Piektā atkāpe: „Grēka cilvēks” (2.Tes. 2)

Lai kā mēs saprastu „sātana darbu” (energeian tou Satana) 2.Tes.2:9, tas bija Dieva ziņā – jo tas bija daļa no „maldu varas” (energeian planes), ko sūtīja Dievs (2.Tes.2:11). Vārda energeian atkārtojums oriģinālā skaidri norāda uz  uz to, ka ‘sātans’ nestrādā pret Dieva gribu, bet Dievs to izmanto, darbojoties citu dzīvēs. Bet mums, protams, gribētos zināt ko vairāk par šo ‘sātanu’; un nodaļā 2-4 mēs analizējām to, kādā veidā jūdu pretestība kristiešu evaņģēlijam pirmajā gadsimtā spēlēja nopietna pretinieka vai ‘sātana’ lomu.

Tāpat kā vairums Jaunās Derības pravietojumu, 2.Tes.2 attiecas kā uz mūsu ēras 70.gadu, tā arī uz pēdējām dienām, un tas neizslēdz arī attieksmi pret pāvesta valdīšanas laiku starplaikā. Šie vārdi tika iedvesti laikā, kad eklēsijā jau bija iezīmējusies atkrišana, galvenokārt jūdaistu ietekmes rezultātā. Mēs varam nešaubīties, ka jūdu pretestība, kas pavadīja Pāvilu viņa pirmajā Tesalonīku apmeklējuma laikā, turpinājās arī ilgu laiku pēc viņa aizbraukšanas.  Viņiem bija jācieš no „spaidītājiem” (2.Tes.1:6), kurus Gal.5:11-13 pasludina par jūdaistiem („kas jūs musina”). Pāvils mierina tesaloniķiešus, ka šie musinātāji „kas neklausa mūsu Kunga Jēzus evaņģelijam (dodot priekšroku Mozus bauslībai)…kā sodu saņems mūžīgu pazušanu no Tā Kunga vaiga” (1:9). Tas izklausās pēc atbildīgo sodīšanas pastarā dienā (Jūdas 7) un jūdaisti iederas šai kategorijā. Zīmīgi ir tas, ka vienīgās vietas, kur parādās doma par „grēka cilvēku” Septuaginta tulkojumā, apraksta jūdu atkritējus (Sal. pam.24:22; Jes.57:4).

Šis pravietojums runā par specifisku „grēka cilvēku”, kas parādīsies eklēsijā kā dumpošanās gara pret patiesību iemiesojums. Šķiet, ka pirmajā gadsimtenī varētu būt bijis tāds indivīds:-

1. „kā jūs esat dzirdējuši, ka nāk antikrists” (1.Jņ.2:18)
2. „kas [vienskaitlī] jūs ir kavējis paklausīt patiesībai?...Nedaudz rauga saraudzē visu mīklu…tas, kas jūs sajauc…” (Gal.5:7-10)
3. „tas, kas stājas pretim” (Titam 2:8)
4. Ebreju pasaule 1.gadsimtenī atradās, Jāņa terminus lietojot, „šīs pasaules valdnieka” varā (Jņ.12:31; 14:30; 1.Jņ.5:19) – vai tas varētu būt Augstais priesteris?
5.  „Svešais” un zaglis nāks lai nomaitātu Jēzus avis (Jņ.10:5,10).
6. Tāda indivīda pastāvēšana piešķir īpašu nozīmi Kunga lūgšanai, lai Tēvs pasargātu mācekļus „no ļauna” (Jņ.17:15). 1.Jņ.2:13,14 atsaucas uz šo lūgšanu un parāda, ka tā tika uzklausīta 1.gadsimtā – ticīgie bija uzvarējuši „ļauno”. Un šeit parādās arī saikne ar Atkl.3:10 doto solījumu pirms m.ē.70.gada katastrofas pasargāt brāļus „pārbaudīšanas stundā”.
7. Arī Jānis, iespējams, atsaucas uz šo indivīdu. „Kas ir melis, ja ne tas, kas noliedz, ka Jēzus ir Kristus? Tas ir antikrists” (1.Jn.2:22). Šie vārdi ir nepārprotami saistīti ar 2.Tes.2:8,9 teikto par „netaisnā” parādīšanos; un šis „maldinātājs” (2.Jņ.7) ir saistībā ar tiem, kas sāks ticēt „meliem” (2.Tes.2:11). Jānis redzēja, ka šī viena antikrista parādīšanos izsauca daudzi antikristi, kas, kā viņš nomanīja, bija jau parādījušies pirmajā gadsimtā. Tie piederēja [ebreju] pasaulei (1.Jn.4:5) – norāde uz to, ka antikrists ir semīts, vismaz 1.gadsimta kontekstā. Jāņa vārdi, ka „daudz viltus pravieši ir izgājuši pasaulē”, sasaucas ar Mt.24:11, kur m.ē. 70.gada kontekstā pravietots, ka „daudzi viltus pravieši celsies”. Tas man liek ticēt, ka viena antikrista pravietojums kaut kādā veidā piepildījās pirmajā gadsimtā. Un tas pats notiks [notiek?] arī mūsu pēdējās dienās. Tādi kā Sadams Huseins un Hitlers, iespējams, ir antikristi, kas ir priekšvēstneši kāda īpaša pēdējo dienu antikrista atnākšanai. Tiem bija viņam līdzīgas īpašības, bet tie vēl nebija īstais antikrists. Zīmīgi, ka Jānis šķiet saprotam, ka šī persona būs tāds, kas nomināli pieņems Jēzu, taču noliegs, ka Jēzus ir Kristus, svaidītais Mesija (1.Jņ.2:22). Tas daudz vairāk saskan ar musulmaņu nostāju salīdzinājumā ar katoļiem, jo katoļi tic, ka Jēzus ir Kristus. Līdzīgi arī 1.gadsimtā, jūdu antikristi ticēja Jēzus pastāvēšanai, bet noliedza, ka viņš ir Kristus.

Zīmīgi, ka šis indivīds netiek saukts vārdā. Mārtiņš Hengels pareizi komentē: „Viena no ebreju un agrīno kristiešu polemikas mīklām ir tā, ka nekad netiek minēti pretinieku vārdi, tā vietā tiek lietotas nievājošas parafrāzes” (1). Šajā kontekstā mēs varam atcerēties atsauces uz Bābeli un Ēģipti Vecajā Derībā, kā, piem., „Rahāba”. Arī Pāvils līdzīgā veidā nemin savus pretiniekus vārdā, tā vietā izvēloties drīzāk dzēlīgus apzīmējumus (2.Kor.11:5,13; 12:11; Gal.5:12; Fil.3:2; un skat arī Gal.1:7; 3:1,10; 4:17; 2.Kor.2:17; 4:2; Rom.3:8; 15:31). Atsauce uz sievieti „Jezabeli” Atkl.2:20 un „Balaama mācību” arī nesauc pretiniekus vārdā, dodot tiem drīzāk segvārdus.

Varētu domāt, kaut arī bez pilnas pārliecības, ka tāds indivīds varētu parādīties starp pēdējo dienu atkritējiem; kaut gan tad tas būs visiem skaidri redzams. Nebūs nekādas vajadzības rīkot raganu medības, lai to atmaskotu. Mēs domājam, ka grēka cilvēkam jābūt saistītam ar pēdējo dienu valstisko un garīgo varu Izraēlā. Tādēļ pravietojums par grēka cilvēku parāda, ka pēdējo dienu spiedienam uz eklēsiju jānāk no divām pusēm: no despotiskās apkārtējās pasaules un no varas spiediena eklēsijas iekšienē. Tieši tādā situācijā eklēsija atradās m.ē. 70.gada pēdējās dienās. Ticīgajiem bija jācīnās pret „valdībām un varām”, kā arī pret ļaunajiem gariem augstās vietās eklēsijā; tas viss ietilpa „ļauno dienu” pārbaudījumos (Ef.6:12,13), tās pašas dienas, par kurām runāts 2.Tes.2:3. Kā „tauta celsies pret tautu”, tā arī „daudzi viltus pravieši celsies” eklēsijā (Mt.24:7,11). Tādējādi, tie paši spēki darbosies kā pasaulē, tā arī eklēsijā (iespējams, ka to pašu izteiksmes līdzekļu lietojums norāda uz šo spēku pakļautību eņģeļu darbībai?).

Tieši uz šī fona 2.Tes.2 brīdina: „nepadodieties tik ātri neapdomīgam uztraukumam vai bailēm” (salīdz. ar 1:6; Gal.5:12) ne no gara, ne no vārda (no tiem, kas pretendē, ka gara spējas saņēmuši), ne no (it kā) no mums saņemta vēstījuma, ka „Tā Kunga diena būtu klāt” (2:2). Tas viss norāda uz jūdaistu darbošanos; viņi jau bija izmantojuši Pāvila vēstuļu viltošanas taktiku (Gal.6:11; Ebr.13:22; 1.Kor.16:2; 2.Kor.3:1). Un tā, Pāvils otrās vēstules tesaloniķiešiem beigās raksta: „Šo sveicienu es, Pāvils, rakstu ar savu paša roku. Tā ir pazīšanas zīme katrā vēstulē: tāds ir mans raksts (2.Tes.3:17). Viņi apgalvoja, ka Tā Kunga diena, proti, Valstība jau ir iestājusies. Tāds bija un ir vēl aizvien jūdaistu viedoklis – un tas noveda pie jūdaistu sērgas izplatības Efezā, kur Himenajs un Filēts „ir noklīduši no patiesības, sacīdami, ka augšāmcelšanās esot jau notikusi, un sagroza dažiem ticību” (2.Tim.2:18).      

Rūpīgi apsverot 1.Jņ.2:11,19 ir jānonāk pie secinājuma, ka grēka cilvēks, no kura Pāvils brīdina tesaloniķiešus, būs ebreju izcelsmes: „kas savu brāli ienīst…dzīvo tumsā un nezina, kurp tas iet…no mums viņi ir izgājuši, bet viņi nav bijuši mūsējie”. Tas viss sasaucas ar Kaina piemēru, kas izgāja no Dieva klātbūtnes un maldījās Noda zemē bez kāda mērķa dzīvē. Kains ir jūdaistu un jūdu sistēmas prototips (Jņ.8:44); tādēļ Jāņa vēstules droši vien galvenokārt runā par jūdaistiem. Šie cilvēki 1.Jņ.2:18 aprakstīti kā „antikristi”, kuru klātbūtne priekšvēstīja „antikrista” pilnu izpausmi. Tādēļ Jaunajā Derībā atkārtoti tiek uzsvērts, ka viltus mācītāju un viltus kristu parādīšanās būs zīme par tuvo galu. Ja šie pirmā gadsimta antikristi bija ebreji, tad tādam droši vien jābūt arī „antikristum”. Ir pietiekami daudz pierādījumu tam, ka Jāņa vēstules bija pirmām kārtām adresētas tām eklēsijām, kurās bija jūtamas jūdaistu problēmas. Tas redzams no daudzajām saiknēm ar jūdaismā pamatotu evaņģēliju. Pievērsiet uzmanību arī tam, ka Kumrānas manuskriptos eseņi apraksta no patiesības atkritušo Augsto priesteri kā „melu cilvēku”. Tertuliāna Jāņa vēstuļu interpretācijā „antikristi” nepārprotami attiecas uz to laiku viltus mācītājiem.

Pāvils brīdina, ka pirms Kunga otrās atnākšanas ir jānāk ievērojamai atkrišanai un pilnībā jāatklājas grēka cilvēkam, kura „netaisnības noslēpumainais spēks” jau klusībā darbojas. Tas atklāsies pilnībā, kad Dieva atturošā pacietība būs sevi izsmēlusi. Šajā posmā grēka cilvēks rādīs „viltus brīnumus”, kas daudzus pievils; taču tas tiks izdeldēts, kad Kungs Jēzus „atnāks godībā”. Mēs ceram parādīt, ka šis „netaisnības noslēpumainais spēks” bija jūdaistu aplamā mācība, kas iedragāja eklēsiju, kuras rezultātā daudzi ticīgie pakļāvās jūdaistu ietekmei, līdz kamēr neilgi pirms Kristus ‘atnākšanas’ m.ē. 70.gadā jūdu sistēma šķita ņēmusi virsroku pār patiesajiem ticīgajiem. Mēs zinām no Ebr.6 un citviet, ka jūdu vecaji spēja darīt brīnumus. Par viltus mācītāju pēdējās dienās veiktajiem brīnumiem pravietots Eļļas kalna pravietojumā un arī Atklāsmes grāmatā.

Notikumi m.ē. 70.gadā pilnībā iznīcināja jūdaistu sistēmu. Pilnīgi iespējams, ka līdzīgi notikumi gaidāmi arī pēdējās dienās. Atkritušie no eklēsijas vidus apvienosies ar zvēru (ievērojiet līdzību starp zvēru un grēka cilvēku, kas dota zemāk), kas pievils daudzus vājākus ticīgos līdz tam īsajam laika sprīdim, kad zvērs / grēka cilvēks šķitīs visuvarens esam – bet tiks izdeldēts ar Kristus atnākšanu. Ir skaidrs, ka grēka cilvēka parādīšanās templī (atjaunotajā templī vai eklēsijā) būs droša zīme, ka Kristus atnākšana ir tuvu klāt pienākusi; viņš tiks izdeldēts ar Kunga atnākšanu godībā (2.Tes.2:3,8). Tāpat Kungs runāja arī par to, ka viltus mācība eklēsijā būs pirmā Viņa tuvojošās atnākšanas zīme (Mk.13:5). Kad Mk.13:14 lasām Kunga vārdus par postīšanas negantību, to lietojums grieķu valodā norāda, ka tie attiecas uz indivīdu. Tādējādi, lai kādā veidā 2.Tes.2 teiktais attiektos uz pirmo gadsimtu, tas pilnīgi noteikti galvenokārt attiecas uz pēdējām dienām. Tas nozīmē, ka Romas ‘zvēra’ un jūdaistu (Gal.2:4) iezagšanās eklēsijā attiecas arī uz pēdējām dienām. Bet vai mēs nopietni uztversim šo brīdinājumu?

Sekojošais katra panta komentārs tiecas interpretēt 2.Tes.2 no diviem redzes viedokļiem – m.ē. 70.gada un pēdējo dienu kontekstā. Tas, ka „grēka cilvēks” parādījās pirmajā gadsimtā kā jūdaistu viltus mācība eklēsijā, nozīmē, ka „netaisnais”, kas sēž templī, ir jālasa figuratīvi – tas jāattiecina uz eklēsijas templi. Jāatzīst, ka lielāko tiesu Jaunajā Derībā „templis” attiecas tieši uz eklēsiju. Kunga noslēpumainā atsauce uz postīšanas negantību, kas stāv svētajā vietā pēdējās dienās (uz kuru atsaucas Pāvils) ir jāattiecina uz lielo ļaunumu, kam pēdējās dienās jāparādās eklēsijā.

3.p. „papriekš jānāk atkrišanai un atklāti jāparādās grēka cilvēkam, pazušanas dēlam”.

„Pazušanas dēls” bija Jūda (Jņ.17:12), grēka un Jūdu Sātana iemiesojums (Jņ.6:70,71 salīdz. ar 8:44). Mēs redzēsim, ka 2.vēstules tesaloniķiešiem 2.nodaļa bieži atsaucas uz notikumiem, kas saistīti ar Kunga ciešanām un nāvi; kā arī Atklāsmes fragmenti, kas attiecas uz svēto pēdējām ciešanām. Jūda bija apslēpts mācekļu vidū, kamēr viņš beidzot neatklāja savu īsto seju, nododot Kristu, kas iezīmēja Viņa ciešanu sākumu. Jūdaistu īstā seja atklājās tikai m.ē. 69.-70.gadu pārbaudījumos. Un ja grēka cilvēkam ir pēdējo dienu līdzinieks, šo viltus mācītāju grupa atklāsies tieši pirms otrās atnākšanas, bēdu laiku sākumā, kas pielīdzināmi vien Kristus ciešanām pēc Jūdas nodevības. Tas nozīmē, ka jebkuras šīs grupas raganu medības ir lemtas neveiksmei. Mācekļi centās atmaskot „grēka cilvēku” pirms tam noliktā laika; un rezultātā apvainoja cits citu kā šai lomai piederīgu. Tāda nu ir cilvēka daba, ka viņš nevar dot pareizo spriedumu šai ziņā. Tāpat kā mācekļi neticībā atplēstām mutēm raudzījās Jūdā, kad tie saprata, kas tam padomā, tā arī pēdējo dienu mācekļus var sagaidīt tādi pārsteigumi.

Kopš Jūdas patiesās būtības atklāšanās līdz Kristus ciešanu beigām un augšāmcelšanai bija jāpaiet trim ar pus dienām. Iespējams, ka pēdējo dienu ticīgajiem iestāsies trīs ar pusgadu ilgs pārbaudījumu laiks, kas sāksies līdz ar „grēka cilvēka” atmaskošanu.

Jaunajā (N.I.V. – angļu val.) Bībeles tulkojumā „grēka cilvēks” (pareizi) tulkots kā „netaisnības cilvēks”, izceļot pretrunu, kas pastāv starp jūdaistiem, kas, burtiski sekojot bauslības garam, patiesībā izrādās tam nepaklausīgi. Pēdējo dienu nepaklausības gars novedīs pie tā, ka daudzos eklēsijā mīlestība izdzisīs (Mt.24:12). Iespējams, ka netaisnības cilvēks ieviesīs pasaules netaisnību eklēsijā, pieviļot eklēsijas vairākumu. Zvēru iemieso cilvēks – „lai izdibina zvēra skaitli, jo tas ir cilvēka skaitlis” (Atkl.13:18); tieši tāpat kā sistēmu, ko apraksta 2.Tes.2, personificē grēka cilvēks. Atkl.13:5,6 aprakstītais tēls in nepārprotami saistīts ar Vecās Derības ‘grēka cilvēku’ – Goliātu – reālu, vēsturisku personu. Atkl. 11:4,13 zīmē kontrastu starp zemes kungu / Izraēla zemi un Dievu debesīs. „Zemes kunga” priekšā stāv divi eļļas koki un divi lukturi, kas sasaucas ar Cak.4:14; 6:5, kur visas pasaules Kungs / visu zemju Valdnieks šķiet attiecamies uz Bābeles Ķēniņu. Kad mēs lasām, ka zvērs iemiesojas kādā personā, mums jāatceras, ka vairums Rakstos sastopamās personifikācijas nav tikai literāri izteiksmes līdzekļi; tie vienmēr attiecas uz kādu noteiktu lietu vai sistēmu vai arī reāli pastāvošu personu. Ja mēs ņemam par piemēru grēka / kārdināšanas iemiesojumu kā ‘velnu’; grēks nevar pastāvēt abstrakti, tas var iemiesoties personās; tātad personifikācijas pamatā ir reāls cilvēks. Vai ņemsim gudrību, kas personificēta Salamana pamācībās. Gudrība tās reālajā un bibliskajā ziņā pastāv cilvēkos, nevis abstraktā teorijā, tādēļ tā arī ir personificējama. Zvēra sistēmas personifikācija ir iespējama, jo tā tiks iemiesota reālā personā. Tādēļ Atkl.13:8 teikts, ka zvēra skaitlis ir cilvēka skaitlis (2).

Visi šie fragmenti norāda uz iespēju, ka pēdējās dienās būs viens īpašs „grēka cilvēks”. Jūda, „pazušanas dēla” pirmtēls, iespaidoja citus mācekļus. Tā Jāņa 12:4 lasām Jūdas žēlabas par Marijas izlieto eļļu, ar kurām tā svaidīja Jēzus kājas, bet Mt.26:8 teikts, ka visi mācekļi „apskaitās” par tādu „izšķērdību”. Jūdas vēstule ir brīdinājums nepadoties jūdaistu izraisītajai atkrišanai pirmajā gadsimtā. Viņš min Koras „pretošanos” kā tipisku viltus mācības piemēru, kas iezagusies eklēsijās. Viņš būtu varējis minēt Koru, Datanu un Abirāmu, bet viņš koncentrē visu uzmanību uz vienu kā dominējošu ietekmi. Vai līdz ar to Jūda nenorāda uz vienu īpašu indivīdu „pēdējās dienās”, kuram būtu jāturas pretim?

Saikne ar Jūdu varētu norādīt uz grēka cilvēka atrašanos templī, proti, šī indivīda vai sistēmas atrašanos eklēsijas locekļu vidū. Šeit skaidri redzama saikne ar Mt.24:15 attiecībā uz „izpostīšanas negantību stāvam svētā vietā” kā zīmi par Kristus atnākšanas tuvošanos, kā arī ar Pāvila teikto 2.Tes.2:3 par grēka cilvēka parādīšanos templī kā zīmi par otro atnākšanu. Kunga vārdi sasaucas ar Daniēla pravietojumu, ka templī ir jāparādās postītājam, kā arī ar Nebukadnēcara aprakstu kā Dieva tautas un pilsētu ‘postītāju’, kas sasniedz savu mērķi ar viltus līdzekļiem, nākdams no padebešiem kā bija jānāk Jēzum (Jer.4:7,13). Jeremijas valoda šai fragmentā atgādina Ecēhiēla 38 lietoto valodu attiecībā uz „Gogu”. Izpostīšanas negantība ir kāda viena individuāla postītāja – grēka cilvēka no 2.Tes.2 rokās. Neskatoties uz iespējamo saistību ar izpostīšanu eklēsijas vidū, pastāv kārdinājums domāt par burtiska tempļa uzcelšanu Jeruzalemē, lai atvieglotu šī pravietojuma piepildīšanos. Vai nav zīmīgi arī, ka reakcionārā labā spārna rabīni ir pilni entuziasma to darīt un ir jau sagatavots projekts tā uzcelšanai! Varētu būt, kā to paredz Atkl.13:14,15, ka grēka cilvēks uzstāda savu paša tēlu templī. Un, kā jau minēts, Kaligula bija pavēlējis uzstādīt viņa tēlu templī, un kaut gan šis plāns netika realizēts, Jaunās Derības lasītāju atmiņā tas noteikti bija palicis. Tas viss atkal norāda uz īpaša indivīda personas kultu svētnīcā.

4.p. „kas saceļas pret visu…un pat ieņem vietu templī” attiecas uz jūdaistiem un ebrejiem, kas tiek saukti par „pretiniekiem” 2.Tim.2:25, kā arī tajā pat jūdaistu kontekstā Lk.13:17; 21:15; 1.Kor.16:9; Fil.1:27 un 1.Tim.5:14. Pretinieka iedomība ir ļoti labi aprakstīta ar vārdiem, ka tas „saceļas pret visu, kas saucas Dievs vai svētums…”. Tā Ap.d.17:23 runāts par pagānu dieviem, ko tie „godā”. Tie sevi ceļ „par Dievu”, iespējams, imitējot Mozu, „šīs (ebreju) pasaules dievu” (2.Kor.4:4 un kontekstā); Jēkaba 4:11,12 ir tikai viens piemērs, kas rāda, ka jūdaistu iespaidā vecaji sevi pielīdzina Mozum. Grieķu valodā ir divi vārdi, kurus tulko kā „templis”, viens no tiem attiecas vairāk uz celtni un otrs uz Dieva garīgo dzīves vietu, proti, eklēsiju (1.Tim.3:15). Tieši šis pēdējais ir šeit lietots – grēka cilvēks ‘ieņem vietu’ eklēsijā, ‘demonstrēdams’ sevi kā Dievu. Šo vārdu Ap.d.2:22 tulko kā  „apliecinājis” attiecībā uz Jēzu, ko „Dievs jūsu priekšā apliecinājis ar…brīnumiem un zīmēm”. Tas norāda grēka cilvēku kā Kristus imitētāju – patieso antikristu. Viņš lietos viltus zīmes un brīnumus 9.p., lai parādītu, ka viņš ir Dievs – tāpat kā Mozus tika demonstrēts faraonam kā Dievs ar to brīnumu palīdzību, kurus viņš darīja (2.Moz.7:1). Jūdaistu iespaidotie ebreju eklēsiju vecaji šķiet uz neilgu laiku pēc savas atkrišanas vēl saglabāja brīnumdarīšanas spējas (Ebr.6:4-6); ebrejiem arī bija savi viltus brīnumu darītāji (Ap.d.13:6; 19:14).

Atklāsmes zvērs arī dara iespaidīgus brīnumus. Tātad, tāpat kā grēka cilvēks darīja viltus brīnumus pirmajā gadsimtā caur ebreju brīnumdarītājiem un to jūdaistu draugiem eklēsijā, tā arī pēdējo dienu zvēra sistēmā, kā arī eklēsijā pēdējo dienu „grēka cilvēks” darīs viltus brīnumus. Atcerieties, ka pat tie, kuri bija patiesu Gara dāvanu īpašnieki, ne vienmēr bija Dievam pieņemami (salīdz. ar Saulu, Korintas eklēsiju, magu Simonu).

5.,6. pp. „Vai jūs neatceraties, ka es par to jums esmu runājis, vēl pie jums būdams? Un jūs zināt, kas ir tagad tas kavēklis, kura dēļ viņš atklāti parādīsies tikai tad, kad būs pienācis viņa laiks”.

Šeit ir nepārprotama atsauce uz Lk.24:6: „Viņš…ir augšāmcēlies. Pieminiet, ko viņš jums runājis, vēl Galilejā būdams” par viņa ciešanām un augšāmcelšanos. „Par to” no 2.Tes.2:5,6 var attiekties uz mūsu ciešanām sadraudzībā ar Kristu un tām sekojošu pestīšanu pēdējo dienu pārbaudījumos. Saistība ir daudz dziļāka; kad eņģelis runāja šos vārdus Lk.24, mācekļi jau bija gatavi griezties atpakaļ, padoties Jūdu sātanam tādēļ, ka tie nespēja attiecīgi novērtēt agrāk izteikto pravietojumu. Pastāv zināmas paralēles starp m.ē. 70.gada ticīgajiem un pēdējo dienu ticīgajiem ar šo cilvēku stāvokli. Tie bija bieži dzirdējuši par Kunga nākamajām ciešanām, bet nepiegriezuši tam vērību. Arī mēs varam vienkārši palaist garām šos brīdinājumus par mūsu nākotnes ciešanām.

„Vai jūs neatceraties” atgādina arī Mk.8:18: „Jums ir acis, bet jūs neredzat; jums ir ausis, bet jūs nedzirdat? Jūs neatminaties?” Interesanti, ka Lk.24:6,7 skaita Kristus ciešanas no tā laika, kad viņš tapa „nodots grēcinieku rokās” un to beigas kad tam bija „trešā dienā augšāmcelties” – tieši trīs ar pus dienas, jo viņu saņēma ciet divpadsmit stundas pirms viņa nāves. Salīdziniet to ar svēto līdzi ciešanām ar Kristu pēdējās dienās, kas ilga trīs ar pus gadus. Mācekļi, kurus norāja Lk.24:6, sagaidīja, ka Valstība nāks bez ciešanām un vienkārši neieklausījās runās par ciešanām vai likstām, kas jāizcieš, lai ieietu Valstībā. Principā tāda pat attieksme skaidri redzama arī mūsdienās.

Tāpat kā Kristus atgādināja mācekļiem, ka Viņš jau runājis ar viņiem par ciešanām, tā arī Pāvils atgādina m.ē. 70.gada ticīgajiem un pēdējo dienu draudzei par jau agrāk minētajām ciešanām, kas tos sagaida pēdējo dienu pārbaudījumos. Šķiet, ka tesaloniķiešiem bija dota lielāka šo pēdējo dienu pravietojumu izpratne. Ir iemesls domāt, ka mēs varētu būt līdzīgi svētīti (salīdz. ar Dan.12:10). Mēs redzējām, ka tāpat kā grēka cilvēka atklāta parādīšanās, tā arī svēto vajāšanas ir saistītas ar Kristus krustā sišanu. Tātad tam, kas kavēja Kristus pēdējās ciešanas, ir jābūt par kavēkli arī grēka cilvēka atklātai parādīšanai pēdējās dienās. Dievs pēc Sava lēmuma un paredzes bija Kristu nodevis krustā sišanai (Ap.d.2:23), un agrāk Viņš netika nodots, jo Viņa laiks vēl nebija pienācis (Mt.26:18; Jņ.7:6; Lk.9:51). Šī kavēšanās tika dota, lai Izraēls nožēlotu grēkus, kā tas izskaidrots līdzībā par vīģes koku, kuram tika dota vēl viena iespēja nest augļus. Šī šķietamā ‘kavēšanās’ Kristus krustā sišanas gadījumā salīdzināma ar Kunga ‘kavēšanos’ nākt un nosodīt Izraēlu m.ē. 70.gadā. Līdzīgā veidā Dieva pacietība nogaidīja (kavējās) Noas dienās, līdz beidzot nāca plūdi (1.Pēt.3:20); šīs dienas un plūdi citviet lietoti kā m.ē. 70. gada simboli un Kunga ‘nākšanas’ tad. Ievērojiet, ka ‘kavējas’ var nozīmēt arī „vēl ir atmiņā’, norādot uz Dieva pacietību. Tā ir Dieva vēlēšanās, lai cilvēki nožēlotu savus grēkus, kas lika Viņam kavēties parādīt grēka cilvēku pirmajā gadsimtā un kas aizkavē to arī tagad.

Pāvils saka, ka tas tika paskaidrots tesaloniķiešiem agrāk, iespējams 1.Tes. 5:3-5; tur tiem bija teikts, ka visdrošākā Kunga nākšanas zīme būs eklēsijā pasludinātais „miers un drošība”. 2.Tes.2 Pāvils to pasaka savādāk, ka „papriekš jānāk atkrišanai” kā visdrošākajai zīmei. Vārds, kurš tulkots kā „kavēties” nozīmē arī „turēties” un „aizturēt”, nereti kontekstā turēties pretim jūdaistu infiltrācijai, saglabājot patieso mācību. Tas netieši norādītu uz to, ka garīgi spēcīgie eklēsijā kavēja grēka cilvēka atklāšanu un Kunga atgriešanos („ko savā laikā darīs redzami” var attiekties kā uz vienu, tā arī uz otru, salīdz. ar 1.Tim.6:15). Taču tas bija tikai laika jautājums pirms atkrišana kļuva tik izplatīta, ka tiem bija „jāpazūd”; „jo netaisnības noslēpumainais spēks” (burtiski ‘likumpārkāpšana’, vēl viena vārdu spēle par jūdaistu nostāju) jau ir darbā” (7.p.). Tas kontrastē ar „dievbijības noslēpumu” (1.Tim.3:16) un attiecas uz jūdaistiem, kas apgalvoja, ka viņi ir tik garīgi stipri, ka patiesība ir „noslēpums’, kas zināms vien viņiem (salīdz. ar Jūdas 19; Atkl.2:24). Tas, kas kavēja atklāšanu vai atnākšanu (salīdz. ar 1:7, viltus otrā atnākšana) pazudīs. Parasti to tulko ‘pazudīs no viņu vidus’ – garīgi stiprie eklēsijas biedri tiks izņemti no viņu vidus, lai pār pārējiem nāktu Dieva sods. Pirmajā gadsimtā tas izpaudās pavēlē ticīgajiem iziet ārā no pilsētas (Lk.21:21), iziet no Bābeles (Atkl.18:4), kas ir parasts Izraēlas un ebreju atkritēju simbols praviešu rakstos. Atkl.17:5,7 vārds „noslēpums” lietots negatīvā nozīmē attiecībā uz grēka sievieti zvēra mugurā – norāde uz noteiktu indivīdu, kas būs nominālais zvēra vadītājs.

8.p. „Tikai tad netaisnais parādīsies atklāti, un Kungs Jēzus iznīcinās viņu ar Savas mutes elpu un izdeldēs viņu, kad pats atnāks godībā”.

Tā bija ebreju sistēma, kas tika iznīcināta ar m.ē. 70.gada ‘atnākšanu’; pastāv cieša saistība starp „ļauno”, proti, velnu un ebreju sistēmu, kā tas skaidrots nodaļā 2-4. Viņa atnākšanas Gars un godība ir līdzīga jūdaistu soda aprakstam 1:6-9: „ar Savas varenības eņģeļiem uguns liesmās un turēs tiesu pār tiem…tie kā sodu saņems mūžīgu pazušanu no Tā Kunga vaiga un Viņa godības spēka”. Šis sods nāk pār „spaidītājiem” (6.p.), proti, jūdaistu viltus „brāļiem”, kas pārgroza Kristus evaņģēliju (Gal.1:7). Saistība ar 2:8 rāda, ka šādi viltus brāļi eklēsijas vidū (templī) ir „ļaunais”, kas tiks iznīcināts otrās atnākšanas laikā. 2.Tes.1:6-9 atgādina arī Rom.1:18 aprakstīto sodu, kas nāks pār ebreju atkritējiem: „Jo Dieva dusmība no debesīm parādās pār visu cilvēku bezdievību un netaisnību, kas savā netaisnībā apslāpē patiesību”. Pāvila vārdi tesaloniķiešiem sasaucas arī ar Jes.11:4: „varmācīgos Viņš (Kristus) sitīs ar savas mutes zizli un bezdievjus nokaus ar savu lūpu dvašu” pirmām kārtām Izraēlā. Grieķu vārds „ļaunais” vēstulē romiešiem tulkots kā „nelikumīgs”, kas atkal vērsts pret jūdaistiem, kas sludina sevi par bauslības turētājiem. Pastāv paralēle starp „netaisnības noslēpumaino spēku” 7.pantā un „netaisno” 8.p. – „netaisnā” atklātā parādīšanās tādēļ ir noslēpuma atklāšana, kas imitē patiesā evaņģēlija noslēpuma atklāšanu (Rom.16:25; Ef.3:3; 6:19; Kol.1:26). „Netaisnajam / ļaunajam” bija jābūt „izdeldētam”, ko arī tulko kā „iznīcinātam”, „pazudinātam”, „atceltam” un tas viss kontekstā ar ebreju bauslības un to aizstāvošās sistēmas sagraušanu. Tas tika pilnībā izpildīts m.ē. 70.gadā.

„Savas mutes elpu” sasaucas ar Atkl.19:15,21, kur Kristus iznīcina zvēru, kurš ir cieši saistīts ar grēka cilvēku. Uzsvars uz grēka cilvēka iznīcināšanu eņģeļu ugunī atsauc atmiņā Dan.7:10,11 sakarā ar zvēra izdeldēšanu Kristus atgriešanās laikā. Un atkal ir jāuzsver: grēka cilvēks parādīsies pēdējo dienu eklēsijā, bet viņš būs saistīts ar politisko ‘zvēru’, kas pārvaldīs pasauli. Tas, kā kristīgā sadraudzība pazemina savas prasības, ļaujot pievienoties tai visiem, kas to vēlas, un kavējas izslēgt no sava vidus viltus mācītājus, ir droša zīme, ka mēs ātrā tempā tuvojamies tam stāvoklim, kad tas viss var viegli atrisināties.

9.p. „Jo viņa (šī pretinieka) parādīšanās ar visu viņa viltus varu, zīmēm un brīnumiem ir sātana darbs”.

‘Sātans’ Jaunajā Derībā bieži attiecināms uz jūdaisma sistēmu. Parādīšanās šeit varētu attiekties uz jūdaistu iezagšanos eklēsijā (Gal.2:4). Kristus atnākšana ar brīnumiem, ko izraisa Svētā Gara izplūdums šeit pretnostatīta ‘sātana’ brīnumiem tā parādīšanās laikā.  „Zīmes, brīnumi un vareni darbi” ir vārdkopa, kas attiecas uz Evaņģēlija sludināšanu (Ap.d.2:22,43; 4:30; Rom.15:19; Ebr.2:4); un 2.Kor.12:12 attiecībā uz apustuļu kvalifikāciju. Tas varētu norādīt uz grēka cilvēku kā viltus apustuli (salīdz. ar 2.Kor.11:13-15), kas rāda viltus zīmes, viltus evaņģēliju sludinot; viņš ir „pazušanas dēls” pēc Jūdas parauga. „Melu” sludināšana attiecībā uz jūdu atkritējiem sastopama Jņ.8:44; Rom.1:25; 1.Jņ.2:21.

Vēl viens šo jūdaistu prototips – Janne un Jambre minēts 2.Tim.3:8. iespējams arī, ka tie burvju mākslinieki, kas imitēja Mozus brīnumus, bija ebreju atkritēji. Mēs jau redzējām, ka Izraēla pieredze Ēģiptē ir kā priekšvēstījums mūsu pieredzei otrās atnākšanas laikā. Iespējams, ka zvēra, simboliskās pēdējo dienu ‘Ēģiptes’, pavadā būs ebreju atkritēju grupa, kas atdarinās pēdējo dienu Mozus veiktos brīnumus. Zīmju un viltus brīnumu rādīšana ir atsauce uz Mt.24:24 kā uz notikumiem pēdējās dienās pirms m.ē. 70.gada un mūsu laikiem. Ja pēdējās dienās dažiem ticīgajiem piemitīs spējas darīt brīnumus, piem., Elijas kalpošanas garā, tad atkritēju spējas darīt brīnumus neliksies neiespējamas. Ir daudz saikņu starp 2.Tes.2 un Eļļas kalna pravietojumu.

  
Pievilto apraksts 2.Tes.2 vēl pastiprina tiesas aprakstu, kas dots 1:6-9 attiecībā uz atbildīgajiem tiesas dienā, proti, tiem, kas zināja Kristu. Tādēļ mēs varam secināt, ka daudzi, kurus pievils viltus brīnumi, būs eklēsijas locekļi. Tikai izredzētie netiks pievilti. Tas notika īsi pirms m.ē. 70.gada un jādomā notiks arī mūsu pēdējās dienās. Zvēra varas nodibināšana Jeruzalemē, ko pavadīs vareni brīnumi un atbalstīs daži jūdaistiem līdzīgi brāļi eklēsijā, pārliecinās dažus no sadraudzības, ka Kristus ir atgriezies. Šobrīd mūs nepārliecina nožēlojami pasludinātie ‘brīnumi’ un to cilvēku smieklīgās pretenzijas, kas pasludina sevi par Kristu. Un arī pasaulē nav „daudz” to, kas būtu pievilti, taču saikne starp Mt.24 un 2.Tes.2 norāda, ka daudzi (grieķu val. – vairākums, Mt.24:12) eklēsijā tiks pievilti, kādas izveicīgas viltus kristiešu grupas, pirmā gadsimta jūdaistu līdzinieku, uzkūdīti. Vai arī mūsu tagadējā sadraudzībā „netaisnības noslēpumainais spēks jau [patiesi] ir darbā”? 

Tādējādi, tiek pielīdzināti zvērs, grēka cilvēks un m.ē. 70. gada likstas. Mēs zinām, ka m.ē. 70.gada notikumi ir pēdējo dienu pirmtēls. Šķiet, ka nebūtu jāšaubās par to, ka mums vēl jāpieredz liela ticīgo atkrišana, par ko šeit norādīts (salīdz. ar 1.Tim.4:1) attiecībā uz „pēdējo laiku” pirms m.ē. 70.gadu un uz šodienu.

10.p. „Ar visādiem netaisnības līdzekļiem ( attiecas uz jūdaistiem 2.Pēt.2:13 un ebrejiem kā Rom.1:18,29; 2:8; Ebr.8:12) pieviļ tos, kas pazūd (salīdz. ar 1.Kor.1:18 – par ebrejiem?), tāpēc ka tie nav pieņēmuši patieso mīlestību, kas tos būtu izglābusi”.

Tas norāda uz to, ka tie pieņēma patiesību, bet ne tās mīlestību. Vai tas attiektos arī uz pēdējo dienu svētajiem? Daudzi šīs paaudzes ticīgie ir saņēmuši patiesību kā uz paplātes; taču mīlestības pret to, patiesas dedzības mums diemžēl pietrūkst.

11.p. „Tāpēc Dievs tagad sūta tiem maldu varu, ka tie sāk ticēt meliem”.

Tas pats vārds, kas šajā pantā atbilst ‘meliem’, 9.pantā tulkots ‘viltus’ [„viltus varu”]. Tas norāda uz to, ka zvēram / viltus pravietim / grēka cilvēkam Dievs pieļauj darīt viltus brīnumus, tos Dievs sūtīs, lai mūs pārbaudītu. Dievs maldināja pirmā gadsimta eklēsiju pieņemt viltus mācību un atsvešināšanos no Viņa; un, šķiet, ka mēs pareizi interpretējam, ka Viņš to darīs arī pēdējās dienās.

Kas viņš būs?
Mēs jau redzējām, ka pēdējo dienu grēka cilvēkam būs kāda saistība ar Dieva tautu, tāpat kā tas bija ar Jūdu. Viņš varētu būt daļēji ebreju izcelsmes. Viņam varētu būt pat kāda saistība ar kristiešiem. Vai varbūt arābs un daļēji ebrejs, kas uzņemsies virskundzību pār arābu zvēru un dibinās savu galvaspilsētu un templi Jeruzalemē. Nah.2:1 apraksta Asīrijas iebrucēju valdnieku kā „nekrietno”, kā „visu sagrāvēju” (2:2). Manā grāmatā „Pēdējās dienas” par pēdējo dienu Bābeles atdzimšanu ir minētas citas liecības tam,  ka harismātiskais antikrists varētu būt arābu izcelsmes. Ļoti zīmīgi ir tas, ka grēka cilvēks „saceļas pret visu, kas saucas Dievs vai svētums, un pat ieņem vietu Dieva templī, pats sevi celdams par Dievu” (2.Tes.2:4). Tas tieši iederas islama attieksmē, kuru uzstājīgā ticība vienam Dievam izsauc viņos agresīvu attieksmi pret jebkuru ikonu vai elku vai cita kāda veida svētumu. Tāda nostāja ir krasā kontrastā ar katoļu svētuma objektu pielūgsmi.

Piezīmes

1. Martin Hengel, The Johannine Question (London: S.C.M., 1996 ed.), p.41.
2. Zemāk dotā tabula parāda nepārprotamo saistību starp „grēka cilvēku” 2.Tes.2 un Atklāsmes zvēra sistēmām. Man jāpateicas Filam Edmondsam, kas veidojis šo saistību tabulu:

Zvērs un grēka cilvēks

Dažas saiknes starp Mt.24 un 2.Tes.2 rāda, ka „grēka cilvēkam” ir īpaša saistība ar pēdējām dienām, kā tas apgalvots Mt.24:

Šķiet pamatoti pielīdzināt šo „cilvēku” īpašajam „antikristum”, kas minēts 1.Jņ.2:18. Zvēra / ragu sistēma arī ir Kristus imitācija – tā samīs un satrieks druskās visu zemi (Dan.7:23) – tas pats vārds lietots Dan. 2:40,44, aprakstot Kristus atnākšanu, kas satrieks un iznīcinās citas valstis. Mazais rags „centīsies grozīt svētku laikus un bauslību”. Tā ir nepārprotama atsauce uz Dan.2:21, kur rakstīts, ka vienīgi Dievs liek mainīties laikiem un dzīvei. Tādā veidā mazais rags sevi iedomājas dievu esam – grēka cilvēks „ieņem vietu Dieva templī, pats sevi celdams par Dievu” (2.Tes.2:4). Šis grēka cilvēks tiks iznīcināts līdz ar Kristus atgriešanos godībā (2.Tes.2:8). Tātad viņš aktīvi darbosies pēdējās dienās un atklāsies atkrišanas laikā no patiesības neilgi pirms Kristus atgriešanās (2.Tes.2:2,3). Tādējādi, lai kā šī vara izpaustos vēstures gaitā, ir jāpieņem, ka tā jo spēcīgi izpaudīsies pēdējās dienās.  

Grēka cilvēks ir „pazušanas dēls”, kas ir skaidra atsauce uz Jūdu (Jņ.17:12) un tas saista šo varu ar atkritušajiem no patiesības eklēsijā. Iezadzies eklēsijā, viņš „pat ieņem vietu Dieva emplī” (2.Tes.2:4), proti eklēsijā. Jūda bija nodevējs; no Eļļas kalna pravietojuma mums ir zināms, ka vajāšanu un bēdu laikos būs nodevēji eklēsijas locekļu vidū. Saikne ar Jūdu pārliecinoši norāda, ka pēdējo dienu eklēsijā būs ‘piektā kolonna’, kas būs saistīta ar pēdējo dienu Bābeli / zvēru / grēka cilvēku.

Taču ir iespējams, ka šie pravietojumi attiecas uz vienu īpašu indivīdu, kas sauc sevi par Kristu – patiesu ‘antikristu’, iespējams, pārbēdzēju kristieti (pēc Jūdas parauga, kurš bija viens no divpadsmit). Varētu pat būt, ka viņš uzceļ sev burtisku templi, izpostīšanas negantību stāvam svētā vietā. Atcerieties, ka rags / zvērs zaimo Dieva mājokli (Atkl.13:6) un savā ziemeļu ķēniņa izpausmē „viņš uzcels savas pilīm līdzīgās teltis starp Lielo jūru un svētās godības kalnu” Ciānu (Dan.11:45). 2.Tes.2:8,9 iezīmē kontrastu starp Kunga un grēka cilvēka atnākšanu – it kā pēdējā atnākšana būtu pirmās atnākšanas reprodukcija. Šī jaunā vara satrieks visas pretojošās tautas tāpat kā Kristus vara (Dan.7:23 salīdz. ar 2:44); viņš ieviesīs visā pasaulē jaunus likumus it kā viņam piederētu Dieva vara (Dan.7:25 salīdz. ar 2:21).

Daži pievilsies, domādami, ka Kristus ir atgriezies, kad faktiski tā būs zvēra ‘antikrista’ atnākšana. Zvēram atradīsies piekritēji eklēsijā, kas izplatīs šo domu. Zvēra domu paudējs ir otrs zvērs, kas runā kā pūķis – proti, kā zvērs – bet viņam ir ragi kā jēram, proti, viltus kristum. Šis zvērs „dara lielas brīnuma zīmes, uz viņa pavēli pat uguns krīt no debesīm uz zemi cilvēku acu priekšā (proti, tā ir apzināta izrādīšanās). Tas pieviļ…ar brīnuma zīmēm, kas viņam bija dots darīt” (Atkl.13:11-14). Uguns krišana no debesīm nozīmē apzinātu Elijas imitāciju, kas līdz ar to norāda uz Elijas aktīvo kalpošanu lielo bēdu un likstu laikā. Šai kalpošanai zvēra sistēma pretstata savus reklāmas trikus.   

Doma par antikristu kā patiesā Kristus kopiju sastopama arī Salamana pamācībās, kur apzināti dots pretstats starp „gudrību” (kas pārstāv Kristu kā sievietes sēklu, 1.Kor.1:24) un „neprātību”, kas ārēji uzvedas tāpat kā gudrība (piem., Sal.pam.9:1-5 salīdz. ar 9:14-17). Šis antikrista pirmtēls ir prostitūta, kas ir simbols, kas sabalsojas ar pūķi / Bābeli / zvēru no Atklāsmes. Tādējādi pastāv jo cieša saikne starp antikristu un zvēru. Viltus brīnumu dēļ vājais ticīgais pielūgs zvēra veidolu un pievienosies zvēra skaitļa -  666  sistēmai (Atkl.13:14-18). Tā pamatā ir Duras klajumā uzstatītais zelta tēls, kuru daudzi Dieva ļaudis pievīlās un sāka pielūgt. Šķiet, ka tikai trīs draugi atteicās to darīt. Iespējams, ka krāsnis, kurās sodīja nepakļāvīgos, bija nacistu koncentrācijas nometņu krāšņu pirmtēls, kuras iespējams sagaidāmas arī nākotnē.

Jēzus, Pēteris un Jānis atkārtoti brīdina par nepieciešamību stāties pretī viltus kristu apgalvojumiem pēdējās dienās. Tie vairāki viltus kristi, kas līdz šim ir parādījušies, patiesajiem ticīgajiem nav bijuši īsts kārdinājums. Taču kārdinājums domāt, ka Kristus ir atgriezies, kad Viņa vēl nebūs, parādīsies. Sevišķi sāpīgs ir Mateja brīdinājums (Mt.24:26) nepadoties kārdinājumam meklēt Kristu uz paša roku tuksnesī (Sinaja tuksnesī, piem.) vai kādos slēptos kambaros (Jeruzalemē), jo „kā zibens izšaujas no rīta puses un atspīd līdz vakara pusei, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana”. Tāpat kā ērgļus neatvairāmi pievelk maita, tā arī mēs būsim tur, kur parādīsies Kristus (Mt.24:28).

„Bēdu laiki”
Mēs jau izteicām pieņēmumus, ka zaimojošā vara no Dan.11:45, kas ceļ savu templi svētajā kalnā, ir grēka cilvēks no 2.Tes.2, kā arī mazā raga spēks. Daniēls 12:2 apraksta laiku pirms otrās atnākšanas un augšāmcelšanās. Tieši „tad nāks bēdu laiki, kādi vēl nav bijuši” Dieva tautai, kā dabīgi tā arī garīgi – Jēkaba bēdu laiks pēc Izraēla atkal sapulcēšanās zemē. „Šī ir liela diena, nav citas tai līdzīgas!” (Jer.30:7). Tie, kas ir ierakstīti grāmatā, to pārdzīvo, bet tie paglābsies. Šī grupa pilnīgi noteikti sastāv no patiesi ticīgajiem. Tā kā tie Dieva tautai ir bēdu laiki, kādi nekad nav bijuši, tad iepriekšējās ebreju ciešanas un likstas otrajā pasaules karā būs nieks, salīdzinot ar šiem. Tie būs tādi, ka šķitīs, ka neviens netiks izglābts.

Taču tiem, kas stingri turēsies pie svēto pacietības un ticības, nāks brīnumainā izglābšanās. Pat eņģelis izbrīnā jautāja, „kad tad būs šiem brīnumiem gals?” Un atbilde bija: „paies viens gads un vēl divi gadi, un viens pusgads (proti, trīs ar pus gadi), un, tiklīdz svētās tautas postītāja vara būs galā un beigsies svētās tautas klīšana, tad viss tas piepildīsies un notiks!” (Dan.12:7,8). Ebreju valodā „svētā tauta” burtiski nozīmē visus tos dabīgā un garīgā Izraēla vidū, kas pieder saviem svētajiem sargeņģeļiem. „Viss tas piepildīsies” Dan.12:8, iespējams, ir atsauce uz vīģes koka līdzību – paaudze, kas redzēs Izraēla atdzimšanu (augļus kokā lapu vietā mūsu sludināšanas rezultātā) šo trīs ar pus gadu beigās, pieredzēs tā visa beigas. Svētā tauta taps izklīdināta (Dan.12:7). Ebreju valodā ‘satriekt druskās’, šis izteiciens lietots arī attiecībā uz zvēru / ragu, kas satrieks druskās visu zemi (Dan.7:23). Taču tas piedzīvos tieši tādu pat attieksmi pret sevi, jo mazais akmens satriec zvēra tēlu.

„Postītāja vara” no Dan.12:7 ir „ziemeļvalsts ķēniņš” no 11:45 – kas liek domāt, ka zvērs / rags attieksies uz pēdējo dienu Asīriju un Bābeli, vēsturisko / biblisko „ziemeļvalstu ķēniņu”. Ticīgos „pārbaudīs” (Dan.12:10) ar šī iebrucēja palīdzību tāpat kā kādreiz Izraēla tika pārbaudīta Bābeles iebrukuma laikā (Jer.9:7). Tas pats vārds lietots Cah.13:9 un Mal.3:2 attiecībā uz ticīgo pārpalikumu Jeruzalemē, kuriem būs jāpiedzīvo nākamās ciešanas.

Ir vairākas līdzības starp Dan.11 un pravietojumiem par svēto vajāšanām no raga / zvēra / grēka cilvēka puses:  

Šo līdzību ir pārāk daudz, lai uzskatītu tās par gadījuma rakstura līdzībām. Pirmo reizi Dan.11 pravietojums, šķiet, piepildījās makabeju vajāšanu laikā. Tam postam, kuru tie piedzīvoja, sagatavojot uzticīgo pārpalikumu, kas pieņēma Jēzu kā Mesiju pirmajā atnākšanā, jābūt tikai blāvam atspulgam no tā, kas mums un dabīgajam Izraēlam būs jāpiedzīvo tuvā nākotnē. Ievērojiet, ka Dan.11:33 un 12:10 uzsver, ka tikai sapratīgie pārdzīvos vajāšanu laikus. Tam būtu jāsniedz mums iedvesma dedzīgi nodoties pravietojumu studēšanai, nepadodoties šķietamajām sapratnes grūtībām. Būt brīdinātam nozīmē būt sagatavotam.

Vecās Derības pamati
Meklējot Vecajā Derībā pamatu „ļaunajam”, mēs sastopam šī vārda lietojumu Esteres 7:6 attiecībā uz „ļaunprātīgo” Hamanu. Arī viņš ‘atklājās’ par to, kas viņš bija – persiešu līderis, kas bija nodomājis pilnībā iznīcināt ebrejus, no kā tos paglāba Dieva žēlastība. Visa Esteres grāmata ir lasāma kā pēdējo dienu Izraēlas vājuma, vajāšanu un Dieva žēlastības dotas izglābšanās pirmtēls. Pamats domai par „grēka cilvēku” Dieva svētnīcā rodams Ecēhiēla grāmatā (Ecēh.8:8-16), kas apraksta „negantības”, kas notika templī neilgi pirms babiloniešu iebrukuma Izraēlā. Šie fragmenti sagatavo Ecēh.40-48 doto vīziju par šķīstīto, pilnīgoto mesiāniskās Valstības templi. ‘Grēka cilvēki’, kurus Ecēhiēls redzēja templī, bija „Izraēla nama vecaji”, korumpētie priesteri. Saistība ar 2.Tes.2 liek domāt, ka pēdējās dienās, pirms pēdējā neo-babiloniešu holokausta, jaunās Izraēlas vecaji darīs negantības svētnīcā / Dieva eklēsijā. Nehemijas, Jeruzālemes pārvaldnieka (sava veida Kristus pirmtēls, Mt.2:6), pieredzē ir notikums, kurš uz to visu norāda. Nehemija (salīdz. ar Jēzu) atgriezās pie Imperatora, lai apstiprinātu savu pārvaldību pār Jeruzālemi (salīdz. ar Kristu pie Dieva, Mt.25:19; Lk.19:12,13). Kad viņš atgriezās, viņš atrada, ka Izraēlam nemaz nerūp Dieva nama stāvoklis, ka tie ir aizņemti ar savām ikdienas rūpēm, kā rezultātā Izraēlas vecaji bija ļāvuši iemitināties Dieva nama pagalmos arābam Tobijam (Neh.13:6-9). Nehemija dusmās liek izmest visas viņa mantas ārā, tāpat kā Kristus rīkojās, attīrot templi (Mt.21:12), un iztīrīt telpas. Mozus atgriešanās no Dieva kalna pie korumpētā Izraēla ir pirmtēls tai situācijai, kāda sagaida Kristus atgriešanos.

Ecēh.8:5 runāts par „elka tēlu”, ko ebreji novietojuši templī neilgi pirms babiloniešu iebrukuma. Šis tēls ir pamatā Kunga pravietojumam par izpostīšanas negantību, ko romieši novieto svētajā vietā. Taču Viņa pravietojumam ir nepārprotama saistība arī ar pēdējām dienām. Tas viss norāda uz burtiski tādu pravietojuma piepildīšanos burtiskā pēdējo dienu templī.      

Antikrists Daniēla grāmatā

Daniēla pravietojumi nešaubīgi norāda uz kādu īpaši ļaunu indivīdu, kas parādīsies pēdējās dienās. Šie pravietojumi, pēc manām domām, tiek lielā mērā nepareizi interpretēti, attiecinot to piepildīšanos tikai uz Antiohiju vai kādu citu personu, kas vajāja ebrejus pirms Kristus. Dan. 7:25 runāts par cilvēku, kurš vajās Kunga tautu trīs ar pus gadus un grozīs „svētku laikus un bauslību” – kā viltus Jēzus Kristus, kas arī mainīja bauslību. Šis cilvēks parādās „pēdējā laikā” (Dan.8:23) – un šis izteiciens Daniēla grāmatā ir vienmēr saistīts ar Kunga atgriešanās laiku. Viņam ir jānāk no Sīrijas valstības, proti, no Aleksandra Lielā sabrukušās impērijas daļas. Viņa parādīšanās laiks būs laiks, kad negantība parādīsies visā tās plaukumā, kas saskan ar pašām pēdējām dienām. Uz to skaidri norādīts Dan.8:17,19: „Šī parādība ir par laiku beigām…kas notiks beidzamajā dusmības laikā…par Dieva paša nolikto pēdējo laiku”. Ievērojiet, ka Antiochus Epiphanes nebija Sīrijas dinastijas valdnieks tās beigu posmā [kā to dažkārt apgalvo]. 

Daniēla 9
Daniēla 9 dota sīkāka informācija par šo personu. Tā, Dan.9:26,27: „pilsētu un svētnīcu izpostīs kāda valdnieka karaspēks. Ieradīsies arī pats šis valdnieks, bet tam gals būs plūdos; līdz pašam galam būs karš, un norisināsies iepriekš stingri nolemtā postīšana un zemes noplicināšana. Un viņš ar daudziem slēgs ciešu derību uz vienu nedēļu; un nedēļas vidū tiks atcelts kaujamais un ēdamais upuris; to vietā kā pirmās izvirzīsies postīšanas negantības, un proti – tik ilgi, kamēr iepriekš nolemtā iznīcināšana pārvelsies pāri arī pašai postīšanai un postītājiem”. Antikrista iznīcināšana plūdos sakrīt ar Kunga vārdiem par plūdiem kā sodu, kas nāks pār Viņa ienaidniekiem pēdējās dienās (Mt.24:39). Pieminētā persona karos līdz pat savām pēdējām dienām un ies bojā sava kara pret Dieva tautu izskaņā. Tas nekādā ziņā neattiecas uz Titu m.ē. 70.gadā.

Jes.10:23 teiktais sasaucas ar Dan.9:26: „Tas Kungs Cebaots liks piepildīties iznīcībai kā stingri noliktam sodam pa visu zemes virsu”. Konteksts ir par „Asuru”. Tā pati pēdējo dienu valoda lasāma arī Jes.28:22: „iznīcināšana nolemta uz visas zemes”. Tādēļ pēdējo dienu antikrists tiek modelēts pēc Vecās Derības „Asura” parauga. Ievērojiet, ka „grēka cilvēks” no 2.Tes.2:8 atsaucas uz „varmācīgo” no Jes 11:4, kur runa atkal ir par ‘Asīriju’. Un tas, kas patlaban notiek Irākā un ‘Asīrijas’ teritorijā, pievelk visas pasaules uzmanību. Ievērojiet, kā Jes.30:31-33 aprakstīts Asuram sagatavotais uguns sārts, kurā tas tiks iemests tieši tāpat kā  zvērs uguns jūrā (Atkl.19:20).

Daniēla 11,12
Bet Daniēla 11,12 [kas ir viena vīzija, pie kam 12.nodaļa detalizētāk izskaidro 11.nodaļu] dod vēl dziļāku ieskatu. Antikrists vajā Dieva tautu 1290 dienas pēc tam, kad viņš ir uzstatījis postīšanas negantību svētajā vietā – līdz kamēr viņš tiek iznīcināts ar Kunga atnākšanu (Dan.11:31, salīdz. ar 12:11). Kungs Jēzus īpaši interpretē postīšanas negantību kā pēdējās dienās notiekošu. Tādēļ Dan.11:31 – pirmajai atsaucei uz to – ir jānotiek pēc Kristus 1.gadsimtā. Visi panti no Dan.11:31 līdz Dan.12:11 dod sīkāku šīs „negantības” aprakstu, kā arī personu un varu, kas to tur novieto. Tādēļ viss šis fragments apraksta pēdējo dienu bēdu laikus – kas Dan.12 ir noteikti kā trīs ar pus gadu. Taču ir skaidrs, ka notikumi Dan.11 pirms 21.panta attiecas uz Vecās Derības vēstures lietām. Tādēļ, pēc manām domām, tur saskatāms pēkšņs pravietojumu piepildīšanās lēciens, sākot ar Dan.11:21, kas iesniedzas jau pašās pēdējās dienās. Tā ir tā vieta, kur parādās „nicināms cilvēks”, kas novietos postīšanas negantību svētajā vietā un tad pienāks viņa gals Dan.11:45. Bet tāda veida ‘negaidīti lēcieni’ nav nekas neparasts Vecās Derības pravietojumos; un Daniēla pravietojumiem tie ir īpaši raksturīgi!  Dan.2 dod to varu īsu aprakstu, kas valdīs pār Izraēlu, un tad seko lēciens uz pašām pēdējām dienām. Un tālākie Daniēla pravietojumi, kas paskaidro sākotnējo vīziju, seko tam pašam paraugam.

Varmācīgais cilvēks, kas novieto postīšanas negantību, dabū galu karā (Dan.11:45) – tāpat kā tas pats indivīds Dan.8:25. Un tas ved pie augšāmcelšanās un tiesas dienas Kunga atgriešanās laikā (Dan.12:1,2). Līdzīgi Kungs pareģoja, ka pēdējām bēdu dienām, kuras pareģotas Daniēla grāmatā, „tūdaļ” sekos Viņa atgriešanās (Mt.24:29). Tātad arī Kunga interpretācijā Daniēla pareģojums par apgrēcības negantību un tajā vainojamo indivīdu attiecas uz mūsu pēdējām dienām. Jebkura daļēja pareģojuma piepildīšanās Antiochus Epiphanes, Nerona vai Tita laikā padara šos cilvēkus par pēdējā postītāja, kuram vēl jānāk, prototipiem.

Kas tad viņš ir?
Tāpat kā ar tik daudziem pravietojumiem, šī pravietojuma nodoms noteikti ir tāds, ka, kad tas piepildīsies, tad mēs zināsim. Tā mērķis nav tieši norādīt uz šo indivīdu tik daudzus gadus iepriekš. Kas mums top zināms no Dan.11 ir, ka „grēka cilvēku” sauc arī par „ziemeļvalsts ķēniņu” un tā ierasts dēvēt Asīrijas – tagadējās Irānas / Irākas / Kurdistāna / Sīrijas valdnieku. Un augstāk mēs parādījām, ka Vecās Derības panti par Asīrijas valdnieku ir pamatā citiem ‘antikrista’ pravietojumiem Jaunajā Derībā. Vārdkopas „nicināts cilvēks” lietojuma vēsture ir interesanta pati par sevi. Ja uzskatām par zīmīgu pirmo šīs vārdkopas lietojumu, tad 1.Moz. 25:34 tā lietota, runājot par Ēsavu, kas „nicināja” savu pirmdzimtību. Ēsavs ir daudzu arābu cilšu tēvs. Un šī vārdkopa atkal parādās Obadjas 2 Edoma aprakstā, filistieša Goliāta / palestīnieša (1.Sam.17:42), amonieša Tobijas un arāba Gešema (Neh.2:19), Hamana, ebreju vajātāja (Esteres 3:6) aprakstos, kas visi nicināja / nievāja Dieva tautu un tās svētumu. Visi šie cilvēki bija „nicināta cilvēka”, arābu Asīrijas valdnieka prototipi, kurš atkal vajās Dieva tautu.

Šim pēdējo dienu „ziemeļvalsts ķēniņam” „pretī stāsies kuģi no Kitimas”, viņam būs konflikts ar „dienvidvalsts ķēniņu” Izraēlas sakarā, viņš viltīgi sēdēs pie sarunu galda, vajās Dieva tautu un saņems palīdzību no tiem, kas atkāpsies no ticības. Viņš piesavināsies valdību ar viltu „miera” vārdā (Dan.11:21); kas asociējas ar „miera un drošības” saukli, kas skanēs neilgi pirms Kunga atgriešanās saskaņā ar 1.Tes.5:3. Viņš nāks pie varas pēkšņi no vājas un nelielas tautas [Irākas?] (Dan.11:23). Visu  šo laiku būs patiesības sludināšanas uzplaukums (Dan.11:33; 12:3). Kā tas viss būtībā izvērtīsies, ir grūti iedomāties. Bet kad tas notiks, tie, kas saprot Daniēlu, kā teica Kungs Jēzus, tie sapratīs. Un tas arī ir šī pētījuma mērķis -  „kas to lasa, lai uzmana” bija Kunga komentārs šo pravietojumu pētīšanas sakarā!

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |