Pielikums: ticības ļaunajiem gariem psiholoģiskais pamatojums

Psiholoģija skaidro, ka ticība ļaunajiem gariem sakņojas cilvēku vēlmē piešķirt formu mūsu iekšējām problēmām, novelt mūsu iekšējās bailes un dusmas uz kādu mītisku, mūsu pašu iztēles radītu būtni. Es neesmu liels Freida cienītājs, taču uz dažiem no viņa secinājumiem ir vērts atsaukties. Viņš noliedza ļauno garu burtisku pastāvēšanu, bet pievērsās jautājumam par to, kādēļ cilvēki ir gatavi tiem ticēt. Viņš apgalvoja, ka šo ticību izraisa „apspiesti naidīgi un cietsirdīgi impulsi. Lielākā māņticības daļa ir bailes no nenovēršamā ļaunuma un cilvēkam, kurš ir bieži vēlējis ļaunu citiem, bet labas audzināšanas iespaidā ir apspiedis un novirzījis šīs domas zemapziņā, būs īpaši liela nosliece sagaidīt nosodījumu par šo zemapziņā mītošo ļaunumu no kaut kāda ārēja apdraudējuma” (4). Un tālāk viņš raksta: „pilnīgi iespējams, ka viss ļauno garu jēdziens ir radies no ļoti svarīgas saistības ar mirušajiem…nekas tik stipri neliecina par sēru iespaidu uz ticību gariem kā tas, ka par ļaunajiem gariem parasti uzskata to cilvēku garus, kas nesen miruši” (5).

Tādēļ dusmas, vainas apziņa un bailes, kas ir sēru procesa sastāvdaļas, tika noveltas uz iedomātajiem ‘ļaunajiem gariem’. Džeralds van der Leo, teologs, tālāk attīsta šo domu: „Šausmas un šausmu drebuļi, pēkšņas izbailes un izmisīgais baiļu neprāts – tas viss iegūst formu ļaunajā garā; tas pārstāv pasaules absolūto šaušalīgumu, to neaprēķināmo spēku, kas apvij tīklu mums visapkārt un draud mūs sagrābt. No tā izriet ļaunā gara dabas neaprēķināmība un divdomība…Ļauno garu darbība ir untumaina, bezmērķīga, pat neveikla un smieklīga, taču neskatoties uz to tā ir tikpat šaušalīga” (6). Es neesmu pārliecināts, ka varētu piekrist visam, kas šiem autoriem sakāms, taču tie šķiet psiholoģiski pamatojam šo plaši izplatīto ticību ļaunajiem gariem. Mūsu dusmas, bailes, izbaiļu drebuļi, bailes no nezināmā, pat no mums pašiem kaut kā transformējas ticībā, ka tas viss pastāv taustāmā konkrētā ‘ļauno garu’ veidolā, kas pastāv ārpus mums. Mēs it kā atbrīvojamies no mūsu iekšējiem tirdītājiem, piešķirot tiem ļauno garu formu… kā parasti, lai mēs paši neizskatītos tik ievainojami, tik bailīgi un tik grēcīgi.

Piezīmes

1. Nesteidzaties noraidīt šo ‘tā laika valodas’ argumentu. Pat tad, kad zināšanu apjoms mainās, vecais runāšanas veids par lietām vēl paliek. Kaut vai vēl viens piemērs no Bībeles teksta. Skaidrs, ka Bībeles rakstītājiem bija pazīstams ūdens riņķojums virs zemes. Bet pirms Bībeles laikiem pastāvēja uzskats, ka debesis ir blīvas un satur ūdeni virs tām, kas brīžiem caur „debesu logiem” nolīst kā lietus. Bībelē skaidri teikts, ka lietus nāk no mākoņiem, kas rodas miglai paceļoties no zemes (Ījaba 36:27; Ps.135:7; Jer.10:13). Bet Bībele lieto arī valodu, kas saistīta ar iepriekšējiem uzskatiem, ka lietus nolīst caur atvērtajiem debesu logiem (1.Moz.7:11; 2.Ķēn.7:2,19; Jes.24:18).
2. Joachim Jeremias, New Testament Theology (London: S.C.M., 1972), p.93.
3. E.W. Bullinger, Word Studies on the Holy Spirit (Grand Rapids: Kregel, 1985 ed.), p.63 [formerly published as The Giver and his Gifts].
4. Sigmund Freud, „Psychopathology of Everyday Life,” in The Basic Writings of Sigmund Freud, ed. A.A. Brill (New York: The Modern Library, 1938), p.165.
5. Sigmund Freud, „Totem and Taboo,” in The Basic Writings of Sigmund Freud, op.cit., pp.857-858.
6. G. van der Leeuw, Religion in Essence and Manifestation (Princeton: Princeton University Press, 1986), pp.134-135.         

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |