PĀVILS UN KRISTUS (2)

Mēs redzējām iepriekšējā nodarbībā, ka Pāvila prāts bija Kunga Jēzus Kristus piesātināts, un tas atspoguļojās viņa evaņģēliju pārzināšanā. Mēs redzējām, ka viņš uz tiem atsaucās katrā sestajā pantā, un, iespējams, vēl daudz biežāk. Mēs redzējām, ka viņa degsme uzņemt sevī Kristus domu gājumu var kalpot mums par piemēru. Pāvils acīmredzot turēja atmiņā pantus un bija tik stiprā to iespaidā, ka visi viņa dzīves lēmumi tika plānoti varbūt tikai viena panta iespaidā (piemēram, “Svētīgāk ir dot nekā ņemt”, Ap.d.20:35; vai arī doma par sargu šķiet iekvēlinām viņa sludinātāja degsmi, Ecēh.3:17; 18:13 salīdz. ar Ap.d.18:6; 20:26). Bet ja jums ir radies iespaids, ka, iemācoties no galvas evaņģēlijus, mēs iegūsim Pāvila garīgumu, tad tā tas nav. Nav jau runa par teksta iemācīšanos kā aktierim lugā. Šo vārdu jēga un Kunga Jēzus piemērs bija tie, kas iedvesmoja Pāvilu. Tātad mums ir jāuzdod jautājums, kā Pāvils izmantoja evaņģēliju zināšanas, savu vēsturisko Kunga Jēzus un Viņa vārdu pieredzi, lai sasniegtu šo rezultātu. Tieši par to mēs vēlamies runāt šajā nodarbībā.

Pāvils un evaņģēliji: turpmākās piezīmes

Bet vispirms es gribētu izdarīt dažas piezīmes attiecībā uz iepriekšējā nodarbībā dotajām tabulām. Man tas šķiet fenomenāli, ka cilvēks (Pāvils) varētu būt tik stipri Kunga Jēzus vārdu, gara un dzīves pārņemts. Tas ir tik ārkārtīgi neparasti, ka ir grūti tam noticēt. Taču jo vairāk es par to domāju, jo vairāk es pārliecinos, ka tā ir patiesība. Ja Pāvils patiesi bija cilvēks, kura atmiņa bija evaņģēliju pilna un kurš pastāvīgi domāja par tiem, tad sekojošais ir pilnīgi vietā:

-         Ir vairāki norādījumi uz to, ka Pāvils bija pārliecināts, ka viņa lasītāji sapratīs, ka vairums no viņa teiktā pamatā atspoguļo Kunga Jēzus vārdus. Viņš saka korintiešiem: “Bet pārējiem saku es, ne Tas Kungs” Jēzus (1.Kor.7:12). Pirms tam viņš nebija teicis: tagad es jums atgādināšu ‘Kunga Jēzus vārdus’. Viņš to uztver kā pašsaprotamu, ka viņa spriedumi parasti ir Jēzus vārdu atspoguļojums (kontekstā 1.Kor.7:11 = Mt.5:32; Mk.10:9). Bet tagad viņš saka, ka tie vairs nav Kristus vārdi (kā arī 1.Kor.7:25). Tas nenozīmē, ka viņš nerunā Gara iedvesmā; tas nozīmē, ka viņš pievērš  uzmanību tam, ka viņš dara ko sev neparastu, proti, dod mācību, kas neatsaucas un nav Kunga Jēzus vārdu atkārtojums. Ar to es gribu vēlreiz pasvītrot, ka viņš sagaidīja, ka viņa klausītāji uztvers visu viņa teikto kā Kristus domu izklāstu. Līdzīgi arī 2.Kor.11:17: “Ko te saku, to nesaku pēc Tā Kunga prāta” (proti, kā es to parasti daru). Pēc katriem pāris pantiem, pat saskaņā ar mūsu nepilno analīzi, viņš nepārprotami atsaucās uz evaņģēlijiem. Kad viņš saka, ka runā, “balstoties uz mūsu Kunga vārdu” (1.Tes.4:15), tas nenozīmē, ka turpmāk teiktais būtu vairāk iedvests nekā iepriekšējais. Viņš tikai speciāli uzsvēra, ka atkārto Kristus mācību (ko viņš dara, gari un plaši atsaucoties uz Mt.24 un 25).

-         Pāvila vārdi Ap.d.23:3 bija nepārprotami izteikti dusmās: “Dievs tevi sitīs, tu nobalsinātā siena!” Taču pat situācijas karstumā, neiedziļinoties teiktajā (jo tas jau nu nebija īstais brīdis, lai to darītu!), Pāvils neapzināti atsaucas uz evaņģēliju (šoreiz uz Mt.23:27).

-         Ir daudz neapzinātu atsauču Vēstulē ebrejiem. Tas pilnīgi iederas liecībā, ka vēstule ebrejiem ir Pāvila maizes laušanas uzrunas, kuru viņš teica Jeruzalemes eklēsijā, pieraksts (1). Mēs varam iztēloties Pāvilu, uzrunājam tos, ar simboliem visu acu priekšā, viņa prāts, Kunga Jēzus pārpilns, un atsauces, kā apzinātas, tā arī neapzinātas, nākam no viņa kā no pārpilnības raga. 

-         “Jeb vai jūs nezināt, ka svētie tiesās pasauli?” (1.Kor.6:2) atsaucas uz Mt.19:28, kur solīts, ka visi, kas ir sekojuši Kristum, spriedīs tiesu. Ka šis apsolījums neattiecas tikai uz apustuļiem, top skaidrs no Lk.22:30; 1:33 salīdz. ar Atkl.3:21. Tas ir tā it kā Pāvils teiktu: ‘Nu, jums taču tas ir jāzina, tas ir evaņģēlijos’. Viņš uzskatīja, ka citiem ticīgajiem tikpat labi kā viņam jāpārzina Kristus vārdi. Un vēl viens piemērs Rom.6:16: “Vai nezināt, ka tam, kam jūs sevi nododat par paklausīgiem kalpiem, jums arī kā kalpiem jāklausa, vai nu grēkam uz nāvi, vai paklausībai Dievam – uz taisnību?”. Tā ir atsauce uz Mt.6:24 par to, ka nevar kalpot diviem kungiem. Pāvils nepārprotami saka: ‘ Paklausieties, tas ir Mateja 6, neviens nevar kalpot diviem kungiem! Šai mācībai ir jābūt ierakstītai jūsu sirdī!’ Līdzīgs piemērs ir arī 1.Kor.10:16 = Mt.26:26; tādējādi Pāvils secina: “Svētības biķeris...vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm?” – proti, ‘Vai tad tā nav? Mēs taču to zinām no evaņģēlijiem.’

-         Vēstules korintiešiem, droši vien, bija ļoti grūti rakstīt. To varētu pielīdzināt mīnu lauka šķērsošanai. Tādēļ viņš apgalvo, ka viņš neko citu viņu starpā negrib zināt kā vienīgi Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu (1.Kor.2:2); viņš gribēja koncentrēties uz Kungu Jēzu un Viņa ciešanu spraigumu, nevis pievērsties savstarpējām attiecībām un eklēsijas politikai. Un tas atspoguļojas viņa vēstulēs. Tajās ir daudz neapzinātu atsauču uz Kristus ciešanām un nāvi. Pāvils vēstulēs atsaucas uz Kristu kā “Kungu” caurmērā katrā 26.pantā. Taču vēstulēs korintiešiem – caurmērā katrā 10.pantā. Jēzus kundzība un ciešanas bija viņa domu priekšplānā, kad Pāvils rakstīja šīs vēstules. Viņa koncentrēšanās uz Kristus krusta ceļu var kalpot mums par piemēru šai laikā, kad Kristus miesa mūs arvien lielākā mērā novirza no mūsu dievbijības centrālā tēla: Dieva Dēla, kas mira par mums un augšāmcēlies mūsu taisnošanai.

-         Pāvila atsauces uz evaņģēlijiem liek noprast, ka viņš ir ļoti nopietni apdomājis tos pantus, uz kuriem viņš apzināti atsaucas. Tas, kādā veidā viņš uz tiem atsaucas nevis citē vārds vārdā, norāda uz to, ka viņš nav mehāniski iekalis šos pantus, bet ka tie ir viņa rūpīgu pārdomu un mācības uzsūkšanas rezultāts. Piemēram, Mt.19:18,19 Kungs Jēzus apvieno divus citātus no bauslības: 2.Moz.20:12-16, kam seko 3.Moz.19:18. Pāvils citā kontekstā, lai pierādītu citu domu, apvieno tos pašus divus fragmentus, atdalot tos ar īsu komentāru (Rom.13:9). Tas norāda uz to, ka viņš ir domās nopietni mācījies no tā, kā Kungs izmanto bauslību, tiktāl, ka arī pats jau to varēja līdzīgā veidā izmantot.

-         Tas, kādā veidā Pāvils atsaucas uz evaņģēlijiem, norāda arī uz to, ka Gars izmantoja Pāvila cilvēcisko atmiņu un gremdēšanos evaņģēlijos tā vietā, lai izmantotu viņu kā mehānisku Gara iedvestās domas fiksētāju. Tā, ja jūs analizējiet iepriekšējās nodarbības datus, ir skaidrs, ka Pāvila vēstulēs ir evaņģēliju atsauču grupas. Tā, vienā nodaļā var būt vairākas atsauces, nākošā – nevienas, un tad atkal vesela grupa nākošajā nodaļā. Tas ilustrē cilvēka atmiņas darbību. Dažkārt Pāvils atsaucas uz vienu un to pašu evaņģēlija pantu dažādās vēstulēs dažādā veidā. Tā, Mt.5:16 (“lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā”) viņš attiecina uz attiecībām eklēsijā (2.Kor.9:11,13) un arī pasaulē (1.Kor.14:25). Tas ir saprotami. Man arī gadās attiecināt to pašu pantu uz divām dažādām lietām, vai arī es mainu savas domas par tā pielietošanu. Tas nebūt nenozīmē, ka Pāvils nedarbojās Gara iedvesmā; tas nozīmē tikai to, ka Dievs izmantoja to, kā viņš pats interpretēja evaņģēliju.

-         Pāvils atsaucas uz dažiem evaņģēliju fragmentiem daudz biežāk nekā uz citiem. Atsauces uz Jāni Kristītāju, kalna sprediķi, līdzībām un Kristu Ģetzemanes dārzā ir daudz biežāk sastopamas par citām. Tā tas noteikti nebūtu bijis, ja saiknes starp Pāvila rakstīto un evaņģēlijiem būtu bijušas tikai Gara iedvesmas rezultāts. Mēs domājam (2), ka Pāvila interese par Jāni Kristītāju izskaidrojama ar to, ka viņš pirmo reizi dzirdēja Evaņģēliju no Jāņa; proti, bija personīgs iemesls tam, ka viņš atsaucas tieši uz šo evaņģēliju fragmentu. Tas pats attiecas arī uz pastāvīgajām atsaucēm uz Ģetzemani. Jādomā, ka Kunga Jēzus cīņa ar paša dabu, kas bija Viņu novedusi līdz izturības robežai, kur tikai solis šķir no mūžīgās tumsas, bija tēls, kas atbalsojās Pāvila sirdī. Tāpat arī līdzības bija domātas to iegaumēšanai un meditācijai; to Pāvils arī darīja, un tas arī izsauca visbiežākās atsauces uz tām. Tāpat ir arī ar mums; ir evaņģēlija panti, kas iespiežas atmiņā, bieži vien personisku iemeslu dēļ. Tā tas bija arī ar Pāvilu. Mt.11:25, iespējams, bija tas pants, kurš nodarbināja viņa domas, kad viņš rakstīja korintiešiem; uz to ir atsauces 1.Kor.1:19; 2:8; 14:20 – un nekur citur. Tāpat es teiktu, ka Jēzus vārdi godības krēslā, kad Viņš aicina uzticīgos Valstībā (Mt.25:34), arī turpināja skanēt Pāvila ausīs: Ap.d.20:32; Gal.3:29; 4:7; Ef.1:11; Kol.1:12; 3:24; Tit.3:7. Un citi piemēri: Lk.1:47 = 1.Tim.1:1; 2:3; Tit.1:3; Lk.18:7 (“izredzētiem”) = Rom.8:33; Kol.3:12; 2.Tim.2:10; Tit.1:1; Lk.13:32 (“būšu galā”) bija viņam prātā, kad viņš rakstīja ebrejiem (2:10; 5:9; 7:28); un Mk.10:30 = Ap.d.14:22; 2.Tes.1:4,5; 2.Tim.3:11,12; un ievērojiet arī kā Kristus “esiet modrīgi” pastāvīgā lietošana ir līdzīgi iespaidojusi arī Pāvilu. Tas ir cilvēka atmiņai raksturīgi; kāds pants iespiežas atmiņā un ir pastāvīgi priekšplānā kādu noteiktu laika sprīdi. Tas pats attiecas arī uz informāciju vai kādu vārdkopu, kas iespiedusies atmiņā. Tāpat arī pēc ilgākas saskarsmes ar kādu jums patīkamu cilvēku jūs varat neapzināti pārņemt viņam raksturīgus izteicienus.

-         Tā tas notika arī ar Pāvilu. Evaņģēliji bija tik dziļi viņa sirdī, ka runājot vai rakstot viņš apzināti vai neapzināti vienkārši nevarēja neatsaukties uz Kungu Jēzu. Tā, 1.Kor.13:2, man šķiet, Pāvils (cilvēciskajā līmenī) rakstot centās atrast vispārāko pakāpi, kas izteiktu, cik niecīgi mēs esam bez mīlestības. Un šo vispārāko izteicienu viņš neapzināti izvēlas no evaņģēlijiem (Mt.17:20): “un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas” 

-         Zīmīgi, ka Pāvils Apustuļu darbos un agrākajās vēstulēs šķiet biežāk atsaucamies uz Kristus ciešanām un augšāmcelšanos nekā vēlākajā laikā (3). Ar laiku viņš tiecas biežāk citēt līdzības. Tas atkal norāda uz to, ka Pāvila raksti bija pirmām kārtām viņa paša iedziļināšanās Kristū pilni, bet arī Gara apstiprināti.

-         Pāvila Kristus apraksts, kas “uzkāpis augstāk par visām debesīm” (Ef.4:10) šķiet sakņojamies viņa iztēlē atkal un atkal skaidri pieredzētajā ainā no Lk.24:51, kur teikts “Viņš no tiem šķīrās un tapa uzcelts debesīs”. Tas būtu cilvēku dabai raksturīgs evaņģēliju pielietojums.

-         Līdzīgi, viens Pāvila izteikums Ap.d.13:46 apvieno atsauces uz diviem pantiem Mateja evaņģēlijā (21:41; 22:8). Šie panti ir ļoti tuvi. Domājot par 21:41, Pāvils nonāca pie 22:8, un tad savienoja tos savā atsaucē – Gara galējā uzraudzībā, protams.

-         Pāvila evaņģēliju pārdomu intensitāti pierāda viņa komentārs uz Mt.27:11-14, kur mēs lasām, ka Jēzus Pilāta priekšā izteica vienu vienīgu vārdu grieķu valodā, kas latviski tulkots “Tu to saki”. Tas uzsver to, ka Jēzus neko citu neteica, un Pilātam atlika tikai apbrīnot Viņa mēmo paškontroli. Taču Pāvils lepni bilst, ka Kristus Jēzus “apliecinājis labo liecību Poncija Pilāta priekšā” (1.Tim.6:13). Varētu domāt, ka viņš atsaucas uz kādu slavenu Jēzus runu. Bet, iedziļinoties viņa garā, Pāvils šķiet sakām: ‘Kunga Jēzus milzīgo paškontroli un mērķa stingrību es apbrīnoju un izceļu tos tavā priekšā kā viscēlāko piemēru. Viens vienīgs vārds. Un tik spēcīga liecība!’

Pāvila atsauču uz evaņģēlijiem analīze atklāj, ka uz dažiem fragmentiem viņš atsaucās daudz biežāk nekā uz citiem. Es gribētu tagad apskatīt, kā viņš izmanto šos fragmentus.

Līdzības  

Kungs bija teicis, ka līdzības ir nesaprotamas tikai “tiem, kas ārā” (Mk.4:11). Šī frāze šķiet pielipusi Pāvilam; viņš to lieto piecas reizes. Iespējams, viņš uzskatīja, ka ticīgos, tos, kas ir atdalīti no tumsas pasaules, raksturo līdzību izpratne; un tas izskaidro Pāvila biežās atsauces uz tām, akcentējot, kā tas viņam ir raksturīgi, nepieciešamību novērtēt to spēku. Dažkārt viņš ‘neapzināti’ lieto izteicienu no līdzībām, ārpus konteksta, kas ir pierādījums tam, ka tās ir vienmēr viņa domu priekšplānā (piemēram, “gaismas bērni” Ef.5:8; 1.Tes.5:5 ir ņemti no Lk.16:8).

Vai ņemsim Lk.18:1: “Viņš tiem stāstīja līdzību par to, ka tiem aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt”. Pāvils tik bieži atsaucas uz šo pantu un tam sekojošo līdzību (skat augstāk doto tabulu). Tas parāda Pāvila līdzību ar mums; viņam bija iemīļotas līdzības, viena vai divas, kas viņu nekad neatstāja, tāpat kā tas ir arī ar mums. Un viņš atsaucās uz tām! Tās bija viņa sirdī, tās iedvesmoja un virzīja viņu, kā Kungs to arī bija paredzējis. Pāvils uztver domu par nepaguršanu 2.Tes. 3:13: “Bet jūs, brāļi, nepiekūstiet (“nebūs pagurt”), labu darīdami. Ko Pāvils domāja ar “labu darīdami”? Apmeklēt svētdienas sapulces? Pacietīgi attiekties pret kādu grūta rakstura māsu eklēsijā? Saikne ar Lk.18:1 parāda, kas viņam bija padomā: tev aizvien būs lūgt Dievu, nepagurstot. Tā nav vienkārša sagadīšanās, ka Pāvils sāk šo 2.Tes. 3 daļu ar pamudinājumu: “Brāļi, lūdziet par mums”. Un nobeigumā viņš atkal saka: “Bet jūs, brāļi, nepiekūstiet, labu darīdami”, jums nebūs pagurt jūsu lūgšanās. Viņš zināja no līdzības, ka atkārtota lūgšana ir spēcīga. Un tā, viņš lūdz, lai tie nepagurtu lūgšanās par viņu, jo viņam tas bija nepieciešams. Iespējams, Pāvilam tas pats bija padomā, kad viņš rakstīja efeziešiem (3:13): “Kristū Jēzū...mums dota iespēja tuvoties Dievam bez bailēm un ar paļāvību (salīdz. ar Ebr.4:16)...tāpēc es lūdzu: nezaudējiet drosmi (Lk.18:1), kad es ciešu jūsu dēļ”. Vai viņš ar to nedomā ‘Jūs zināt, cik spēcīga ir lūgšana, tāpēc nepagurstiet, jūs zināt par manām ciešanām, lūdzu turpiniet lūgt par mani tāpat kā tā neatlaidīgā atraitne līdzībā’. Tas saskan ar dažiem citiem fragmentiem, kur Pāvils nekautrēdamies lūdz, lai brāļi aizlūgtu par viņu. Tajā mēs saskatām viņa pazemību, viņa patieso cieņu pret citiem brāļiem, kuri gandrīz noteikti bija vājāki par viņu, kā arī viņa ikdienišķās dzīves fiziskās ciešanas.

Pāvila mīļākās līdzības

Pazudušais dēls bija viena no Pāvila mīļākajām līdzībām. Vismaz četras reizes (Lk.15:24 = Ef.2:1,5; 5:14; Kol.2:13) viņš uzsver, ka pazudušais dēls, pēc viņa domām, ir katra no mums tēls: ne tikai to, kas publiski sagrēko un atstāj eklēsijas dzīvi uz kādu laiku.

Arī līdzība par sējēju bija viena no viņa mīļākajām līdzībām. Kā ebrejiem, tā arī romiešiem viņš piekodina, lai tie augļus nestu ar pacietību, kā tas labajai augsnei pienākas (Lk.8:15 = Rom.2:7; Ebr.10:36). Pāvils bija dziļi pārdomājis šo līdzību. Nav tā, ka viņš to pieminētu kur pagadās. Piemēram, Mt.13:22 teikts, ka bagātības nomāc cilvēka atsaucību vārdam. 1.Tim.6:9 brīdina, ka tie, kas grib tapt bagāti, tiek šo bagātības alku nomākti. Līdzīgi, Pāvils uzskatīja bagāto cilvēku no Mt.19:23 par tādu, kas gribēja būt bagāts (= 1.Tim.6:9,10). Tātad Pāvils bija iedziļinājies līdzības būtībā. Viņš saprata, ka bagātība pati par sevi nenomāc cilvēku; viņš ievēroja, ka Kungs lietoja vārdu “bagātība” ar nozīmi ‘vēlēšanās būt bagātam’. Un tā kā “bagātība” ir relatīvs un subjektīvs jēdziens, viņam, droši vien, ir taisnība. Un tādēļ Gars varēja likt lietā Pāvila secinājumus. Ar to es gribu uzsvērt, ka Gars būtu varējis izvēlēties jebkuru, kas uzrakstītu (piemēram) 1.Tim.6:9. Taču nav nejauši, ka Dieva izvēle krita uz cilvēku, kurš atšķīrās ar dziļu Viņa Dēla izpratni un novērtējumu, lai tieši viņš kļūtu par Viņa domu pierakstītāju. Līdzīgā veidā Mt.13:19 apraksta ļauno, kas paņem vārdu, kas sirdī sēts. Taču vai mēs varam pretoties ļaunajam? Pāvils pievēršas šim jautājumam 2.Tes.3:1,3, kur viņš runā par to, ka Dieva vārds ir pie jums, un arī par to, ka Kungs pasargās no ļauna. Pāvils zināja, ka Kungs (Jēzus) palīdzēs mums saglabāt vārdu sirdīs, ja mēs Viņam to ļausim; viņš redzēja, ka Dieva spēks ir lielāks par mūsu nožēlojamo dabu. 

Viens no Pāvila dzīves dziļākajiem sarūgtinājumiem, droši vien, bija vērot, kā viņa pievērstie atkrīt no ticības. Taču šķiet, ka viņš sevi mierināja, redzot šo atkrišanu sējēja līdzības gaismā. Daudzi divdesmitā gadsimta misionāri ir pievērsušies šai līdzībai šī paša iemesla dēļ. Tā dod izskaidrojumu, atbildi, mierinājumu, kad ‘draugs viens pēc otra aiziet (dažus no tiem mēs uzskatījām par mūsu ticības dižgariem, kas vienmēr būs ar mums), mēs palikušie sērojam’. Tā, Pāvils redzēja Dēmu kā ērkšķos sētu sēklu (Mt.13:22 = 2.Tim.4:10); viņš redzēja Elimu kā nezāli (Mt.13:38 = Ap.d.13:10); un viņš lūdz romiešus nedarīt netaisnības, nelīdzināties nezālēm (Mt.13:41 = Rom.14:13).

Uz pēdējām Kunga līdzībām, kas rodamas Mt.25, Pāvils atsaucas visbiežāk. Daudzi komentētāji ir sīki tabulējuši saiknes starp Mt.24 / 25 un 1.vēstuli tesaloniķiešiem. Liekas, ka šajās līdzībās viņš saskatīja tādu degsmi un nozīmes pilnību, ka tās dziļi atbalsojās viņa sirdī. Viņš piesauc romiešus nenodoties kūtrībai kā blēdīgais un kūtrais kalps līdzībā (Mt.25:26 = Rom.12:11); tesaloniķiešiem viņš piekodina, ka piedzērušais, izklaidīgi dzīvojošais kalps attiecas uz eklēsijas necienīgajiem pēdējās dienās (bet nebūt ne uz “miera un drošības” sludinājumu pasaulei). Pāvila domu gājums Ef.5:29-32 balstās uz Kristus kā līgavaiņa tēmu, kā tas skan Kunga izklāstā Mt.25:1. Un trīs reizes viņš atsaucas uz talentu līdzību; Rom.12:6 viņš to piemēro eklēsijas locekļiem piešķirtām dažādajām dāvanām; kamēr 1.Kor.12:11 un Ef.4:7 viņš liek noprast, ka talenti pārstāv brīnumainās Svētā Gara dāvanas. Tas parāda, kā Pāvils piemēroja Kristus pamata mācības principus vietējiem apstākļiem, kaut arī, stingri ņemot, tas dažkārt nelikās atbilstam kontekstam. Tāpat viņš pieiet Kunga pavēlēm attiecībā uz personiskajiem pārkāpumiem Mt.18; viņš tos piemēro, stingri ņemot, ārpus konteksta, lai risinātu mācības problēmas Korintā. Bet, droši vien, tā arī ir jālasa evaņģēliji; izprotot pamata principus, un piemērojot tos dažādām dzīves situācijām praksē.

Kalna sprediķis (Mt.5-7)

Atsauces uz šīm evaņģēliju nodaļām ir sastopamas visbiežāk. Pāvila, Jēkaba un Pētera rakstītais ir pilns ar apzinātām un neapzinātām atsaucēm uz tām. Viņi ne tikai zināja tās no galvas, tās bija viņu sirdīs un visdziļākajā apziņā; un viņi raksta tā it kā viņi zinātu, ka lasītājiem tās ir tikpat labi pazīstamas (neskatoties uz to, ka daudzi no viņu lasītājiem / klausītājiem bija lasīt nepratēji). Taču, cik daudzi no mums var noskaitīt šīs nodaļas no galvas, nerunājot jau par apgalvojumu, ka tās ir mūsu sirdīs? Pāvila ausīs visu viņa kalpošanas gadu laikā skanēja un atbalsojās viens teikums no tām; un tā “Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti” (Mt.7:1) ir pamatā Rom.2:1; visas Rom.14 un 1.Kor.4:3,5. Un Pāvila pārsteidzošā spēja līksmot par savām ciešanām šķiet sakņojamies viņa nemitīgajās pārdomās par Mt.5:11,12: “Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā un ar meliem par jums runā visu ļaunu Manis dēļ. Esiet priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela debesīs, jo tā tie vajājuši praviešus”. Uz šiem vārdiem viņš atsaucas vismaz piecos savu vēstuļu pantos. Sekojošie piemēri dod tālāku ieskatu tajā, cik dziļi Pāvila apziņā bija iespiedusies šo fragmentu mācība. Es esmu īsumā pierakstījis organisko saistību; ja jums rodas tāda vēlēšanās, jūs varat tām izsekot paši:

-         Mt.5:17 = Gal.5:14. Kristus piepildīja bauslību, jo mīlēja savu tuvāko (mūs) kā Sevi pašu.

-         Mt.6:23 = 1.Tim.4:8. Ar to ir domāts, ka mums nav jāuztver Mt.6:2,3 (“tiem jau ir sava alga”) tā, ka šajā saulē mums nav algas. Mums tā ir (salīdz. ar Mt.19:29).

-         Mt.6:14 = Ef.4:32. Jēzus saka: “Kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosit, tad jums Debesu Tēvs arīdzan piedos”. Pāvils nedaudz maina gramatiskos laikus: “Piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis”. It kā Pāvils gribētu teikt: ‘Iedziļinieties Mt.6:14 teiktajā. Nedomājiet, ka tas nozīmē ‘Ja jūs darīsit to, tad es darīšu jūsu labā to’. Nē. Dievs jums ir piedevis. Bet šī piedošana ir atkarīga no tā, ka tu nākotnē piedosi cilvēkiem. Ja nē, tad piedošana, kas tev jau ir, tiks anulēta. Tieši tāds bija Jēzus domu gājiens’. Tas liek domāt par ļoti dziļas šo vienkāršo Jēzus vārdu analīzes nepieciešamību, pielietojot Bībeles principu loģiku un zināšanas, kādas bija Pāvilam.

-         Mt.6:24 = Tit.1:9. Kalpot Dievam, nevis mantai ir iespējams, turoties Dieva vārda.

-         Mt.6:25 = Fil.4:6. Kā paklausīt pavēlei: “nezūdaities savas dzīvības dēļ”? Apzināti lūdzot Dievu par katru lietu, kas jums dzīvē nepieciešama, piemēram, par dienišķo maizi.

-         Mt.7:21 = Rom.2:13. Pāvils redzēja cilvēkos, kas līdzībā teica “Kungs! Kungs!” tos pirmā gadsimta ebrejus, kas sākotnēji ar prieku atsaucās evaņģēlija vēstij.

-         Mt.7:22 = 1.Kor.13:2. Teikt “Kungs! Kungs!”, patiesībā nezinot Kristu, ir dzīvot bez mīlestības. Tādējādi, Pāvils redzēja saikni starp patiesas mīlestības trūkumu un ārišķīgu Kristus Kundzības atzīšanu. Pēc Pāvila domām, nedarīt to, ko saka Kristus, nozīmē dzīvot bez mīlestības. Ja mēs to sapratīsim, mēs redzēsim, ka Kristus vārdus nezinošie, nav spējīgi uz patiesu mīlestību. Tādēļ maldu ceļus ejošā kristietība nav spējīga rādīt patiesas Bībeles mīlestības piemēru.

-         Mt.7:23 = 2.Tim.2:19. Atturaties no grēka tagad, vai arī jūs nošķirsities no Kristus tiesas dienā. Tas ir klasisks piemērs tam, kā Pāvils izmanto vārdu spēles; kas arī norāda uz to, ka viņa rakstītais ir daļēji viņa paša pārdomu un labu evaņģēliju zināšanu rezultāts.

Ģetzemane

“Ģetzemane, vai to var aizmirst?” skan dziesma, it kā tas patiesi nebūtu iedomājams. Bet mēs aizmirstam. Viņa agonija, Viņa asiņainie sviedri izgaist no mūsu atmiņas. Taču ar mūsu Pāvilu bija savādāk. Ģetzemanes pieraksti bija neizdzēšami iespiedušies viņa atmiņā (skat atsauču sarakstu pirmajā nodarbībā). Savas garīgās cīņas viņš uztvēra kā tuvošanos Kungam, kad pilnīgā prostrācijā viņš izmisīgi centās savaldīt savas iekšējās dziņas ar tādu neatlaidību, kādu nevienam no mums nav izdevies sasniegt. “Jūs vēl neesat līdz asinīm pretim turējušies, cīnīdamies pret grēku” (Ebr.12:4, atsaucoties uz Viņa asiņainajiem sviedriem) ir Pāvila aicinājums, lai mēs atzītu to un turētu acu priekšā mūsu Kungu Ģetzemanē kā stimulu, lai mēs nepiekustu, “savās dvēselēs pagurdami”. Viņš saka: “Jūs ne tuvu neesat bijuši šādam cīņas spraigumam. Tāpēc nepiekūstiet šai nebeidzamajā iekšējā cīņā pret jūsu grēcīgo dabu. Atcerieties Viņu Ģetzemanē!’ Sevis aprakstā ceļā uz Damasku, kad Pāvils nokrita pie zemes un redzēja Dievišķo parādību, kuru viņam apkārtesošajiem nebija lemts saprast, viņš lieto Ģetzemanes dārza valodu (Ap.d.22:7 = Mt.26:39); it kā tieši viņa pievēršanas brīdī viņam būtu atklājies Ģetzemanes dārza gars. Un viņa saikne ar Ģetzemanes garu nepārtrūka. Viņš raksturo sevi kā “noskumušu” (2.Kor.6:10), arī Kristus toreiz “sāka skumt” (Mt.26:37). Arī apraksts par to, ka viņš trīs reizes ar tiem pašiem vārdiem ir lūdzis To Kungu, nesaņemot atbildi (2.Kor.12:8), ir nepārprotami saistīts ar Kristus pieredzi dārzā (Mt.26:44). Mēs saucam “Aba, Tēvs!” (Rom.8:15; Gal.4:6) tāpat kā mūsu Kungs dārzā  (Mk.14:36). Mēs spējam, mēs patiesi spējam, tas ir iespējams, iedomāties Kunga iekšējās cīņas sasprindzinājumu dārzā. Pāvils redzēja savu mīļoto brāli Epafroditu “nobēdājušos” garā (Fil.2:26) , kas oriģinālā sakrīt ar Kristum doto raksturojumu Ģetzemanes dārzā (Mt.26:37; Mk.14:33).

Bet Pāvils bija reālists. Viņš redzēja arī to, ka viņam bija pārāk daudz kopēja ar miegainajiem, vājas gribas apustuļiem Ģetzemanes dārzā. Viņš bija “gatavs” sludināt evaņģēliju (Rom.1:15), lietojot vārdu, kas citviet ir lietots tikai attiecībā uz apustuļiem, kas tobrīd bija labprātīgi garā, bet vāji, lai to īstenotu (Mt.26:41; Mk.14:38); un mēs zinām, ka Pāvils bieži sūrojās, ka praksē viņš nesludina tā kā viņš jūt, ka viņam būtu jāsludina. Pāvils apraksta mūs visus kā glābtus, kaut arī mēs esam vāji, lietojot to pašu vārdu, kas tika lietots attiecībā uz aizmigušajiem apustuļiem Ģetzemanē (Mt.26:41 = Rom.5:6). Viņš saredzēja nepārprotamo līdzību starp viņiem un mums praktiski traģiski vienaldzīgajā attieksmē pret mūsu Kunga iekšējo agoniju, bezspēcībā kaut kādā veidā ņemt dalību Viņa spraigajā cīņā – kaut arī garā mēs esam gatavi to darīt. Un tomēr, Pāvils grib mūs pamudināt būt labākiem par viņiem. Neesat tik nespēcīgi un miegaini kādi bija viņi, kad Kristus lūdza tos palikt nomodā (Mt.26:40,41 = 1.Tes.5:6,7). Centieties sekot Kristum arī viņa attieksmē Ģetzemanes dārzā (Mt.26:41 = Ef.6:18). Taču Rom.7 nomāktais, bet reāli domājošais Pāvils apraud savu nespēju to darīt; sava gara neveiksmīgo cīņu ar savu grēcīgo dabu viņš apraksta vārdiem, ar kuriem Kristus izteica pārmetumus apustuļiem Ģetzemanē. 

Atzīmējiet sev, ka Lūka un citi agrīnie brāļi šķita arī allaž paturam prātā Ģetzemanes liecību (Ap.d.21:14 = Mk.14:36).

Evaņģēlijos darbojošās personas

Evaņģēlijos ir kaut kas, kam ir universāla nozīme, kas attiecas uz visiem laikiem un vietām. Tajos mēs it kā redzam visdažādākos cilvēku raksturus un viņu attieksmi pret evaņģēliju. Pāvila domas bija tā piesātinātas ar evaņģēliju pierakstiem, ka viņš šķiet redzam apkārtējos ļaudis kā pasaulē, tā arī eklēsijā kā līdziniekus tiem, kas aprakstīti evaņģēlijos. Viņa perfektās evaņģēliju zināšanas palīdzēja viņam orientēties dzīvē, tā nevarēja viņu pārsteigt, viņš redzēja cilvēku raksturu un darbību atbilstību evaņģēlijos dotajiem raksturu paraugiem. Iedziļinoties šajos pierakstos, mēs arī varam rast līdzīgu stabilitāti un dzīves izpratnes shēmu, kas labpatiktu Dievam. Ilustrācijai sekojošie piemēri:

-         Lk.1:30 = Ebr.4:16. Kad jūs lūdzat piedošanu, esat kā Marija, kas nebaidījās lūgt kļūt par Mesijas māti. Marijas tēls iedvesmoja Pāvilu viņa ciešanās (Lk.1:45 = Ap.d.27:25).

-         Lk.1:6 = Fil.2:15; 1.Tes.3:13. Esat nevainojami un šķīsti savā garīgumā visu savu mūžu tāpat kā Caharija un Elizabete.

-         Mt.21:21 = Rom.4:20. Pāvils redzēja Ābrahāmu kā cilvēku līdzībā, kura ticība bija tik stipra, ka viņš varētu likt kalnam mesties jūrā.

-         Pāvils bieži saskatīja līdzību starp farizeju uzvedību, kā tā attēlota evaņģēlijos, un to cilvēku uzvedību, ar kuriem viņam nācās saskarties dzīvē (piemēram, Mt.15:2 = Gal.1:14; Kol.2:8; Mt.15:9 = Kol.2:22; Tit.1:14; Mt.16:6 = 1.Kor.5:6,7; Gal.5:9; Mt.23:31,32 = 1.Tes.2:15). Un atkal un atkal Pāvils brīdina brāļus, lai tie neuzvestos tā, kā to darīja farizeji dažādajos evaņģēlijā attēlotajos gadījumos (piemēram, Mt.23:4 = Ap.d.15:10; Mt.23:25 = 1.Kor.7:5, kur Pāvils saka ‘Ja jūs degat iekšējā iekārē, bet izliecieties par laulības noliedzējiem, tad jūs esiet kā tie nolādētie farizeji’). Jāatzīmē, ka farizejisma briesmas, garīgā divkosība, nepiekāpīgas attieksmes paušana jautājumos, kuros mēs būtībā visi esam grēcīgi, bija Pāvila pārdomu nozīmīga tēma.

-         Mt.11:25 = 1.Kor.1:19. Pāvils redzēja ticīgo korintiešu vienkāršību tieši tādā gaismā, kā par to izsakās Kristus Mt.11:25.

-         Lk.2:37 = 1.Tim.5:5; 2.Tim.1:3. Atraitnēm eklēsijā jāseko Annas piemēram.

-         Lk.10:41 = 1.Kor.7:32. Uzmanieties, jo precētas sievas dzīve kārdinās jūs drīzāk sekot Martas, ne Marijas piemēram. Bet Marijas piemērs ir ieteicamāks.

-         Lk.8:23 = 1.Kor.15:30. Pāvils juta, ka zaudējis ticību, viņš līdzināsies neticīgajiem mācekļiem viesuļvētras laikā Galilejas ezerā.

-         Lk.19:9 = Rom.4:11,12. Ja jums ir patiesa ticība, jūs būsit kā Caķejs. Jums būs viņa apņēmība, viņa neslēptā vēlēšanās atvērties jūsu Kungam Kristum.

-         Mk.12:43 = 2.Kor.8:12. Pāvils pielīdzināja bagātās eklēsijas atraitnei ar vienu artavu un arī bagātajai Marijai, kas atdeva visu, kas tai bija (Mk.14:8 = 2.Kor.8:11). Tas parāda viņa iejūtību; viņš zināja, ka daži no tiem bija nabagi, daži bija bagāti. Taču viņš redzēja, ka viņi visi rīkojās pēc labākās sirdsapziņas. Un viņš tos izprata, pielīdzinādams viņus evaņģēliju personāžiem.

-         Mt.5:7 = 2.Tim.1:16. Pāvils redzēja Onēsiforu kā žēlsirdīgo no Mt.5:7; un Jeruzalemes eklēsiju (Ebr.10:34) kā vajātos praviešus no Mt.5:12.

-         Mt.20:22 = Rom.8:26. Šis piemērs rāda, ka Pāvila vēstuļu izpratne mums atklājas, ja mēs attiecīgi novērtējam to saikni ar evaņģēlijiem. Pāvils salīdzina mūs ar Cebedeja dēlu māti tai ziņā, ka mēs nezinām, ko mēs lūdzam, jo mēs pienācīgi nenovērtējam to, ko mēs lūdzam. Es zinu, kas ir jālūdz: mana un citu atpirkšana. Rom.8:26 nebūt nenozīmē, ka man nav ne mazākās jausmas, kas man būtu jālūdz Dievam, kā to varētu iedomāties. Mēs zinām, kas ir jālūdz, bet galvenā doma šeit ir tā, ka mēs neapzināmies tā vērtību, ko mēs izlūdzamies tāpat kā šī sieviete, kas aizlūdza par savu dēlu vietu Valstībā.

-         Turklāt ir vēl daudz zīmīgu atsauču uz Jāni Kristītāju un Pēteri. Par tām bija runāts citviet.

Pāvils Evaņģēlijos

Pāvils ne tikai citus redzēja evaņģēlijos. Viņš redzēja sevi, savu dzīvi un pieredzi evaņģēliju izklāsta gaismā. Viņš redzēja sevi, kad viņš bija tāds pats kā tie romiešu zaldāti, kas pienagloja Kristu pie krusta (Lk.23:24 = 1.Tim.1:13). Viņš sevi redzēja kā pirmo no grēciniekiem (1.Tim.1:15), un tātad vienu no grēciniekiem, par kuriem Kristus runāja Mt.9:13. Taču viņš sevi redzēja arī kā vīru, kas pārdeva visu, lai nopirktu pērli (Mt.13:45,46 = Fil.3:7,8; kaut gan šis fragments attiecas arī uz Mozu; it kā viņš gūtu iedvesmu no Mozus, lai līdzinātos vīram līdzībā). Jēzus atziņas nesalīdzināmajā pārākumā viņš saskatīja dārgo pērli, kuras krāšņums iedvesa arī bagātajam atdot par to visu, kas viņam bija. Pāvils rada mierinājumu, patiesu mierinājumu tajā, ka viņam nācās pārdzīvot situācijas līdzīgas tām, kas bija jāpārdzīvo viņa Kungam. Tā, kad viņš runāja ar brāļiem un rakstīja tiem, kas nebija tik nobrieduši garā, kādiem viņiem būtu bijis jābūt pēc Kristū pavadītā laika, viņš saredzēja līdzību ar Kungu Jēzu, kurš runāja ļaužu pūļiem, tiem, kas tobrīd bija Dieva eklēsijas sastāvā (Mt.13:15 = Ebr.5:11). Vai arī kad viņš rakstīja saviem garīgi nenobriedušajiem brāļiem Korintā, viņu, bez šaubām, sarūgtināja doma par to, ka tie nostājas pret viņu; taču domās viņš tajā tūdaļ atrada līdzību ar Kungu, kad viņa piederīgie to noliedza (Mk.3:21 = 2.Kor.5:13). Kad korintieši viņu nievāja (2.Kor.7:4), viņš redzēja savu nievāšanu un vajāšanu Mt.5:12 gaismā. Un kad apkārtējā pasaule nievāja viņu, viņš salīdzināja sevi ar piekautajiem praviešiem, par kuriem Jēzus stāstīja līdzībā (2.Kor.11:24,25 = Mt.21:35).

Nemaz nav grūti saskatīt šīs atsauces, kad jūs sākat tās meklēt. Bet vairums no šīm atsaucēm neapšaubāmi radās pastāvīgas apzinātas un neapzinātas šo fragmentu pārdomāšanas un pārcilāšanas prātā rezultātā. Tā, viņa lēmums neņemt naudu no Korinta (1.Kor.9:18) radās kā dziļu pārdomu un pārspriedumu rezultāts par Mt.10:8 izklāstītajiem principiem, kaut gan citi evaņģēliju fragmenti, kuri viņam arī bija labi zināmi, norādīja uz Kristus vēlēšanos, lai misionāri saņemtu algu (1.Kor.9:14 = Mt.10:10). Šis samaksas jautājums rāda, kā Pāvils veidoja savu dzīvi, allaž vadoties pēc saviem evaņģēliju principu izpratnes secinājumiem. Evaņģēliji nebija viņa galvā kā mehāniski iekalti pantiņi. Tie bija viņa sirdī, un tie noteica viņa dzīves virzību. Tāpat arī Kristus pravietojumu par to, ka Valstības evaņģēlijs būs plaši pazīstams visā pasaulē pirmā un divdesmitā gadsimta pēdējās dienās, viņš uztvēra kā īpašu pavēli personīgi viņam (Mt.24:14 = 2.Tim.4:17).

Pāvila apziņu nekad neatstāja doma, ka arī viņu var piemeklēt neveiksme. Viņš apjauta sevī kārdinājumu domāt tāpat kā tas vīrs līdzībā, kurš uzskatīja, ka viņam pienākas vairāk, jo viņš ir strādājis daudz vairāk par citiem (Mt.20:12 = 2.Kor.11:25). Viņš zināja, ka viņa glābšana daļēji bija atkarīga no tā, ka viņš nekaunēsies Kristus vārdu dēļ cilvēku priekšā; no tā izriet viņa biežā pašanalīze attiecībā uz to, vai viņš sniedz liecību tā, kā tas ir jādara. Tādējādi, kad viņš apgalvo, ka viņš nekaunas evaņģēlija, viņš pauž savu pestīšanas pārliecību; līdz ar to viņš saka, ka Kristus nekaunēsies viņa tiesas dienā (Rom.1:16; 2.Tim.1:8,12,16 = Mk.8:38). Lk.9:23-25 izteiktie draudi skanēja viņa ausīs (1.Kor.3:15; 2.Kor.7:9; Fil.3:8): jo ja cilvēks iegūst pasauli Kristus dēļ, bet nenes krustu, vai kaunas Kristus vārdu vai principu dēļ šajā pasaulē, viņš pats sevi pazaudē. It īpaši Pāvils atsaucas uz šiem vārdiem 1.Kor.9:27: “lai citiem sludinādams, pats nekļūstu atmetams”. Pāvils saredzēja šo kārdinājumu: domāt, ka viņa sludināšanas degsme atbrīvo viņu no krusta nešanas. Faktiski, mums visiem jāapzinās mūsu iespējamie kārdinājumi: koncentrēšanās uz kādu vienu garīguma jomu cerībā, ka tas mūs atbrīvos no krusta nešanas.

Līdzīgi arī doma par cīņu, lai ieietu Valstībā, nepieciešamību veltīt visus spēkus līdz pēdējam šiem centieniem (Lk.13:24) allaž bija Pāvila apziņas priekšplānā (1.Kor.9:25; Kol.1:29; 1.Tim.6:12; 2.Tim.4:7). Mūsdienās ir kļuvis moderni runāt par mūsu izpirkšanas Kristū drošību, ignorējot brīdinājumus par atkrišanu. Pāvilā mēs redzam brāli, kurš apvienoja šīs divas tendences; jo viņa apziņa bija Kristus un evaņģēliju centrēta. Evaņģēliju viņš uztvēra dziļi personīgi, viņš, droši vien, visu analizēja sekojoši: ‘Tas attiecas uz mani...tas patiesi attiecas uz mani...’. Kāds brālis! Cik aktīvs prāts, prāts, kurā mīt Kristus, par ko viņš bija pilnīgi pārliecināts. Kad tu esi labs, patiesi labs, tu to zini, nelepojoties ar to. Pāvils zināja, ka viņam ir Kristus prāts. Viņš redzēja, kādu spēku tas viņam dod. Un bez lepnuma un ārišķīgas izrādīšanās viņš aicina mūs atkal un atkal sekot (grieķu mimic) tam Kristus imitēšanas līmenim, kuru bija sasniedzis viņš.

Jānis Kristītājs

Augstāk minēto datu analīze rāda, ka Pāvils atsaucas uz dažām evaņģēliju daļām daudz biežāk nekā uz citām. To ilustrē bagātīgās atsauces uz fragmentiem, kas attiecas uz Jāni Kristītāju. Es domāju, ka tas ir tādēļ, ka kaut kādā veidā viņš uzskatīja Jāni Kristītāju par savu varoni, kuru viņš dziļi cienīja. Un šajā ziņā viņa uzskati saskanēja ar Kunga uzskatiem, kurš arī saskatīja Jānī vienu no uzticamākajiem ticīgajiem. Ir ļoti daudz ‘neapzinātu’ saikņu starp Pāvila rakstīto un pierakstiem par Jāni, kas norāda, cik dziļi Jāņa piemērs un vārdi bija iekrituši Pāvila sirdī (piemēram, Mt.3:7 = 1.Tes.1:10; 5:9; Jņ.3:31 = 1.Kor.15:47). Vai arī atcerieties, kā Jānis teica, ka ļaunie ebreji tiks “nocirsti” (Mt.3:10); Pāvils lieto to pašu vārdu, aprakstot “izcirstos” ebreju ciltsbrāļus (Rom.11:22,24). Vai arī atcerieties, kā Pāvils piemin Jāni Ap.d.13:24,25, kaut gan viņa pieminēšana neko būtiski neapstiprina kontekstā. Taču tas norāda, ka Pāvila pārdomās Jānis ieņēma ļoti nozīmīgu vietu.

Ir ļoti iespējams, ka Pāvils ir gājis klausīties Jāņa sprediķošanu; “un pie viņa izgāja visa Jūdejas zeme un visi Jeruzālemes ļaudis” (Mk.1:5), un tajā laikā Pāvils dzīvoja Jeruzalemē. Pāvils, droši vien, dzirdēja Jāni Kristītāju, un viņa teiktajam bija jāpaliek viņa sirdsapziņā. Jānis sludināja nepieciešamību “nest pienācīgus atgriešanās augļus” (Mt.3:8); un šos vārdus Pāvils bija izvēlējies sev par lozungu sludināšanas darbā visai pasaulei (Ap.d.26:20). Jāņa misija bija sagatavot Izraēlu Kristum, tēlaini runājot, katram kalnam un pakalnam, lepnajiem pirmā gadsimta ebrejiem, jātop ‘nolīdzinātiem’ un ielejai, pazemīgajiem, jātop pildītiem ar cerību par patiesu glābšanas iespēju Kristū (Lk.3:5). Pāvils lieto to pašu grieķu vārdu “nolīdzināt / pazemot” vismaz trīs reizes, aprakstot to, kā evaņģēlijs ir iedarbojies uz viņu (Ap.d.20:19; 2.Kor.11:7; Fil.4:12). It kā viņš teiktu: ‘Jāņa sludināšana beidzot tomēr iedarbojās uz mani; tā mani beidzot padarīja pietiekami pazemīgu, lai pieņemtu Jēzu’. Un tāpat kā Jānis darīja līdzenas cilvēku tekas, lai tie varētu nonākt pie Kristus (Mt.3:3), tā arī Pāvils (Ebr.12:13).

Pēc visa spriežot, Pāvils apbrīnoja pazemību, kas izpaudās Jāņa sprediķošanā. Viņš zināja, ka tāpat kā kādreiz Jānim, arī viņam bija lemts būt aicinātam jau no mātes miesām (Gal.1:15 = Lk.1:15). Savu sprediķošanu viņš apraksta ar tiem pašiem vārdiem, ar kuriem aprakstīta Jāņa sprediķošana (Ap.d.26:20 = Mt.3:8). Tāpat kā Jānis teica, ka viņš bija sūtīts kristīt, bet it īpaši liecināt par Kristu (Jņ.1:33), tā arī Pāvils juta, ka arī viņš ir sūtīts kristīt, taču viņa galvenais uzdevums bija sludināt Kristu nevis kristīt ar ūdeni (1.Kor.1:17). Kā Jānis sludināja grēku nožēlas kristību ar dziļu savas niecības sajūtu, tāpat to darīja arī Pāvils (Ap.d.13:24,25 = 17:3; 20:21; 26:20). Jānis sevi aprakstīja kā Kristus sludinātāju, kas nebija “cienīgs” to darīt (Mt.3:11). To pašu grieķu vārdu Pāvils lieto 1.Kor.15:9, kad viņš saka, ka nav cienīgs saukties par apustuli; un tikai Dieva žēlastības dēļ viņš ir spējīgs “kalpot jaunajai derībai” (2.Kor.3:6). Viņš zināja, ka viņa spēja dot ļaudīm pestīšanas atziņu ( Jāņa valoda - Lk.1:77), būt par sludinātāju ir Dieva dota (2.Kor.2:16; 3:5); un tas, faktiski, attiecas uz visiem sludinātājiem. Bet vai mēs patiesi tā jūtamies sludināšanas darbā? Jānis bija spoža gaisma pasaulei (Jņ.5:35), kādiem mums būtu jābūt (Fil.2:15). Un tādēļ, ja mums ir jāliecina tā, kā to darīja Jānis, mūsu liecībai ir jānes Jāņa pazemības zīme. Viņš bija ‘Patiesībā’ no bērna kājas, viņš dzīvoja garīgas pašaizliedzības dzīvi. Un neskatoties uz to, viņš jutās kā grēcinieks, kurš nav sludināšanas darba cienīgs. Kristadelfiešiem, kas ir uzauguši ‘Patiesībā’, ir grūti izjust šo personīgā grēka sajūtu, kas bija Pāvilam, un tādējādi izjust arī viņam raksturīgo sludināšanas degsmi. Bet faktiski viņa degsme bija Jāņa degsmes atspoguļojums; un Jānis bija ‘labs zēns’, uzaudzis ‘Patiesībā’. Taču viņam bija sveloša garīgas neatbilstības sajūta. Angļu kristadelfiešiem ir steidzami jāatgūst šī sajūta.

Patiesi, Pāvils ‘nesa’ Kristus vārdu pasaulē tāpat kā Jānis ‘nesa’ Kristus evaņģēliju (Ap.d.9:15 = Mt.3:11). Viņam bija jāved citi gaismā tāpat kā Jānim (Lk.1:77,79 = Ap.d.13:47; 26:18,23). No tā Pāvils secināja, ka Jānis ir viņa piemērs: cilvēks, kuru Kristus absolūtā pārākuma apziņa darīja mazu, lika sajust paša niecību, taču līdz ar to arī vislielāko degsmi uzņemties Kristus godības sludināšanu citiem. Mēs jau citur parādījām (Pāvils un Kristus), ka Pāvils to sasniedza; viņa personā ir iespējams novērot viņā arvien pieaugošo Kristus kundzības apziņu, viņa paša grēcīguma apziņu un arvien pieaugošo vēlmi sludināt vārdu (2.Tim. ir tam klasisks piemērs). Skumji, bet jāatzīst, ka daudzi divdesmitā gadsimta mācekļi zaudē sludināšanas degsmi, sasniedzot 30 gadu robežu. Pāvils uzskatīja sevi par “vismazāko starp visiem svētajiem”, ka viņš būs vismazākais Valstībā (Ef.3:8). Viņš lieto vārdu, kas ir vistuvāk radniecisks izteicienam, ko lietoja Jānis, runājot par to, ka viņam jāiet “mazumā” (Jņ.3:30). Un ieslodzījumā pirms nāves viņš, šķiet, jutās tāpat kā Jānis ‘nogājis mazumā’; arī efeziešiem Pāvils rakstīja no apcietinājuma. Taču Jānis ieslodzījumā nebija stiprs garā, brīžiem viņš zaudēja pārliecību par to, ka Kristus ir “Tas, kam būs nākt” (Lk.7:19). Taču Pāvils šķiet atsaucamies uz to, kad viņš saka: “Tas, kam jānāk, nāks” (Ebr.10:37) – it kā sakot, ‘Jāni, mans varoni, arī tev bija vājuma brīži, bet es esmu pacenties mācīties no tiem’.

Pāvila jūsma par Jāni nebija pārejoša; to nevar salīdzināt ar mūsu acumirklīgo jūsmu par Bībeles personāžiem, kad tie parādās un izzūd mūsu iztēlē, kad mēs lasām ‘ikdienas lasījumus’ vai dzirdam sīkāku izklāstu par tiem Bībeles skolā. Sava pirmā ieslodzījuma laikā Romā Pāvils domāja par Jāni (Ap.d.28:28 = Lk.3:6). Un neilgi pirms nāves (kad viņš rakstīja 2.Tim.) Jāņa tēls aizvien vēl nodarbināja Pāvila domas. Pāvils runā par sava ceļa pabeigšanu (Ap.d.20:24; 2.Tim.4:7), lietojot vārdu, kas citviet lietots tikai attiecībā uz Jāni, viņa mūža darbu pabeidzot (Ap.d.13:25). 

Pāvils vēlējās, lai arī citi gribētu līdzināties Jānim, rastu viņā to iedvesmu, ko viņš bija radis Jānī. Tā, viņš rosina efeziešus neapreibināties ar vīnu, bet tapt Gara pilniem (Ef.5:18) – tas pats, kas bija teikts par Jāni (Lk.1:15). Citiem vārdiem sakot, ‘Esiet Gara pilni kā fanātiķis Jānis, tā vietā lai baudītu izlaidīgo pasaules dzīvi!’ Viņš uzskatīja Jāni par visu ticīgo paraugu (Ebr.11:37 = Mk.1:6 un 1.Kor.15:47 = Jņ.3:31).

Dievs, šķiet, ar labpatiku uzlūkoja to, cik lielā mērā Pāvils pielāgoja savu dzīvi Jāņa dzīvei, kas izpaudās Pāvila dzīves rituma no augšas nākošai saistībai ar Jāņa dzīves pieredzi. Šīs saiknes vienkārši nevarēja būt Pāvila paša izraisītas; piemēram, kaut vai tas, ka abi mira ieslodzījumā no ārprātīga, sievietes uzkūdīta varmākas rokas. Gars arī šķiet saistām Jāni un Pāvilu tos aprakstot (piemēram, Lk.1:14 = Ap.d.15:13; 13:52; Lk.1:15 + Ap.d.9:17; 13:9; Lk.3:18 = Ap.d.13:15-19; Jņ.1:7,8,15 = Ap.d.23:11; 26:22; Jņ.3:27 = 1.Kor.2:8-16). Un Gars Ap.d.19:18 šķiet aprakstam Pāvilu tiem pašiem vārdiem kā Jāni: “daudzi...nāca (pie Pāvila) atzīdamies un izstāstīdami savus darbus” – tāpat kā tie bija nākuši pie Jāņa.

Tāpat kā Jānis Kristītājs arī Stefans šķiet atstājis neizdzēšamu iespaidu uz Pāvilu. Tiek atzīmēts, ka it īpaši Vēstulē ebrejiem ir pietiekami daudz apzinātu atsauču uz Stefana vārdiem, kas norāda uz to, ka autoram tie bija ļoti labi zināmi:

Apustuļu darbi Ebrejiem

7:2,55 1:1-3; 2:10

7:2-5 11:8

7:2 11:1-31

7:9-36 3:16;11:21,22

7:38 11:1-29 salīdz. ar 4:1-3

7:46 9:11,24 salīdz. ar Jes.66:1,2

7:39-43,52 3:7-12

6:14 nodaļas 1.-6.

Stefana runa (un, iespējams, arī citi viņa vārdi, kuru nav rakstos) bija dziļi iespiedušies Pāvila apziņā. Rakstot brāļiem, kurus viņš kādreiz bija vajājis, viņš apzināti un neapzināti atspoguļoja Stefana teikto.

Apzināta modelēšana

Viss augstāk minētais ļauj droši secināt, ka Pāvils apzināti veidoja savu dzīvi pēc Mozus un Jāņa parauga, bet ne tikai. Dāvids arī bija viens no Pāvila varoņiem; viņš pat citē viņu līdz ar ievadvārdiem; “Tad nu es jautāju...” (Rom.10:18). Bet visupirms viņš veidoja sevi pēc Kunga Jēzus parauga. Bija arī citi, kuriem piemita šī īpašība modelēt savu dzīvi pēc labākajiem Bībeles paraugiem. Sauls un Jonatāns veidoja sevi pēc Gideona (1) parauga, Jeremija pēc Ījaba parauga (Jer.20:14-18), Mihas (Miha 7:8 = Raudu 3:2,etc.), un Dāvida parauga (Jer.20:10 = Ps.31:13; 38:17; 41:9; 56:6; Jer.20:12 = Ps.54:7). Jeremijam arī ir daudz vairāk atsauču nekā caurmērā uz citiem avotiem uz Jesaju un 5.Mozus; it kā tās būtu viņa mīļākās grāmatas. Un Dāvida pēdējā pateicības psalma (2.Sam.22) vārdi ir pilni ar atsaucēm uz tik daudziem viņa iemīļotiem varoņiem. Savas dzīves nogalē viņš jutās tik tuvs jau aizgājušajiem. Šī doma par apzinātu savas dzīves veidošanu pēc mīļāko varoņu paraugiem, iedvesmošanās no viņiem, lai tuvotos Dievam, ne mirkli neatstāja Pāvilu. Viņš ne tikai darīja tā pats, bet mudināja arī citus rīkoties tāpat. Viņš nelieto vārdu ‘modelēt’, bet gan ‘imitēt’ no grieķu ‘mimicos’, kas parasti atbilst vārdam “sekot”. Šo vārdu gandrīz neviens, izņemot Pāvilu, nelieto:

“un jūs kļuvāt par maniem un Kunga Kristus sekotājiem...jūs paši zināt, ka jums jāseko mūsu paraugam...lai jums būtu par paraugu, ka jūs mums varētu sekot” (1.Tes.1:6; 2.Tes.3:7,9; te ir netiešs norādījums uz to, ka starplaikā starp pirmo un otro vēstuli tesaloniķiešiem tie bija pārstājuši viņam sekot, kā viņi to bija darījuši uzreiz pēc tam, kad Pāvils bija viņus pievērsis Kristum).

“Tagad jūs pamācu: sekojiet manai priekšzīmei” (1.Kor.4:16; 11:1)

“Sekojiet viņu ticībai (eklēsijas vecajo)” (Ebr.13:7)

“Sekojiet tiem, kas ar ticību un pacietību iemanto apsolījumus”, piemēram Ābrahāmam (Ebr.6:12)

“Tā jūs, brāļi, esat sākuši staigāt to Dieva draudžu pēdās, kas apliecina Kristu Jēzu Jūdejā” (1.Tes.2:14).

Tātad, Pāvils mudina tos sekot viņam, sekot Ābrahāmam, vajātajām draudzēm Jūdejā, sekot uzticamajiem vecajiem Jeruzalemes eklēsijā (piemēram, Pēterim), tā lai viņi pēc iespējas labāk varētu imitēt Tēvu un Dēlu. Taču imitācija ietver sevī bērnišķīgu atvērtību, prāta pazemību un brīvību no aizspriedumiem. Pāvils izvēlējās lietot šo vārdu vārda “sekot” vietā, iespējams, tāpēc ka viņš vēlējās uzsvērt, ka tāda veida apzināta dzīves veidošana pēc parauga prasa patiesu brīvību no aizspriedumiem vārda uztverē, kas rezultātā noved pie brīvas un nepiespiestas, bērnišķīgi naivas imitācijas. Pāvils no visas sirds mudina lasītājus ‘imitēt’ šos uzticības paraugus, uzsūcot sevī to garu pastāvīgas un neatlaidīgas meditācijas rezultātā. Vai mēs esam uz to spējīgi? Vai arī mēs vēl aizvien esam tai līmenī, kad mēs 10 minūšu laikā izlasām mūsu ikdienas lasīšanas devu un pārējo 24 stundu laikā neliekamies par to ne zinis?

Skats no eklēsijas viedokļa

Lielākā daļa grūtību, kas Pāvilam bija jāizcieš, nāca no eklēsijas vidus. Viņa dzīve pamatā ritēja eklēsiju vidū un viņam “visi cilvēki” bija ticīgie, nevis pasaule kā tāda (Mk.9:50 = Rom.12:18). Ir pamats domāt, ka daudzu viņa vajāšanu pamatā bija jūdu grupas, viltus brāļu, iefiltrēšanās eklēsijās, kas organizēja Pāvila darba sabotāžu Romas impērijas pasaulē (4). Un bez šīm pamatā fiziskajām problēmām vēl nāca “rūpes par visām draudzēm”, kas nāca pār viņu ik dienas (2. Kor.11:28) – it kā viņš ik rītu celtos ar šīm rūpēm, kas nomāca viņa prātu. Un kā aizvien, Pāvils atrada mierinājumu visu šo problēmu sakarā evaņģēlijos. Ir skaidrs, ka viņš lasīja daudzus fragmentus, attiecinot tos uz situācijām eklēsijās, kamēr mēs tiecamies attiecināt tos uz pasauli. Lūk, daži piemēri:

-         Kristus vārdus par cilvēku pievēršanu Pāvils attiecināja uz eklēsijas locekļu pievēršanu daudz garīgākam un atbildīgākam dzīves veidam (Mt.18:15 = 1.Kor.9:19-22).

-         Bagāto muļķi Pāvils neattiecināja uz kādu Holivudas miljonāru; viņš redzēja šo tēlu eklēsijas locekļu vidū (Mt.19:21 = 1.Tim.6:17-19).

-         Pravietojumu par pēdējo dienu viltniekiem viņš attiecināja uz viltniekiem, kas uzradīsies eklēsijas vidū, proti, starp tiem, kas ir kristīti, kas apzināti maldinās eklēsijas vairākumu. Šo savu pārliecību viņš atkārto vismaz trīs reizes (Mt.24:4 = Ef.5:6; Kol.2:8; 2.Tes.2:3). Es varu tikai piebilst, ka ja mēs patiesi piedzīvojam pēdējās dienas, tad tāds stāvoklis ir vai būs mūsu vidū – neskatoties uz to, cik stipri (un pamatoti) mēs centīsimies tam pretoties.

-         Līdzība par pļēgurojošo mājas pārvaldnieku neattiecas uz šo pasauli, kas gan arī ir ērti iestigusi alkohola izraisītā nejutīgumā pret realitāti. Saskaņā ar to kā Pāvils to lieto 1.Tes.5, tā pravieto (nevis tikai brīdina par iespēju) par vecajo stāvokli eklēsijā pēdējās dienās.

-         Domu par nepretošanos ļaunajam un otra vaiga pagriešanu (Mt.5:39) mēs parasti attiecinām uz šīs pasaules izraisītiem zaudējumiem, necīnoties par savām tiesībām. Taču Pāvils uztvēra to kā nepieciešamību neatriebties par ļaunumu, ko mums nodara eklēsijas locekļi (Rom.12:16,17; 1.Kor.6:7; 1.Tes.5:15). Tāpat arī pavēli piedot mūsu parādniekiem, kad mēs lūdzam Dievu (Mt.6:14), Pāvils attiecina uz nepieciešamību piedot tiem, kas nogrēkojušies pret mums eklēsijā (Ef.4:32; Kol.3:13). Acīmredzot Pāvils paredzēja, ka ticīgajiem nebūs viegla dzīve eklēsijā. Iespējams, mums ir jābrīdina jaunpievērstie ticīgie par to; jo tik daudzi pievienojas mums, lolojot augstas cerības, lai pēc dažiem gadiem piedzīvotu vilšanos eklēsijas locekļu izturēšanās dēļ.

-         Pāvils redzēja kalpošanu mantai arī kā vēlēšanos izpatikt dažiem eklēsijas biedriem (Mt.6:24 = Gal.1:10).

-         Kaunēties Kristus vārdu dēļ neattiecas tikai uz nevēlēšanos runāt par Patiesību, kad kāds jūs uzaicina uz bāru pēc darba. Tas attiecas arī uz atteikšanos bilst Kristus vārdu eklēsijā, mūsu pašu brāļiem, un sods par to ir tas pats (Mk.8:38 = 2.Tim.1:8).

-         Viena no mazākajiem dzirdināšanai ar kausu auksta ūdens, Pāvila uztverē, nav nekā kopīga ar naudas ziedojumu nabagiem. Viņš to uztvēra kā nepieciešamību mīlēt mazākos eklēsijā (Mt.10:42 = Ebr.6:10). Un konteksts evaņģēlijos to apstiprina.

Negaidītas interpretācijas

Daudzas no augstāk pieminētajām atsaucēm uzvēdīja negaidītas interpretācijas. Pāvila evaņģēliju lasījums atšķiras no manējā – skaidrs, ka viņš tos pārzināja daudz labāk par mani, visādā ziņā. Līdzīgi, dažas no viņa Vecās Derības interpretācijām man nekad nebūtu ienākušas prātā. Tas saturs, kuru viņš redz nedaudzajās Vecās Derības atsaucēs uz Melhizedeku, vai piecās dažādās 2.un 110.psalma interpretācijās viņa vēstulēs, man ir saprotams. Bet es ļoti šaubos, ka es būtu varējis līdz tam nonākt, vienu reizi gadā lasot Veco Derību pēc Bībeles pavadoņa. Pāvila prāta darbība Bībeles sakarā bija vienkārši fenomenāla. Viņš ne tikai lasīja. Viņš, droši vien, pastāvīgi meditēja, kad viņš izgatavoja teltis, staigāja, brauca un kuģoja tās nebeidzamās jūdzes. Viņš bija augstākā mērā garīgi noskaņots. Un tādā veidā viņš sasniedza Kristus atziņu. 

Es gribētu nobeigt ar vēl dažiem negaidītu atziņu piemēriem, kurus mums dod saistība starp evaņģēlijiem un vēstulēm, kuri attiecas kā uz fragmentiem evaņģēlijos, tā arī uz viņa paša rakstīto:

-         Ap.d. 20:28 ir atsauce uz Lk.17:3: “Sargaities! Ja tavs brālis grēko...piedod viņam” (Lk.17:3), kur Pāvils saka, ka mums ir jāsargās no iespējamiem viltus mācītājiem. Esmu drošs, ka viņš saka: ‘Jā, neminstinies piedot savam brālim personiskas dabas apvainojumus, sargies, jo tu izjutīsi kārdinājumu nepiedot viņam; taču piekop tikpat lielu vērīgumu attiecībā uz viltus mācībām’.

-         “Viņu laiki” (Lk.21:24) šķiet attiecas uz laikiem, kad citām tautām tika dota iespēja iepazīt evaņģēliju, kas secināms no tā, kā Pāvils atsaucas uz to Rom.11:25.

-         Kristus “jūs (daudzskaitlī) kristīs ar Svēto Garu” (Mt.3:11) bija Pāvila pārdomu centrā, līdz viņš saprata, ka mēs daudzskaitlī esam kristīti stingri norāda uz to, ka mums ir jābūt visiem kā vienam ķermenim bez nebūtiskām atšķirībām (= 1.Kor.12:13).

-         Pāvils redzēja Mt.5:29,30 seksuālajā kontekstā (=Kol.3:5); kas saskan ar kontekstu Mt.5:28.

-         Mēs esam “pilnīgi” Mt.5:48 garā, ja mēs patiesi, no visas sirds piedodam viens otram (=Ef.4:32; 5:1).

-         Pavēle turēt sāli sevī un tādēļ mieru savā starpā (Mk.9:50) tiek izpildīta, kā Pāvils to saprata, ja mēs uzmanām savu runu (=Kol.4:6).

-         Saikne starp Rom.14:12 un Mt.12:36 liek domāt, ka Pāvila atziņā mēs visi runājam veltīgus vārdus, par kuriem mums būs jāatbild tiesas dienā. Mūsu nevaldāmās mēles dēļ, mums visiem būs ļoti vajadzīga žēlastība. Tādēļ, Pāvils saka, labāk, ja jūsu attieksme pret brāli būs maigāka jau šajā saulē, šodien.

-         Tas, ko Dievs ir sagatavojis Viņu mīlošajiem, lietas, kuras acis nav redzējušas, bet kas ir atklājušās mums Garā, attiecas drīzāk uz mūsu izpirkšanu Kristū, nevis uz nākamās politiskās Valstības brīnumiem (jo Mt.13:11; 16:17 = 1.Kor.2:9,10). 1.Kor.2 konteksts un atsauces tajā uz Jesaju pieprasa to pašu interpretāciju.

-         Kristus apliecināšana cilvēku priekšā attiecas uz kristībām, nevis tikai uz sadūšošanos, lai pasniegtu kādam skrejlapu uz ielas (Mt.10:32 = Rom.10:9,10)

-         Stiprā saistīšana līdzībā tika sasniegta Kristus nāves rezultātā. Viens no laupījumiem, ko mēs esam paņēmuši no viņa nama, ir tas, ka mums nav jāpilda Mozus baušļi (Mt.12:29 =Kol.2:15).

-         Jau to vien, ka Kristus sauc mūs par brāļiem Mt.12:50, Pāvils uzskatīja par Kristus cilvēcības pierādījumu (= Ebr.2:11). Pāvils patiešām dziļi pārdomāja katru Kunga vārdu. Tā, viņš saka, ka Kungs Jēzus viņu pārliecinājis, ka visi ēdieni ir tīri – tā viņš uztvēra Kunga doto mācību Mk.7. Šie vārdi Pāvilam bija kā dzīvi, tie bija viņa Kunga personiska pamācība.

-         Kristus pārveidošanās bija ieskats tajās izmaiņās, kurām bija jānotiek dziļi mūsos (Rom.12:20 = Mt.17:2).

-         Nododaties lūgšanām un gavēnim ar degsmi un intensitāti, kas nepieciešama brīnuma darīšanai (Mt.17:21 = 1.Kor.7:5).

-         Mt.18:16,17 izklāstītos principus attiecībā uz personiskajiem apvainojumiem Pāvils pielieto morālo un mācības problēmu risināšanā Korintā (= 2.Kor.13:1; 1.Kor.5:4,5,9; 6:1-6).

-         Pasaulīgi noskaņotā mājas pārvaldnieka uzvedību, kurš sit savus darba biedrus, Pāvils 1.Kor.8:12 saista ar vājāko brāļu sirdsapziņas ievainošanu. Pāvila uztverē pēdējo dienu eklēsiju pasaulīgie vecaji rīkosies, nedomājot par to, kā tas atsauksies uz draudzes sirdsapziņu, un tādējādi daudziem tas būs par klupšanas akmeni.

-         4000 vīru paēdināšanā Pāvils redzēja maizes laušanas pirmtēlu (Mt.15:36 = 1.Kor.11:24).

-         Maizes laušanas laikā Kristus it kā apslacina mūs ar Savām asinīm, tas ir tā it kā mēs būtu viss Izraēls, sanācis kopā, no jauna apstiprināt derību katru reizi, kad mēs laužam maizi. Nav brīnums, ka mēs esam aicināti sapulcēties visi kopā (iespēju robežās), lai pieminētu Kristu (Mt.26:28 = Ebr.9:20). Mēs jau citviet pieminējām, ka Vēstule ebrejiem ir pamācība maizes laušanas reizei, kam tā sākotnēji, acīmredzot, arī bija paredzēta.

Dieva apliecinājums

Un pēdējā doma. Nav šaubu, ka Pāvils cīnījās līdz pēdējam, lai iegūtu Kristus atziņu, lai ļautu Kristum dzīvot viņā. Dievs, šķiet, parāda, cik lielā mērā Pāvilam tas ir izdevies, ievirzot viņa dzīvi tā, ka tai ir tik daudz kopēja ar Kristus dzīvi (5), ko Pāvils pats nebūtu varējis dabūt gatavu. Tāpat arī ar Pāvilu un Jāni Kristītāju un Pāvilu un Pēteri. Un Dieva iedvestais Pāvila dzīves apraksts Apustuļu darbos arī parāda līdzību starp viņu un Kristu; tā Gara pierakstā jūdi “sagrāba” Pāvilu (Ap.d.21:27) tāpat kā tie piegāja pie Jēzus “pielika tam rokas un to saņēma” (Mt.26:50, oriģinālā ir viens un tas pats izteiciens). Atzīmējiet sev, ka arī pieraksts par kuģa bojāeju atkārto valodu, kādā aprakstīts Jonas jūras ceļojums (Ap.d.27:18 = Jonas 1:5); lai uzsvērtu Pāvila, tāpat kā Jonas, piederību krustam. Es vienkārši gribu teikt, ka Pāvils ārkārtīgi pūlējās, lai varētu biedroties ar Kungu Jēzu, lai dziļi sevī uzsūktu Kristus garu. Dievs apliecināja šos pūliņus, darbojoties viņa dzīvē tā, lai viņa dzīves apstākļi atgādinātu Kristus dzīves apstākļus, kas savukārt deva tam drosmi darboties šajā jomā vēl veiksmīgāk. Un mūsu Dievs to pašu darīs arī mūsu labā mūsu pūliņos uzņemt sevī Kungu, apēst šo Pashā jēru pilnībā. Tas, ko mēs tagad darām, maizi laužot un iedzerot vīnu, ir simboliska darbība, kas apstiprina mūsu saistības pielikt šos pūliņus un līdz ar to vērsties pie Dieva pēc palīdzības. Jo, pēc manas pārliecības, tieši to Dievs visvairāk vēlas, lai mēs darītu: uzņemtos saistības, patiesi censtos uzņemt sevī Viņa mīļotā Dēla garu.

Piezīmes

(1)   Skat 3.5.3: “Pārliecināšana ar mācības palīdzību”.

(2)   Skat “Paul and Christ”

(3)   Ievērojiet, cik biežas ir atsauces uz Kristus nāvi un augšāmcelšanos Apustuļu darbos 13:27-38:

 Ap.d. Evaņģēliji

13:27 Lk.24:27

13:28 Mt.27:72;

 Mk.15:13

13:29 Mt.27:59

13:30 Mt.28:6

13:38 Lk.24:47

Tādējādi, Pāvila pirmo sludinājumu pieraksti pamatā bija Evaņģēlija pierakstu par Kristus nāvi un augšāmcelšanos komentāri (tāpat kā Pētera). Salīdziniet to ar kristadelfiešu likto uzsvaru.

(4)  Skat H.A. Whittaker, ‘The Jewish Plot’ in Studies in the Acts of the Apostles un D.H. ‘The Jewish Satan’ in In Search of Satan.

(5)   To uzrāda daudzi Pāvila dzīves komentētāji. Visplašāk, cik man zināms, tas ir atspoguļots: H.A. Whittaker, Studies in the Acts of the Apostles.