās, lāpot drēbes, gatavojot ēst, skaidrojot, stāstot par Sīmeana pareģojumu, par to, kā zobens lauzīs viņas tāpat kā Viņa sirdi. Tās nav tikai emocionālas pārdomas. Ps.22:9,10 uzsver Kunga domas par māti un Viņa bērnību ar māti: “Tu esi tas, kas mani mācījis paļauties uz Tevi no mātes krūts (atsauce uz Hēroda vajāšanām). Uz Tevi esmu vērsts no mātes miesām, no mātes klēpja Tu esi mans Dievs”. Un, droši vien, bija liels kārdinājums turpināt tādā pašā garā. Vai Es nebiju pārāk bargs pret to Kānā? Cik stipri Es viņu sāpināju, kad teicu: “Redzi, Mana māte un Mani brāļi” uz šiem mazticīgajiem un tikai virspusēji ieinteresētajiem ļaudīm (Mt.12:49). Viņa bija vislabākā māte, kādu Es būtu varējis gribēt. Tā domātu jebkurš cilvēks. Un Viņš bija cilvēks. Ne vienkāršs cilvēks, bet tomēr cilvēks. Nez vai Viņš izteica šos vārdus par atdalīšanos, atiešanas no viņas, jo šīs jūtas, kas uzbangoja Viņā, traucēja Viņam koncentrēties uz Tēvu.

“Bet pie Jēzus krusta stāvēja...” saista Mariju ar apģērbu. Šķiet, ka no sākuma viņas tur nebija; viņš meklēja mierinātājus un neatrada (Ps.69:21 – vai arī tas nozīmē, ka daudzkārt pieminētā garīgā atšķirība starp Kungu un Viņa māti neļāva Viņam rast mierinājumu mātē?). Viņa draugi un tuvinieki stāvēja tālu nost no Viņa (Ps.38:12), iespējams, tālu nost no Viņa un no visa notiekošā sapratnes. Ja Marijas no sākuma nebija pie krusta, tad Jāņa sasaite starp apģērba dalīšanu un viņas atrašanos pie krusta varētu likt domāt, ka viņa bija šīs drēbes šuvusi. Ja patiesi viņa un tie, kas bija ar viņu, pienāca no attālāka atstatuma tuvāk pie krusta, tad viņus bija pārņēmis Jāzepa un Nikodēma gars: ‘Krusta gaismā it nekas, absolūti nekas vairs nebija no svara. Kauns, mulsums, it nekas. Mēs stāvēsim par Viņu un Viņa lietu, lai nāk, kas nākdams’.

Mani māc pārdomas par ilgstošā laika lietošanu Jņ.19:25: ‘stāvēja’ varētu norādīt uz to, ka Marija un sievietes nāca un gāja; vienu brīdi viņas stāvēja pie krusta, otru –attālāk. Vai viņas aizgāja nostāk bēdu nomāktas, vai savas bezpalīdzības dēļ, vai naidīgā pūļa vai kareivju dzītas, tikai lai pēc kāda laika atkal stūrgalvīgi atgrieztos atpakaļ? Tacita pieraksti liecina, ka krustā sišanas lieciniekiem nebija ļauts izrādīt nekādas bēdu pazīmes; tas tika uztverts kā upura grēka atbalstīšana. Pēc viņa liecības, daži pat tikuši sisti krustā par bēdu izrādīšanu krustā sišanas laikā. Ar to varētu izskaidrot, kāpēc sievietes stāvēja tālu prom un brīžos, kad viņas varēja savaldīties, pienāca tuvāk. Tā, Kungs lūkojās pēc mierinātājiem, bet neviena neredzēja, saskaņā ar gara pravietojumu psalmos. Taču dažbrīd arī viņa māte atradās krusta pakājē. Atrasties tik tuvu pie Viņa, kur viņai arī gribējās būt, taču neizrādīt nekādas emocijas, pasaulei rādot vēl viena vienaldzīga skatītāja seju, vai maz ir iespējams iedomāties, kā viņai bija ap dūšu. Jebkurš no šiem scenārijiem saistāms ar to cilvēku pieredzi, kas dosies pret šīs pasaules vējiem un identificēsies ar acīmredzami bezcerīgo krustā sistā Kristus lietu.

Marijas uzņemšana Jāņa ģimenē varētu arī nenozīmēt, ka viņš aizveda viņu uz savām mājām Jeruzalemē. Jebkurā gadījumā, Jāņa mājas bija Galilejā, nevis Jeruzalemē. “Ņemt pie sevis” citviet nozīmē uzņemt ģimenē, nevis pārvest savās mājās. Marijai tas nozīmētu atteikties no citiem dēliem un pāriet pie Jāņa. Garīgajām saitēm bija jābūt tām visciešākajām. Tā ir spēcīga mācība, jo tā bija dota Kunga pēdējos dzīves brīžos. Lai kā mēs to saprastu, vai, ka Jānis aizveda Mariju uz savām mājām (un vēlāk atgriezās, Jņ.19:35), vai arī, ka abi palika tur līdz galam, vienojušies, ka Marija tagad nav Jēzus ģimenē, galvenais ir tajā, ka Kungs atdalījās no mātes. Ka tas notika pēdējā brīdī, bija zīme tam, cik tuva viņa Viņam bija. Māte bija cilvēcības pēdējā šķautne, pie kuras Viņš turējās. Un šai rūgtajā pirmsnāves brīdī Viņš apzinājās, ka Viņam jāšķiras arī no viņas, arī no viņas.

Bet ir iespējams vēl viens traktējums. Varbūt Viņš aizsūtīja viņu uz Jāņa māju viņas pašas dēļ. Viņš negribēja, lai viņa redzētu beigas. Kas attiecas uz mani, ja es būtu Viņa vietā, man labāk gribētos nomirt mātes klātbūtnē. Vismaz tā bija vienīgā būtne, kas noteikti zināja, un Viņš zināja, ka tā noteikti zināja, ka Viņš ir Dieva Dēls. Viņa bija vienīgā pasaulē, par kuru Viņam nebija nekādu šaubu. Viņa bija domājusi par visām šīm lietām 34 gadus. Un Viņš to zināja. Bet ja Viņš aizsūtīja viņu viņas pašas dēļ, tas ir vēl viens piemērs tam, ka Kungs atsakās no dabiska mierinājuma; tāpat kā Viņš atteicās no sāpju remdinošā līdzekļa, pēdu paliktņiem (skat 54), iespējas padzerties, pirms Viņš pats to palūdza...krusts taču arī bija Viņa izvēle, kaut arī tikpat iespējamas varētu būt bijušas arī citas Tēva gribas paklausības formas.

Šeit izklāstītās domas par Mariju piedāvā vairākas varbūtības par to, kas varētu būt noticis, arī attiecībā uz to, cik ilgi viņa stāvēja krusta pakājē. Taču, pēc manām domām, tas nav būtiski. Katram, ikkatram no mums ir savās domās jāizcieš šis krusta ceļš un jāiedvesmojas no tā. Šīs ir tikai domas, kas varētu palīdzēt to darīt. Visa pieraksta mērķis, man šķiet, ir izraisīt godbijīgu meditāciju. Var tikai ļoti miglaini iztēloties, kādas būs Marija jūtas, kad viņa modīsies no nāves miega un redzēs savu dēlu. Tāpat kā mēs pazīsim Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu Valstībā, tā arī viņa sajutīs “tas ir mans bērns”. Pārdomas par Kunga attiecībām ar māti Viņa miršanas stundā ļauj mums dziļāk izjust Viņa sasprindzinājumu un neaprakstāmās skumjas, kuras izkristalizējās krustā. Viņa dvēsele bija noskumusi līdz nāvei Ģetzemanes dārzā, it kā šīs spriedze jau Viņu gandrīz nonāvēja (Mk.14:34). “Mana dvēsele ir bēdu un ciešanu pilna, un mana dzīvība tuvojas pazemei” (Ps.88:4). Jes.53:10-12 runā par Kristus dvēseles ciešanām kā mūsu pestīšanas pamatu; prāts šajā apspļaudītajā galvā, kad tā karājās virs šī samocītā ķermeņa; tajā tika sasniegta mūsu pestīšanas uzvara. Nāve ir galēji spraigs piedzīvojums, un dzīves gaita, kas veltīta nāvei, bez šaubām, atstāja pastiprinātu iespaidu uz Kunga raksturu un personību. Tā, Viņš satraucās par mātes lūgumu pēc vīna, it kā tas būtu piedāvājums uz vietas nomirt (Jņ.2:4). Tik daudzi cilvēki savas dzīves beigās sasnieguši vislielākos augstumus: Mozus runāja visam Izraēlam, izskaidrodams Tā Kunga bauslību, Pāvila un Pētera skaistākās vēstules tapa pēdējā viņu dzīves posmā. Un Kungs bija nepārspējams pēdējos brīžos. Viņš sasniedza garīguma kalngalus un parādīja mums, asiņainajā, apspļautajā, cilvēku noraidītajā veidolā, patieso Dieva būtību. Savas dzīves pēdējos brīžos, Savā nāvē Viņš pauda Jahves vārdu.