7-12-3 KRUSTĀ TEIKTAIS (1): “TĒVS, PIEDOD TIEM”

Pēdējie septiņi Jēzus izteicieni krustā

 Vārdu skaits grieķu val.

1. “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara” (Lk.23:34) 12

2. “Patiesi Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē” (Lk.23:43) 9

3. “Sieva, redzi, tavs dēls!...Redzi, tava māte” (Jņ.19:26) 4 4. “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis? (Mt.27:46;Mk.15:34) 3

5. “Man slāpst” (Jņ.19:28) 1

6. “Viss piepildīts” (Jņ.19:30) 1

7. “Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās” (Lk.23:46) 8

Ievads

Krustā sistā vārdi nāca ar tādām grūtībām un sāpēm, ka ir pilnīgi skaidrs, ka Kungs gribēja, lai mēs dzirdētu un pārdomātu vārdus, kurus Viņš teica no krusta. Daudz vieglāk Viņam būtu izteikt šos lūgšanas vārdus domās, nevis skaļi, taču Viņš parūpējās, lai mēs tos sadzirdētu. Degsme, ar kādu Kungs iestājās par citiem krustā, ir nepārspējama. Viņš piesauca Dievu dienu un nakti (Ps.22:2,3). Viņš izvēlējās piesaukt Dievu laikā, kad tas Tam labpatiktu (Ps.69:14). Taču šie panti 2.Kor.6:2 tiek attiecināti uz to sparu, ar kādu mums ir jāizlūdzas Dievam pestīšana. Mums par piemēru tiek piesauktas Kunga lūgšanas un saucieni Dievam krustā. Šī piemēra augstuma ideāls ir brīnumains.

Ir jāatzīmē, ka izvietojot Kunga pierakstītos vārdus to izteikšanas secībā, mēs redzam, ka vārdu skaits manāmi sarūk, līdz pat pēdējam teikumam (kaut gan jāatzīmē, ka mūsu redakcijā trešā frāze nāk pirms otrās).

Tas ne tikai ilustrē to piepūli, kāda Kungam bija jāpieliek šī pēdējā teiciena laikā, bet mēs arī sajūtam to, ka tīri fiziski runāt Viņam bija aizvien grūtāk un grūtāk. Uz nāves vietu krustu nesoša cilvēka tēls, krustā sista mirstoša cilvēka tēls, šie ir tāda cilvēka tēli, kuram ir aizvien grūtāk turpināt iesākto, kurš atrod ceļa grūtības aizvien pieaugam. Taču šie ir tie tēli, kurus Kungs izvēlējās par piemēru tiem, kas grib Viņam sekot. Secinājums: dzīve Kristū savā ziņā kļūst arvien grūtāka, kļūst arvien grūtāk patiesi darboties mūsu krustā sistā Kunga garā. Un tomēr, kā ļoti daudzi no mums liecinās, iespēja novērsties no šī ceļa laika gaitā, paejot mēnešiem un gadiem, aizvien vairāk attālinās. “Kungs, pie kā mēs iesim?” arvien spēcīgāk vēršas pie mums no mūsu Bībelēm.

“Piedod tiem”

“Tēvs, piedod tiem” bija pirmie Kunga vārdi krustā. No konteksta jāsecina, ka Viņš tos teica drīz pēc tam, kad krusts bija pacelts vertikālajā stāvoklī un ieslidināts tam sagatavotajā ligzdā. Fiziskajā ziņā tam bija jābūt vislielākā šoka un visskaudrāko sāpju brīdim, kad Jēzus ķermeņa svars pilnībā nosvērās uz naglām, kas plēsa Viņa kāju un roku miesu un cīpslas. Šoks un sāpes, kad Viņa nervu sistēma to pilnībā fiksēja, bija neaprakstāmi. Taču momentāni Viņa domas pievērsās piedošanai tiem, kas to Viņam bija nodarījuši; un, kā mums liekas, arī mums, kam būs dota pestīšanas un grēku piedošanas iespēja. Tajā mēs redzam nesalīdzināmu piemēru rūpēm par citu pestīšanu, tādu vēlēšanos izrādīt mīlestību tiem, kas mūs ienīst, ka mūsu pašu fiziskās ciešanas, lai cik lielas tās arī būtu, atiet nebūtībā.

Mums ir jārod atbilde uz būtisku jautājumu: Tieši kam Kristus lūdza, lai Dievs piedod? Izslēdzot tos, par kuriem Kristus neaizlūdza, mēs varam nonākt pie atbildes. Kristus nelūdza par pasauli (Jņ.17:9), kas šajā kontekstā, liekas, attiecas uz grēkus nenožēlojušo ebreju tautu (salīdz. Jer.11:14; 1.Jņ.5:16), kā arī uz visu apkārtējo (romiešu) pasauli.

Ne romiešiem 

Piedošana saistās ar grēku nožēlošanu. Diez vai Kristus lūgtu piedošanu romiešu kareivjiem. Tas izskatītos tā it kā ticīgais lūgtu piedošanu jauniem vandaļiem par autobusa pieturas vietas nojumes izdemolēšanu; ko tas dotu? Vai tāda lūgšana novestu tos līdz pestīšanai? Vai par tādiem pieklātos lūgt?

Apustuļu darbos kā Pēteris, tā arī Pāvils apsūdz ebrejus par Jēzus krustā sišanu, kaut arī faktiski tas bija romiešu kareivju roku darbs. Pēteris pat iet tiktāl, ka apsūdz izraēliešus, kas ar savām rokām piekaluši Jēzu pie krusta (Ap.d.2:23 – ievērojiet kā Mk.14:46,53 ir uzsvērts šis roku kontakts). Romiešu rokas, kas to izdarīja, patiesībā bija ebreju rokas. Psalmi 22. un 69. diezgan sīki rezumē to, kas tika nodarīts Kristum krustā. Daži bija romiešu un daži ebreju nodarījumi. Taču tas pats vietniekvārds “viņi” tiek lietots, it kā visas šīs izrīcības būtu vienas un tās pašas grupas darbs. Tas vēlreiz netieši norāda, ka Gars pierakstīja romiešu rokām nodarīto ebrejiem. Šķiet, nav nekāda pamata domām, ka Dievs vainotu romiešus vai itāļu nāciju par lomu, ko tie spēlēja Viņa Dēla nāvē.

Ne ebreju tautai

Ebreju tauta kopumā tika nosodīta, jo tie redzēja Dieva Dēlu nākam uz viņu vīna dārzu un tomēr tie Viņu nokāva, neskatoties uz to, ka pazina, kas Viņš ir (1). “Šis ir tas mantinieks”, viņi atzina (Mt.21:38). Tad, ebreju dēļ, Pilāts nodeva Jēzu nāvei (Jņ.18:40 salīdz. ar 19:1). Viņiem jāuzņemas pilna atbildība par to. Romiešu kareivji viņu uzskatīja par niecību (Lk.23:11); bet pašu rīcību (oriģināla viens un tas pats vārds) pieraksta ebrejiem (Ap.d.4:11). Kungs Jēzus sauca viņiem, ka Viņš zina, ka viņi saprot, kas Viņš ir: “Jēzus Templī mācīdams sauca: ‘Tiešām Mani jūs pazīstat un zināt, no kurienes Es esmu” (Jņ.7:28). Viņa atsauce uz monumentālo Vārdu (“Es esmu”) netieši norāda, ka viņš saprot, ka tie zina par Viņa dievišķo izcelsmi un Viņa Tēva Vārda izpausmi Viņā. Kristus atsaucās uz viņu neticību tam, ka Viņš ir Mesija (Jņ.7:27), teikdams: ‘Dziļi sirdī jums ir zināms, ka Es Tas esmu; taču jūs nespējat paši sev tajā atzīties’. Tieši šajā nozīmē Jēzus bieži Jāņa evaņģēlijā saka, ka ebreji nezina Viņu, nedz Viņa Tēvu. Taču tas nenozīmē, ka viņi nezināja, kas Viņš ir. “Zināt” Kristu, Jāņa izpratnē, ir ticēt Viņam, nevis tikai atpazīt To. Tā būtu kolosāla pretruna Jēzus domāšanā, ja Viņš lūgtu Tēvu piedot visai ebreju tautai tāpēc, ka tie nesaprot, ko tie dara. Saskaņā ar Viņa stāstīto līdzību par cilvēkiem, kas atpazina mantinieku un nogalināja to, tie itin labi zināja, ko tie dara. 

Ja Jēzus patiesi aizlūdza par visu ebreju tautu, tad Viņa lūgšana palika bez atbildes. Viņš pats bija teicis, ja ebreji nenožēlos grēkus un neticēs Viņam, viņi nomirs savos grēkos; un to Viņš teica ne mazāk kā trīs reizes (Jņ.8:21,24).

Lūgšana par mazākumu

Šķiet, ka Kristus aizlūdza par tiem ebrejiem, kas vēlāk nožēlos to, ko viņi bija izdarījuši. Šim pieņēmumam noteikti jābūt vismaz daļēji pareizam, spriežot pēc tā, kā Pēteris atsaucas uz Kristus vārdiem: “Piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara”. Šķiet, ka viņš attiecina šos vārdus uz ebrejiem un lieto tos, lai pamudinātu ebrejus nožēlot grēkus un līdz ar to pieņemt to piedošanu, kuras iespēju panāca Kristus lūgšana: “”Un nu, brāļi, es zinu, ka jūs aiz nezināšanas to esat darījuši, tāpat arī jūsu vadoņi...Tāpēc nožēlojiet savus grēkus” (Ap.d.3:17,19). Pāvils Ap.d.13:26,27 līdzīgi saka: “Brāļi, Ābrahāma cilts bērni (Pāvils, šķiet, atkārto Pētera uzrunas stilu 3:17)...Jeruzālemes iedzīvotāji un to vadoņi (salīdz. ar 3:17), Viņu neatzīdami un tiesādami, piepildījuši praviešu vārdus, ko katru sabatu nolasa”.

Dieva pašatklāsmē skaidri iezīmējas princips, ka nezināšana grēku neattaisno. “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara” tādēļ nenozīmē, ka viņu nezināšana un Kristus lūgšana nozīmēja piedošanu un tādēļ pestīšanu. Mums ir jāsecina, ka Viņš teica: ‘Viņi tagad nezina, ko tie dara, lūdzu piedod tiem uz Manas nāves rēķina, vēlāk viņi nožēlos grēkus un sapratīs’. Neskatoties uz to, ka Pēteris atsaucas uz Kristus lūgšanu tiem piedot, Pēteris tomēr aicina ebrejus nožēlot grēkus, lai tie gūtu piedošanu un pestīšanu. Tādēļ Kristus lūgšanu tiem piedot ne lūdzējs, nedz arī Dievs neuztvēra kā piedošanu bez grēku nožēlošanas. Šī piedošana bija dota tikai kā paredzama. Tiem tā bija ‘jāpieprasa’, pašiem grēkus nožēlojot. Taču ir brīnumaini pareizi, ka Kristus saprata Dieva vēlēšanos nākotnē dot cilvēkiem piedošanu, kaut arī tie vēl nebija grēkus nožēlojuši. Ja Dievs to vēlas darīt, piedot, cerot uz grēku nožēlu nākotnē, atsaucoties uz tik lielu žēlastību, cik daudz vairāk mums būtu līdzīgi jāattiecas citam pret citu (2). Tomēr kristadelfiešiem ir grūti to pieņemt, kaut arī katrs no mums ir saņēmis šādu žēlastības dāvanu.

“Tiem” – mums?

Kristus nāve būtībā bija Izraēla pestīšanai (3). Tā attiecas uz mums, tikai ciktāl mēs esam apvienojušies ar Dieva Izraēlu. Tas mazākums Izraēlā, kas nezināšanas dēļ (“tie nezina, ko tie dara”) sita Kristu krustā, bija no tās pašas ļaužu kategorijas, pie kuras piederam arī mēs. Kristus lūgšanai krustā par piedošanu cilvēkiem jāatgādina mums Jes.53, kur pareģots, ka krustā Kristus “palīdzēs daudziem iegūt taisnību, uzņemdamies uz sevi viņu noziegumus”, ievainots mūsu pārkāpumu dēļ, mūsu grēku dēļ satriekts, savu dvēseli nodod par salīdzinājuma upuri, lai redzētu jaunu dzimumu; ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti, caur Viņa sodu mēs esam ar Dievu salīdzināti, mūsu sods bija uzlikts Viņam, Viņš tika pieskaitīts ļaundariem, “mūsu grēku dēļ satriekts”, “manas tautas pārkāpumu dēļ Viņam bija uzlikts sods” un Viņš “aizlūdza par ļaundariem”. Tas viss ir par to pašu. “Ļaundari” ir pirmām kārtām “mana tauta”, Izraēls, kas nicināja un noliedza Viņu (Jes.53:3). Taču tas viss attiecas arī uz mums, ciktāl mēs esam identificējušies ar Izraēlu, lai iegūtu pestīšanu. Pareģojums, ka Kristus aizlūgs par ļaundariem, bez šaubām, piepildījās, kad Viņš lūdza: “Tēvs, piedod tiem”. Šķiet, citas reālas alternatīvas nav.

Un tā, mēs nonākam pie godbijību iedvesoša secinājuma: kad Kristus tika pacelts krustā, Viņa prāts pildījās domām par mums, par visiem tiem, kas nožēlos grēkus un kļūs par Kristus dzimumu, par mūsu vajadzībām, par mūsu grēku milzīgo nastu. Un Viņš zināja, ka caur Viņa nāvi visi šie grēki tiks piedoti. Tiklīdz krustu pacēla, neskatoties uz piepešo caururbjošo sāpi, Viņa prāts koncentrējās mūsu izmisīgajā vajadzībā: “Tēvs, piedod tiem”. Katram no mums, kas ir ticējuši visus šos gadus, tobrīd tika piedoti visi grēki, kurus mēs bijām pieļāvuši. Taču visi evaņģēliji runā par Kristus mācību, ka Tēvs piedos tikai tiem, kas prot piedot savā dzīvē. Taču tajā laikā mēs vēl nebijām nožēlojuši grēkus; “Kristus par mums bezdievīgajiem ir miris tanī laikā, kad mēs vēl bijām nespēcīgi...Bet Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums ir miris, kad vēl bijām grēcinieki...mēs, kas bijām naidā ar Dievu, tikām salīdzināti ar Viņu Viņa Dēla nāvē” (Rom.5:5-10).

Mūsu Kunga lūgšana tika uzklausīta; mūsu nenožēlotie grēki tika piedoti, mēs jau iepriekš guvām piedošanu un pestīšanu. Tāpat kā Pēteris šo brīnumu izmantoja, lai aicinātu ebrejus uz grēku nožēlošanu, tā arī mums ir jāieklausās šajā aicinājumā. Visi mūsu grēki tika piedoti šīs lūgšanas rezultātā, mūsu glābšana bija paredzama. Dievs Kristus lūgšanas rezultātā tad piedeva mums visus grēkus (Ef.4:32), bija sagaidāms pats grēka jēdziens gals (Dan.9:24), kad Viņš vienu pēdējo upuri par grēkiem bija upurējis (Ebr.10:12). Tā rezultātā mums ir jānožēlo grēki, jāizanalizē pašiem sevi un jāatzīstas visos iespējamos grēkos ar pārliecību, ka grēks ir uzvarēts. Un mums arī ir jāpiedod cits citam tāpat kā mums ir tapis piedots (Ef.4:32), negaidot uz grēku nožēlu, bet vadoties pēc Kristus gara un mūsu Tēva attieksmes.

Ir viegli pienācīgi nenovērtēt mūsu stāvokļa ārkārtējo nopietnību pirms mūsu samierināšanās ar Dievu. Mēs bijām “grēcinieki...naidā ar Dievu”. Mēs jau redzējām, ka “Tēvs, piedod tiem” attiecas kā uz mums, tā arī uz tiem ebrejiem, kas nezināšanas dēļ sita Kristu krustā. Taču pirmajā acumirklī “tiem” attiecās uz romiešu kareivjiem; tie sita Kristu krustā, tie sadalīja Viņa drēbes; un tieši šajā kontekstā Kristus lūdz, lai tiem top piedots. Kristus vārdiem ir kāda saistība ar šiem kareivjiem, kas nezināja. Taču mēs redzējām, ka šie vārdi patiesībā attiecas uz mums, uz tiem, kas patiesi nožēlos savus grēkus. No tā izriet, ka šie kareivji pārstāv mūs, tāpat kā ebreji, kas noliedza un nicināja Kristu Jes.53, arī pārstāv mūs. Mēs pareizi dziedam “Mēs domājām Viņš Dieva satriekts...”, bet tas bija nezināšanas dēļ. Kareivju rupjība un ignorance ir tipiska mūsu dzīvei pirms kristībām. Ja mēs turpinām grēkot, mēs atkal sitam Dieva Dēlu krustā, šoreiz jau zinādami. Tā sekas ir bail pat iztēloties.

Vainas izpirkšanas upuris

Bauslība māca, ka nezināšana nav grēku attaisnojošs iemesls. “Piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara” izklausās tā, it kā Kristus justu, ka Viņš ir upuris par nezināšanu, ko pieprasīja kā no valdniekiem, tā arī no vienkāršiem izraēliešiem (salīdziniet, kā Pēteris un Pāvils apraksta vadoņus un vienkāršos ļaudis, rīkojamies “aiz nezināšanas”, netieši norādot uz Kristus nezināšanas upura nepieciešamību, Ap.d.3:17; 13:27). Patiesi, Kristus nāvi Jes.53:10 daži tulkojumi apraksta kā “vainas” izpirkšanas upuri. Un zīmīgi, ka Ebr.5:2 apraksta Kristu kā labu priesteri, kurš var iežēloties par tiem (proti, mums), kas grēkojuši aiz nezināšanas un alkst samierināšanas. Jo vairāk mēs nonākam pie mūsu grēcīguma apziņas, jo vairāk mēs izjūtam vainas upura nepieciešamību. Taču Kristus jau ir nesis šo vainas izpirkšanas upuri ar lūgšanu “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara”.

Kad mēs sākam aptvert visu šo lietu nozīmi, mēs apzināmies Kristus vārdu kaislīgo spēku. “Tēvs, piedod tiem” izskanēja tobrīd, kad Viņa prāts redzēja visus mūsu nākamos grēkus, kurus Viņš juta Sev uzkrautus esam, Viņš redzēja, ka tos nevar piedot bez grēku nožēlas, un tomēr Viņš lūdza Tēvu piedot tiem nezināšanas grēku, ticot uz gaidāmo grēku nožēlu. Tādēļ nav jābrīnās, ka Pēteris un Pāvils izmanto šos vārdus kā pamatu, griežoties pie Izraēla ar aicinājumu nožēlot grēkus!

Un kad mēs patiesi aptversim šo vārdu nozīmi, mēs smelsimies iedvesmu, lai patiesi izanalizētu sevi, lai izprastu mūsu apslēptos grēkus, lasot vārdu, lai tas atklātu mums mūsu grēkus; mēs lūgtu Dievu, tāpat kā Dāvids to darīja, atklāt mums mūsu vājības, lai mēs patiesi atzītos savos grēkos, zinot, ka ikvienu no tiem Tēvs un Dēls apzinājās tobrīd, kad Kristus bija krustā. Katrs no tiem bija daļa tā svara, kas bija jānes Kristum, un tiem tika piedots cerībā, ka mēs vēlāk novērtēsim tādas žēlastības brīnumu un nožēlosim grēkus. Tas nozīmē, ka tāpat kā Izraēlai Ap.d.3, mūsu nožēla ir tā, kas Kristus krusta spēku sniedz arī mums, tā padara Kristus uzvaru jo lielāku, ja mēs to pieņemam, jo kad mēs nožēlojam grēkus, “mūsu netaisnība izceļ Dieva taisnību”, Vēstules romiešiem vārdos runājot.

Kristus krustā apzinājās mūsu esamību

Tad, kad Viņš karājās krustā, kaut kādā veidā Kristus apzinājās katra mūsu esamību un ikkatru mūsu grēku. “Piedod tiem” nāca no šīs dziļās sapratnes. Viens vienīgs vārds (grieķu val.) izteica tik dziļu izpratni par to, kas mums ir nepieciešams. Šķiet, ka karājoties krustā, Kristus iztēlē redzēja visus ticīgos. Grūti iedomāties, kā tas sasniedzams, bet dievišķā jomā nav nekā neiespējama. Kaut kādā veidā Viņa priekšā bija ikkatrs no mums ar saviem grēkiem. Apdomājiet sekojošos mājienus attiecībā uz to, kā Kungs redzēja Savu eklēsiju krustā:

-         “Kad Viņš nodos savu dvēseli par salīdzinājuma upuri, viņš redzēs izaugam jaunu dzimumu...no dvēseles ciešanām viņam radīsies panākumu papilnam” (Jes.53:10,11). “Kad” varētu likt domāt, ka Kristus iztēlē redzēja tos, par kuriem Viņš gāja nāvē, to nākamībā, pēc piedošanas.

-         Psalmi 22.un 69.apraksta Kristu krustā paredzam “lielu draudzi”, kas pazemīgi ēd, pieminot Viņu (salīdz. ar maizes laušanu), kalpojot Viņam, mantojot Ciānu un sludinot Viņa taisnību citiem.

-         Krustā Kristus redzēja visus Savus kaulus, kas pārstāvēja Viņa miesas nākamos locekļus (Ps.22:18; Ef.5:30).

-         Kungs lūdza neilgi pirms krusta ciešanām tā, it kā Viņam būtu bijis skaidrs priekšstats par atpestītajiem kā par grupu: “Es lūdzu ...arī par tiem, kas...Man ticēs...lai viņi ir viens”. 

-         “Viņam sagaidāmā prieka vietā” Kristus krustu ir pacietis (Ebr.12:2). “Sagaidāmā” varētu nozīmēt vīziju, kas bija Kunga acu priekšā, kad Viņš karājās krustā. Kristus gars Ps.16:11 apraksta Kristu ilgojamies pēc prieka Dieva vaiga priekšā, jo “svētības pilnas dāvanas pie Tavas labās rokas ir mūžīgi”. Tagad Kristus ir pie Dieva labās rokas un iestājas par mums. Tādēļ mums liekas, ka sagaidāmais prieks vīzijā, ko Kungs redzēja, karājoties krustā, bija prieks par Viņa nākamo starpniecību starp Dievu un grēkus lūgšanā nožēlojušajiem grēciniekiem.

Kā mēs jau pieminējām, tā jūtu spriedze, kas pavadīja šos Kunga vārdus, bija tik liela, ka tā gandrīz nav cilvēku valodā aprakstāma. Ebr.5:1-7 apraksta Kristu krustā kā priesteri, kas nes vainas upuri par mūsu nezināšanas grēkiem. “Ar stipru balsi un asarām Viņš ir raidījis daudz karstu lūgšanu”. Tam, noteikti būtu jāattiecas uz “Tēvs, piedod tiem”. Šie vārdi bija izteikti ar dedzību stiprā balsī, ar asarām, Viņam skaidri apzinoties mūsu grēcīguma un vainas Dieva priekšā apmērus. Pastāv saistība starp šiem vārdiem un Rom.8:26,27, kur Kristu apraksta kā mūsu Augsto priesteri, kas iestājas par mums “ar bezvārdu nopūtām”. “Nopūtas”, bez šaubām, norāda uz ciešanām krustā. It kā Kungs atkal un atkal to pārdzīvotu, kad Viņš iestājas par mums ar Savām lūgšanām. Viņš tikpat dedzīgi iestājas par mums tagad, kā Viņš to darīja tad. Padomājiet par to, kā krustā Viņš bija nepārvaramas vēlēšanās sasniegt mums piedošanu pārņemts, neskatoties uz Viņa paša fiziskajām ciešanām. Šī karstā vēlēšanās neatstāj Viņu arī tagad. Protams, mēs varam atsaukties ar ticību, patiesi novērtējot Viņa starpniecību un sasniegto piedošanu, ticot, ka visi mūsu grēki, bijušie un nākamie, ir uzvarēti, un, tādējādi, atsaukties šim izaicinājumam, darot visu iespējamo, lai dzīvotu dzīvi, kas šādas brīnumainas pestīšanas cienīga.

Piezīmes

(1)   Šī problēma iztirzāta arī Nodarbībā 6.10.1.

(2)   Skat Nodarbību 3.3

(3)   Skat šīs nodarbības turpinājumā: “Kāpēc Tu esi Mani atstājis?”