7-12-2 KRUSTA NĀVE (1)

Garīgā smalkjūtība

Trūkst vārdu, lai izteiktu to, cik cēli rakstos izpaužas Dieva garīgās īpašības. Viņš sāk Savas rakstiskās atklāsmes un kā starp citu piemin “un zvaigznes radīja” (1.Moz.1:16). Šīs radīšanas neaptveramais plašums, daudz brīnumaināks un plašāks par šo vienu planētu tiek pieminēts “garāmejot”. Līdzīgi, Dievam raksturīga “brīnumu ekonomija”, kad Viņš ir rīkojies atklāti. Mācekļu kristības, vai un kad Kungs satikās ar māti pēc augšāmcelšanās (viņš nevarēja ar viņu nesatikties!); Saula pārtapšana par Pāvilu; Ārona nožēla pēc zelta teļa – visi šie notikumi nav atspoguļoti rakstos. Un tās pašas garīgās īpašības it īpaši izpaužas arī krustā sišanas pierakstos. Varētu mēģināt, lasot kādu no šiem pierakstiem, it īpaši Jāņa 19, sastādīt lietoto īpašības vārdu sarakstu. To gandrīz nav. Palasiet kāda rakstnieka vai vēsturnieka vienu lapaspusi: tā mudž no īpašības vārdiem. Dieva Dēla nāves aprakstā šie vienkāršākie izteiksmes līdzekļi izpaliek. Pats krustā sišanas akts, kas izteikts vienkāršā nepaplašinātā teikumā, ir tam visuzskatāmākā ilustrācija. Un arī, kā Marija pieņem augšāmcēlušos Kungu par dārznieku. Vai sievu raudāšana, un Jāzepa, un Nikodēma asaras (tā tas, droši vien, bija), kad miesas noņēma no krusta, kad naglas tika izvilktas: tāda pieraksta nav. Līdzīgi, tikai Mateja evaņģēlijā lasām par Jūdas pašnāvību; Tēvs nevēlējās uzsvērt rakstos, ka cilvēks, kas pastrādājis sliktāko, ko cilvēks ir vai varētu kādreiz izdarīt – nodot nesalīdzināmo Dieva Dēlu – faktiski pats atņēma sev dzīvību (un pat to nespēja jēdzīgi izdarīt). Ja runa būtu bijusi par manu dēls, es gribētu to uzsvērt. Bet Visuvarenais to nedara. Un tāpat arī ir gandrīz neticami, ka cilvēkus, kas nonāvēja Dieva Dēlu, nepiemeklēja tūlītējs sods. Mūsu ēras 70.gada sods piemeklēja tikai nākamo paaudzi. Tie pusmūža cilvēki, kas stāvēja un zaimoja Pestītāju Viņa ciešanu vissmagākajā laikā – tie nomira, cik man zināms, savās gultās. Un Romas / itāļu impērija pastāvēja vēl ilgu laiku pēc tam, neskatoties uz to, ka Dievs pieskaitīja tai vainu par to, ko darījuši tās kareivji. Cita Dieva pirksta raksturīga iezīme ir, ka netiek pieminēts VD pareģojums, kas mums liekas acīmredzamākais no visiem, proti, Jes.53:7: “Kad viņš tika sodīts un spīdzināts, viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā viņš apklusa un neatdarīja savu muti.” Autors ar cilvēka dabu nebūtu atstājis nepieminētu tik burtiski piepildītu pareģojumu. Visuvarenais to nedara.

Visuvarenā Dieva garīgo īpašību izpausme redzama arī tajā, ka kaut gan “visi viņu notiesāja” (Mk.14:64), ieskaitot Jāzepu, Dievs nepievērš uzmanību Jāzepa drosmes trūkumam, lai vērstos pret to, un runā par viņu augsti garīgos toņos. Viņa ‘nepievienošanās’ šim tiesas lēmumam par Kristus nāvi bija tikai viņa dziļi iekšēja pārliecība. Man gribētos teikt: ‘Mazākais, ko tu varētu darīt, būtu vismaz atturējies no balsošanas’. Bet raksti viņu attēlo daudz pozitīvāk.

1       Tiklīdz paziņoja spriedumu: Tu tiksi sists krustā, upuri izģērba un piesēja pie staba vismaz līdz jostas vietai un tad šaustīja. Jāzepa Flavija darbos divas reizes minēts, ka cilvēku izģērbj kailu un šausta, līdz viņa āda nokarājas strēmelēm. 13 sitieni pa krūtīm un 26 pa muguru. Iespējams, tie tika skaitīti balsī. Starp zobiem viņam varētu būt ievietots dzelzs stienis, kur iekosties. Džons Polloks (The Master, p.160) apraksta upuri ar rokām paceltām virs galvas, kuru sit kaili vergi ar rīku, kas sastāv no trim ādas pletnēm ar to malās iestrādātiem uzasinātiem kauliem. Un blakus stāvēja rakstvedis, kas bija gatavs pierakstīt atzīšanos.

Šaustīšanu parasti veica, piesienot upura plaukstas locītavas pie dzelzs riņķa, kas bija cilvēka ceļu līmenī, lai upuris būtu saliecies; vai arī ar seju vai ar muguru piesiets pie staba, tad plaukstu locītavas tika piesietas pie staba virs galvas. Iespējams, ka šaustītāji bija divi, viens katrā pusē ar pātagām piecu līdz sešu pēdu garumā, kuru galos bija divas pletnes ar metāla uzgaļiem. Sitienā pletne apvija upura ķermeni, brīžiem plosot viņa miesu no priekšas un no mugurpuses, tā ka drīz viss viņa ķermenis, izņemot galvu, pēdas un apakšdelmus, bija sitienu atstāto brūču pārklāts...romiešiem nebija pieņemts šaustīt cilvēku un sist to krustā. Kāpēc tā darīja Jēzum? Ir izteikti pieņēmumi, ka Pilāts cerēja, ka Jēzus stiprā šaustīšana un sišana apmierinās jūdu augsto tiesu. Tas nenotika. (-Frank C. Tribbe, Portrait of Jesus, 1983).

Visi upuri parasti izkliedza kaut ko, vienalga ko cerībā, ka šaustīšanu tādēļ izbeigtu ātrāk. Kunga klusēšana tajā laikā varētu būt vēl viena lieta, kas iedvesa godbijību Viņa mocītājos. Polloks raksta, ka ir bijušas notekas, pa kurām aiztecēja asinis. Abu ļaundaru šaustīšanai jau bija jābūt notikušai. Eņģeļu novērotāji no debesīm, droši vien, lūkojās šajās asinīs tāpat kā ķerubu veidā tie lūkojās uz asinīm žēlastības tronī. Dieva Dēla asinis cilvēki uztvēra kā kaut ko parastu, nevērīgi sajauktu ar ļaundaru asinīm un kājām samīdītu. Iespējams, tieši uz šo Kunga ciešanu un pazemojumu atsaucas Ebr.10:29, aprakstot krustā sišanu (un Kunga atkal krustā sišanu no atkritēju puses) kā derības asiņu noniecināšanu un tādēļ Dieva Dēla kājām mīdīšanu (salīdz. ar Ebr.6:6 “jo tie sev Dieva Dēlu sit krustā”, ar domu, kad šī pastāvīgā atkārtota krustā sišanas izbeidzas, cilvēki var gūt piedošanu). Derības asiņu noniecināšana un kājām mīdīšana burtiski notika tikai šaustīšanas procesā. Daži pirmā gadsimta autori ir atzīmējuši, ka laiks, pēc kura iestājās upura nāve krustā, ir tieši saistīts ar šaustīšanas smagumu. Kunga salīdzinoši ātrā nāve varētu būt (bet ne obligāti) saistīta ar Viņa šaustīšanas brutalitāti. Kad Pēteris raksta: “ar Viņa brūcēm” mēs esam dziedināti (1.Pēt.2:24), viņš lieto vārdu, kas norāda uz šaustīšanas nežēlību. Viņš, droši vien, redzēja vai dzirdēja par šaustīšanu un uzskatīja to par līdzīgu Kunga ciešanām par mums “pie staba”. Kunga asiņainie sviedri Ģetzemanes dārzā skaidrojami ar ārkārtīgu nervu sasprindzinājumu, kas izraisa asins izplūdumu sviedru dziedzeros kā rezultātā āda kļūst trausla un jutīga. Tas nozīmē, ka šaustīšana, krusta nešana un pastāvīga berze, raupjajam kokam saskaroties ar muguru, izraisīja neiedomājamas ciešanas. Šim stāvoklim raksturīgi arī drudžaini drebuļi. Savu pēdējo stundu tumšajā aukstumā Kungu mocīja arī drebuļi, un katra pienaglotā ķermeņa kustība atbalsojās neciešamās sāpēs.

Stipri uzsvērts ir brīdis, kad Pilāts nodeva Kristu krustā sišanai. Rakstos reti sastopamas vietas, kuras visi rakstītāji attēlotu tiem pašiem vārdiem (Mt.27:26; Mk.15:15; Lk.23:25; Jņ.19:16). Kungs bija pareģojis šo nodošanas brīdi kā tādu, kurš Viņā izraisīja šausmas (Mk.9:31; 10:33); brīdi, kad Viņš būs ārpus likumīgās varas, Savas iznīcināšanas priekšā. Eņģeļi atgādināja mācekļiem: “Pieminiet, ko Viņš jums runājis, vēl Galilejā būdams, sacīdams: Cilvēka Dēlam būs tapt nodotam grēcinieku rokās” (Lk.24:6,7). Tiek uzsvērts, kā tas bija teikts, ar kādām jūtām. Rom.4:25 šis nodošanas brīdis tiek pielīdzināts faktiskai nāvei: “Viņu, kas nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti”. Tik liela nozīme tiek piešķirta šim nodošanas krustā sišanai brīdim. Evaņģēliju pieraksti pasvītro, ka Pilāts nodod Viņu krustā sišanai; taču faktiski Dievs to darīja (Rom.8:32); patiesībā Kungs pats ir nodevies (Gal.2:20; Ef.5:2,25). Visur tiek lietots viens un tas pats vārds. Šie fragmenti uzsver arī to, ka Viņš pats nodevies un tika nodots mūsu dēļ. Tieši mūsu glābšana Viņu iedvesmoja nodošanas brīdī. Iespējams, tas bija brīdis, kad Viņš izjuta visstiprāko kārdinājumu iziet cauri tiem visiem atpakaļ uz Galileju. Kad pūlis saviļņojās un uzgavilēja, saprazdams, ka tas ir uzvarējis gribasspēka cīniņā ar Pilātu... “sit Viņu krustā” atbalsojās Viņa ausīs...tik tālu tad tas bija nonācis. Tās bija beigas. Cik spēcīgam bija jābūt kārdinājumam atkārtoti lūgt Dievu: “Lai šis biķeris iet Man garām...”. Pēc mūsdienu ieskatiem Jeruzaleme tai laikā bija neliela pilsēta, kuras iedzīvotāju skaits nepārsniedza 10 000. Šai pūlī Viņa sapampušās acis, droši vien, saskatīja pazīstamas sejas, to sejas, kuru bērniem Viņa brīnumi bija palīdzējuši, kuru ausis ar izbrīnu bija klausījušās Viņa runās. Uzsvars uz šo nodošanas brīdi ir tik liels, tāpēc ka no Kunga puses šī uzupurēšanās šādā gaisotnē prasīja īpašu spēku. Bet Viņš nodeva sevi Dievam, ne cilvēkiem (1.Pēt.2:23); Viņš zināja, ka Viņš nodod sevi kā upuri Dievam, kad pūlis devās uz priekšu un kareivji atkal Viņu veda. Gandrīz baismīgi ir tas, ka mēs, lai identificētos ar Kristu, “vienmēr topam nodoti nāvē” (2.Kor.4:11). No mums, principā, tiek prasīta tikpat liela godbijības pakāpe, kādu Kristus bija sasniedzis uz to brīdi.

Ir vērts pievērst lielāku uzmanību Kunga pareģojumiem par šo nodošanas brīdi. Viņš teica, ka nākotnē Viņam “jātop nodotam cilvēku rokās” (Lk.9:44); bet Mk.9:31 skan: “Cilvēka Dēlu nodos cilvēku rokās”. Un Lk.24:7 saka, ka “Cilvēka Dēlam būs tapt nodotam grēcinieku rokās”. Iespējams, ka visu to Viņš izteica vienā teikumā, uzsverot būtību: ‘Man ir jātop nodotam, Mani nodos, būtībā, Es jau topu nodots”. Viņš redzēja nākotnes krusta pieredzi piepildāmies Viņa ikdienas dzīves pieredzē. Jānis Kristītājs, redzot Kungu Jēzu nākam, sacīja jau tad: “Redzi, Dieva Jērs (runājot par Viņu kā par upuri), kas nes (tieši tobrīd, trīs gadus pirms krusta) pasaules grēku” (Jņ.1:29). Kristum krusts bija Viņa kristības, tās piepildījās Viņa fiziskajā nāvē; bet tās bija ilgstošs process (Lk.12:50). Viņš izlēja vīnu biķerī kā simbolu tam, ka Viņa dzīve tiek arī tobrīd izlieta (Lk.22:20). Viņš runāja, lietojot tagadnes laiku: “Es atdodu Savu dzīvību” (Jņ.10:18). Viņu nodos, bet principā Savā ikdienas dzīvē Viņš jau iepriekš atdeva Sevi. Ģetzemanes dārzā Viņš runā par Savas nāves biķera dzeršanu un ciešanām. Bet pirms tam Viņš runāja, lietojot tagadnes laiku: “to biķeri, ko Es dzeru, vai...to kristību, ar ko Es topu kristīts” (Mk.10:38). Nāves biķera dzeršana bija Viņa ikdiena. Līdzīgi, ir vairāki psalmu (22.un 69.) panti, kas acīmredzami attiecas uz Kunga dzīvi un uz Viņa pēdējām stundām krustā.  “Dedzība Tava nama labad mani ir ēdusi” ir krusta kontekstā, taču tiek attiecināta uz daudz agrāku Kunga dzīves posmu (Ps.69:9 salīdz. ar Jņ.2:17). “Es esmu kļuvis svešs saviem brāļiem un svešinieks savas mātes bērniem” ir vēl viens piemērs. “Vairāk nekā matu uz galvas ir to, kas mani bez vainas ienīst” (Ps.69:5) attiecas kā uz krustu, tā arī uz ikdienas dzīvi (Jņ.15:25). Lūka redzēja šo saikni starp Kunga nāvi un visu Viņa dzīvi, kad viņš teica, ka viņi ir bijuši “aculiecinieki” Kunga darbam, lietojot grieķu vārdu ar nozīmi “līķa sekcija” – Lūka redzēja Kunga dzīvi kā ceļu uz nāvi krustā. Iespējams, šeit var rast skaidrojumu tam, ka Pāvils pielīdzina Kungu krustā noziedznieka miesai pakārtai pie koka pēc nāves, nevis lai nonāvētu (Gal.3:13; 5.Moz.21:23) – it kā Viņš saprastu, ka Kungs jau ir bijis nonāvēts grēkam tai laikā, kad Viņa ķermeni pacēla krustā. “Kas tad nu tic mūsu sludināšanai, un kam ir atklājies Tā Kunga elkonis?” piepildījās kā pēdējā krustā sišanas noliegšanā, tā arī Izraēla nespējā patiesi noticēt un pieņemt Kunga dzīves laikā darītos brīnumus (Jņ.12:48). Kad Kungs nomierināja bangojošos ūdeņus, līdz tie palika rāmi, Viņš apzināti atkārtoja to, kas notika ar Jonu, kad to iemeta jūrā. Viņš lika noprast, ka Viņam ir saprotama Jonas labprātīga samierināšanās ar šāda veida gaidāmo nāvi. Tādēļ Viņš redzēja rāmo jūru kā simbolu tam mieram, ko sasniegs Viņa upuris. Taču jau Savas kalpošanas laikā Viņš nesa šo mieru; jo, principā, Viņš upurējās jau visas savas dzīves laikā. Viņa asinis simbolizē kā Viņa krustu, tā arī Viņa dzīvoto dzīvi. Mūsu sērgas Viņš bija uzņēmis Sev krustā, taču Viņš to jau bija darījis Savas kalpošanas laikā, dziedinot slimos (Jes.53:4 = Mt.8:17). Visa Viņa dzīve bija iepazīšanās ar nelaimēm (Jes.53:3); taču šajā pašā kontekstā mēs lasām, ka Viņš tika satriekts ar ciešanām Savā nāvē (:10). Viņa nāves ciešanas bija Viņa dzīves ciešanu turpinājums. Kristus krusts ir personificēts Fil.3:18, lai ar to parādītu, ka visa Kunga būtība un visa Viņa dzīve kristalizējās Viņa krustā. Viņš varēja ņemt maizi un vīnu, sakot, ka tieši tobrīd Viņa miesa par mums top dota un asinis par mums izlietas (ievērojiet tagadnes laiku lietošanu). Ebreji “Jēzu...nonāvējuši, To piekārdami pie koka” (Ap.d.5:30). Šeit it kā saredzam “nonāvēšanu” kā procesu Viņa kalpošanas laikā, kas vainagojās ar piekāršanu pie koka. No tā mums būs mācīties, ka krusts ir dzīves veids. Kungs mums to mācīja, teikdams, ka katram ir jānes savs krusts ikdienā: dzīvot katru dzīves dienu saskaņā ar principiem, kuri bija Kunga dzīves un nāves pamats. Neuzskatīsim garīgo dzīvi par dažu dzīves pārbaudījumu izciešanu tad, kad mēs ar tiem sastopamies. Tā ir dzīves veids, un tie principi, kas mūs vada uz nelielām uzvarām (kad mēs applaucējamies ar vārošu ūdeni, kad sasmērējam tikko izmazgātu kreklu...) vedīs mūs arī uz lielākām uzvarām, piemēram, kad mēs stāvam tribunāla priekšā, vai esam jebkāda veida nāves briesmās.

Un ir kas vēl dziļāks par šo. Kunga pašuzupurēšanās gars bija redzams ne vien Viņa dzīvē un beidzot Viņa nāvē; bet kāds Viņš bija Savā laicīgajā dzīvē, tāds Viņš būs mūžīgi. Viņš apsies priekšautu, lai kalpotu mums kā kalps Savā nākamajā Valstībā (Lk.12:37) tāpat kā pēdējā vakarēdiena laikā un arī krustā Viņš, principā, darīja to pašu (Fil.2:7). Tādējādi, krusta garam ir jākļūst par mūsu dzīves veidu, un šo mūsu rakstura īpašību varēs redzēt arī Valstībā . 

2       Vairākkārtīgi tiek uzsvērts, ka Kungu ved (Mt.26:57;27:2,31; Mk.15:16; Jņ.18:13,28; 19:16; arī Ap.d.8:32). Viņa pasivitāte ir vēl viena norāde uz to, ka Viņš atdeva Savu dzīvību labprātīgi, tā netika Viņam atņemta.

3       Pēc nežēlīgās šaustīšanas, kas atstāja asiņainas ādas sloksnes uz muguras (J.Flāvijs), Viņa drēbes būs bijušas pielipušas pie tās. To noņemšana rāva līdzi arī ādas stērbeles. Un tad uz šīs kailās muguras uzliek krustu.

4       Vai ērkšķi auga starp pagalma bruģakmeņiem? Vai arī tie bija sagatavoti pagalma ugunskuram? Ērkšķu vainagam bija jāatgādina Viņam par Ēdenes pareģojumu, saskaņā ar kuru Viņam bija īslaicīgi jāpārdzīvo Ēdenes lāsta rezultāts. Viņa mocītāji neviļus ar savām izdarībām (skat 24) deva Viņam garīgu uzmundrinājumu. Viņa domas nepārprotami kavējās Ēdenē, jo Viņš runāja par Valstību kā “paradīzi”, acīmredzami atsaucoties uz Ēdeni (Lk.23:43). Atcerieties, ka Kungu šaustīja vismaz trīs reizes: jūdu sargkareivji, Hēroda ļaudis un romiešu kareivji. Pilnīgi burtiski Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts, lai mūsu grēki taptu piedoti (Jes.53:5). Un Tēvs to visu paredzēja jau 1.Moz.3:15, saskaņā ar kuru apsolītajam dzimumam sadragās galvu. Viņš gaidīja šo sadragāšanu un šīs ciešanas (Jes.53:10). Šeit dotā paralēle starp ievainošanu, šaustīšanu un spīdzināšanu var likt domāt, ka šaustīšana (ievainošana) patiesi lika Kunga sirdij asiņot. Un jāievēro, ka galīgā uzupurēšanās, par kuru runāts Jes.53, nebija sasniegta tikai stundām karājoties krustā. Šīs iepriekšējās šaustīšanas un spīdzināšanas arī bija Kristus galīgās pasijas sastāvdaļa, tāpat kā, būtībā, arī visa Viņa dzīve bija krusta principu ieviešana dzīvē.

Ir izteiktas domas par to, ka ērkšķu vainags nebija tikai apsmiešana, bet gan nozīmīga krustā sišanas ciešanu daļa. Galvas ādas pārduršana izraisa stipru asiņošanu un apdullinošas galvas sāpes. Viņa mati būs bijuši asiņaini.

5       J.D.Croussan (“Jēzus: Revolucionāra biogrāfija”, 1994) piemin ebreju tradīciju, citējot jūdu svētos rakstus, ka grēkāzim tika piesieta purpura krāsas vilna un ebreji spļāva uz to, lai uzkrautu tam savus grēkus. Iespējams, ka romiešu kareivji tā izrīkojās, apsmiedami šo ebreju tradīciju. Tas arī varēja dot Kungam vielu pārdomām. Viņš zināja, ka Viņš patiesi arī dara to, ko Viņi apsmej, proti, uzkrauj sev Izraēla grēkus. Dievs pat caur cilvēku spļaudīšanos un apsmieklu deva mums saprast mūsu atpirkšanas procesa sīkākās detaļas.

Apspļaudīšana notiek, apsmejot Viņa ķēniņa statusu. Bija parasts ar skūpstu apliecināt cieņu karaliskai personai. Viņi to parodēja, spļaujot Viņam sejā, apmēram tā, kā to lasām Ījaba 30:10. Pirms tam, augstajā tiesā, ebreji Viņam spļāva vaigā (Mt.26:67). Tagad to darīja romieši. Un tā bija seja, kurā bija atspoguļojusies Dieva godība (Mk.9:3)! Viena no krustā sišanas apraksta tēmām ir Kunga zākāšanas un ciešanu atkārtošanās. Tādēļ angļu tekstā tiek lietota ilgstošā laika forma. Pie Pilāta kareivji ņirdzīgi pielūdza un apspļāva Viņu (Jņ.19:3). Tad sekoja zobgalīga ceļu locīšana Viņa priekšā, apspļaušana, sišana pa galvu (Mt.27:29,30). Un tad sišana pa galvu, apspļaušana, ņirdzīga pielūgsme (Mk.15:19,20). Niedri lietoja kā kronēšanas simbolu, bet tā vietā lai pieskartos ar to plecam, tie sita ar to Viņam pa galvu. Atkal un atkal tā pati izrīkošanās. Tā ir mūsu kārdinājumu būtība. Un tā bija svarīga tēma Kunga pēdējā pieredzē kā cilvēkam. Tāpat arī pierakstu salīdzināšana parāda, ka vārdus “Kāp zemē...” Viņam nācās dzirdēt ne vienu vien reizi (Mt.27:40; salīdz. ar Mk.15:30). Šīs tēmas aprakstā ir vērts uzskaitīt ilgstošā laika lietošanas gadījumus: “tie brēca (turpināja brēkt) vēl vairāk” (kā dēmoni): “Sist Viņu krustā!” (Mt.27:23); kareivji “apvilka Viņam purpura apmetni” (Mt.27:28), turpināja nākt pie Viņa un teica (Jņ.19:12, grieķu); Pilāts meklēja Viņu atlaist (Jņ.19:12), līdz ar to vairojot Kunga sasprindzinājumu. Viņi locīja ceļus Viņa priekšā (Mt.27:29), spļāva Viņam virsū (30.p.), garāmgājēji zaimoja Viņu, galvas kratīdami (39.p.), turpināja Viņu apsmiet un aicināt nokāpt no krusta zemē (40.un 41.pp.), kareivji Viņu apmēdīja un piedāvāja Viņam etiķi (Lk.23:36) un piedāvāja Viņam sāpju remdinošās zāles. Un tā tas turpinājās un turpinājās bez gala...Tā nešaubīgi ir krusta tēma.

Krusta kauns ir vēl viena pierakstu tēma. Negods dziļi sāpināja Kungu (Ps.69:20). Nebija tā, ka Viņš tam nepiegrieztu vērību. Viņš zināja, kas Viņš ir un kurp ved Viņa ceļš. Tāda veida izrīkošanās ar Viņu bija ārkārtīga pārestība visas žēlastības Kungam. Un Viņš to asi izjuta. Ebr.12:2,3 pielīdzina krusta paciešanu ar tādas pārestības panešanu no grēciniekiem. Šī zākāšana, tādējādi, bija “krusta” sastāvdaļa. “Krusts” bija sācies jau pirms Viņa krustā sišanas; tāpat kā daži panti, kas acīmredzami attiecas uz krustā sišanu, tiek attiecināti uz Kunga agrāko dzīvi. Tā bija krusta nešanas dzīve. Un no mums tiek prasīts, lai arī mēs dzīvotu tādu dzīvi, ne tikai laiku pa laikam, kad mūs piemeklē kāda nelaime, bet dzīvi, kas ir krusta principu iemiesojums. Tāpat kā “krusta” nozīme ir daudz plašāka par pašu krustā sišanas aktu, kas to vainago, arī “Kristus asinis” ir daudz nozīmīgākas par sarkano šķidrumu. Šie jēdzieni sasniedza savu fizisko iemiesojumu krustā sišanas aktā, bet to nozīme ievērojami pārsniedz pašas fiziskās darbības nozīmi. Ebr.10:29 saslēdz kopā derības asinis, Dieva Dēlu un žēlastības Garu. Kungs bija Viņa asinis. Asinis, kas iztecēja no Viņa sāniem, kas notecēja pa vaigiem ērkšķu vainaga dēļ, kas ātri izžuva karstajos ceļa putekļos...tas bija Viņš. Un, būtībā, tas bija Dievs Pats. Mēs malkojam vīnu Viņu pieminot, nevis Viņa asinis. Un Viņš ir Dieva žēlastības Gars. Viņš ir Tas, kas ir izpildījis mūsu šķīstīšanu no grēkiem (Ebr.1:3); taču šī šķīstīšana notika caur Viņa asinīm (Ebr.9:14). Viņš bija Viņa asinis; Viņa krusts bija visas Viņa dzīves būtība. 

Krustā sistais Dieva Dēls bija pilnīgs Dieva attēlojums. Kristus mīlestība bija redzama Viņa krustā; un caur apgaismības Garu mēs varam aptvert kāds ir šīs mīlestības platums, garums, augstums un dziļums (Ef.3:18,19). Bet šie panti vēstulē efeziešiem pamatojas uz Ījaba 11:7-9: “Vai tad tu vari izprast Dieva apslēptos dziļumus vai pacelties līdz paša Visuvarenā pilnībai? Tā ir tik augsta kā debesis – ko tu tur sasniegsi? Dziļāka nekā elle – cik tālu tur sniedzas tavas zināšanas? Tās garums ir garāks nekā zeme; tās platums platāks nekā jūra.” Šīs saiknes mērķis ir parādīt, ka caur Kristus mīlestības novērtējumu, kas neapgaismotam prātam nav pieejams, mēs redzam Visuvareno pilnībā, tā kā Vecās Derības ticīgie to nespēja. Tā bija tik augsta kā debesis – un ko tie varēja darīt? Taču mums ir jāatzīstas, ka praksē mēs nesasniedzam šo zināšanu un atklāsmes pilnību. Mēs alkstam Valstības, kurā mums atklāsies Visuvarenā pilnība, kā tā atklājās Viņa Dēla nāvē. Viss, kas mums tagad ir zināms, ir tas, ka krusts bija Dieva pilnība, tas bija “Dieva apslēptais dziļums”. Bet tad, mēs to zināsim, mēs to izpratīsim.

6       Jes.53:7 raksturo Kungu kā nedabiski klusu tolaik: “kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā”. Pashā Jēram, kas tik acīmredzami bija Kunga tēls, Viņa nāvei tuvojoties, bija jābūt vīriešu dzimtes. Taču Jes.53:7 uzkrītoši runā par avi, sieviešu dzimtē. Kāpēc šī uzkrītošā pretruna? Vai tas nav tāpēc, ka pravietis paredzēja, ka šajā vienreizējā pieredzē, kas bija jāpārcieš Kungam, Viņam bija jāsaprot un jāizjūt kā vīriešu tā arī sieviešu liktenis. Viņš tad jutās kā sievietes sēkla, kas klusu stāvēja savu zākātāju priekšā, tā kā justos sieviete. Šī nav vienīgā vieta, kur kā Tēvs, tā Dēls aprakstīti, lietojot sieviešu dzimti. Tas gan nenozīmē, ka Tēvs ir sieviete; tas nozīmē to, ka Viņš ir spējīgs novērtēt un izrādīt tās jūtas, kas parastam vīrietim nav pa spēkam. Pateicoties savai dzīves pieredzei un dedzībai, ar kuru Viņš vēlējās mūsu šķīstīšanu, Kungs Jēzus, līdzīgi Tēvam, arī sasniedza šīs spējas. Tie, kas visvairāk ir cietuši, ir vairāk spējīgi iejusties arī citu ādā. Tas vēl jo stiprākā mērā attiecināms arī uz Kungu; Viņš to varēja, bet Viņa ciešanas bija tādas, un Viņa galīgā sapratne un iejušanās mūsu ādā tik liela, ka šis skaidrojums pilnībā nevar atklāt tieši kā Viņš nonāca līdz šai pārākajai sapratnei un identifikācijai ar mums. Tieši kā tas Viņam izdevās, mēs, protams, nekad neuzzināsim; jo Viņā bija Dievs, kas samierināja pasauli ar Sevi caur šo pilnīgi un absolūti pārstāvēto uzupurēšanos.

7       Saskaņā ar tradīciju, upurim bija jāizstiepj rokas, lai saņemtu stabu, kuru tad viņam bija jānes. Kunga pravietojums par Pētera krustā sišanu apraksta, kā Pēteris izstiepj rokas un top vests nāvē (Jņ.21:18). Taču Kunga mācībā tiek uzsvērts, ka mums ir jāņem krusts, kā Viņš to darīja (Mk.8:34; 10:21). Tas varētu likt domāt, ka saskaņā ar to ka Kungs labprātīgi atdeva savu dzīvību, nevis tā tika Viņam atņemta, Viņš noliecās un pacēla stabu, pirms kareivji vēl bija paspējuši Viņam to piedāvāt. Es iztēlojos, cik veikli Viņš to izdarīja. Ar tādu pašu veiklību kā Viņš ņēma maizi un pārlauza to, un ņēma biķeri, kā mēs par to lasām Mt.26:26. Viņš zināja, kāda nozīme būs šai maizes laušanai. Viņa vēlme ņemt krustu kontrastētu ar zagļu un citu ļaundaru nevēlēšanos to darīt. Kareivjiem patiesi bija jābūt akliem, lai vēl zākātu Viņu, neskatoties uz visām šīm norādēm uz to, ka Viņš nebija tikai cilvēks. Tas koka gabals, ko Tēvs Viņam uzkrāva, taču kuru Kungs pats pacēla, nesa mūsu grēkus, kas bija uzkrauti Viņam (Jes.53:6); jūsu nolaidība, neizlasot ikdienas Bībeles lasījumus, mana strupā atbilde sievietei autobusā, viņa īgnums pret sievas māti...šis koka gabals bija mūsu grēku simbols, ikviena no tiem. Tas ir tas, ko mēs Viņam uzkrāvām. Viņš to visu uzņēmās, “lai apgrēcība izbeigtos” (Dan.9:24). Vai mēs kaut kādā veidā atsauksimies uz to? Ciešanu rētas paliks Viņā mūžīgi, un tās mums būs mūžīgs atgādinājums par lietām, par kurām tagad mums ir tikai miglains priekšstats (Atkl.5:6; Cah.13:6).

Ceļš no pārvaldnieka nama līdz Golgatai varētu būt ap 800m (pusjūdzi) garš. Vienam no kareivjiem bija jānes uzraksts ar Kunga vārdu un noziegumu. Ļaundari, iespējams, skaitīja soļus (vai varbūt pūlis tos skandēja?). Kā to parasti dara, kad kāds grūts darbs darāms: ‘Vēl tikai trīs kastes jāuznes augšā...vēl divas...pēdējā’. Bet Kungs stāvēja pāri tam, par to es esmu pilnīgi pārliecināts. Darot fiziski grūtu darbu, kad jāsasprindzina visi spēki, jūs koncentrējaties vienīgi uz darāmo darbu. Stiepjot smagu kasti vai nastu, it sevišķi piespiedu kārtā vai steidzamības situācijā, nav svarīgi vai jūs uzgrūžaties kādam vai saminat zem kājām pagadījušos bērna rotaļlietu. Bet Kungs stāvēja tam pāri. Viņš pagriezās un uzrunāja sievietes. Lūka, ārsts būdams, zināja, ka ciešanas rada egocentrismu. Iespējams, tieši šī iemesla dēļ viņš pievērš uzmanību tam brīnišķajam veidam, kā Kungs spēja savu ciešanu epicentrā domāt par citu ciešanām. A.D.Norris grāmatā “Marka Evaņģēlijs” raksta: “Tieši viņš pierakstījis Kunga lūgšanu par Sīmani Pēteri (22:32); viņš atstāsta Kunga līdzjūtīgo brīdinājumu Jeruzalemes sievietēm (23:27-31); un viņš ir tas, kas runā par Kunga piedošanu sprieduma izpildītājiem, kā arī par grēku piedošanu tos nožēlojušajam ļaundarim (23:34,43)”.

Pieraksti par to, ka viņi ietērpa Kungu Viņa paša drēbēs un tad veda Viņu uz krustā sišanas vietu ir pretrunā ar mūsdienās pieejamām liecībām par to, ka upurus veda kailus, jebšu tikai ne viņu pašu virsdrēbēs. Taču mums ir zināms, ka Kungam mugurā bija Viņa paša drēbes līdz pat krustā sišanas brīdim. Iespējams, ka šaustīšana un zākāšana, kas Viņam bija jāpacieš, pārsniedza visas robežas, kuras kareivjiem bija jāievēro. Pastāvēja speciāli noteikumi, kas paredzēja, ka upurim bija jāmirst krustā, nevis no kareivju eksekūcijas. Iespējams, viņi gribēja noslēpt Viņa ķermeņa brūces, kas liecinātu pret viņiem, un lika Kungam doties uz pieres vietu pilnībā apģērbtam. Tādā gadījumā mēs atkal pārliecināmies par to, ka Viņam bija jāpacieš visbriesmīgākās cilvēku izdarības.

8       Jānis raksta, ka Kungs nesa Savu krustu. Lūka raksta, ka krustu uzlika Sīmanim, lai tas nestu to Jēzum pakaļ. Matejs un Marks raksta, ka Sīmanis nesa krustu. Mk.15:22 teikts, ka kareivji noveda Jēzu Golgatā. J.B. Phillipsa interpretācijā : “Viņi aizveda Viņu uz Golgatu”. Varbūt Jēzus, zaudējot samaņu, pakrita. Ja Viņš tika sists krustā olīvkokā (krustā sisto arheoloģiskie izrakumi par to liecina), tad tas nevarētu būt tikai šī koka svara dēļ. Mēģiniet iztēloties Viņu guļam ar seju Jeruzalemes ielas karstajos putekļos. Un kāds muļķa cilvēks, iespējams, saka: ‘Nu, celies augšām’ (izpušķojot šos vārdus ar stiprākiem izteicieniem). Ja Viņš patiešām bija zaudējis samaņu, tad, atgūstot to, Viņam varēja rasties jautājums: “Kur Es esmu? Vai Es biju nomiris un tagad esmu augšāmcēlies?” Apskaidrība nāca ar kāda kareivja kājas spērienu un pavēli celties augšā. 

Jāņa evaņģēlija teikums “Un Viņš, Savu krustu nesdams, gāja...” patiesībā uzsver paša fakta nozīmi, jo tā tas sākotnēji bija, bet kad viņš izgāja no Jeruzalemes, viņiem bija jāliek Sīmanim nest Viņa krustu. Jānis it kā nofotografē šo momentu, kad Kunga lēmums nest krustu līdz pašam galam ir nepārprotams, un vērš uz to mūsu uzmanību, kaut arī īstenībā tā nenotika. Tieši Kunga tēlu, kas nes Savu krustu, Kungs mums ir novēlējis padarīt par savas dzīves modeli. Mums atliek pieņemt, ka abi ļaundari, sekoja Viņam šai gājienā. Tie bija mūsu tēli, pazemīgais un lepnais, nesavtīgais un savtīgais, divas kategorija to, kam bija pavēlēts nest krustu un sekot Kungam Viņa ‘pēdējā gaitā’.

Vārds “nesdams”, kuru Jānis lieto 19:17, pirms tam Jņ.10:31 ir lietots ar nozīmi “pacelt” (latviešu tekstā: “sanesa”). Jānis piešķir lielu nozīmi Kunga gatavībai pacelt krustu Pašam, negaidot kamēr Viņam to liks pacelt, kā tas, iespējams, bija ļaundaru gadījumā. Un tā ir mācība mums, kas vēlētos vismaz kaut kādā mērā nest šo krustu. Taču šo vārdu nozīmju līdzība ir arī citādi pamācoša. Kungs pacēla krustu un vēlējās to nest, bet pilnīgi saprotamas cilvēciskas vājības dēļ nebija spējīgs to panest līdz ‘pēdējās gaitas’ galam. Krusta izaicinājumā ir ieausts arī patiess mierinājums (kā Kunga dedzīgajā un pozitīvajā ļaundara, Jāzepa un Nikodēma pieņemšanā, tā arī Tēva neparasti gausajā to visļaunāko cilvēku sodīšanā, kas nodeva mūsu Kungu nāvē).

Kungs bija paredzējis gandrīz visu, kas attiecās uz Viņa nāvi: nodošanu, krusta pacelšanu, tā nešanu, pacelšanu krustā. Lk.15:5 Kungs runāja par to, kā, būdams labs gans, prieka pilns Viņš ceļ pazudušo avi uz saviem pleciem. Ir kārdinoši saistīt šos vārdus ar vārdiem par prieku Jņ.17:13, tikai dažas stundas pirms Viņa aresta. Es nebūt negribu teikt, ka Kungam krusta nešana sagādātu prieku – ne tādā veidā kā mēs to saprotam. Bet, iespējams, Viņa vārdu krājumā “prieks” nozīmēja ko citu; tāpat kā ‘ēdiens’ Viņam bija darīt Viņa Tēva gribu (Jņ.4:34). Lai ko arī “prieks” nozīmētu Kungam, Viņam bija šī sajūta, kad Viņš nesa krustu uz pleciem.

9       Šķērskoku, kas svēra no 34 līdz 57 kilogramiem, novietoja uz upura skausta, sabalansējot to starp abiem pleciem. Parasti izplestās rokas tad tika piesietas pie šķērskoka ( W.D.Edwards, On the Physical Death of Jesus Christ, JAMA March 21, 1986, Vol.255 No. 11). Tas nozīmē, ka Kunga pleciem bija jābūt saliektiem uz priekšu, un abām rokām paceltām krūšu augstumā. Viņš to, droši vien, paredzēja diezgan skaidri, aprakstot Savu misiju kā cilvēku ganu, kas nes pazudušo avi uz abiem pleciem. Aizmirsīsim uz visiem laikiem idillisko laimīgās, klusās aitiņas šūpošanos uz gana pleciem. Mums ir jāprot lasīt līdzībā neizpaustās detaļas. Aita, netīra un dubļaina, līdz nāvei pārbijusies, pretojas savam pestītājam ganam. Aitas parasti nenēsā uz pleciem, tas ir kas nepieredzēts, aitas pretošanās neatviegloja gana gaitu, kura abas rokas bija paceltas, lai stingri turētu pretojošās aitas kājas. Tieši tā Kungs izskatījās ceļā uz krustā sišanas vietu, kuru Viņš klupdams krizdams sasniedza. Acīmredzot, krusts Viņam simbolizēja mūs, Viņa pretojošās un neveiklās pazudušās avis. Un ikvienu Viņa grīļojošo soli šajā ceļā pavadīja apkārtējo izsmiekla pilni saucieni (Ps.89:51).

10  Kirēnas bija vieta ar izteikti stingrām jūdaisma tradīcijām (salīdz. ar Ap.d.6:9). Sīmanis, droši vien, bija vienkāršs melnādains lauku strādnieks, kas bija devies uz Jeruzalemi, lai nosvinētu Pashā pēc visiem bauslības likumiem. Kungs, droši vien, izjuta gandarījumu, redzot ka melnādains nes Viņa krustu; jo pirms tam Viņš bija teicis, ka visi Viņa patiesie sekotāji nesīs krustu Viņam pakaļ (Mt.10:38; 16:24). Vēstules ebrejiem autors šķiet redzam Sīmani kā mūsu tēlu, kad viņš raksta, ka mums ir jāiziet no pilsētas līdz ar Kungu, “Viņa negodu nesdami” (Ebr.13:12,13, kur ‘negods’, iespējams, pielīdzināts ‘krustam’). Sīmanī Viņš, droši vien, redzēja visu Viņa nākamo, sirgstošo, pazemoto sekotāju tēlu, kuri “spiesti” sava liktenīgā aicinājuma dēļ gandrīz pret savu gribu nest Viņa krustu (Mt.27:32). Un vai tā bija nejaušība, ka šis tēls gandrīz noteikti bija melnādains cilvēks, kad, iespējams, galu galā var izrādīties, ka Kunga Jēzus uzticīgo sekotāju vairums būs melnādainie? Ja Sīmanis patiesi bija melnādainais ebrejs (salīdz. ar tagadējiem melnādainajiem Etiopijas ebrejiem), kas bija ieradies, lai nosvinētu Pashā, tad cik neiedomājami sašutušam viņam bija jābūt, ka viņu padara nešķīstu ar Kunga asinīm, ar kurām krusts neapšaubāmi bija notašķīts pēc Kunga sākotnējā mēģinājuma to nest uzreiz pēc šaustīšanas. Nerunājot jau par kaunu, kas jācieš dedzīgam jūdaisma piekritējam, nesot šī Jēzus no Nācaretes krustu. Taču šķiet, ka vēlāk viņš pievērsās Kristum līdz ar sievu un dēlu (Mk.15:21 salīdz. ar Rom.16:13). Marks reti piemin personu vārdus, bet viņš neatstāj nepieminētu to, ka Sīmanis ir Aleksandra un Rufusa tēvs. Tādēļ jādomā, ka šie bija labi zināmi vārdi agrīnajā baznīcā. Sīmanis varētu būt ‘Simeons, saukts Nigrs” (melnādainais), no Ap.d.13:1. Ļaundaris un virsnieks arī pievērsās ticībai, krusts padarīja redzamu arī Jāzepa un Nikodēma ticību, kā, iespējams, arī citu. Līdzīgi Simsonam, Kungs pat savā nāvē svinēja uzvaru. Garīgais pavērsiens Sīmaņa gadījumā ir tipisks tam, ko pārdzīvo visi, kuriem Kungs liek nest Viņa krustu. Viņš bija garāmgājējs, ceļā pavisam kur citur, savu plānu vadīts, lai iedibinātu savu taisnību...un tad, kā no zila gaisa, viņu aicina nest Dieva Dēla krustu Viņam pakaļ līdz pat galam, ko viņš tikai vēlāk apzināsies kā vislielāko godu, kas cilvēkam varētu tikt uzticēts. Mēs varam tikai iedomāties, kā viņš nomet to ceļa galā, kā teikdams Jēzum: ‘Pārējais ir tavā ziņā’ un nozūd pūlī.

11  Viņš pagriezās un uzrunāja sievietes; Savu ciešanu plosīts, Viņš pievērsās citu vajadzībām. Tā ir vēl viena krusta tēma. Viņš pat juta līdzi Pilāta vājuma izpausmēm (Jņ.19:11); ļaundarim, Viņu zākājošajiem kareivjiem, Savai mātei, Jānim, tām sievietēm, kas stāvēja ceļmalā...Un šīs sievietes, Viņš teica, ies bojā Jeruzalemes nosodīšanā 70.gadā. Fil.2:2-4 uzsver, ka krusta būtība bija tajā, ka Kunga prāts visa šī nožēlojamā procesa gaitā bija nodarbināts ar rūpēm par citu vajadzībām. Kunga Bībeles pārņemtais prāts skaidri apzinājās Jer.9:19-21 īpašos bēdu pareģojumus sievām 70.posta gadā. Šīs sievas bija lemtas iznīcībai. Taču Kungs Savu ciešanu agonijā uzrunāja tās. Man vaļsirdīgi jāatzīstas, ka neviena krusta ceļa posmā es to nebūtu darījis. Viņu liktenis mani neuztrauktu. Taču Viņš pielika pūles, lai vismaz liktu tām padomāt. Viņas raudāja par Viņu, taču Viņš zināja, ka viņas nepaklausīs Viņa pavēlei pamest Jeruzalemi, kad tā būs armiju aplenkumā. To nedarīs arī viņu bērni. No cilvēka redzes viedokļa, tas ir tik kaitinoši. Jaunas sievietes (ja viņas bija dzīvas pēc 40 gadiem 70.gadā), iespējams, platoniski iemīlējušās Viņā, novestas līdz asarām, Viņa ciešanas redzot, taču nepievērš uzmanību Viņa vārdiem un krusta patiesajai nozīmei. Taču Viņš centās tās uzrunāt, nebaidoties atbildes vietā dzirdēt ņirdzīgos: ‘Pat Savu krustu tu nespēj panest, bet meitenes tu uzrunā!’

“Jo kad to dara pie zaļa koka, kas tad notiks pie nokaltuša?” sasaucas ar daudziem VD pantiem (Ecēh.17:24; Jer.11:16,19; Ps.1; Jer.17:5-8). Viņa iepriekšējie sievietēm adresētie vārdi arī ir VD iedvesti; viņa citāta no Hoz.10:8 konteksts precīzi iederas Viņa situācijā. Pat pārāk neiedziļinoties notikumu izklāstā, nonākam pie secinājuma: šausmīgās fiziskās ciešanas, kurām Viņu pakļāva, nespēja apslāpēt Viņa garīgo skaidrību. Viņa prāts bija vārda varā, kas neizpaudās neiederīgos zemapziņas diktētos citātos, bet gan skaidrā Tēva vārda gara apziņā un šī vārda tiešajā saistībā ar Viņu. Šajā ziņā Viņa piemērs ir neatkārtojams.

14 Viņi sasniedza galamērķi. “Ārpus pilsētas sienām pastāvīgi atradās smagie koka stabi, kuros tika iestiprināti krusta koki” (Edwards, op.cit.). Kungs noteikti arī par to bija domājis. Krusts gaidīja. Viņam bija jāatnes tikai šķērskoks. Viņa aicinājums cilvēkiem nest krustu uz to vietu, kur otra nāves instrumenta daļa jau gaidīja, ir jāredz šajā gaismā. Ceļš uz sevis krustā sišanu ir sagatavots. Mums ir jāpienes tikai šķērskoks.

Bija ierasts piedāvāt stipru dzērienu notiesātajiem krustā. Notiesātie varēja izdzīvot divas vai trīs dienas tikai tāpēc, ka viņiem deva dzert. Nebija tā, ka Kungs vienkārši atteicās no sāpju remdinošā dzēriena. Viņš to pieņēma un, nobaudījis, atteicās no tā. Kāpēc Viņš vispirms to nogaršoja? Tradīcija Viņam, bez šaubām, bija zināma, un Viņš zināja, ko Viņam piedāvā. Vairāki varianti nāk prātā, katrs dievbijīgas iedvesmas avots:

-         Iespējams, Viņa acis bija cietušas no šaustīšanas, un tādēļ Viņš neredzēja, kas tas bija, pirms nebija to nobaudījis? “Tad Jēzus, ieraudzījis Savu māti...” varētu likt domāt, ka no sākuma Viņš to nepazina. Svētie raksti par Mesiju piemin redzes problēmas Mesijas ciešanu beigu posmā. Agrīnie krustā sišanas attēli rāda Kungu ar bojātu labo aci (tāpat arī Turīnas līķauts).

-         Iespējams, ka pacēlis dzērienu pie lūpām, Viņš saprata, ka tie Viņam to dod Jer.23:15 garā: lai parādītu, ka Viņš ir viltus pravietis. Tādā gadījumā, aiz cieņas pret VD netiešajām norādēm, Viņš izcieta daudz spēcīgākas sāpes.

-         Vēl viens skaidrojums varētu būt, ka Viņš gribēja skaļi pateikt (vairākas reizes?): “Tēvs, piedod tiem”, un, iespējams, noskaitīt 22.psalmu. Viņa mute bija tik sausa no slāpēm (Viņš bija zaudējis daudz šķidruma Ģetzemanē), ka Viņš saprata, ka nevarēs runāt, nebaudījis šķidruma. Taču Viņš izdzēra tikai tik daudz, lai apslapinātu kaklu, nevis lai remdētu slāpes. Tas norāda uz Kunga majestātisko paškontroli; Viņš zināja, tieši kad jāapstājas, kaut arī tik kārdinoši, droši vien, būtu bijis izdzert visu.

-         Pieņemt sāpju remdinošo līdzekli nebūtu bijis grēks, tas arī teoloģiski nekādi neiespaidotu grēku izpirkšanu. Iespējams, Kungs to nobaudīja, tāpat kā, neapšaubāmi, arī citi, un tad Viņam pietika paškontroles, lai apdomātos un atdotu to atpakaļ. Tik stipra bija Viņa nodošanās absolūti visaugstākajai identifikācijas pakāpei ar mums. Tas padara šo darbību vēl sāpīgāku, ja Viņš vispirms nobaudīja dzērienu un tad atteicās, tā vietā, lai atteiktos uzreiz.

-         Sāpju remdinošo līdzekli Viņam piedāvāja vairākkārt. Cilvēki, kas piedāvāja Viņam mirres ņirdzīgā cieņas apliecinājumā, droši vien, atgādināja Viņam mīļās Marijas stāstu par gudrajiem, kas bija atnesuši mirres. Un arī Viņas ciešanu plosītais prāts būs atgādinājis viņai to pašu.

-         Vēl viena iespēja izriet no Ps.69:22 ebreju teksta: “Viņi man deva ēst žulti”. Ebreju teksts pieļauj to tulkot arī kā ‘indi’. Tā kā nāve krustā ir tik ilgstošs un satraucošs process, tuvi draugi mēdza pielavīties tuvāk krustam, lai pasniegtu krustā sistajam indi, kuru nolaizījis viņš ātri nomirtu. Iespējams, ka kāds draugs (vai arī Viņa māte?) vai līdzjūtīgs kareivis to izdarīja. Atkal, šajā gadījumā varētu domāt, ka Kungs izvēlējās augstāko līmeni; mūsu pestīšana būtu teoloģiski sasniedzama, ja Viņš to būtu pieņēmis. Taču Viņš izvēlējās sniegt mums ne tikai pestīšanu, bet “tik dārgu atpirkšanu”, vienmēr izvēloties augstāko līmeni. Viņš kļuva paklausīgs līdz nāvei, “līdz pat krusta nāvei”. 

15 Krustā sišana notika plkst.9 no rīta. Spriežot pēc teksta, pati krustā sišana notika dažas minūtes pēc tam, kad viņi bija sasnieguši galamērķi. Viņš, droši vien, pats labprātīgi nogūlās uz krusta, kamēr citus kareivjiem bija jānogulda ar varu. Viņš atdeva Savu dzīvību, tā Viņam netika atņemta. Līdzīgi, Viņš pats pagrieza muguru tiem, kas Viņu sita un savu vaigu tiem, kas raustīja un plēsa Viņa bārdu (Jes.50:6). Iespējams, Viņš pats izģērbās, kad viņi beidzot bija sasnieguši pieres vietu. Agrīnās šaustīšanas gleznās Kungs attēlots stāvam pie šaustīšanas staba, bet nepiesiets, kā tas parasti bija ļaundaru gadījumā. Kad Viņš tā gulēja horizontālā stāvoklī, acis vērstas pret debesīm pēdējo reizi Viņa pasaulīgajā veidolā, iespējams, Viņš domāja: ‘Šī ir pēdējā reize Es daru šo...vai to...’. Cik bieži Viņš ir cēlis acis augšup un lūdzis Dievu (Jņ.11:41; 17:1). Un tagad, tā bija pēdējā reize, ja neskaita pēdējo acu pacelšanu augšup pirms nāves.

Arheoloģiskajos pētījumos atrakti vairāki krustā sišanas upuri. Viens bijis piesists ar 18 cm. (7 collas) garām naglām. Akācijas koka gabals atdalīja naglas galvu no miesas. Vai Kungs iekliedzās sākotnējās sāpēs un šokā? Iespējams, es teiktu, jo Viņam jau bija visi normāla cilvēka fiziskie refleksi. Bet no otras puses, es saprotu arī, ka Viņš neizvairījās no pienākumiem kā citi cilvēki to dara. Viņš piedāvāja Savu dzīvību ar prieku, nevis negribīgi, cenšoties izvairīties. Viņš izjuta sāpju sliekšņa tuvošanās paniku. Roku un kāju pienaglošanai tieši nervu centru vietās vajadzēja sūtīt skaudrus sāpju impulsus katru reizi, kad Viņš pakustējās vai runāja, kas daudzkārt palielina šo vārdu vērtību un kvēli. Bet Viņš runāja. Krusta pacelšanas laikā, kad ķermeņa svars vilka pienaglotās rokas uz leju, sāpēm bija jābūt vienkārši neizturamām. Naglu iesita starp plaukstas locītavas pirmo un otro kaulu rindu, kur atrodas īpaši jutīgi nervi, kas kontrolē īkšķa kustību un signalizē par sāpēm. To nevarēja iesist plaukstā, jo tā nenoturētu ķermeni. Ir izpētīts, ka ieelpojot krustā sistajam bija jāpievelk rokas, jāpaceļ galva un tad jāļauj galvai noslīdēt. Tīri fiziskās ciešanas pie tam ir neaprakstāmas. Zenons Ziolkowskis (Spor O Calun) runā par krustā sisto tā laika seju aprakstiem, ieskaitot Jehohanana Fanātiķa, kura krustā sišana pieminēta J.Flavija rakstos. Viņu sejas bija ciešanu pārvērstas līdz nepazīšanai. Kunga seja bija visvairāk izķēmota, tā ka tie, kas Viņu redzēja, aizgriezās (Jes.52:14). Šis pravietojums var likt domāt, ka Kungam krustā sišanas process bija vēl daudz sāpīgāks. Mēs tālāk izsakām pieņēmumu, ka Viņš tīšām atteicās pieņemt sāpju remdinošo līdzekli un tādēļ cieta daudz stiprāk un ātrāk nomira. Kā liecina izrakumi, vairāki no krustā sistajiem tika sisti olīvkoka krustā. Iespējams, arī Kungam bija jānes olīvkoka krusts. Viņš varētu būt domājis par to, lūdzot Dievu Ģetzemanes dārzā (varbūt tas bija viens no šī dārza kokiem?). Es to nebūtu varējis izdarīt. Es būtu izvēlējies vieglāku nāvi un sasniedzis mazāku pestīšanu. Man būtu bijis sevis žēl. Bet visa Kungs izdarīja to manis dēļ. Viņš kļuva paklausīgs līdz pat krusta nāvei (Fil.2:8), tas skan it kā Viņš varētu būt bijis paklausīgs līdz vieglākai nāvei, taču Viņš izvēlējās šo visaugstāko līmeni. Es varu tikai brīnīties par Tēva lēnprātību attiecībā uz mums, ka neskatoties uz neizsakāmo nāves traumu, Viņš mūs paņem daudz vieglākā veidā nekā Viņš ļāva aiziet Savam vienpiedzimušajam Dēlam.

Jādomā, ka tur visapkārt bija daudz kareivju. Tempļa sardze, kas bija nodota ebreju rokās (Mt.27:65), bez šaubām, bija tur pilnā sastāvā, lai atvairītu iespējamos pūļa vai Jēzus mācekļu mēģinājumus Viņu glābt. Taču Jņ.19:23 runāts tikai par četriem kareivjiem, katrs no kuriem saņēma daļu Viņa apģērba. Tas, droši vien, nozīmē, ka krustā sišanas procesā bija iesaistīti tikai četri: pa vienam katrai kājai un rokai. Viņam bija naglu rētas (daudzskaitlī) uz rokām. Atliek tikai minēt, vai Viņa rokas tika pienaglotas katra atsevišķi, vai arī viena virs otras, kā tas bija pieņemts (kas nozīmēja, ka piesišanai tika lietotas divas ļoti garas naglas).

Daudzu iepriekšējo pārdomu laikā, Kungam, droši vien, būs ienākuši prātā arī daži Viņa krustā atrašanās stāvokļa ‘fiziskie’ aspekti: ne mazākās iespējas mainīt ķermeņa stāvokli, it īpaši, cenšoties izvairīties no mušām, jo rokas un kājas tiek caurdurtas visjutīgākajās vietās; tas, ka rokas tiek novietotas tā, ka ķermeņa svars karājas tikai muskuļu, nevis kaulu un cīpslu balstā. Viņam bija jāapzinās, ka viss process tika izplānots tā, lai visas ķermeņa daļas būtu maksimāli saspringtas. Visam ķermenim, katrai tā daļiņai bija jācieš (un Viņš būs sapratis tā visa nozīmīgumu). Visu muskuļu pārpūle, asins cirkulācijas traucējumu radītie krampji izsauktu nepārvaramu vēlēšanos mainīt ķermeņa stāvokli. Visi upuri neizbēgami locījās to dažu viņiem atvēlēto milimetru robežā, lai izvairītos no kādas skabargas ieduršanās pēc šaustīšanas asiņojošajā mugurā...Bet man liekas, ka Kungs to nedarīja. Viņš neatspiedās pret kāju balstiem (skat 54). Viņš nepieņēma sāpju remdinošo līdzekli, Viņš nelūdza dzert līdz pat pēdējam brīdim, kad citi, iespējams, to darīja.

To brīdi, kad krustu pacels vertikālajā stāvoklī, iespējams, pūļa atjaunotas zākāšanas vai līksmības uzplūdā, Kungs bija sen paredzējis un iztēlojies. “Kad Es no zemes tikšu paaugstināts...” (Jņ.12:32). Viņš tik precīzi bija paredzējis visus krustā sišanas procesa fiziskos (un garīgos) sīkumus. Atcerieties, kā Viņš paredzēja to brīdi, kad Viņš tiks nodots nāvei. Taču tomēr Viņš lūdza, lai šis biķeris ietu Viņam secen, tomēr Viņš izjuta paniskas bailes un jutās pamests. Ja Kungam krusta teoriju izdzīvot praktiskajā dzīvē bija tik grūti, tad cik grūti tam jābūt priekš mums. Kunga aprakstā Viņš tiek ‘paaugstināts’, kas ebreju valodā saistās ar sajūsmas un pagodināšanas ideju. Kad Viņu paaugstināja fiziskajā ziņā, kad zeme sašūpojās Viņa acīs, Viņa prāts pievērsās Dievam un tai piedošanai, kuru Viņa upuris, apspļaudīts un asiņains, darīja iespējamu...Viņu ‘paaugstināja’ godā un sajūsmā tiem, kuru acis bija atvērtas to redzēt, sirdis sajust un prāts apjaust.

Iedomājieties savu krustā sišanu. Domās iztēlojieties visus šī procesa soļus. Kungs aicināja mūs to darīt, kad Viņš lūdza mūs pārnestā nozīmē sist sevi krustā ik dienu. Apdomājiet visu upurēšanas procesu valodu, kas norādīja uz nākamo pēdējo, visaugstāko Kunga soli: iztecējis, sadurts, sadalīts gabalos, sasists; klints satriekta...un tas ir tas process, kuru mēs pārdzīvojam, kaut arī Tēvs ar mums apietas daudz saudzīgāk nekā ar Savu vienīgo Dēlu. 

Viens no pārliecinošākajiem iekšējiem pierādījumiem, ka raksti ir iedvesmas auglis, ir šī kulminācijas momenta attēlojums it kā starp citu, palīgteikumā vai divdabja teicienā, un tas attiecas uz visiem evaņģēliju rakstītājiem. Daudz vairāk uzmanības tiek veltīts drēbju sadalei, kam, protams, bija jānotiek pēc krustā sišanas. Rodas iespaids, ka tā brīža pieraksti ir veikti no kareivju redzes viedokļa. Padari darbu un tad ķeramies pie svarīgākā! – drēbju sadalīšanas! Neviens cilvēks tā nebūtu rakstījis. Tas ir tāpat kā kad Marijai liekas, ka augšāmceltais Kungs ir dārznieks. Tajā visā ir kaut kas tik nemākslots un vienkārši Dievišķīgs. Iespējams, tādēļ arī daži no acīmredzamiem pravietojumu piepildīšanās gadījumiem nav pieminēti, piemēram, Jes.53:7 attiecībā uz avi, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā. Tāpat nav pierakstu par uzticīgo sieviešu vaimanām un asarām Kristus miesas noņemšanas laikā.

16 Kungu attēlo kā briesmīgāko noziedznieku Kungu, kronētu starp ļaundariem, kas ieņem to barveža Barabas vietu, kuram patiesībā bija jābūt Kunga vietā. Kā Barabu, tā arī ļaundarus aprakstot lietots viens un tas pats grieķu vārds, kas tulkots “slepkava / laupītājs” (Jņ.18:40; Mk.15:27). Kungs lieto to pašu vārdu, kad Viņš norāda, ka Viņa vajātāji attiecas pret Viņu kā pret “slepkavu / laupītāju” (Mt.26:55; Mk.14:48; Lk.22:52). Šķiet, Viņš apzinās, ka tas, ko Viņš pārdzīvo, nostāda Barabu, patieso ‘Tēva Dēlu’ (= ‘Barabbas’) kā sava veida pretstatu Viņam. Šie zemiskie, briesmīgie cilvēki, sabiedrības padibenes bija mūsu tēli.

17    Skat hronoloģiskos komentārus. Vai tas bija rakstīts Pilāta rokrakstā? Vai, uzrakstu piestiprinot, viņi izmantoja tās pašas kāpnes, kuras Jāzeps vēlāk izmantoja, lai noņemtu Jēzus miesas? Kāpēc pieraksti liek domāt, ka uzrakstu uzlika, kad Jēzus jau bija pacelts krustā? Vai sākotnēji ebreji protestēja? Varbūt Viņu pacēla krustā ar uzrakstu, kas karājās Viņam kaklā, un tad tika pieslietas kāpnes un kareivis noņēma un pienagloja to Viņam virs galvas? Uzraksta “Jēzus Nacarietis, Jūdu Ķēniņš” pirmie burti ebreju valodā veidoja svēto Vārdu: JAHVE. Iespējams tāpēc ebreji izrādīja tādu pretestību. “Jūdu Ķēniņš” varētu iztulkot arī kā Mesijas titulu. Vai tas bija sarkasms no Pilāta puses, jebšu Viņš patiesi tam ticēja, vai arī viņš vienkārši gribēja izprovocēt ebrejus. Šā vai tā, bet Jahves Vārds bija saistīts ar Mesiju: Jūdu Ķēniņu. Kunga nāve darīja šo vārdu zināmu, kā Viņš to bija pareģojis (Jņ.17:26). Grēku piedošana iespējama pēc kristīšanās Vārdā (Ap.d.2:38), tāpat kā VD laikos piedošana bija Vārda godības dēļ (Ps.79:9). Un tomēr caur krustu un Kristus asinīm tika sasniegta piedošanas iespēja. Tādējādi Viņa asinis un nāve bija Dieva Vārda augstākais vēstījums; caur Viņa krustu žēlastība un piedošana, mīlestība, pestīšana un sodīšana, kas šai Vārdā ietverti, tapa iespējami un atklājās praksē. Par to, kā Vārds top darīts zināms krustā, sīkāk lasiet sadaļā 3.10.

18    Tāpēc ka viss svars turas uz krustā sistā rokām, viņam ir ļoti grūti runāt. Visai sarunai starp ļaundari un Kungu bija jānotiek čukstus ar garām pauzēm starp vārdiem. Pēdējiem diviem Kunga skaļajiem saucieniem bija jāizraisa briesmīgas sāpes. Tas arī izskaidro to, kāpēc viņi “Ēli, Ēli” noturēja par Ēliju. Viņa balss, droši vien, bija tikko sadzirdama. Nav pieraksta par pūļa reakciju uz Viņa lūgšanām. Taču Ps.22:2 (oriģinālā) pielīdzina Viņa lūgšanas saucienu lauvas rēcienam, bet Viņam pūļa skaņas atgādināja plēsīgu un rēcošu lauvu (Ps.22:14). Iespējams, ka uz Viņa lūgšanām pūlis atsaucās ar zākāšanu un lamām. 

Ievērojiet, kā Savu ciešanu laikā Kungs visu laiku piesauc Dievu kā Tēvu: Lk.22:42; Mt.26:39, 42, 44; Lk.23:34,46. Evaņģēlijos Kungs piesauc Tēvu kādas 170 reizes (109 Jāņa evaņģēlijā, it kā viņš to uzskatītu par īpaši nozīmīgu). Ebrejiem tā bija paradigmas maiņa, jo Vecajā Derībā pat no 15 atsaucēm uz Dievu kā Tēvu, viņi to uzskatīja par Tēvu vienīgi nacionālajā, ne personīgajā nozīmē. Taču Dēla attieksme pret Tēvu ir nodota mums (Mk.14:36 salīdz. ar Rom.8:15; Gal.4:6). Dēla un Tēva tuvība, kuras pirmtēls redzams Ābrahāma un Īzāka attiecībās, ir apbrīnas vērta. “Tavā rokā es nododu savu garu...Tu mani esi atpestījis” (Ps.31:7).