7-12-11 KRUSTĀ TEIKTAIS (7): “Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās”

“Tēvs”

Šie bija Kunga Jēzus pēdējie vārdi. Tas noteikti ir zīmīgi, ka šī pēdējā frāze uzrunā Dievu: “Tēvs”, tieši tāpat kā pirmā (“Tēvs, piedod tiem”). Tāpat Viņš uzrunāja Dievu arī baiļojoties Ģetzemanē (Lk.22:42; Mt.26:39,42,44). Apvienojot šos četrus fragmentus mēs varam iztēloties uz vaiga nometušos stāvu: “Tēvs...Tēvs...Tēvs... Tēvs”. Acīmredzot Dieva Dēla statuss bija tas, kas Kungu ārkārtīgi valdzināja un mierināja. Ja mēs saskaitām Kunga krustā teikto vārdu skaitu, tad ciparu rinda ir aptuveni šāda: 12-9-4-3-1-1-8 (oriģinālā)? Mēs jau izteicām pieņēmumu, ka tas norāda uz to, ka ar katru brīdi Kristum bija arvien grūtāk runāt. Šis pēdējais sauciens tamdēļ prasīja pārcilvēcisku sasprindzinājumu, katrs vārds bija svarīgs, un mūsu Kungs vēlējās, lai mēs pievērstu uzmanību katram no Viņa teiktajiem vārdiem un to dziļākajai nozīmei.

“Savu garu”

 Nav šaubu, ka Kungs Jēzus ar to nedomāja vienkārši: ‘Nu, tas ir cauri, mana dzīves enerģija dodas atpakaļ pie tevis, Tēvs’. Mums ir uz brīdi jāapstājas un jāpadomā, kas tad ir cilvēka gars. Ļoti bieži, runājot par garu, domā dzīves dziņu un / vai prātu, dvēseli attiecinot uz fizisko ķermeni. Taču tas ne vienmēr tā ir. Mēs jau esam apsprieduši šo jautājumu citviet (1). Tajā nodarbībā mēs nācām pie secinājuma, ka dažreiz dvēsele nozīmē ‘jūs / mani, personību kā tādu’. Dvēsele un gars, tādējādi, nozīmē to pašu. Gars, kas atgriežas pie Tēva, ne vienmēr attiecas tikai uz dzīves dziņu; tas var attiekties arī uz prātu un personību. Līdzīgi arī Dieva Gars nav tikai plika dzīves dziņa, bet gan dziņa, kas izsaka Viņa Garu, prātu. Kad Kungs Jēzus nodeva Savu Garu Tēvam, Viņš nodeva ne tikai dzīves dziņu, kas ir jebkurā dzīvniekā un augā, bet arī Savu raksturu un personību, kas bija visas Viņa garīgās dzīves centienu rezultāts.

Kungs Jēzus nodeva Savu garu Tēva rokās. Grieķu vārds, kuru tulko kā “nodot” nozīmē burtiski novietot blakus, nolikt līdzās. Kungam Jēzum bija sajūta, ka Tēvs neaizmirsīs Viņa raksturu, tas it kā ieņems vietu Viņam līdzās, to vietu, kura ir vēlāk paredzēta Viņam arī fiziski. Ar to es, bez šaubām, necenšos atbalstīt jēdzienu par nemateriāliem gariem. Pastāvēšana iespējama tikai miesiskā formā. Taču grieķu vārds “nodot” patiesi liek domāt, ka Kristus jutās tā, ka vieta, kuru Viņš drīz ieņems, Tēvam pie labās rokas, gaida Viņu tāpēc, ka Dievs jau iepriekš ir pieņēmis Viņa garu / prātu. Kas attiecas uz Tēva rokām, tad tas ir izteiciens, kas simbolizē Viņa rūpes par nodotā drošu uzglabāšanu (salīdz. ar Mt.4:6). Kristus rada mierinājumu tajā, ka Viņa raksturs, tās bezgalīgās garīgās piepūles rezultāts, tā cīniņa, lai attīstītu un saglabātu garīgumu, netiks aizmirsts, bet tiks saglabāts Tēva rokās.

“Viņa priekšā visi ir dzīvi”

Iespējams, ka cīnoties pret maldīgo dogmu par dvēseles nemirstību, mēs esam gājuši par tālu. Tā, bez šaubām, ir maldīga mācība, bet nepareizs ir arī uzskats, ka Tēvs aizmirst Savus bērnus laikā starp to miršanu un augšāmcelšanos. Tādēļ Dievs runā par Ābrahāmu it kā viņš vēl būtu dzīvs “un sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu” (Rom.4:16,17). Dievs ir Ābrahāma Dievs šeit un tagad, kaut arī Ābrahāms ir miris un nav pie samaņas, jo “Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo Viņa priekšā visi ir dzīvi” (Lk.20:37,38). Tāpēc ka mirušie nav pie samaņas, tāpēc ka mūsu atmiņas par viņiem gaist un deformējas, mēs zemapziņā (dažkārt arī no dažu lektoru teiktā par mirušajiem) tiecamies domāt, ka arī Dievs tā redz mirušos svētos. Taču “Viņa priekšā visi ir dzīvi”, dvēseles zem altāra brēc Viņam pēc atriebības; citiem vārdiem sakot, Viņu rakstura īpašības, kas ir pastāvīgi Dieva vaiga priekšā, liek Viņam pat tagad darboties šai pasaulē (Atkl.6:9; 20:4). Debesu Jeruzaleme, ar kuru mēs esam saistīti Kristū, sastāv no “pilnību sasniegušo taisno gariem” (Ebr.12:23). Kad mēs tagad cenšamies attīstīt mūsu garīgo raksturu, mūsu gars nonāk to patīkamo raksturu (“garu”) sabiedrībā, kuri jau ir sasnieguši garīgo “pilnību” un tikuši iekļauti Dieva apziņā. Dieva rokas saistās arī ar Eņģeļiem, kas realizē Dieva darbus. Par to sīkāk runāts citviet (2). Mozus rokas, kuras palīdz turēt augšā citi, uzskatāmas par Kunga Jēzus pirmtēlu, kuru krustā spēcina Eņģeļu rokas, saskaņā ar pareģojumu, kas saistās ar Mesiju, 1.Moz.49:24, kura “elkoņi palika stipri” ar Dieva roku palīdzību (3). Visur rakstos Dieva rokas asociējas ar Viņa radošo darbu (piemēram, Ps.8:4; 95:5; Ebr.1:10) – darbu, kas tika un tiek darīts Eņģeļu rokām. Kungs Jēzus apzinājās Eņģeļu klātbūtni Savā pēdējā ciešanu stundā; Viņš arī ļoti labi apzinājās, ka Viņi bija gatavi mazināt Viņa ciešanas, ja Viņš to lūgtu (Mt.26:53). Taču bija brīdis, kad Viņam šķita, ka Tēvs (Viņa Eņģelis?) ir Viņu atstājis – vai tā Viņam tikai likās. Iespējams, Viņš juta, ka Viņa gars / prāts vairs nebija Eņģeļu varā, tas bija blakus Tēvam līdz ar Tam apkārt esošajiem Eņģeļiem. Lielu ciešanu un pārdzīvojumu brīdī mums ir jāsmeļas iedvesma no Kunga piemēra, jo Savos pēdējos vārdos mūsu Kungs pauda pārliecību par Savu saistību ar Eņģeļiem, neskatoties uz to, ka Viņa ciešanās tie šķita tālu esam no Viņa, taču Viņš ne mirkli nešaubījās, ka galu galā tie parūpēsies par Viņu.

Atdot dzīvību

Cilvēku nāvi var uzskatīt par tādu fizisko procesu rezultātu, pār kuriem cilvēkiem nav varas. Tos nosit, bieži pret to gribu, vai tos pārņem slimība, kas galu galā noved pie to pēdējā elpas vilciena. Pēdējo elpu neviens apzināti neatdod. Nāve iestājas vai nu pus bezsamaņas stāvoklī vai arī negaidot, vienā acumirklī. Kunga Jēzus nāve bija radikāli atšķirīga. Tik bieži tiek uzsvērts, ka Viņš nodeva Savu dzīvību par mums:

Jau tas vien, ka “Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc rakstiem”, liek domāt, ka Kristus nāve bija apzināta.

Kristus atdeva Savu miesu par mums (Jņ.6:51).

Mozus un Ēlija runāja par krustu kā par “galu, kas to sagaidīja Jeruzālemē” (Lk.9:31) – Viņš to izdarīs pēc Savas gribas, kā liek domāt oriģinālais grieķu valodas teksts.

Maizes laušana (augstākā mērā apzināta rīcība) atsauc mūsu atmiņā to, ka Kristus nodeva Savu miesu par mums (Lk.22:19).

Kristus nāve nāca Viņa paklausības Dieva pavēlei rezultātā (Fil.2:8).

Kristus nodeva Savu dzīvību nāvē apzināti, lai darītu iespējamu mūsu pestīšanu (Jes.53:12). Burtiski tas varētu attiekties uz to, ka ikviens Kunga elpas vilciens lika Viņa šaustītajai miesai berzties pret neaptēsto koku, kas izraisīja pastāvīgu muguras asiņošanu. Tas arī nereti izsauca nāvi krustā: asins zaudēšana atkārtotas brūču kairināšanas rezultātā, ko izraisīja katrs elpas vilciens. Šajā ziņā Viņš izlēja Savu dvēseli nāvē. Muskuļu krampji apgrūtināja elpošanu, nerunājot jau par jebkura veida kustību.

“Nevienam nav lielākas mīlestības  kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem” (Jņ.15:13).

Kungs vairākkārt uzsvēris šo Savas nāves aspektu, atkal un atkal atkārtojot: “Es atdodu Savu dzīvību par Savām avīm...Tāpēc Tēvs Mani mīl, ka Es atdodu Savu dzīvību...Neviens to nav Man atņēmis, bet Es to atdodu pats no Sevis...Šo uzdevumu Es esmu saņēmis no Sava Tēva” (Jņ.10:15-18).

Tādēļ Kristus nāve bija apzināts dzīvības nodošanas akts, to Viņam neatņēma nedz jūdi, nedz romiešu kareivji. Neviens nav atņēmis Kristum dzīvību, Viņš to ir atdevis Pats no brīvas gribas. Tādēļ ir skaidrs, ka Kristus nāve nenāca Kristus krustā sišanas rezultātā. Tas, ka Viņš nomira apbrīnojami ātri, ir tam pietiekams pierādījums. Mums tādēļ jānāk pie secinājuma, ka Kristus varēja atdot Savu dzīvību noteiktā Sevis izvēlētā laikā. “Viņš nodeva savu dzīvību (izlēja savu dvēseli) nāvē” (Jes.53:12) liek domāt, ka faktiskais nāves brīdis nāca Kunga Jēzus prāta aktivitātes rezultātā. Viņš bija kalps, “kas nodos savu dvēseli par salīdzinājuma upuri” (Jes.53:10). Fiziski Viņa agro nāvi varētu izskaidrot ar spēcīgiem fiziskiem un garīgiem pārdzīvojumiem, kas iedarbojās uz sirdi. “Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei”(Mt.26:38) liek domāt, ka Viņa garīgās ciešanas dārzā gandrīz vai noveda Viņu nāvē. Tik spēcīgi strādāja Viņa prāts Viņa pēdējo ciešanu laikā par mums. Tik spēcīgi Viņš apzinājās, cik ļoti mums ir nepieciešama pestīšana, cik smaga ir mūsu grēku nasta un Dieva taisnīguma cēlums. Krustā sišanas ciešanās tikai Viņa gribas spēks turēja Viņu pie dzīvības. Tādēļ Viņš spēja uzturēt dzīvību, lai pagūtu izteikt visu, kas Viņam bija sakāms, un tad Viņš varēja apzināti atdot Savu dzīvību par mūsu grēkiem, nodot Sevi, kā upuri un kā priesteri, Debesu Svētnīcai. Tas nozīmē, ka Kristus nekarājās krustā, gaidīdams nāves iestāšanos, un Dieva žēlastība to paātrināja. Katrs krustā pavadītais brīdis bija nepieciešams Viņa rakstura pilnveidošanai, darīja Viņu pilnīgu caur ciešanām, un, kad Viņš sajuta, ka ir sasniedzis garīgo pilnību, Viņš varēja atdot Savu dzīvību kā apzinātu mīlestības dāvanu mums un paklausības upuri Tēvam. Ir apbrīnas vērts Viņa gribas spēks, kas deva Viņam iespēju atdot Savu garu tieši noteiktajā brīdī. Reizēm tas saredzams arī Viņa kalpošanas laikā; kad Viņš sūtīja projām ļaudis, izgāja cauri pūlim, kas gribēja Viņu nonāvēt (Lk.4:30; Jņ.8:59; 10:39), apbūra tos, kas bija nākuši Viņu gūstīt, “neļāva nevienam Sev līdzi ieiet” (Mk.5:37) – tā izpaužas Viņa gribas spēks un personība.

Kungs Jēzus nodeva Savu garu Tēvam. Grieķu para-tithemi nozīmē burtiski “novietot / nolikt līdzās”. Tithemi ir tas pats vārds, kuru lasām par Kristu “nododam” Savu dzīvību par mums. Tas ir tas pats vārds, kurš lietots aprakstā par triekas ķerto cilvēku, kuru “nolika” Viņa priekšā (Lk.5:18), vai par pamata “likšanu” (1.Kor.3:11). To tulko arī kā “noliekties”. Brīdis, kurā Viņš atdeva Savu dzīvību, noliecoties Tēva priekšā, bija tad, kad Viņš nodeva Savu garu Tēva rokās. Kad Kristus “izlaida Savu garu” (Mt.27:50), Viņš nodeva to Dievam, atdodot Savu dzīvību par mums. Grieķu vārds “izlaida” ir para-didami, dot vai dot līdzās un, acīmredzot, tas ir pēc nozīmes radniecīgs ar para-tithemi, nodot vai nolikt līdzās.

Priekšzīme mums

Tātad doma par to, ka Kristus atdod Sevi par mums attiecas uz šo pēdējo gara atdošanas, nolikšanas brīdi par mums. Pāvilu tas, acīmredzami aizkustināja; viņš nebeidza apbrīnot to, ka Kristus “nodevies par mani” (Gal.2:20), lietojot to pašu vārdu, kas lietots Jņ.19:30 par Viņa gara nodošanu Tēvam. Un arī mēs varam pievienoties šīm viņa jūtām un apbrīnai. Pāvils atkal atsaucas uz to Ef.5:2: “Dzīvojiet mīlestībā, kā Kristus jūs mīlējis un mūsu labā Sevi nodevis Dievam par upura dāvanu, par jauku smaržu.” Un tādēļ, turpina Pāvils, lai netiklība, bezkaunība, tukšas runas ir jums svešas pat vārda pēc, “bet gan jo vairāk pateicība” (Ef.5:3,4). Šis brīnumainais brīdis, kad Kristus sasniedza tādu paškontroles līmeni, ka spēja atdot Savu dzīvību par mums, no brīvas gribas izlaida Savu garu par mums, šis brīdis bija dziļi iespiedies Pāvila apziņā. Šī iemesla pēc arī mums ir jārod sevī pietiekami bagātīga iedvesma, lai “dzīvotu mīlestībā” citam pret citu, pateiktos par to, lai mums pat nebūtu laika runāt par grēkiem, ar ko mūs apvelta mūsu daba. Tie ir patiesi augsti ideāli, taču Pāvilā (vienā no grēcīgajām radībām) tie bija sākuši piepildīties. Tie var patiesi piepildīties mūsu dzīvē, mēs varam sākt apzināties šīs spēcīgās jūtas, kas Kungam Jēzum lika atdot Savu dzīvību, nodot Savu garu – un, smeļoties iedvesmu tajā, mēs varam atsaukties, dzīvojot dzīvi patiesā mīlestībā citam pret citu.

Tas pats vārds sastopams vēlāk nodaļā: “Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā” (Ef.5:25). Tas ir augsti, patiesi debešķīgi. Vīri tiek aicināti apzināties to brīdi Kristus dzīvē, kad, stingras paškontroles dzīts, Kristus atdeva Savu dzīvību par mums, apzināti izdvešot pēdējo elpu. Un Gars caur Pāvilu aicina vīrus atcerēties to ikdienas dzīves sīkumainajās situācijās. Nav jābrīnās, ka viņš aicina sievas cienīt savus vīrus, ja tie vismaz cenšas pacelties līdz šīm jūtām (Ef.5:33). Patiesa iedziļināšanās visā, kas no tā izriet, pats šī izaicinājuma augstums būs daudz svētīgāks laulības attiecībās par citu cilvēku padomu uzklausīšanu vai lasīšanu.

Vēl viena doma, kas izriet no Ef.5:25,26. Kristus nodevies Savas draudzes labā, “lai to darītu svētu, šķīstot ar mazgāšanu ūdenī caur vārdu”. Tā ir tā pati valoda, kuru lasām Tit.3:5 kristību un garīgās atdzimšanas sakarā. Vai nevarētu būt, ka Kristus Savas dzīves pēdējos brīžos gara acīm redzēja vīrus un sievas, pieņemot kristības Viņa nāvē un atdzimstot ar Viņa Garu / vārdu un līdz ar to saņemot pestīšanu?

Tēvs mīlēja Dēlu tāpēc, ka Viņš tādā veidā atdeva Savu dzīvību (Jņ.10:17). Un tas attiecas uz visiem, kas cenšas dzīvot mūsu Kunga pēdējo dzīves brīžu garā. Taču vēl ilgi pirms nāves mūsu Kungs varēja teikt: “Es atdodu Savu dzīvību” (Jņ.10:17). Visa Viņa dzīve bija Viņa garīgās enerģijas atdošana, Viņa pēdējais elpas vilciens bija Viņa ikdienas attieksmes apkopojums. Savu nāvi Viņš redzēja kā kristību, ar kuru Viņam jātop kristītam (Lk.12:50 salīdz. ar Rom.6:3,4; Kol.2:10-12, Viņa ‘kristības nāvē’); taču Viņš runāja par kristībām, ar kurām Viņam jātop kristītam, kā pašreiz notiekošām (Mt.20:22). Tādā pašā garā Ps.69:8,9 ir pravietojums par Kunga ciešanām krustā, un tomēr šie panti tiek citēti citviet attiecībā uz Viņa kalpošanu. Un “to, kas mani bez vainas ienīst” (Ps.69:4) bija daudz visā Viņa dzīves laikā (Jņ.15:25), kā arī īpaši nāves brīdī. Kungs runāja par mannu kā Viņa miesas simbolu, kuru Viņš atdos krustā. Viņš aprakstīja šīs maizes dāvanu, šo Viņa upura simbolu, kā maizi, kas ne tikai nāks, bet “kas no debesīm nāk” visas Viņa dzīves garumā (Jņ.6:50,51). Šis dzīvības atdošanas gars, kas bija Viņa nāvē, raksturoja visu Viņa dzīvi.

Tam, ka mēs esam aicināti līdzināties mūsu Kungam šajā ziņā, ir patiesi jāpilda mūs ar cēluma sajūtu tik augsta izaicinājuma priekšā. 1.Jņ.3:16 iet vēl tālāk šai brīnumainajā stāstā: “No tā mēs esam nopratuši mīlestību, ka Viņš Savu dzīvību par mums ir atdevis, tad arī mums pienākas atdot savu dzīvību par brāļiem”. Krustā Dievs bija tik dziļi Kristū, ka savā ziņā arī Viņš atdeva Savu dzīvību par mums, Viņš paklanījās, nolika Savu dzīvību mūsu kāju priekšā tāpat kā tas triekas ķertais tika nolikts Jēzus priekšā. Pēdējie vārdi no krusta liek mums apjaust Dieva mīlestību pret mums. Mēs apjaušam Dieva pazemību, lai cik fantastiski tas neskanētu. Tādēļ nav nekā brīnumaina tajā, ka mums pienākas atdot savu dzīvību par citiem. Tādēļ nav jābrīnās, ka mums ir jāsasniedz patiesa pazemība kalpošanā cits citam. Kristus (un Dievs, Viņā) atdeva Savu dzīvību par mums, kad mēs vēl bijām grēcinieki. Tādēļ arī mums nav jāvilcinās atdot savu dzīvību par brāļiem tikai tāpēc, ka mēs jūtam, ka viņi ir garā vāji. Tā jau ir dzīves atdošanas par citiem būtība; mums ir jākopē Kristus, jo Viņš atdeva Savu dzīvību par mums, kamēr mēs vēl bijām vāji, lai arī mēs atdotu sevi par mūsu vājākajiem draudzes locekļiem. Valoda nav tik bagāta, lai to visu varētu izteikt vārdos. Mums ir, mums ir jāatsaucas ar darbiem. Un pats brīnumainākais ir tas, ka šajā pēdējā vispārākajā Sevis atdošanas brīdī Kungs identificējās ar maldu ceļus ejošo Izraēlu, par kuru tika pravietots: Tā “izlaiž savu garu. Tās saule norietējusi vēl dienas laikā. Tā bija pārsteigta un apkaunota” (Jer.15:9 – krustā sišanas valoda).

Pēc visa spriežot, Pēteris bija klāt pie krusta, un tādēļ viņa vēstules ir pilnas ar atsaucēm uz to. Tas, ko viņš tur redzēja, atstāja uz viņu neizdzēšamu iespaidu (4). Viņš vismaz divas reizes atsaucas uz Kristus vārdiem krustā un lūdz mūs iejusties to garā. “Jo uz to jūs esat aicināti; jo arī Kristus ir cietis jūsu labā, jums atstādams priekšzīmi, lai jūs sekotu Viņa pēdām...Viņš...ciezdams nedraudēja, bet atstāja visu Tam, kas spriež taisnu tiesu” (1.Pēt.2:21-23). Tas pats vārds, kas lietots par Kristu, kas nodod Savu garu Tēvam Savu pirmsnāves ciešanu laikā. Mums patiesi liek ņemt priekšzīmi no Viņa un sekot Viņam. Kristus pārvarēja kārdinājumu nepareizi reaģēt uz ciešanām un tā vietā paļāvās uz Dievu. Tieši doma par to, ka Viņš atdod Savu dzīvību par mums, nedeva Viņam izjust rūgtumu. Pretlīdzeklis rūgtumam arī mūsu gadījumā ir iejušanās pašuzupurēšanās garā.

1.Pēt. 4:13-19 līdzīgi aicina mūs iejusties Kristus ciešanās: “Tā kā nu jums ir daļa pie Kristus ciešanām, priecājieties...neviens no jums lai necieš, būdams slepkava vai zaglis, vai ļaundaris (salīdz. ar diviem ļaundariem abpus Kristum krustā)...Bet, ja kas cieš, kristietis būdams, lai netur to par kaunu ( kā Kristus krustu pacietis, “par kaunu nebēdādams”, Ebr.12:2)...tātad lai arī tie, kas cieš pēc Dieva gribas (kā Kristus, Ap.d.2:23; Jes.53:10; Lk.22:22) nodod savas dvēseles (tas pats vārds kā Kristus lietotais, nododot Savu garu Tēvam), labu darot, nodod savas dvēseles uzticīgajam Radītājam”. Mums patiesi liek ņemt priekšzīmi no Viņa un sekot Viņam. Es gribu uzsvērt šo domu. Kristus ciešanas ir tik dziļas, ka mēs izvairāmies no domas par tām, nesapratnē lūkojoties pierakstos, un neuztveram, ka mēs patiesi esam aicināti dalīties Kristus ciešanās.

Piezīmes

(1)   Skat “The Problem of Soul and Spirit” in James and Other Studies.

(2)   Skat “The Language of Angels” in Angels.

(3)   Skat Mozus un Amaliks.

(4)   Skat A.D.Norris, Peter: Fisher of Men un H.A.Whittaker Studies in the Gospels. Pēteris bija “Kristus ciešanu liecinieks” (1.Pēt.5:1).