7-12-10 KRUSTĀ TEIKTAIS (6): “Viss piepildīts” (Jņ.19:30)

Ir skaidrs, ka visi Kristus pēdējie vārdi krustā bija īpaši nozīmīgi. Šis bija pēdējais uzvaras sauciens. Jaunās Derības garā krusts bija uzvaras kalngals nevis īslaicīga sakāve. Nav jādomā, ka Kristus vienkārši izdvesa kaut ko līdzīgu: ‘Nu, tas nu ir galā’. “Viss piepildīts” ietver sevī tik daudz. “Viss” ietver sevī visu Dieva nodomu. “Etiķi ņēmis, Jēzus sacīja: “Viss piepildīts” nozīmē, ka mūsu Kungs lūdza padzerties, lai Viņš varētu izteikt šos vārdus un tiem sekojošos (“Es nododu Savu garu Tavās rokās”). Ņemot vērā to, cik grūti Viņam bija runāt, karājoties krustā, un Viņu dedzinošās slāpes, Viņš nepārprotami gribēja, lai mēs dzirdētu šos vārdus – un domātu par tiem.

Dieva godība

Un tā, mēs uzdodam sev jautājumu: Kas piepildīts? Atbilde uz šo jautājumu ir Jņ.17:4: “Es Tevi esmu paaugstinājis virs zemes, pabeigdams to darbu, ko darīt Tu Man esi uzdevis”. “Darbs” tātad, kas Kristum bija uzdots, ir Dieva paaugstināšana / pagodināšana. “Viss piepildīts” atspoguļo Kristus atziņu, ka Viņš tagad ir pilnīgi pagodinājis Savu Tēvu. Bet mums ir jānoskaidro, ko tad tas nozīmē “paaugstināt / pagodināt Dievu”. Dieva godība attiecas uz Dieva Vārdam piemītošo raksturojumu; tā, kad Mozus gribēja redzēt Dieva godību, viņam bija doti Dieva Vārda raksturojumi. Kristus saprata, ka Savā nāvē Viņš pilnībā parādīs Dieva Vārdu / raksturu, kaut gan Viņš, bez šaubām, to bija paudis Savas dzīves laikā: “Es viņiem (ticīgajiem, ne pasaulei) esmu darījis zināmu Tavu vārdu un darīšu To zināmu” Savā nāvē (Jņ.17:26).

Dieva Vārda pagodināšana Kristus nāvē ir nozīmīga tēma Jāņa evaņģēlijā (tālākā šīs tēmas apspriešana atrodama Nodarbībā 3.10):

“Tēvs, pagodini Savu Vārdu!” Tad balss nāca no debesīm: “Es Viņu esmu pagodinājis un atkal Viņu pagodināšu!” krustā (Jņ.12:28).

“Tagad Cilvēka Dēls ir paaugstināts un Dievs paaugstināts Viņā (proti, Dieva paaugstināšana bija Kristū, Viņa prātā). Bet, ja Dievs paaugstināts Viņā, tad arī Dievs Viņu paaugstinās Sevī un Viņu drīz vien paaugstinās” krustā (Jņ.13:31,32).

“Un tagad apskaidro Tu Mani, Tēvs (ar Paša būtību, proti Savām rakstura īpašībām), ar to skaidrību, kas Man bija pie Tevis...Es Tavu vārdu esmu darījis zināmu” (Jņ.17:5,6).

“Es viņiem esmu darījis zināmu Tavu Vārdu un darīšu To zināmu” krustā (Jņ.17:26). Kristus pilnīgums atveras tikai ticīgajiem un tādēļ tikai tiem Kristus piemērs dara zināmu Dieva Vārdu / godību / pašu Viņa būtību. Tieši mums Kristus nāvē beidzot atklājās Dieva godība. Kristus nāves brīdī Viņš gandrīz vai fiziski izstaroja taisnīgumu, kas bija saredzams tiem, kas to gribēja redzēt. “Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls...Patiesi, šis bijis taisns cilvēks” (Mk.15:39; Lk.23:46) teica virsnieks, “redzēdams, kas notika”; un salīdzinot evaņģēlijus, šķiet, ka viņš to teica divas reizes. “Viss piepildīts” netieši norāda, ka Dieva parādīšanās Kristū bija pakāpeniska. Viņu padarīja “pilnīgu” Viņa ciešanas un tikai pēc tam, kad tās bija padarījušas Viņu pilnīgu, Viņš kļuva par mūsu pestīšanas gādnieku (Ebr.2:9; 5:8,9). Tas mums parāda, ka Kristus nomira, tiklīdz Viņš bija sasniedzis noteiktu Tēva izpausmes pilnīgumu. Ja mēs to pieņemam, tad zūd iespaids, ka Kristus karājās krustā nāves gaidās. Viņš aktīvi attīstīja Sevī Tēva rakstura īpašību izpausmi, līdz beidzot Viņš jutās sasniedzis Tēva izpausmes pilnību. Līdzīgi, arī mēs, savu krustu nesdami, neesam pasīvi Kunga atnākšanas vai nāves gaidītāji. Mums ir jāattīstās, jo, bez šaubām, mēs nomirsim tikai sasnieguši, vai saņēmuši iespēju sasniegt noteiktu garīgas pilnības līmeni. Tas varētu izskaidrot to, kāpēc daži ticīgie mirst jauni, relatīvi drīz pēc kristībām; tie sasniedz tiem paredzēto pilnību un tādēļ tiem tiek aiztaupītas šīs pasaules likstas. Tēva izpausmes pilnības līmenis Kristū nemitīgi pieauga līdz nāves brīdim, kad Dieva izpausme bija kļuvusi pilnīga. Tādējādi, Kristus visvientuļākajā un cilvēku acīm izmisīgākajā brīdī, satriekts, bez kāda skaistuma, lai mēs to ar labpatiku uzlūkotu, nicināts, noliegts un, labākajā gadījumā, visu cilvēku pārprasts, Kungs Jēzus šajā brīdī bija sasniedzis Tēva izpausmes augstāko līmeni; Pati Tēva būtība izpaudās Viņā tai brīdī, kad Viņš iesaucās: “Viss piepildīts (Jņ.19:30). No tā neapšaubāmi izriet, ka ļaudis kopumā  nepieņems Dieva Evaņģēliju. Kungs paredzēja, ka Viņa krusts būs Dieva plāna galīgais piepildījums, brīžiem Viņš runāja tā, it kā Viņš redzētu Savu nāvi kā Dieva pagodināšanu. Tā, Viņš runā par krustu kā iešanu pie Tēva (Jņ.16:16,17,28). Kad Viņš salīdzina Sevi ar čūsku, kuru Mozus paaugstinājis tuksnesī, Viņš to redz kā Savu pacelšanos debesīs (Jņ.3:12-14), it kā čūskas paaugstināšana būtu atsauce kā uz krustā sišanu, tā arī uz pacelšanos Debesīs.

“Mums pienākas...”

Tai brīdī, kad Kristus atdeva Savu garu Dievam, Viņš atdeva Savu dzīvību. Tajā brīdī saikne starp Tēvu un Dēlu bija tik cieša, Dievs bija tik dziļi Kristū, salīdzinot pasauli ar Sevi, ka Jānis varēja vēlāk komentēt: “No tā mēs esam nopratuši mīlestību, ka Viņš Savu dzīvību par mums ir atdevis, tad arī mums pienākas (atsaucoties uz to) atdot savu dzīvību par brāļiem” (1.Jņ.3:16). 2.Kor.5:14,15 Kristus mīlestību un krustu traktē kā paralēlus jēdzienus. Skatīt Kristu tur krustā, iztēloties Viņa balss skaņu, kad Viņš izrunā vārdus “Viss piepildīts”, sākt apjaust Kristus garīgo pārākumu tajā brīdī - tam visam ir jāskar mūsu sirds dziļākās stīgas. Kristus mūs mīlēja ar mīlestību “līdz galam” (Jņ.13:1) – tas pats vārds, kurš oriģinālā lietots Kristus teicienā “Viss piepildīts”. Kā Kristus teica, Viņa mīlestība pret mums bija pilnīga, tā bija mīlestība līdz galam, mīlestība līdz un pāri mīlestības jēdziena robežām. Un mēs esam aicināti iztēloties šo mīlestību pret mums, kā tā pieauga, līdz tā pilnveidojās līdz galam, atdodot dzīvību par mums – un atsaukties uz to.

Tāpat domāja arī Kungs: “Es viņiem esmu darījis zināmu Tavu Vārdu un darīšu To zināmu (Savā nākamajā nāvē): lai mīlestība, ar ko Tu Mani esi mīlējis, būtu viņos un arī Es būtu viņos” (Jņ.17:26). Redzot gara acu priekšā Kunga Jēzus sasniegto pilnību, Kristus gars dzīvos mūsos un Dieva mīlestība mūsu sirdīs. Pārdomām par Kunga Jēzus piemēru krustā ir gandrīz mistisks spēks; Viņa godību, Viņa nepārspējamo Dieva taisnīguma izpausmi vērojot, mēs arī paši sāksim atspoguļot šo godību. “Mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību (morālās īpašības, vienreizējo raksturu) redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga (Jēzus) Gars” (2.Kor.3:18).

Dieva darbs

Taču Kunga Jēzus pabeigtais darbs nebija tikai Dieva rakstura īpašību nevainojamā atrādīšana. Tēva izpausmei Dēlā bija mērķis – mūsu pestīšana (Brālis Džons Tomass šo jautājumu bieži uzsver kā būtiskāko Evaņģēlija izpratnē). Darbs, kuru Kristus paveica, kad Viņš iesaucās: “Viss piepildīts”, bija visa Dieva nodoma piepildījums, jo darbs, kuru Viņš pabeidza bija Dieva griba: “Man ir ēdiens, ko ēst, ko jūs nepazīstat...Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu” (Jņ.4:32,34). Dieva griba ir, lai mēs būtu svēti, uzskatīti par taisniem un galu galā pestīti (1.Tes.4:3; 2.Pēt.3:9; Ebr.10:10). “Es esmu no debesīm nācis, lai darītu...ko grib Tas, kas Mani sūtījis...tā ir Mana sūtītāja griba...lai ikvienam, kas skata Dēlu un Viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība” (Jņ.6:38-40). Dieva griba ir , lai mēs “skatām”, proti, saprotam Kristus taisnīgumu un ticam, ka tas tiks piedēvēts mums, un tādējādi mēs tiksim glābti. Tādēļ ir pilnīgi nepieciešams, lai mēs sevī attīstītu Kristus taisnīguma atziņu. 

Mūsu taisnīguma pilnības un pestīšanas sasniegšana Kungam Jēzum nozīmēja daudz vairāk nekā ēdiens; Viņa lielais izsalkums (Jņ.4) Viņu atstāja, kad Viņš centās atgriezt pie Dieva paklīdušu sievieti. Viņam bija jātop kristītam ar vienu kristību, proti, nāvi un augšāmcelšanos, un Viņam bija “bail, kamēr tā būs pabeigta” (Lk.12:50). “Pabeigta” – tas pats vārds, kas Jņ.19:30 tulkots kā “piepildīts”. Visas Savas dzīves laikā Viņš domās baiļojās un alka šī garīgās pilnveidošanās brīža. Jo labāk mēs to izprotam, jo vieglāk mums būs saprast to atvieglojuma sajūtu, kad Viņš teica: “Viss piepildīts / pabeigts”. Un tam būtu jāraksturo arī mūsu dzīvi, proti, alkām pēc tā tālā brīža, kad beidzot mēs būsim sasnieguši garīgās pilnības brīdi. Epizode ar samarieti Jņ.4 ietvēra sevī visu Jēzus dzīves jēgu; mūsu pestīšana caur Viņa nevainojamo Tēva izpausmi bija gala mērķis, un Jēzus bija šī mērķa pārņemts. Viņš nebija pirmām kārtām norūpējies par Savu personīgo glābšanu, kā maldīgi apgalvojuši daži teologi. Viņa ēdiens un dzēriens bija Dieva darba un gribas pildīšana, proti, mūsu glābšana, piedēvējot mums Kristus taisnīgumu. Tieši tas veicināja Viņa paklausību, Viņa pilnību; tieši mūsu pestīšana bija tas, kas pildīja Viņa cilvēciskās apziņas pēdējos brīžus, kad Viņš iesaucās: “Viss piepildīts” (1). Viņa attieksme, kā Savas kalpošanas sākumā, tā arī nāvei tuvojoties, bija “Raugi, Es nāku Tavu prātu darīt...pēc šīs gribas mēs esam ar Jēzus Kristus miesas upuri padarīti svēti pavisam” (Ebr.10:10).

Atsauces uz Veco Derību

“Es Tevi esmu paaugstinājis virs zemes, pabeigdams to darbu, ko darīt Tu Man esi uzdevis”, kas faktiski tika pabeigts, kad Kristus iesaucās: “Viss piepildīts” (Jņ.17:4; 19:30), atsaucas uz vairākiem Vecās Derības fragmentiem. Daniēls 9:24 pareģoja, ka Mesijas upuris ir “lai apgrēcība izbeigtos...lai izpirktu un salīdzinātu pārkāpumus un panāktu mūžīgo taisnību...un lai iesvaidītu visusvētāko” it kā tiktu iesvētīta jauna svētnīca. Perspektīvā, Kristus nāves brīdī tika sagrauts pats grēka jēdziens, sātans (grēks) tika sagrauts, pavērās iespēja, lai mums taptu piedēvēta Kristus mūžīgais taisnīgums. Tieši šī fragmenta gaismā varētu būt izteikti vārdi “Viss piepildīts” (jo mūsu mirstošā Kunga apziņā noteikti bija Dan.9). Tādā gadījumā Kristus mira gandarīts, ar apziņu, ka apgrēcība ir uzvarēta. Tam būtu jāiedveš mūsos pilnīgāku, pārliecinošāku un priecīgāku ticību tam, ka tā tas ir.

2.Moz.40:33, iespējams, ir pamatā vārdiem Jņ.17:4. Tur aprakstīts kā Mozus “uzceļ” Saiešanas telti, kas pārstāv mūs (2.Kor.6:16); “Tā Mozus pabeidza visu darbu”, ko Dievs viņam bija uzdevis. 5.Moz.31:24 arī runāts par to, ka Mozus pabeidz darbu. Ebreju valodā vārds, kas atbilst vārdam “uzcelt” tiek lietots arī augšāmcelšanās un pagodināšanas / paaugstināšanas kontekstā. Sajuzdams galīgo, pilnīgo Tēva godību Savā būtībā, Viņš varēja raudzīties uz mūsu nākamo augšāmcelšanos un pagodināšanu. Viņš pieņēma Dieva mūžīgo perspektīvu un mira ar vīziju par mūsu neapšaubāmo pagodināšanu Valstībā. Tas saskan ar 22.un 69.psalmu (kuri acīmredzami apraksta mūsu mirstošā Kunga domas) beigu pantiem ar vīzijām par Kristus “dzimuma” pagodināšanu Valstībā. Ir vairāki fragmenti, kas runā arī par templi (kas pārstāv arī eklēsiju) kā par darbu, kas bija pabeigts (2. Laiku 5:1). Tajā brīdī, kad Jēzus mira ciešanās, bet uzvaras apziņas pārņemts, Kungs Jēzus mūs redzēja nevainīgus esam. Vai tam nebūtu jāiedveš mūsos pārliecība, ka Viņš tā mūs redz arī tagad kā individuāli, tā arī kopumā? Dieva noslēpums tiks “piepildīts” Valstībā  (Atkl.10:7); taču krustā Kristus skaidri redzēja to piepildītu tobrīd un bija pilnīgi pārliecināts, ka ceļš ir atvērts. Tik pārliecināts Kungs bija Sava upura spēka varā, tik milzīga bija Viņa mērķa un tā sasniegšanas sajūta! Un Viņš nav mainījies līdz pat šai dienai.

Pakāpeniska atklāsme

Apkopojot visu augstāk minēto, mēs redzam mūsu Kungu apjaušam, ka Viņš ir sasniedzis pilnīgu Tēva godības, Viņa rakstura atspoguļojumu; Viņš bija pabeidzis darbu, ko Tēvs bija Viņam uzdevis darīt. Viņš zināja, ka šis izpausmes pilnīgums, kuru Viņš ir sasniedzis, tiks piedēvēts mums, un tādēļ Viņš skatījās nākotnē uz mums kā uz pilnīgiem, Viņš paredzēja mūsu pestīšanu. Viņš mūs redzēja Valstībā. Ir pilnīgi iespējams, ka savā ziņā Kungam Jēzum bija vīzija par mums Valstībā (2). Varētu atzīmēt, ka Kristus Dieva uzdoto darbu veikšana ir saistīta ar Viņa veiktajiem brīnumiem. Katrs no tiem bija daļa tā darba, ko Dievs Viņam bija uzdevis pabeigt (Jņ.5:36). Kunga brīnumi netika veikti tāpēc, ka Viņš vēlētos atrisināt esošās ļaunās pasaules problēmas; tie bija “zīmes”, kas atklāja Tēva raksturu; tās bija Tēva godības pakāpeniskas izpausmes, kuru mērķis bija stiprināt mācekļu ticību (Jņ.2:11). Tādēļ katrā no tiem jāsaskata līdzības, kas māca tik daudz par Tēva raksturu / godību. Šībrīža palīdzība, ko tie deva, bija tikai nejaušs blakus produkts.

Uz to, ka Kristus atklāj Dieva godību caur zīmēm pakāpeniski, norāda Jņ.2:11: “Šī ir pirmā zīme, ko Jēzus darīja...atklādams Savu godību”. Līdzīgi, Mateja evaņģēlijā ir vismaz četras atsauces uz to, ka Kristus “piepildīja” vai “pabeidza” atklāt Dieva vārdus (Mt.11:1; 13:53; 19:1; 26:1), lietojot tos pašus vārdus kā Jņ.19:30: “Viss piepildīts”. Viņa vārdi bija Tēva godības / rakstura izpausme. Tā, Jņ.17 Kristus saista Tēva Vārda / godības izpausmi ar (pakāpenisku) Tēva vārdu došanu mācekļiem. Un pašās beigās Kristus, droši vien, sajuta, ka Viņš ir sasniedzis šīs pakāpeniskās atklāsmes beigas, tagad Viņš pauda Dieva pilnību, Dieva, kas ir mīlestība – kad Viņš kails, asiņains un apspļaudīts, neviena nesaprasts, Savu paviršo mācekļu atstāts, karājās krustā. Šajā brīdī Viņš visā pilnībā perfekti iemiesoja Tēvu.

Mūsu pilnība

Savā pēdējo fizisko ciešanu brīdī mūsu Kungs domāja tikai par mūsu pestīšanu. Tik stipra bija Viņa pieķeršanās mums. Vārdos nav iespējams aprakstīt, valoda nav tik bagāta, lai spētu attēlot mūsu Kunga saspringto domu gājumu. Taču Viņš aicina mūs dalīties ar Viņu Viņa krusta ciešanās, pacietīgi nest mūsu dzīves krustu, kā Viņš to darīja krustā (Ebr.12:1,2), iejusties Viņa ciešanās; tāpat kā Viņš būt pārņemtiem ar rūpēm par citu glābšanu un Dieva rakstura atspoguļošanu mūsos. Šķiet, ka Pāvilam bija izdevies šajā ziņā iejusties Kunga domu gājumā. “To mēs arī izlūdzamies, ka jūs topat pilnīgi” (2.Kor.13:9), lai jūs pabeigtu, uzceltu perfektu Saiešanas telti; tāda bija Pāvila attieksme pret garā vājo Korintu. “Labo cīņu es esmu izcīnījis” (2.Tim.4:7), kur oriģinālā lietots tas pats vārds: pabeidzis / piepildījis kā Jņ.19:30 (“Viss piepildīts”). 2.Tim.4 ir vairākas atsauces uz Kristus pēdējām ciešanām. Tāpat kā Kungs juta, ka Viņš ir pabeidzis darbu īsi pirms gala (Jņ.17:4), tā arī Pāvils, kā mēs to lasām 2.Tim.4. Viņam bija tāda pati piepildījuma sajūta, kādu Kungs bija sasniedzis krustā. Mūsu mērķis ir pilnveidoties, nākt pie pilnīgas Kristus atziņas, sasniegt “īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru” (Ef.4:12.13). Tāpat kā mūsu Kungs virzījās, lai sasniegtu šo garīgās pilnības robežu, tā to darām arī mēs. Galu galā arī mēs sasniegsim šo pilnību, beidzot arī mēs izjutīsim “Viss piepildīts” – kad mēs būsim tērpti Kristus taisnībā.

Piezīmes

(1)   Ar to es negribu teikt, ka Kunga upuris Viņam pašam labumu nenesa. Viņš to darīja Sevis labā, “lai tas nestu labumu mums” (R.R.).

(2)   Skat “Tēvs, piedod tiem”.

45 Visiem krustā sistajiem mirstot, galvas nokarājas lejup. Tādēļ šis pieraksts liek domāt, ka Viņš pacēla galvu kā Tēvu uzlūkojot, tad paklanījās Savējiem un atdeva garu. Hronoloģiskā piezīme liek domāt, ka šis sauciens bija gara atdošana. Viņš atdeva Savu dzīvību, tā netika Viņam atņemta. Tā kā Viņš neatbalstījās uz kāju balstiem (skat 54), elpošana bija ārkārtīgi apgrūtināta. Es teiktu, ka Viņš ieelpoja gaisu pēdējo reizi, cik spēja, galvu pacēlis, naglām tai laikā plosot jutīgo roku nervu, un tad juta sirdi apstājamies. Šajās pēdējās sekundēs Viņš mira ar vārdiem uz lūpām: “Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās”. Tā Viņš atdeva Savu dzīvi – par mums. Virsnieks, redzēdams, kā Viņš mira, noticēja. Viņa pašsavaldīšanās, pašuzupurēšanās, lielā mīlestība, kas strāvoja no Viņa lika Viņam noticēt (varbūt tas bija Kornēlijs?).