7-12-13 Krusta spēks

Tas, ka krustā sišana ir tik uzsvērti aprakstīta, nepārprotami liecina, ka mums ir jāpakavējas pie šī jautājuma. M.R. Vinsents (Word Studies in the NT) ir pareizi konstatējis: “Bībeles vēsturē nav nevienas citas tik detalizēti aprakstītas dienas. Ja mums būtu pieejams tikpat pamatīgs visas Kristus dzīves apraksts, tas aizņemtu 180 mūsu Bībeles sējumu apjomus”. Varētu piemetināt, ka tekstuālā uzmanība Kristus kalpošanai arvien pieaug; pēdējie seši kalpošanas mēneši ir daudz sīkāk aprakstīti nekā trīs iepriekšējie kalpošanas gadi, pēdējā nedēļa ir aprakstīta daudz pamatīgāk nekā jebkura cita un, beidzot, pēdējām stundām tiek veltīts daudz vairāk uzmanības nekā jebkurai citai norisei Rakstos. Ir pilnīgi skaidrs, ka tas mums katram uzliek par svētu pienākumu Kunga Jēzus Kristus priekšā izmantot šos rakstus, lai pacenstos vēlreiz pārdzīvot un novērtēt Viņa upura fizisko realitāti. Jo Viņš ir dārgi samaksājis par jums un par mani: un mums ir jāprot novērtēt šo dārgo cenu. Notikumi krustā ir kopsavilkums tam, kas Kungs būtībā bija un ir. Tur, mūsu pestīšanai Viņš mira (Ebr.9:15), Viņš atdeva mums Sevi (1.Tim.2:6; Tit.2:14), Savu dzīvību (Mt.20:28; Mk.10:45), Savas asinis (1.Pēt.1:18,19; Ef.1:7). Viņa nāve, Viņa dzīvība, Viņa asinis, tas viss ir Viņš Pats. Jēzus asinis runā uz mums it kā Viņš personīgi uzrunātu mūs; Viņa asinis personificē Viņu Pašu (Ebr.12:24,25). Tā ir krusta uzruna, krusta sprediķis. Pāvils saista Kristus asins balsi ar zemestrīci, kas satricināja visu tai laikā, kad stājās spēkā Vecā Derība. Šī asins balss var satricināt visu, atskaitot Valstību, kas nav satricināma. Tas ir krusta spēks. Cilvēku vārdi, uzstāšanās, žurnālu raksti – tie visi ir tik aprobežoti, kaut arī mūsu kopienas dzīve ir neizbēgami saistīta ar visu to. Cilvēki vienkārši neatceras sprediķus. Es šaubos, vai jūs atceraties to, ko jūs dzirdējāt pēdējā draudzes sapulcē, kuru jūs apmeklējāt, nerunājot jau par iepriekšējo un vēl vienu pirms tam... Tas nav grēks; tāda ir cilvēka daba. Taču runa ir par to, ka mums ir nepieciešams kaut kas, kas mūs sapurinātu, un šis satricinošais spēks ir krusta balss.

Senos laikos, pēc Mozus bauslības, pavēles balss asociējās ar asins slacīšanu uz salīdzināšanas vāka; jēra asinis bija pavēle, uz kuru jāatsaucas (2.Moz.25:22). Ēst Viņa miesu un dzert Viņa asinis (nepārprotamā Viņa nākamā upura un piemiņas sapulces paredzējumā) nozīmēja ēst Viņu un Viņa vārdus (Jņ.6:53,54,63). Viņa vārdi visi iemiesojās Viņa miesas un asins piedāvāšanā. Viņa nāvē un upurī (kas simbolizē “Kristus asinis”) mēs redzam Viņa būtību, Viņu Pašu. Krustā Viņš nodeva Savu dzīvību nāvē (Jes.53:12), bet arī Savas dzīves laikā Viņš atdeva visu Savu dvēseli (Ps.42:4). Krusts bija rezumējums tam, kas Viņš bija bijis visus šos 33 gadus. Atzīt Kristu nozīmē atzīt Viņa krustu. Pāvils runāja par Kristus ciešanu atzīšanu, Viņa (krusta) un augšāmcelšanās atzīšanas spēku (Fil.3:10). Viņš lēja vīnu, lauza maizi un teica Saviem ļaudīm darīt to, Viņu pieminot – it kā dzīve, kuru viņi tad atcerēsies, būtu nākamā krusta būtība.

Par augšāmcēlušos un pagodināto Kungu runā kā par kaunā liktu, no jauna krustā sistu, tikpat kaismīgu lūgšanās par mums, kāds Viņš bija krustā (Rom.8:34 salīdz. ar Ebr.5:7-9). Krustā Viņš iestājās par mums (Jes.53:11,12); bet tagad Viņš ir vienmēr dzīvs, lai mūs aizstāvētu (Ebr.7:25). Tur Viņš nesa mūsu grēkus; taču arī tagad Viņš uzņemas mūsu grēkus (Jes.53:4-6,11). Krusts vēl aizvien stāv. Jēzus asinis šķīsta mūs arī tagad no visiem mūsu grēkiem; Kungs Jēzus mīl mūs un atbrīvo mūs no mūsu grēkiem ar Savām asinīm (1.Jņ.1:7; Atkl.1:5). Jēzus mums sagatavojis jaunu un dzīvu ceļu caur Savu upuri (Ebr.10:20). Mums ir jāiziet pie Viņa ārpus nometnes, Viņa negodu nesot (Ebr.13:13). Ir tā it kā Viņš vēl arvien būtu tur, ārpus pilsētas robežām un mēs nesam mūsu krustus un Viņa pārmetumus, iedami Viņa ciešanu ceļu, lai blakus Viņam tiktu sisti krustā. Tas skan diezgan dīvaini pirmajā acu uzmetienā. Bet Viņa ciešanas turpinās. Krusts vēl arvien ir tur, kurp mēs arī neietu un cik tālu mēs arī nebūtu nomaldījušies no Viņa. Mēs esam aicināti nest Viņa krustu (Mt.20:23; Gal.6:12), bet arī savējos (Mt.10:38). Mūsu krusta nešanas pieredzē, kad nav nekādas citas kristīgas iespējas kā tikai uzvelt to uz pleciem...tad mēs sākam apjaust kaut ko par Kunga krustu, un tad Viņš arī aktīvi izjūt to nelielo radniecību starp Viņa krustu un mūsējo.

Kunga mācība par krustu nereti tika pārprasta. Šis cilvēks, kas ārstēja bērnus, kas deva brīnišķīgas paraugstundas par Dieva mīlestību no putnu un puķu dzīves, mēdza iepīt Savās sarunās kaut ko par krustā sišanai notiesātā ‘pēdējo gaitu’. Tas likās tik neiederīgi situācijā, ka ļaudis baidījās uzdot jautājumus. Es to varētu aptuveni salīdzināt ar to, kā mēs ieklausāmies kādā, kas runā valodā, kuru mēs tik labi nepārvaldām. Mēs saprotam teikumu galveno domu, bet brīžiem kādas tēmas izklāstā tiek lietoti vārdi, kas mums ir pavisam sveši. Viņš var atkārtot mums nezināmo vārdu, taču, acīmredzot, uz tā balstās visa teikuma jēga. Un mēs baidāmies pārjautāt, mēs domājam, ka vairāk vai mazāk izprotam galveno no teiktā. Bet var gadīties, ka tomēr nē; ka mēs esam pilnīgi pārpratuši faktiski izklāstīto. Un tā tas, droši vien, notika ar mācekļiem, kad Kungs runāja par Savu un viņu krustu.

Novēršanās

Kad Viņš runāja par krustu un Savu upuri, Viņa sekotāji vai nu mainīja sarunu tēmu, vai arī novērsās. Viņi bija pat pret pašu domu par krustā sišanu (Mk.8:32; 9:32-4; 10:35-40). Un arī mēs tieši tāpat reaģējam uz sarunām par krustu, kā novēršoties no tā fiziskās puses, tā arī no krusta, kas mums ir jānes. Mums ir jāskatās šīm lietām acīs. Atcerieties, kā Lūka apraksta nelokāmo apņēmību Kunga sejā Viņa pēdējā ceļojuma laikā uz Jeruzalemi. Tikpat neizbēgami arī mums būs jānes savs krusts, pat ja mēs visas savas dzīves laikā no tā izvairāmies, mēs galu galā nonākam līdz nāvei. Manu vārdu uz kapakmens rakstīs kāds vienaldzīgs akmeņkalis, sakņupis savā darbnīcā, un fonā skanēs radio.

Pastāv saistība starp to, ka mēs nevēlamies kavēties pie krusta faktiskajām realitātēm un mūsu vieglākā ceļa izvēli kalpošanai Kristum, ja tāda izvēle mums tiek dota. Mēs nolaižam krustu lejā. Un mūs nebūt neattaisno tas, ka domas par krustu mūs pārāk stipri saviļņo emocionāli. Nacarieti apraudājušās sievietes vēlāk neklausīja Viņa vārdam un tādēļ tika sodītas Jeruzalemes nopostīšanā. Kungs teica tām neattaisnot patiesas ticības trūkumu un neatsaukšanos uz Viņa aicinājumu ar izmisumu, kas viņas pārņēma, redzot Viņa fiziskās ciešanas.

Es esmu noturējis šīs nodarbības vairākas reizes. Un katru reizi šīs nodarbības vidū mani ir pārņēmusi vēlēšanās nolikt šīs piezīmes pie malas gandrīz teikuma vidū, mainīt sarunu tēmu un runāt pavisam par kaut ko citu. Tādu reakciju, kura man liekas raksturīga mums visiem, izraisa ne tikai mūsu emocijas un visa šī notikuma šaušalība. Iemesls ir tajā, ka mēs saprotam, ka krusts pieprasa dziļu un sāpīgu atsaucību no mūsu puses. Tādēļ arī ‘mūsu sapulču centrālajai tēmai’ maizes laušanas reizēs tiek atvēlētas labākajā gadījumā viena vai divas minūtes. Mums ir jānodrošina, lai mūsu gatavošanās, sevis uzmundrināšana  neierobežotos tikai ar Bībeles tekstu studēšanu; ir jābūt dziļi personiskai sevis pārbaudei, pārdomājot Kunga ciešanu laika aspektus. Kungs teica Saviem divpadsmit, ka tiem ir jāņem katram savs krusts un jāseko Viņam. Kad Viņš teica, ka Viņam jāiet uz Jeruzalemi nāvē, Pēteris sāka Viņu apsaukt. “Atkāpies no Manis (nostājies man aiz muguras, grieķu v.) Sātan” nenozīmēja, ka Kungs vēlas kārdinājumam Viņu likt mierā. Viņš teica Pēterim, kuru Viņš šeit nosauc par ‘Sātanu’, nostāties aiz Viņa un sekot Viņam līdz Jeruzalemei, nesot Viņa krustu (Mt.16:23). Pēteris negribēja, lai Kungs tur ietu un mirtu tādā nāvē, jo viņš zināja, ka tas nozīmē, ka arī viņam ir jānes savs krusts. Mēs saprotam, ka arī no mums ir ļoti daudz prasīts, ja jau Kungs tam visam ir gājis cauri. 

Ja mēs pilnīgi nopietni pārdomājam Kunga ciešanu stāstu, mūsu domas noteikti pārtrauks apskaidrība: “Es to nebūtu izdarījis. Es nebūtu varējis to izturēt”. Un tas neizbēgami novedīs pie lielākas pacietības izrādīšanas mūsu brāļiem. Krusta izpratne radīs vienotību mūsu starpā; kopēju neveiksminieka sajūtu, kā arī kopēju atzinīgu bezgalīgas žēlastības novērtējumu, kuru mēs esam aicināti vērot un arī pieņemt. “Visi ļaudis, kas tur bija klāt” (Lk.23:48) lieto vārdu, kas grieķu valodā nozīmē ‘pulcēt cieši kopā’. Tāds ir krusta iespaids. Tie, kas bija sapulcējušies un skatījās, kas notika, bija kaut kādā veidā cieši saistīti kopā krusta pieredzes rezultātā.

Kategorisks rīkojums

Nav brīnums, ka, uzrunājot Korintu, eklēsiju, kuru viņš bija mīlējis un ar lielu pacietību veidojis, bet kuru tobrīd plosa juteklība, kur izplatās visļaunprātīgākie pret viņu vērstie izdomājumi, viņa garīgumu apskaužot...Pāvils negribēja neko citu zināt kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu (1.Kor.2:2). Pretinde eklēsijas problēmām un egoismam ir pārdomas par krustu. Iestājoties par savām tiesībām, Pāvils saka, mēs liksim vājākam brālim, par kuru Kristus mira, apgrēcināties. ‘Padomājiet par Viņa krustu un upuri’, saka Pāvils, tad atturības upuris, kas no jums tiek prasīts, ir nieks vien’. Un kad viņš griezās pie galatiešiem, kas bija sākuši pievērsties miesīgajam un apkārtējās pasaules mācībām, viņš atgādināja tiem, ka nav iespējams aizgriezties no Taisnības, kuru izklāstījis Jēzus Kristus, kas viņu acu priekšā krustā sists (Gal.3:1). Šķiet, ka Pāvils ar viņiem tik reāli iztēlojis krustā sišanas gaitu, ka tas bija tā it kā Viņš būtu izcietis visu to viņu acu priekšā. Ja jūs to visu esat redzējuši, Pāvils saka, un šī vīzija ir ar jums, kā jūs varat aizgriezties no Viņa? Un tas arī mums ir spēcīgs stimuls. Cilvēks, kurš redz, patiesi redz kādu daļu no Kunga ciešanām, vienkārši neaizgriezīsies, ne teorētiski, ne praktiski. Taču ja mēs nedomājam par Kristus ciešanām tad zūd motivācija turpināt atsaukties. Šajā ziņā krustā sišanas aprakstam ir gandrīz mistisks spēks, ja to patiesi apjauš.

Nav tā, ka Kungs Jēzus mums būtu teicis: ‘Vai jūs gribētu, lai es mirtu par jums krustā, lai jūs saņemtu pestīšanu?’. Jo tad mēs varētu teikt: “Nē, nedari to manis dēļ’, un mums nebūtu nekāda pienākuma. Taču tā bija Viņa Paša iniciatīva. Viņš jau ir nomiris par mums, Viņš cieta par mani, Viņš ieguva man pestīšanu. Un Viņš ir mani aicinājis, lai es to zinātu un atsauktos uz to. Es nevaru teikt, ar pat pus aizvērtām acīm raugoties uz krustu: ‘Nē, es negribu to, ko tu darīji manis dēļ. Nē, ņem to nost, es to negribu’. Viņš to ir jau izdarījis. Viņš ir mani aicinājis. Es nevaru teikt, ka es to negribu. Un jūs arī. Tā nebija mūsu izvēle; Viņš ir mūs izredzējis un nolicis, lai mēs nestu augļus (Jņ.15:16). Ja tā nopietni padomā, tad tas ir visskaidrākais un nepārprotamākais no mums dotajiem norādījumiem pašaizliedzīgi veltīt savu dzīvi darbībai, kas sasaucas ar Viņa krusta principiem: 

attaisnojot vājos, parādot žēlastības garu ienaida gaisotnē, uzņemot sevī vārdu, rūpējoties par citu pestīšanu, neskatoties uz pašu ciešanām, paciešot bezgalīgas likstas (ievērojiet un apvelciet ar aplīti Bībelē visas tās reizes, kad Mk.15 ir sastopams vārds “un”)...principu, ka nekam citam nav nozīmes kā tikai mūsu atsaucībai uz Viņa mīlestību, tik milzīgu, tik nesavtīgu. Visas krusta traģēdijas, šausmu un ciešanu mērķis bija parādīt mums, ka Viņš mīlēja mūs daudz stiprāk nekā mēs jelkad esam mīlējuši, vai spēsim mīlēt Viņu. Taču Viņš aicina mūs pieņemt Viņa mīlestību, atsaukties uz to, mīlēt Viņu un šajā mīlestībā parādīt citiem Viņa raksturu. Bikli apzinoties mūsu pašu dievbijības niecīgumu, mums nekas cits neatliek kā censties pēc iespējas labāk un pilnīgāk atsaukties uz šo aicinājumu. 

Nekam citam nav nozīmes

Jāzeps un Nikodēms bija šīs sajūtas pārņemti, kas mūs reti kad apciemo, ka Kunga nāves gaismā nekam citam nav nozīmes. Pāvils jutās tāpat, kad viņš teica, ka salīdzinot ar “Kunga Kristus Jēzus atziņas (proti, krusta atziņas - Jes.53:11) pārākumu”, visu citu viņš uzskata par mēsliem (Fil.3:8). Šo abu pirmtēls savā ziņā bija Rūbens, kurš Jāzepa nāves draudu priekšā bez aplinkiem uzrunāja savus garīgi vājos brāļus (1.Moz.37:22; 42:22). Nikodēms bija nācis pie Kunga naktī, baidīdamies atklāti paust savu pārliecību. Bet krusta mērķis bija izglābt mūs no šīs tagadējās ļaunās pasaules (Gal.1:4). Palikt pasaulē, pūlī, kas vēro krustu, tā vietā lai ietu tuvāk pie Viņa, kur citi neuzdrīkstas, tas ir tikpat kā Kunga nāves noliegums. Kunga saruna trīs gadus pirms tam naktī uzsvēra to, ka katram ticīgajam ir atklāti jānāk gaismā nevis jāslēpjas nakts aizsegā, kā Nikodēms to darīja: “Cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu...jo ikviens, kas dara ļaunu, ienīst gaismu un nenāk pie gaismas, lai viņa darbi netiktu atklāti. Bet kas dara patiesību, nāk pie gaismas, lai būtu redzami viņa darbi” (Jņ.3:19-21). Tas ir jālasa tai kontekstā, ka tas bija teikts Nikodēmam, kad viņš slepus naktī bija atnācis pie Jēzus. Lai izprastu šo vārdu patiesību, Nikodēmam bija jānodzīvo trīs gadi un jāpārdzīvo krusta pieredze.

Nikodēms un Jāzeps ne tikai darīja to, kas viņus izstūma no Izraēlas reliģiskās un sociālās elites. Viņi pazemojās šī krusta priekšā. Jāzeps zemojās Pilāta priekšā, izlūgdamies Jēzus miesas, viņš iesoļoja tai neitrālajā zonā starp pūli un krustu. Nikodēms nopirka kādas 300 mārciņas svaidāmo zāļu, daudz vairāk nekā tika lietots tā laika visgreznākajās ķēniņu bērēs. Tas maksāja lielu naudu, desmitiem tūkstošu dolāru vērtībā. Un viņš to darīja spontāni; viņš tās nopirka to triju stundu laikā, kas šķīra Kunga nāvi (15.00) un saulrietu (18.00). Viņš darīja to, kas bija jādara, nedomādams par izmaksām, par to, ka viņš ir zaudējis savu stāvokli sabiedrībā un turpmāk viņam būs jādzīvo ar to, kas viņam ir, visu atlikušo mūžu. Nē, tāpat kā tā atraitne, viņš atdeva to, kas viņam bija, savu kapitālu, kuru daudzi būtu daudz ‘prātīgāk’ pataupījuši nebaltai dienai. Lai savāktu tādu summu viņš, droši vien, pārdeva visu, kas viņam bija, par nesamērīgi niecīgu cenu. Tuvojās svētki un neviens nebija noskaņots tirgus darījumiem. Viņa sieva, ģimene, draugi, kolēģi...droši vien uzskatīja, ka viņš ir jucis. Bet visu laiku viņa galvā bija tikai viena doma: ‘Tagad nekam, it nekam citam nav nekādas nozīmes’. H.Kerstens un E.r.Grūbers (The Jesus Conspiracy, 1992) raksta: “Ja alvejas un mirres bija žāvētas vai pulverveidīgas, tāda svara transportēšanai būtu nepieciešama vesela rinda maisu, un Nikodēmam būtu nepieciešami palīgi. Transportēšana būtu vēl grūtāka, ja vielas būtu vīnā, etiķī vai eļļā šķīdinātas”. Atcerieties, ka tuvojās svētki. To visu izdarīt nebija viegli, un tas pievērsa citu uzmanību un apjukumu.

Mēs, kas esam līdz ar Viņu kristībā aprakti nāvē, arī esam saņēmuši pār mums izlietu pārmērīgu žēlastības un mīlestības devu (Rom.6:3,4; Kol.2:10-12). Starp citu, rodas jautājums, kāpēc lai Nikodēms pirktu tik daudz svaidāmo zāļu. Iespējams, patiesas dievbijības dabā ir rīkoties, pēc cilvēku domām, nesaprātīgi. No otras puses, svaidāmās zāles aizkavē miesas trūdēšanu. Varbūt viņš miglaini atcerējās Ps.16:10 apsolījumu, ka Kunga miesas neredzēs iznīcību (salīdz. ar Jņ.11:39), un domāja, ka viņš to var panākt ar svaidāmo zāļu palīdzību. Neskatoties uz to, ka viņš bija pārpratis šo fragmentu, ka viņš neticēja augšāmcelšanās apsolījumam, tik un tā viņa dievbijība tika pieņemta.

Jaunā Derība uzsver krusta spēku un to šausmīgo faktu, ka mēs patiesi tiekam aicināti dalīties ciešanās ar Kristu (Ap.d.9:16; 2.Kor.1:5; Fil.1:29; 3:10; 2.Tim.2:3; 1.Pēt.4:1,13; Atkl.2:10). Apustuļu darbi šķiet rādām, kā Kunga ļaudīm bija jāpārdzīvo Kunga ciešanu pieredze (Ap.d.4:7 = Mt.21:23,24). Agrīnos kristiešus “sāpīgi ķēra” (Ap.d.2:37) Pāvila vārdi, oriģinālā tiek lietots tas pats vārds, kas Jņ.19:34, kad viens no kareivjiem “iedūra” Jēzum sānos šķēpu. Krusts bija Jahves elkoņa atsegšana visu tautu acu priekšā (Jes.52:10). Dieva žēlastības varenais spēks un vēlēšanās glābt tika skaidri izpausti, atkailināti krustā. Nav šaubu, ka garīgā dzīve nav viens vienīgs pār malām plūstošs prieks un slavināšana. Tā ir arī krusta nešana; vai vismaz mēģinājums to darīt. Krusta nesēju dzīves atspoguļos nopietnību un dievbijību atšķirībā no vieglprātīgas pieķeršanās reliģijai hobija līmenī. Kungs mira tādā nāvē, lai mēs dzīvotu taisnībai (1.Pēt.2:24); krustā sišana ir aprakstīta tā, lai tā mūs iedvesmotu neviltotai ticībai (Jņ.19:35). Kunga nāves redzējumā ir gandrīz mistisks spēks. Caur to daudz siržu domas nāk zināmas (Lk.2:35). Jesaja redzēja Kunga vīziju, “sēžam uz augsta cēla troņa” ar tempļa priekškaru pārplēstu (Jes.6:1 salīdz. ar Mt.27:51), un viņš saprata savu apgrēcību un nepieciešamību izplatīt aicinājumu grēku nožēlošanai (Jes.6:1,5). Uz augsta cēla troņa sēdošais Kungs, kuru viņš redzēja, bija viņš no Jes.52:13 – krustā sistais Kungs. Taču viņš Viņu redzēja sēžam Dieva godībā kā krustā. Jānis apvieno Jes.6 un 52./53. vīzijas kā krusta vīzijas (Jņ.12:37-41); tur vispārākajā pakāpē atklājās Dieva godība un būtība. Ebr.2:9 šķiet aprakstām Kristu Viņa nāves stundā “ar godu un slavu vainagotu”. Un mums līdz ar Jesaju ir jārod krusta godībā un šausmās tā vīzija, kas mūs mūžam iedvesmotu kalpošanai Dievam.

Kā jau tika teikts, krustā sišanas redzējums sadalīja ļaudis divās kategorijās Dieva priekšā:

-         grēkus nožēlojušais ļaundaris un cietsirdīgais ļaundaris

-         zaimojošie kareivji un virsnieks, kurš pievērsās ticībai

-         sievietes, kuras raudāja, bet nepaklausīja Viņa vārdam un tās, par kuru raudāšanu nav ziņu, bet kuras stāvēja, vēroja un domāja

-         ļaudis, kuri sita pa krūtīm nožēlas pilni un tie, kas smēja, jautādami, vai Ēlija nāks, lai glābtu Kungu. 

“Viss piepildīts”- no mugurpuses

Tādēļ Kunga nāves ciešanu piemiņai ir jābūt saistītai ar nopietnu pašpārbaudi un pazemīgu, dedzīgu atsaukšanos (1.Kor.11:28,29). Pie tā mums ir jānonāk mūsu Bībeles studiju rezultātā. Jēkabs un Jānis uzplijās Kungam, lai Tas viņiem dotu godību Valstībā. Viņš nenoraidīja šo lūgumu; uz viņu jautājumu Viņš atbildēja ar pretjautājumu: ‘Vai jūs patiesi spējat nest manu krustu? Neesiet tik apmāti ar šo vēlēšanos izlūgties no manis pestīšanu. Tā vietā pacentieties nest manu krustu, tikt kristītiem manā kristībā un tad tam savā laikā dabīgi sekos arī augšāmcelšanās.

SEPTĪTĀ NODARBĪBA

JAUTĀJUMI PĀRDOMĀM UN APSPRIEŠANAI

1.     Miniet dažus piemērus, kur Pāvils citē vai atsaucas uz Jēzus vārdiem.

2.     Īsumā paskaidrojiet vienu no līdzībām, kas apraksta tiesu.

3.     Nosauciet Vecās Derības notikumu vai personāžu, kas būtu krustā sišanas pirmtēls.

4.     Vai jūs varat iedomāties vēl kādu fizisku Jēzus ciešanu aspektu krustā?

5.     Vai jūs varat iedomāties vēl kādu garīgu Jēzus ciešanu aspektu krustā?