7-12-12 KRUSTA NĀVE (4)

Mums ir jākavējas domās pie šī nedzīvā ķermeņa. “Jo novēlējumam ir spēks pēc nāves (upura), bet nav spēka, kad novēlētājs vēl dzīvs” (Ebr.9:17). Ar šo ķermeni stājās spēkā personiskā derība ar katru no mums (1.Moz.17:7).

47 Šo grēcīgo pilsētu sauc par “uzticīgo pilsētu”, kaut gan tas būs Jeruzalemes nosaukums tikai Valstības laikā, pēc tās šķīstīšanās (Jes.1:26). Kāda taisnīguma piedēvēšana! Atkal mēs redzam, ka raksti pauž žēlastības garu. Tas, ka šie zaimojušie ebreji mira savās gultās, ka tiesa pār tiem nenāca nekavējoties, ka grēkus nožēlojušais ļaundaris bez atvainošanās pieprasījuma tika glābts; ka Jāzeps, kas pie sevis šaubīdamies, nobalsoja par krustā sišanu, tiek celts godā... ir tik daudz Dieva tīrās žēlastības piemēru.

48 Viņš to teica divas reizes: “Patiesi, šis bijis taisns cilvēks (Lk.), patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls” (Mk.). Un viņš būtu varējis domās piemetināt: “Un es viņu situ krustā”.

49    “Visi ļaudis, kas tur bija klāt”, varētu nozīmēt, ka pūlis sablīvējās apkārt krustam, kad Kungs bija izteicis Savus pēdējos vārdus un tik acīmredzami izlaidis garu. Arī sievietes lūkojās uz Viņa nedzīvo ķermeni iztālēm. Tas mudina mūs iztēloties Kungu tieši tajā brīdī; nedzīvais ķermenis krustā, uzvara sasniegta. Jo tieši šajā brīdī lāsts (šim ebreju vārdam visur ir viens tulkojums), par kuru lasām 5.Moz.21, stājas spēkā: “pakārtais ir Dieva lāsts” (5.Moz.21:22,23). Šos vārdus nepareizi saprot tie, kas uzskata, ka Kungs, dzīvs būdams, bija pakļauts vienam no Bauslības lāstiem. Tas nevar tā būt. Jāatceras, ka krustā sišana ir romiešu, bet ne jūdu tradīcija. Šis fragments no 5.Moz. neattiecās uz krustā sišanu, bet gan uz paražu pakārt jau mirušo grēcinieku kokā par brīdinājumu citiem (salīdz. ar Saula ķermeņa pakāršanu). Grēks nesa līdzi lāstu; un tā katrs grēku dēļ mirušais grēcinieks bija Dieva lāsta nesējs. Tie bija ātri jāapglabā par zīmi tam, ka Dievs nerod patikšanu ļaunprātīgo nāvē. Kungs mira grēcinieka nāvē; Viņš nesa mūsu grēkus un tamdēļ arī mūsu lāstu (Gal.3:13,14). Katrs notiesātais grēcinieks, kura ķermenis bijis pakārts, bija nevainīgā Dieva Dēla pirmtēls. Viņš bija visiem redzams pakārts stundu vai divas (kamēr Jāzeps saņēma atļauju saņemt Jēzus miesas), pilnībā iemiesojies grēcinieka kārtā. Un tad, tāpēc, ka Dievam nelabpatika šī grēka notiesāšana, miesas tika noņemtas un apbedītas.

 “Sita pa krūtīm” atgādina grēcinieku, kas sit sev pa krūtīm, nožēlodams grēkus. Daudzu siržu domas nāk zināmas pārdomās par krustu (Lk.2:35). Tās ved mūs uz grēku nožēlu. Pravietojums par to, ka ebreji raugoties uz to, ko tie sadūruši, apraudās to, nožēlodami padarīto, varētu piedzīvot sākotnējo piepildījumu krustā sišanas laikā. 

50    Sievietes, kas stāvēja nostāk un bezpalīdzīgi un bezcerīgi, neko nesaprotot, visu to vēroja bija arī sekojušas Kungam jau no Galilejas dienām. Tas, ka viņas tur stāvēja arī tika viņām pieskaitīts kā aktīva sekošana un kalpošana Viņam.

Liels uzsvars tiek likts uz “skatīšanos” (Mt.27:36,54; Lk.23:35,47-49). Viņš visu acis vilka pie Sevis (Jņ.12:32). Krustā bija (un ir) kāds magnētisms.

51    Vārds “sadūruši” raisa asociācijas. Sīmeans pravietoja, ka Marijai “caur dvēseli zobens spiedīsies, kā tas bija sadūris arī Viņas dēlu (Lk.2:35). Tāpēc varētu domāt, ka Marija bija vēl arvien pie krusta, kad Kungs mira. Frāze, ka “māceklis viņu ņēma pie sevis”, varētu attiekties uz to, ka viņš pieņēma Mariju savā ģimenē. Varētu arī būt, ka viņš, aplicis roku tās pleciem, aizveda Mariju mājās, kamēr viņa cīnījās ar vēlēšanos uzmest pēdējo skatu dēlam, un pats steidzās atpakaļ pie krusta; un tad Marija aizzagās uz turieni, gandrīz viņam sekodama, vai, iespējams, pa citu ceļu, slēpdamās pūlī, kur ne viņas dēls, ne viņas jaunais dēls viņu neredzētu. Man tas liekas vairāk kā iespējams. Sīmeana pravietojums, kad šis mazais mīļais bērns lētās drēbītēs vēl dusēja viņas rokās, šķita paredzam, ka tad, kad Kunga sirds tiks pārdurta, tad arī mātei caur dvēseli zobens spiedīsies. Vai mums nebūtu jāsecina, ka brīdī, kad viņa redzēja šķēpa galu iedūrāmies Viņa sānos un asinis plūstam, viņu satricināja sirdi plosošs vaids? Katru reizi, kad viņi iekliedzās: ‘Nāc zemē no krusta!’, viņa, droši vien, sirdij pamirstot, gaidīja. Vai Viņš to izdarīs? Kānā viņa bija saņēmusi mācību neuzspiest Viņam ērtus brīnumu risinājumus; necensties uztvert Viņa skatu, kā sakot: ‘Izdari to manis dēļ!’ Un tomēr, kā jau cilvēks, viņa būtu cerējusi par spīti visam. Bet kad nāves pabeigtība bija iestājusies, arī viņas sirds bija pamirusi. Taču Pats Jahve bija pareģojis pirms daudziem gadiem: “Un tie raudzīsies uz mani (oriģinālā), ko tie sadūruši, un vaimanās par viņu, kā vaimanā par vienīgo dēlu, un būs par viņu noskumuši un sēros” (Cah.12:10). Vietniekvārdu lietojums šeit šķiet sakām, ka krustā Dievs bija Kristū, salīdzinot pasauli ar Sevi Pašu (2.Kor.5:19). Kad Dēls tika pārdurts, tika pārdurts arī Tēvs. Un tā, šķēpa dūriena brīdī mēs redzam abu vecāku saikni ciešanās ar Dēlu. Šķēpa dūriens Dēlam skāra Tēvu un māti. Šeit izpaužas Dievišķās ģimenes brīnums un tomēr traģēdija. Mums ir dota reta iespēja ieskatīties Tēva un Marijas attiecībās. Doma par Kristus personības iepriekš pastāvēšanu un totālu dievišķību sagrauj šo attiecību skaistumu un noslēpumu. Patiesi, attiecības starp Kungu, Viņa māti un Tēvu ir nepārspējami skaistas, kad mēs beidzot pareizi izprotam Viņa dabu. Ir tik daudz kā, par ko varētu domāt, taču neiedrīkstamies nedz domāt, nedz teikt (piemēram, vai Kungs parādījās mātei pēc augšāmcelšanās; kādas būs viņu attiecības Valstībā).

Lūkas evaņģēlijā lasām, ka Jāzeps pats noņēma Jēzus miesas, kas liek domāt par kāpnēm, kuras, iespējams, lietoja, lai piestiprinātu uzrakstu. Bet Ap.d. 13:29 liek domāt, ka romiešu kareivji ebreju (proti, Jāzepa) vārdā noņēma Viņu no staba; Pilāts “pavēlēja tās viņam atdot”, kas norāda uz pavēli padotajiem. Tātad kādā ziņā Jāzeps pats noņēma Jēzus miesas un ietina tās audeklā? Vai mums būtu jāiztēlojas, ka viņš pazemo sevi pūļa priekšā, palīdzēdams tiem kareivjiem izņemt naglas un nolaist miesas zemē? Vai arī viņš pievērsa sev tik lielu uzmanību tāpēc, ka viņam bija tā jāpazemojas, lūdzot kareivjus to darīt, ka tas bija it kā viņš pats to būtu darījis. Bet nav nekāda iemesla domāt, ka viņš pats nebūtu iesoļojis tai neitrālajā teritorijā, kas atdalīja pūli no krusta, un pazemīgi pats noņēmis miesas, dzirdot kā pūlim aizrāvās elpa, kad viņš pieskārās asiņainajai nedzīvajai miesai, kas padarīja viņu nešķīstu svētku priekšvakarā. Šī viņa rīcība bija milzīgs upuris kā garīgajā, tā arī sabiedriskajā un fiziskajā ziņā. Viņš tiek aprakstīts kā “cienīts runas kungs”, kā uzsverot viņa cilvēku līderim raksturīgo izturēšanos. Bet viņš pazemojās šī staba priekšā. “Un tas...Jēzu noņēma” var likt domāt, ka stabs palika stāvot. Vai arī to nolaida atmuguriski zemē ar Jāzepa gādīgo roku palīdzību? Viņa pieskaršanās mironim nozīmēja, ka viņš nevar svētīt Pashā (4.Moz.9:9,10). Ļaudis, droši vien, nesapratnē vēroja, kā viens no Izraēla garīgajiem līderiem atklāti dod krustā sistajam Nacarietim priekšroku Mozus baušļu pildīšanas vietā. Jūdu izteikti stingrā tīrības / šķīstības baušļu ievērošana Pashā svētkos lika visiem ļoti jutīgi uztvert to, ko darīja Jāzeps.

Ir grūti uzreiz pateikt, vai ķermenis ir dzīvs vai nav. Bet Kunga miesās bija kaut kas, kas it kā izstaroja ziņu, ka Viņš ir atdevis Savu dzīvi. “Un, kas to redzējis, tas to ir apliecinājis, un viņa liecība ir patiesa. Un viņš zina, ka viņš runā patiesību, lai arī jūs ticētu” (Jņ.19:35). Vai mums šeit nerodas doma, ka cilvēks, pat iedvesmas vadīts, meklē un neatrod īstos vārdus? Tā ir pieredze, kas nav vārdos aprakstāma.

52    Divas reizes tiek uzsvērts, ka Jāzeps bija Augstās tiesas loceklis. Tāpat kā Nikodēms (Jņ.3:1). Taču visa tiesa vienoti nobalsoja par krustā sišanu (Mk.14:64). “Visa augstā tiesa” (Mk.15:1) atbalstīja augsto priesteru nodomu. Varētu būt, ka šie cilvēki nebija klāt un jūdi pārkāpa pašu iedibināto likumu, ka nāves spriedums ir jāpieņem vienbalsīgi. Taču intuitīvi (un tikai) man liekas, ka šie cilvēki balsoja par Kunga nāvi; un ka tie bija klāt arī diskusijā, kurā piedalījās “visi” augstie runas vīri, kas sprieda par notikumiem Viņa dzīvē, par kuriem Viņš būtu jātiesā (Mk.14:55). Iespējams, ka iekšēji viņi nepiekrita tam, kas tika darīts, taču tie neiebilda pret to ārēji. Ap.d.13:28,29 gandrīz vai pūlas Jāzepu un Nikodēmu neizdalīt no pārējiem Augstās tiesas locekļiem: “neatraduši nekādu nāves vainu, prasījuši, lai Pilāts Viņu notiesā. Kad tie visu bija padarījuši, kas par Viņu rakstīts, tad tie Viņu noņēma no staba un ielika kapā”. Tāpat kā viņi no Pilāta izlūdzās Jēzus nāvi, tas pats vārds lietots, kad Jāzeps gāja pie Pilāta un “izlūdzās” Jēzus miesas (Mt.27:58) – it kā lai parādītu, ka Jāzeps atklāti noliedza savu lūgumu par krustā sišanu, izlūdzoties Jēzus miesas.

Viņi bija slepeni Jēzus mācekļi, jo tie baidījās zaudēt savu stāvokli jūdu vidū. Tikai pēc Jēzus nāves viņi nāca atklātībā. Man šķiet, ka viņi balsoja par Dieva Dēla nāvi. Bet Savā žēlastībā Tēvs pasvītro rakstos, ka Jāzeps bija labs cilvēks, un taisnīgs; māceklis, kaut arī slepenībā. Dieva žēlastība izpaužas visur rakstos. Tā, tikai Matejs runā par Jūdas pašnāvību; pārējie trīs evaņģēliji par to klusē. Cilvēku dabas dievs būtu noteikti uzsvēris, ka Viņa Dēla nodevējs piedzīvoja kaunu un beidza dzīvi pašnāvībā. Taču žēlastības Dievs stāv pāri tam, lai rakstos atspoguļotu atriebību.

Ja Kungs nomira trijos dienā un saule rietēja sešos pēcpusdien, bija atlikušas tikai trīs stundas, lai Jāzeps atrastu Pilātu, saņemtu piekrišanu tikt uzklausītam, izteiktu savu lūgumu un lai Pilāts pārliecinātos par to, ka Jēzus ir miris, lai Nikodēms nopirktu svaidāmās zāles un miesas tiktu ieliktas kapā. Jāzeps un Nikodēms, droši vien, momentāni bija nolēmuši, ko viņi darīs. Un no tā mums būs mācīties: Krusta uzlūkošana liek mums saskatīt, kas darāms, tas kļūst neatliekams, un ar domu, ka viss cits vairs neko nenozīmē, mēs veltam visus spēkus, lai to sasniegtu. Bet mēs varam iedomāties, ko viņi domāja: man vajadzēja darīt Viņa labā daudz vairāk, kamēr Viņš bija dzīvs, un tagad, pat tagad, laika trūkuma dēļ es nevaru apglabāt un parādīt šīm miesām to cieņu, ko es vēlētos. Viss ir pret mani. Naids un nicinājums pret sevi un nožēla, droši vien nomāca tos un arī mīlestība un uzticība visas žēlastības Kungam. Dievs no sirds vēlējās pieņemt to mazumu, ko viņi spēja sniegt, ņemot vērā atvēlētā laika sprīdi, apkārtējo pasauli, ebreju kultūru, nemainīgo pagātni un viņu pašu toreizējo dabu, kas viss kopā sacēlās pret to dievbijības augstumu, ko viņi no sirds vēlējās parādīt.

53    Miesas dažreiz tika atdotas tuviniekiem. Jāzeps tagad atklāti izrāda savu tuvību ar šo krustā sisto cilvēku. Tajā laikā viņam nebija drošas pārliecības par augšāmcelšanās iespēju. Tikai savas mīlestības dēļ pret šo krustā sisto viņš bija gatavs atteikties no sava sabiedriskā un ekonomiskā stāvokļa, riskēt ar savu dzīvību, zemoties nīstā Pilāta priekšā, izlūdzoties (Lk.,Mk.) Jēzus miesas. To varēja uzņemties tikai vistuvākie krustā sistā radinieki. Taču viņš jau sajuta šīs jaunās attiecības ar Kungu, un, neskatoties uz to, vai Viņam būs lemts augšāmcelties, vai ne, viņš vēlējās atklāti parādīt pasaulei šo saikni ar Viņu, lai nāktu, kas nākdams. Tā viņu iespaidoja Kunga nāve.

54    J.Flavijs raksta, ka nāve krustā parasti iestājās pēc kādām divām dienām. Kungs mira neparasti ātri. Un lielus satrieca, lai upuri ātrāk nomirtu (nevis, kā dažkārt uzskatīts, lai tie nevarētu aizbēgt). Aina noskaidrojas, kad saprotam, ka uz staba atradās balsts, kurš deva upurim iespēju nedaudz

Mūsu ēras 70.gada Jeruzalemē notikušās Jehohanana krustā sišanas rekonstruēts attēlojums. Kāju stāvoklim būtu jāizraisa neizturamas sāpes. 

atvieglot ciešanas, bet līdz ar to arī ilgāk uzturēt viņu pie dzīvības. Verners Kellers savā grāmatā “Bībele kā vēsture” (356.lpp.) paskaidro: “Nereti stabam bija pievienots neliels balsts (sēdeklis). Ja krustā sistais laiku pa laikam atbalstījās pret to, tad asinis atgriezās ķermeņa augšējā daļā...kad krustā sistā ciešanām beidzot bija jādara gals, tad viņa lieli tika satriekti. Tas nozīmēja, ka viņš vairs nevarēja balstīties uz kāju balsta, un sirds ātri apstājās”. Man liekas, ka atsakoties no sāpju remdinošā līdzekļa, neprasot padzerties līdz pat pašām beigām, vēloties atdot Savu dzīvību...Kungs neatbalstījās arī uz sēdekļa balsta, līdz ar ko Viņš faktiski nomocīja Sevi līdz nāvei. Praktiski, krustā sistais atbalstoties tikai paildzināja savas ciešanas. Ja Kungs to nedarīja, tad Viņš bija ārkārtīgi vārgs. Kellers turpina: “Ja cilvēks pakārts tikai aiz rokām, asinis ļoti ātri grimst un paliek ķermeņa apakšdaļā. Pēc sešām – divpadsmit minūtēm asins spiediens krītas par 50% un pulsa ātrums divkāršojas”. Kungs, droši vien, juta katru Savas sirds pukstu un tādēļ bija spējīgs noteikt nāves tuvošanos (skat 38). Bet neskatoties uz vārgumu, uz sapratni, ka sirds ir gatava apstāties, es esmu pilnīgi pārliecināts, ka Kungs saglabāja skaidru apziņu. Dziļi sirdī Viņš bija Tēva un Viņa vārda pārņemts. Vairāki psalmi burtiski attēlo Kunga pēdējās mokas: “Mana sirds trīc, mans spēks mani atstājis, arī mana acu gaisma man zudusi...jebšu man arī pamirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs, esi mans patvērums un mana daļa mūžīgi (38:11; 73:26).