7.12 KRUSTA NĀVE
7-12-1 Vēsturiskie apstākļi
Šī nodarbība sākas ar to
brīdi, kad pūlis izvēlējās Barabu, kam sekoja Jēzus
šaustīšana un nodošana, lai sistu krustā. Visi četri
evaņģēliju pieraksti ļoti īsi ataino to pašu notikumu.
Sekojošā tabula to dara uzskatāmu. Kad tie visi piemin to pašu,
šķiet, ka Gars vēlas, lai mēs tajā redzētu īpašu
nozīmīgumu. Tas fakts, ka pūlis izvēlējās Barabu,
nevis godības Kungu ir viens no tiem Kunga ciešanu laika aspektiem,
kuru pierakstījuši visi četri evaņģēlisti. Izsmeļoša
informācija ir dota par Barabu kā bīstamu noziedznieku (Mt.27:16;
Mk.15:7; Lk.23:19; Jņ.18:40). Ka cilvēki noraida Dieva taisnprātību,
nevainīgo Dieva Jēru par labu tādam cilvēkam...tas ir traģisks
stāsts par cilvēci kopumā, par mūsu dabu. Un tā bija
to dienu eklēsija, kas izdarīja šo nelietīgo izvēli
un sita Kungu Jēzu krustā. Tā pati daba, tas pats aklums ir arī
mūsos. Izsekojot visu šo tiesas un krustā sišanas procesu,
mums būtu jāizjūt riebums pret mūsu pašu dabu, līdz
pat dziļām kauna jūtām par piederību šai cilvēcei.
Šāda riebuma jūtu intensitāte, droši vien, ir pārāk
neparasta mūsu garīgajai pieredzei.
Pilāta nebeidzamām
svārstībām starp Viņa atbrīvošanu un nosodīšanu
neizbēgami bija jāatstāj iespaids uz Kungu Jēzu. Jebkurš
cilvēkbērns, elpu aizturējis, būtu cerējis uz atbrīvošanu.
Un jo vairāk tam būtu jāiedarbojas uz Kungu, jo visi Vecās
Derības tēli norādīja uz pēdējā brīža
atbrīvošanu. Pilnīgi iespējams, ka “Eloi lama sabachtani”
bija atsauce uz biezoknī sapinušos aunu (skat vēlāk); it
kā vēlētos sacīt: ‘Kāpēc Tu mani esi sapinis kā
aunu, nevis izglābis kā Īzāku pēdējā brīdī?’
Ja Kungam bija doma par izglābšanos pēdējā brīdī,
kā tas, acīmredzot, bija Ģetzemanes dārzā, saspringums
Viņā bija jo spēcīgāks. Viņa lūpas, droši
vien, šo ciešanu laikā pašas prasījās izrunāt
vārdus: “Ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām...”.
Taču, iespējams, ka tā vietā Viņa lūgšana
vienkārši bija, lai notiktu Tēva griba; un tā Viņam
bija zināma. Un tomēr Kungs, droši vien, apsvēra, ka pēc
ebreju tradīcijas Pilātam bija jāatbrīvo viens gūsteknis,
kas simbolizēja Izraēla atbrīvošanu no drošas nāves
Ēģiptē, pateicoties Pashā jēram. Šai domai bija
jāriņķo Kunga prātā. Viņš bija Pashā
jērs, kā arī tās tautas simbols, kas bija jāglābj.
Vai Mani atbrīvos, kā atbrīvoja un atbrīvos viņus?
Bet Es taču esmu jērs, un jēram ir jāmirst, pirms tas notiek?
“Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis / sapinis?”, Viņa
lūgums par to, lai šis biķeris ietu Viņam garām...tie
ir pietiekami pierādījumi tam, ka Kungam nebija pilnas skaidrības
par to, kas notiks, kaut arī iepriekš Viņš to bija sev iztēlojies.
Tas, ka Viņš bija ģeniāls intelektuālis, Vecās
Derības pazinējs (viena Viņa frāze varēja ietvert astoņas
un vairāk atsauces uz Veco Derību, kas pilnīgi iederējās
kontekstā) nozīmēja, ka Viņš izmisīgi pūlējās
pareizi interpretēt un paredzēt Savu nāves pieredzi. Šis
fakts vēl pavairo Viņa ciešanu beigu fāzi, kad Viņš
pēkšņi jutās atstāts.
Visa pieraksta tēma
ir, ka Kristus atdod Savu dzīvi labprātīgi. Viņa atteikšanās
atbildēt Pilātam nozīmēja, ka Pilātam bija jāatzīst
Viņu par vainīgu (Mk.15:4) - tādēļ Pilāts brīnās
par Kunga klusēšanu, it kā Kungs labprātīgi atļautu
sevi nosodīt.
Mums būs pietiekami
daudz iemeslu, lai atzīmētu, ka Kunga prāts Viņa ciešanu
laikā nemitīgi darbojās. Tas bija Dieva vārda piesātināts,
Viņš redzēja visa notiekošā simbolismu daudz precīzāk
nekā mēs to spētu iedomāties, sākot no ērkšķiem
Viņa apsmējēju uzliktajā vainagā līdz pat īzapam,
kas asociējās ar Viņu pašās beigās (īzaps
bija tēlu piepildījums 2.Moz.12:8,22; 3.Moz,14:4,6,49-52; 4.Moz.19:6,18).
Ļoti bieži Viņa vārdos jaušamas atsauces uz septiņiem
vai astoņiem Vecās Derības fragmentiem, visas vietā, atbilstoši
kontekstam. Viņa intelektuālajam ģēnijam nebija līdzinieku,
un Viņš pielietoja Savu ģenialitāti Tēva vārda
interpretācijai. Pat nāves stundā, šķiet, šī
nodarbe Viņu neatstāja. Neizbēgami, ka kādam ar Viņa
intelektuālajām spējām kā Dieva Dēlam, cilvēkam
ar Viņa taisnīguma izjūtu un zināšanām par ebrejiem
un to Bauslību, viss Viņā, droši vien, sacēlās
pret Viņa ciešanu ieilgušo netaisnību. Viņš skaudri
izjuta Sevī tobrīd, ka Viņu ienīst bez iemesla, ka ebreji
“mani bez vainas ienīst” (Ps.69:5). “Kā pret slepkavu jūs esat
izgājuši...Ik dienas Es pie jums sēdēju Templī mācīdams,
un jūs Mani neesat aiztikuši” (Mt.26:55). “Ko tu Mani jautā?
Jautā tiem, kas dzirdējuši, ko Es uz tiem esmu runājis...Ja
Es nepareizi esmu runājis, tad pierādi, ka tas bija nepareizi; bet,
ja Es esmu runājis pareizi, ko tu Mani sit?” (Jņ.18:21-23). Viss tas
norāda uz asu netaisnības izjūtu. Tā, droši vien, uzbangoja
Viņā, kad Viņš ieraudzīja kalpu nesam ūdens trauku,
lai Pilāts mazgātu savas rokas nevainībā. Taču Viņa
atbilde Pilātam drīzāk skanēja kā mierinājums
tam, lai viņš nedomātu, ka vaina ir tikai viņā
(Jņ.19:11; salīdz. ar Viņa bažām par Jūdas nožēlu,
Jņ.13:27). Kungs neļāvās notiekošajam pasīvi ar
domu, lai notiek viss, kā tam jānotiek. Viss Viņā sacēlās
pret notiekošā netaisnību. Šķiet, ka Viņā
pat uzliesmoja dusmas. Tas, droši vien, bija grūdiens uz grēka
bezdibeņa pusi. Cilvēka daba Viņā un grēkā krišanas
iespēja nozīmēja, ka bija brīži, kad Viņš
bija tuvāk grēkam nekā citi. Bet nebija tā, ka Viņš
vienkārši turētos tālāk no bezdibeņa, jo Viņš
netaupīja Sevi, Viņš droši gāja pūlī un nevairījās
no tā kārdinājumiem, kas sevī nesa garīgas neveiksmes
iespēju. Viņš bija nācis šai pasaulē, lai pagodinātu
Savu Tēvu, un Viņa gribas piepildījumā bija Viņa dzīves
jēga.
Mateja 27 |
Marka 15 |
Lūkas
23 |
Jāņa
19 |
Hronoloģiskie
komentāri |
“Jēzu
šauta un nodeva, lai Viņu sistu krustā” (26.p.) |
Pilāts...Jēzu
lika šaust un nodeva, lai sistu krustā (15.p.). |
Bet
Jēzu tas nodeva viņu gribai (25.p.). |
Tad
viņš To atdeva tiem, lai tie Viņu sistu krustā.
Tad tie saņēma Jēzu. (16.p.). |
1 |
Tad
zemes pārvaldnieka karavīri ņēma Jēzu, veda
to pārvaldnieka pilī un sasauca ap Viņu visu pulku (27.p.) |
Bet
karavīri Viņu noveda pilī, tas ir, pārvaldnieka
namā, un sasauca visu pulku. (16.p.). |
|
|
2 |
Un
tie novilka Viņam drēbes un apvilka Viņam purpura apmetni. |
Un
tie Viņam apvelk purpura apmetni un, |
|
|
3 |
Tie
nopina ērkšķu vainagu un lika to Viņam galvā,
un deva Viņam niedri labajā rokā |
nopinuši
ērkšķu vainagu, lika Viņam to galvā |
|
|
4 |
un
locīja ceļus Viņa priekšā, Viņu apsmiedami, |
|
|
|
5 |
un
sacīja: “Sveiks, Jūdu ķēniņ!” |
un
sāka Viņu sveicināt: “Sveiks, Jūdu ķēniņ!” |
|
|
“Un
sāka” – vai bija kaut kas, kas viņus apstādināja?
|
Un
tie spļāva Viņam virsū, ņēma niedri un
sita Viņam pa galvu. |
Un
sita Viņam pa galvu ar niedri, un Viņu apspļaudīja,
|
|
|
Apspļaudīšana
un sišana pa galvu, šķiet, bija šī procesa
sastāvdaļa. |
|
un
ceļus locīja un Viņu pielūdza. |
|
|
6
Tas bija iepriekš Mateja pierakstā
sastopamais ceļu locīšanas atkārtojums. |
Un
kad tie bija Viņu apsmējuši, tad tie novilka Viņam
apmetni un apvilka Viņam paša drēbes un aizveda Viņu,
lai sistu krustā. |
Un
kad tie Viņu bija apsmējuši, tad Viņam novilka purpura
apmetni un Viņam apvilka Viņa paša drēbes, un Viņu
aizveda, lai sistu krustā. |
|
|
7
8 |
|
|
|
Un
Viņš, Savu krustu nesdams, gāja |
9 |
Bet
iziedami |
Un
tie piespieda kādu, |
|
|
10 |
tie
sastapa cilvēku no Kirēnas, vārdā Sīmani; tie
piespieda to nest Viņa krustu. |
kas,
no lauka nākdami, garām gāja, Sīmani no Kirēnas,
Aleksandra un Rufa tēvu, lai tas nestu Viņa krustu. |
Un,
kad Viņu aizveda, tie saņēma no Kirēnas kādu
Sīmani, kas nāca no lauka, un uzlika tam krustu, lai tas to
Jēzum nestu pakaļ. |
|
11 |
|
|
Bet
liels ļaužu un sievu pulks Viņam sekoja, tās Viņu
nožēloja un apraudāja. Bet Jēzus pret tām pagriezās
un sacīja: “Jūs Jeruzālemes meitas, neraudiet par Mani,
bet raudiet pašas par sevi un par saviem bērniem. Jo, redziet,
nāks dienas, kad sacīs: svētīgas ir neauglīgās
un tās miesas, kas nav bērnus nesušas, un krūtis,
kas nav zīdījušas. Tad tie iesāks sacīt uz
kalniem: krītiet uz mums, -un uz pakalniem: apklājiet mūs!
Jo, kad to dara pie zaļa koka, kas tad notiks pie nokaltuša?”
bet divi ļaundari arī tapa novesti, ka taptu nomaitāti
līdz ar Viņu. |
|
12 |
Un,
nonākuši tai vietā, ko sauc par Golgatu, tas ir, pieres
vietu |
Un
tie Viņu noveda Golgatā, kas tiek tulkots: pieres vieta. |
Un,
kad tie nonāca tai vietā, ko sauc par pieres vietu, |
Uz
vietu, ko sauc par pieres vietu, ebrejiski Golgatu. |
13
Viņš nenesa Savu krustu
visu ceļu līdz Golgatai; Viņš iznāca no pārvaldnieka
nama ar seju apņēmīgi vērstu pret Golgatu, tāpat
kā pirms dažām nedēļām Viņš,
pilns apņēmības, devās ceļā uz Jeruzālemi.
Viņi tur ieradās. Viņi tur palika. Tā tam bija jābūt. |
Tie
deva Viņam dzert etiķi, maisītu ar žulti; un, kad
Viņš to nobaudīja, |
Un
Viņam deva dzert vīnu, sajauktu ar mirrēm, |
|
|
14 |
Viņš
negribēja to dzert. |
bet
Viņš to nepieņēma. |
|
|
|
Un
tie sita Viņu krustā |
Un
tie Viņu sita krustā |
Tie
tur sita krustā Viņu |
Tur
tie Viņu sita krustā |
15 |
|
|
un tos ļaundarus,
vienu pa labo un otru pa kreiso roku. |
Un kopā ar Viņu divus citus, katrā pusē
vienu, bet vidū Jēzu. |
16
Jānis atkārto to pašu divas reizes, lai
uzsvērtu Kristus tronī celšanu starp ļaundariem. |
|
|
|
Bet Pilāts
lika taisīt uzrakstu un piestiprināt to pie krusta; tur bija
rakstīts: JĒZUS NACARIETIS, JŪDU ĶĒNIŅŠ.
Šo uzrakstu lasīja daudzi jūdi, jo vieta, kur Jēzus
bija krustā sists, bija tuvu pie pilsētas; un rakstīts
bija ebreju, romiešu un grieķu valodā. Tad jūdu
augstie priesteri sacīja Pilātam: “Neraksti: Jūdu ķēniņš,
bet kā Viņš sacījis: Es esmu jūdu ķēniņš”.
Bet Pilāts atbildēja: “Ko esmu rakstījis, to esmu rakstījis.”
|
17
Notiesātajam bija jānes kaklā uzkārts savas vainas
uzraksts, kurš bija jāpiestiprina pie krusta līdz ar
pašu krustu. Nav pamata domāt, ka tas tiktu piestiprināts
pēc krusta uzcelšanas stāvus. Jādomā, ka uzrakstu
noņēma Kungam no kakla un piesita pie krusta pirms tā
uzcelšanas augšā. Tādēļ sekosim Jāņa
hronoloģijai. |
|
|
Jēzus
sacīja: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” |
|
18 |
Un
izdalīja Viņa drēbes savā starpā ar mesliem,
[lai piepildītos pravieša vārdi, viņi dala manas
drēbes savā starpā, un par manu apģērbu viņi
met kauliņus.] |
un
izdalīja savā starpā Viņa drēbes, mezdami kauliņus
par tām, ko kurš dabūtu. |
Un
tie, Viņa drēbes dalīdami, kauliņus par tām
meta. |
Bet kareivji,
piesituši Jēzu pie krusta, ņēma Viņa drēbes
un sadalīja tās četrās daļās, katram kareivim
pa daļai. Tāpat tie paņēma Viņa svārkus.
Svārki nebija šūti, bet izausti viscaur no viena gabala.
Tad tie sacīja cits citam: “Tos nesadalīsim, bet metīsim
par tiem kauliņus, kam tie piederēs.” Tā piepildījās
raksti: tie Manas drēbes izdalījuši savā starpā
un par Manu apģērbu metuši kauliņus. – Tā darīja
kareivji. |
19 |
|
Un
tā bija trešā stunda, kad Viņu sita krustā. |
|
|
20 |
Un
tie sēdēja tur un apsargāja Viņu. |
|
Un
ļaudis stāvēja skatīdamies. |
|
21 |
Un
virs Viņa galvas tie pielika Viņa vainas uzrakstu: ŠIS
IR JĒZUS, JŪDU ĶĒNIŅŠ. |
Un
bija likts uzraksts Viņa vainas apzīmēšanai: JŪDU
ĶĒNIŅŠ. |
|
|
22 |
Tad
divi slepkavas tika kopā ar Viņu krustā sisti; viens
pa labo, otrs pa kreiso roku. |
Un
līdz ar Viņu sita krustā divi slepkavas, vienu Viņam
pa labo, otru pa kreiso roku. Un raksti ir piepildīti, kas saka:
“Viņš tika ļaundariem pielīdzināts.” |
|
|
23
Matejs atzīstas atkāpē.
Viņa un Marka pierakstā netiek ievērota secība.
Šķiet, ka ļaundari tika sisti krustā vienlaicīgi
ar Kristu, taču Matejs un Marks visu uzmanību veltī Kristum. |
|
|
|
Bet pie Jēzus krusta stāvēja
Viņa māte, Viņa mātes māsa, Marija, Klopas
sieva, un Marija Magdalēna. Tad Jēzus, ieraudzījis Savu
māti un viņai līdzās mācekli stāvam, ko
Viņš mīlēja, saka mātei: “Sieva, redzi, tavs
dēls!” Pēc tam Viņš saka māceklim: “Redzi,
tava māte!” No tā brīža māceklis viņu
ņēma pie sevis. |
24
Šo epizodi varētu dot krustā sišanas
sākumā. “Bet...” savieno to ar drēbju dalīšanu,
iespējams tāpēc, ka tās bija Marijas darinātas.
Ja mums būtu jāsaprot, ka Jānis aizveda Mariju no krustā
sišanas vietas uz savām mājām (kaut arī pēc
teksta tam nebūtu obligāti tā jābūt), viņam
būtu nepieciešams laiks, lai izdarītu to un atgrieztos,
lai redzētu beigas (Jņ.19:35). Taču, iespējams,
arī ka Kungs teica šos vārdus pirms Saviem pēdējiem
vārdiem: “Pēc tam, zinādams, ka viss ir pabeigts...”.
Tas bija tā it kā Viņš tikai atvadījās
no mātes pašās beigās. |
Bet
garāmgājēji zaimoja Viņu, galvas kratīdami,
un sacīja: “Viņš gribēja noplēst Templi un
to atkal uzcelt trijās dienās; palīdzi pats Sev; |
Un
tie, kas gāja garām, Viņu zaimoja, kratīja galvas
un sacīja: “Redzi, Tempļa noplēsēj un uztaisītāj
trijās dienās, palīdzies pats Sev un kāp no krusta
zemē.” |
|
|
26
27 |
Ja
Tu esi Dieva Dēls, kāp no krusta zemē.” |
|
|
|
28 |
Tāpat
augstie priesteri līdz ar rakstu mācītājiem un vecajiem
apsmēja Viņu, sacīdami: |
Tāpat
arī augstie priesteri ar rakstu mācītājiem Viņu
apsmēja un sacīja: |
Bet
arī virsnieki Viņu izsmēja, sacīdami: |
|
29
Matejs un Marks pieraksta to pašu
epizodi. Mācītāji Viņu apsmēja savā starpā
(Mk.); pēc Mateja sanāk, ka viņi to teica Viņam.
Viņi to apsmēja, kopā sanākuši, bet pietiekami
skaļi, lai Viņš arī dzirdētu. |
“Citiem
Viņš palīdzējis, bet pats Sev nevar palīdzēt. |
“Citus
Viņš ir pestījis un sevi pašu Viņš nevar
pestīt. |
“Viņš
citiem palīdzējis, |
|
30 |
|
|
lai
palīdzas pats Sev, ja šis ir Kristus, Dieva izredzētais.” |
|
31 |
Ja
Viņš ir Israēla Ķēniņš, lai nokāpj
no krusta, tad mēs ticēsim uz Viņu. Viņš Dievam
uzticējies, Tas lai glābj Viņu, ja grib; jo Viņš
ir sacījis: Es esmu Dieva Dēls. |
Lai
nu Kristus, Israēla ķēniņš, no krusta nokāpj,
ka mēs redzam un ticam.” |
|
|
32
33 |
|
|
Un
arī kareivji Viņu apmēdīja, piegāja un Viņam
etiķi atnesa un sacīja: “Ja Tu esi jūdu ķēniņš,
tad palīdzies pats Sev!” |
|
34 |
|
|
Un
virs Viņa bija uzraksts: ŠIS IR JŪDU ĶĒNIŅŠ. |
|
35
Tas ir ārpus secības. Uzrakstu uzlika krustā
sišanas laikā (skat iepriekšējo komentāru).
Šķiet, ka Lūka grib teikt, ka apsmiešanu izraisa
tieši šis uzraksts, kas tik ļoti atšķiras no
parastajiem noziegumiem, par kuriem cilvēki tiek sisti krustā.
|
Tāpat
arī slepkavas, kas līdz ar Viņu bija krustā sisti,
zaimoja Viņu. |
Un
arī tie, kas līdz ar Viņu bija krustā sisti, Viņu
zaimoja. |
|
|
36 |
|
|
|
Un
viens no pakārtajiem ļaundariem Viņu zaimoja, sacīdams:
“Ja Tu esi Kristus, tad glāb Sevi pašu un mūs!” Bet otrs
to norāja un sacīja: “Arī tu nebīsties Dieva, kas
esi tai pašā sodā! Un mums gan pareizi notiek: jo mēs
dabūjam, ko esam pelnījuši ar saviem darbiem, bet šis
nekā ļauna nav darījis.” Un viņš sacīja:
“Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!”
Un Jēzus tam sacīja: “Patiesi Es tev saku: šodien tu
būsi ar Mani paradīzē.” |
37
Viņš tikko to pašu bija
teicis kopā ar otru noziedznieku. Tagad viņš atkal runā,
bet viņa vārdi ir kvēles pilni. |
Bet
no sestās stundas tapa tumša pār visu zemi līdz
devītai stundai. |
Un
ap sesto stundu palika tumšs pār visu zemi līdz devītai
stundai. |
Un
tas bija ap sesto stundu. Tad tapa tumšs pār visu zemi līdz
devītai stundai. |
|
38 |
|
|
Un
saule tapa aptumšota, un priekškars Templī pārplīsa
vidū pušu. |
|
39
Mk.15:38 liek domāt, ka priekškars
pārplīsa pavisam, kad Kristus nomira; tādēļ
tas bija tikai sākotnējais plīsums. Ja šī interpretācija
ir pareiza, kāpēc tas notika sestajā stundā? Vai
tas bija tāpēc, ka šajā brīdī Kungs Jēzus
bija sasniedzis kādu noteiktu uzvaras pakāpi? No otras puses
“priekškars Templī pārplīsa vidū pušu”
jāsaista ar sekojošo 4teiktu uzvaras pakāpi? No otras
puses “priekškars Templī pārplīsa vidū pušu”
jāsaista ar sekojošo 46.pantu par Kristus nāvi. Tas nozīmētu,
ka priekškars pārplīsa īsi pirms Kristus nāves,
it kā Dievs paredzēja, ka uzvara faktiski ir jau sasniegta
un tādēļ pārplēsa priekškaru starp Viņu
un cilvēkiem dažas sekundes pirms nāves iestāšanās
brīža. |
Bet
ap devīto stundu Jēzus sauca stiprā balsī: “Ēli,
Ēli, lamā zabahtani?” Tas ir: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc
Tu esi Mani atstājis?” |
Un
ap devīto stundu Jēzus stiprā balsī brēca,
saukdams: “Eloī, Eloī, lamā zabahtani?” Tas ir tulkots:
“Mans Dievs, Mans Dievs, Kāpēc Tu Mani esi atstājis?” |
|
|
40 |
Bet
daži no tiem, kas tur stāvēja, kad tie to dzirdēja,
sacīja: “Šis sauc Ēliju.” |
Un
daži no tiem, kas tur klāt stāvēja, to dzirdēdami
sacīja: “Redzi, Viņš sauc Ēliju.” |
|
|
41 |
|
|
|
Pēc tam, zinādams, ka viss ir
pabeigts un lai piepildītu rakstus līdz galam, Jēzus
sacīja: “Man slāpst!” |
42
Es iestarpinu to šeit tāpēc,
ka paliek tāds iespaids, ka pēc 22.psalma pirmā panta
citēšanas Kungs gribēja dzert, lai varētu pabeigt
citēt psalmu balsī līdz galam. Viņi domā, ka
Viņš sauc Ēliju (jaucot ‘Eliyahu’ ar ‘Eloī Eloī’),Viņš
saka “Man slāpst”, tie sniedz Viņam etiķi, bet Matejs
saka, ka tiklīdz Viņš sauca “Eloī, Eloī”, viņi
skrēja pēc etiķa. Tādēļ “Man slāpst”,
droši vien, izskanēja uzreiz pēc “Eloī, Eloī”,
gandrīz vienlaicīgi. |
Un
tūlīt viens no tiem aizskrēja, paņēma sūkli,
pildīja to ar etiķi, uzsprauda to niedrē un dzirdīja
Viņu. Bet citi sacīja: “Pagaidi, redzēsim, vai Ēlija
nāks un glābs Viņu. |
Bet
viens aizskrēja, pildīja sūkli ar etiķi un to lika
uz niedri, un deva Viņam dzert, sacīdams: “Pagaidiet, redzēsim,
vai Ēlija nāks un Viņu noņems.” |
|
Tur stāvēja trauks ar etiķi;
tie uzsprauda sūkli ar etiķi uz īzapa stiebra un to pacēla
pie Viņa mutes. Etiķi ņēmis, Jēzus sacīja:
|
43 |
|
Bet
Jēzus stiprā balsī iekliedzās |
Un
Jēzus sauca skaņā balsī: |
“Viss piepildīts!”
Un galvu nokāris, |
44 |
Bet
Jēzus atkal iekliedzās stiprā balsī |
|
“Tēvs,
Es nododu Savu garu Tavās rokās.” |
|
45
“Atkal” – pēc “Viss piepildīts”
Mt.27:50 liek domāt, ka šis kliedziens arī bija gara
atdošana. |
un
izlaida Savu garu. |
un
nomira. |
Un,
to sacījis, Viņš nomira. |
Atdeva garu Dievam. |
|
Un
redzi, Tempļa priekškars parplīsa no augšas līdz
apakšai divos gabalos, |
Un
priekškars Templī pārplīsa divos gabalos no augšas
līdz zemei. |
|
|
46
Skat komentārus augstāk,
kas attiecas uz Lūkas evaņģēliju. |
un
zeme trīcēja, un klintis šķēlās, un kapi
atdarījās, un daudzu svēto miesas, kas dusēja, cēlās
augšām. Un tie izgāja no kapiem pēc Viņa augšāmcelšanās,
nāca svētajā pilsētā un parādījās
daudziem. |
|
|
|
47
Tas ir skaidrs piemērs
tam, ka krustā sišanas pieraksti nav hronoloģiski secīgi. |
Bet
virsnieks un tie, kas bija pie Viņa un sargāja Jēzu,
redzēdami zemestrīci un visu, kas tur notika, ļoti izbijās
un sacīja: “Patiesi, Šis bija dieva Dēls.” |
Bet
virsnieks, kas tur klāt stāvēja Viņam pretī,
redzēdams, ka Viņš tādā veidā bija miris,
sacīja: “Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls.” |
Un
virsnieks, redzēdams, kas notika, Dievu teica un sacīja: “Patiesi,
šis bijis taisns cilvēks.” |
|
48 |
|
|
Un
visi ļaudis, kas tur bija klāt un redzēja, kas notika,
sita pa krūtīm un griezās atpakaļ. |
|
49 |
Bet
tur bija daudz sievu, kas no Galilejas bija sekojušas Jēzum
un Viņam kalpojušas, tās skatījās no tālienes.
Starp tām bija Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba un
Jāzepa māte, un Cebedeja dēlu māte. |
Un
tur bija arī sievas, kas no tālienes skatījās; starp
tām bija Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba jaunākā
un Jāzepa māte, un Salome. (Tās, kad Viņš bija
Galilejā, Viņam bija gājušas pakaļ un Viņam
kalpojušas) un daudzas citas, kas līdz ar Viņu bija nākušas
uz Jeruzālemi. |
Bet
visi Viņa paziņas stāvēja no tālienes un sievas,
kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas un šās
lietas redzēja. |
|
50 |
|
|
|
|
51
“Krusts” – atkal vienskaitlī,
visa uzmanība tiek pievērsta Kristus krustam. |
bet
vakarā nāca kāds bagāts cilvēks no Arimatijas,
vārdā Jāzeps, kas arī bija kļuvis par Jēzus
mācekli. |
Kad
jau vakars metās un tā kā bija sataisāmā diena,
tas ir, sabata priekšvakars, Jāzeps no Arimatijas, cienīts
runas kungs, kas pats arīdzan gaidīja Dieva valstību,
|
Un
redzi, viens vīrs, Jāzeps vārdā, kas bija runas
kungs, labs un taisns vīrs(šis nebija piebiedrojies viņu
padomam un rīcībai), no Arimatijas, jūdu pilsētas,
kas arī pats gaidīja uz Dieva valstību, - šis aizgāja
pie Pilāta, un lūdza Jēzus miesas |
Pēc
tam Jāzeps no Arimatijas, kas bija Jēzus māceklis, bet
tikai slepenībā, tāpēc ka viņš baidījās
no jūdiem, |
52 |
Šis
nogāja pie Pilāta un izlūdzās Jēzus miesas. |
iegāja
droši pie Pilāta un izlūdzās Jēzus miesas. |
|
lūdza
Pilātu, lai tas atļautu noņemt Jēzus miesas; |
53 |
|
Bet
Pilāts brīnījās, ka Viņš jau bija nomiris,
un, virsnieku aicinājis, tam jautāja, vai jau ilgi, kamēr
Viņš miris? |
|
|
54 |
Tad
Pilāts pavēlēja tās viņam atdot. |
Un,
to no virsnieka dabūjis zināt, viņš atvēlēja
Jāzepam Jēzus miesas. |
|
un
Pilāts atļāva. |
55 |
Un
Jāzeps ņēma miesas,
ietina tās tīrā
audeklā un ielika tās savā jaunajā kapā, ko
viņš bija izcirtis klintī, un viņš pievēla
lielu akmeni pie kapa durvīm un aizgāja. |
Un
tas, nopircis smalku audeklu, Jēzu noņēma un ietina tai
audeklā un ielika Viņu kapā, kas klintī bija izcirsts,
un akmeni pievēla pie kapa durvīm. |
un
tās noņēma, ietina smalkā audeklā un ielika
kapā, kas bija izcirsts klintī, kur vēl neviens nebija
glabāts.
Un tā bija sataisāmā
diena, un sabats jau sākās. |
Tad
viņš nāca un noņēma Viņa miesas. Bet arī
Nikodēms nāca, kas kādreiz naktī pie Viņa bija
nācis, un atnesa svaidāmās zāles, maisījumu
no mirrēm un alvejas, kādas simts mārciņas. Tad
viņi paņēma Jēzus miesas un satina tās autos
kopā ar smaržvielām, pēc jūdu bēru paražām.
Bet tanī vietā, kur viņus bija krustā situši,
bija dārzs un šinī dārzā jauna kapa vieta,
kurā vēl neviens nebija glabāts. Tur tie ielika Jēzu
sataisāmās dienas dēļ, jo kapa vieta bija tuvu. |
56 |
|
Bet
Marija Magdalēna un Marija, Jozēta māte, skatījās,
kur Viņš tapa nolikts. |
Un
sievas, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas, arī
gāja līdzi un apskatīja kapu un kā Viņa miesas
tapa noliktas. |
|
57
Ievērojiet uzsvaru, kas
tiek likts uz to, ka sievietes, kas nāca ar Viņu, nāca
no Galilejas. |
bet
tur bija Marija Magdalēna un otra Marija, viņas sēdēja
pretim kapam. |
|
|
|
58 |
|
|
Un,
atpakaļ griezušās, tās sataisīja smaržīgas
svaidāmās zāles, un sabatu tās pavadīja klusu
pēc bauslības. |
|
59 |
|