Ceturtā atkāpe: Kristus un „gari cietumā”
”Jo arī Kristus ir vienreiz grēku dēļ miris, taisnais par netaisniem, lai jūs pievestu Dievam, nonāvēts gan miesā, bet dzīvs darīts garā. Tanī Viņš ir nogājis un arī sludinājis gariem cietumā, kas kādreiz bija nepaklausīgi, kad Dieva pacietība nogaidīja Noas dienās, kad taisīja šķirstu, kurā izglābās nedaudzas, proti, astoņas, dvēseles cauri ūdenim. Tas attēlo kristību, kura tagad arī jūs glābj. Tā nav miesas netīrības mazgāšana, bet ir labas sirdsapziņas izlūgšanās Dievā caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos” (1.Pēt.3:18-21).

„Viņš ir nogājis”
Pirmām kārtām mums ir jānovērš jelkādi pārpratumi, kas rodas no izteiciena „Viņš ir nogājis”. To laiku grieķu literatūrā tādi izteicieni nereti tika liekvārdīgi lietoti. Ef.2:17 teikts: „Un atnācis pasludināja mieru jums, kas bijāt tālu, un tiem, kas bija tuvu”. Tas nenozīmē, ka Viņš personīgi bija mums klāt pienācis un sludinājis. Darbības vārdi, kas apzīmē kustību, tādi kā iet, nākt un pārvietoties nereti tiek lietoti sludināšanas nozīmē – piemēram Mt.9:13: „Bet jūs eita un mācaities, ko tas nozīmē”. Kungs nedomāja to burtiski, lai viņi ietu kaut kur projām. Tāpat arī Dan.12:4 un Hab.2:2 (latviskajā variantā tas nemaz nav pārtulkots), kur darbības vārds „skriet / steigties” attiecas uz Dieva vārda momentānu uztveri (Hab.2:2: „lai to ikviens viegli var lasīt” un Dan.12:4: „Daudzi to tad izpētīs un atziņas vairosies”). Arī „Tas Kungs nonāca”, „nokāpa zemē”, lai ‘sludinātu’ cilvēkiem (piem., 1.Moz.11:5; 2.Moz.19:20; 4.Moz.11:25; 2.Sam.22:10).

Sludināt garā
Pacentīsimies saprast, kā Kristus varēja sludināt garā. Viņš tika „nonāvēts miesā, bet dzīvs darīts garā”. Mūsu Kungs Jēzus Kristus „ar Savu augšamcelšanos no mirušiem Svētajā Garā atklājies kā Dieva Dēls spēkā” (Rom.1:4). Kāpēc Kristus ir augšamcēlies, „dzīvs darīts garā”? Sava nevainojamā rakstura un bezgrēcīgās dzīves dēļ, proti, Viņa svētās dzīves „gara” dēļ. Tajā arī ir saistība starp Tēvu, Dēlu, Svēto Garu un Jēzus augšāmcelšanos. Viņš tika Tēva augšāmcelts, jo Viņa gars bija svēts, Viņa dzīves svētā gara dēļ. Arī mēs tiksim augšāmcelti mūsu dzīves gara dēļ, kuru mēs tagad attīstam sevī: „Un, ja jūsos mājo Tā Gars, kas Jēzu uzmodinājis no miroņiem, tad Viņš, kas Kristu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas ar Savu Garu, kas ir jūsos.” (Rom.8:11).

Šis pants parāda, ka Kristus gars ir tas pats gars, kuram jādzīvo mūsos. Tas nenozīmē to, ka mēs būtu bezmiesīgi gari, bet gan to, ka mūsu dzīves veidam, dzīves garam ir jābūt tādam kā Jēzum. Arī 1.Pēt.4:1 uzsvērts, ka mums ir jāapbruņojas ar to pašu prātu / garu, kas bija Kristū, kad Viņš cieta krustā. Ja mūsu gars ir tas pats, kas Kristus Gars, tad „šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni” (Rom.8:16). Tieši caur šo pašu garu Kristus liecināja tumsībā ieslēgtai cilvēcei, it īpaši Noas laikā, kā to parāda Pēteris. Kristus gars bija visos praviešos un tajā arī bija viņu liecības būtība. „Jēzus liecība (sludināšana) ir praviešu gars” tajā nozīmē, ka praviešu sludināšana bija būtībā Jēzus sludināšana, jo praviešu sludināšanā bija Viņa Gars.        
Pētera 1.vēstules 3. un 4.nodaļu tēma nepārprotami ir „miesas” (ārējā izskata) un „gara” (iekšējās, no Dieva nākušas būtības) pretstatījums.

Gars, kurā Jēzus dzīvs darīts, ir tas gars, kurā mums jādzīvo taisnībai, klusā garā ar labu sirdsapziņu. Viņa Garam ir jābūt mūsu garam – mums ir jāapbruņojas ar to pašu prātu, kāds Viņam bija it īpaši Viņa ciešanu laikā  krustā (1.Pēt.4:1). Un tieši to pauž arī Fil.2:5: „Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū” krustā. Ievērojiet, ka Jēzus Gars visspilgtāk izpaudās krustā. Mums ir jādzīvo tādā pat garā, tādā jūtu toņkārtā, kādas bija Jēzum, kad Viņam bija jācieš krustā. Tādēļ tieši šajā ziņā Kungs Jēzus caur Savu nāvi krustā sludināja ‘garā’ tiem, kurus Viņš nekad nav saticis. 

Un šajā ziņā garīgi noskaņotais Noas prāts un dzīves veids sludināja tā laika pasaulei. Pēteris saka 1.Pēt.3:20, ka Kristus caur Savu garu sludinājis ļaudīm Noas dienās. 2.Pēt.2:5 teikts, ka Noa bija taisnības sludinātājs apkārtējiem ļaudīm. Taču 1.Pēt.3:19 Pēteris saka, ka Kristus Savā Garā sludinājis tiem pašiem ļaudīm. Tātad secinājums ir, ka lai gan Noa nekad nebija saticis Kungu Jēzu, viņš dzīvojā tai pašā dievišķā Garā kā Jēzus, un tāda bija viņa liecība viņa pasaulei. Jo galu galā ir tikai viens Gars (Ef.4:4). Tas pats svētais Gars, kas bija Jēzū, bija arī Noā. Rom.8:9 liek vienlīdzības zīmi starp Dieva Garu un Kristus Garu.

„Gari cietumā”
Bībele identificē jebkuru vīrieti vai sievieti ar garu, kurā viņi dzīvo, proti ar viņu domu virzību vai dzīves veidu. Ebr.12:23 runāts par pilnību sasniegušo taisno gariem, kuriem ticīgajiem ir jācenšas līdzināties. Tas nozīmē, ka mums ir jācenšas sekot pagātnes praviešu dzīves veidam, pašam dzīves garam. Dievs ir „gars visās miesās”, „visu radīto dzīvību Dievs” (4.Moz.16:22; 27:16). Tādējādi, „gari cietumā” var attiekties uz cilvēkiem, kuru garīgās dzīves mīt tumsībā. Atmiņā momentāni uzaust Jes.42:2,7, kur runāts par Jēsus sludināšanas darbu, ka Viņš atsvabinās „apcietinātos no cietuma” – ne tik daudz ar tiešām pamācībām kā ar Savas personības garu un piemēru. Tātad, „cietums” ir vienkārši cilvēku gara tumsība, kuru Jēzus Gara piemērs var kliedēt.

Pats par sevi rodas jautājums, kādēļ parastie cilvēki šai pantā nosaukti par „gariem”. No konteksta redzams, ka Jēzus sludina ļaudīm Savā Garā vai dzīves veidā, kā tas izpaužas Viņa ļaudīs. Viņa ļaužu gars runā uz klausītāju apcietināto garu vai sirdi ar savu liecību, tas neiedarbojas vien uz cilvēku prātu. Kristus gars mūsos uzrunā apcietināto garu citos.

„Gari cietumā” kādreiz bija nepaklausīgi (1. Pēt.3:20). Tos pašus divus grieķu vārdus, kas tulkoti „kādreiz” un „nepaklausīgi”, lasām arī Rom.11:30 par mums visiem, kas kādreiz bija „nepaklausīgi”, neticīgi. Tas ir viens no tiem daudzajiem gadījumiem, kad Pētera runas veids ir tik līdzīgs Pāvila runas veidam, ka mēs to saprotam, kā atsauci uz Pāvilu, tādējādi Pēteris uzsver, ka Kristus gars liecināja caur Nou viņa paaudzei, bet tā ir arī liecība, kuru mēs jebkurā laikā saņemam no tiem, kuros ir Kristus gars. Pēteris runā par to, kā nepaklausīgie cilvēki pievēršas ticībai, būdami garīgi skaidras, uz Kristu vērstas dzīves liecinieki.    

Pēteris raksta uz „pēdējo dienu” fona, un Noas paaudze ir šo dienu nepārprotams prototips. Tāpat kā Kristus gars Noā liecināja tai paaudzei, tā arī pēdējo dienu paaudzei būs līdzīgs liecinieks. „Dieva pacietība nogaidīja Noas dienās”; Dievs gaidīja un cerēja uz to, ka cilvēki atsauksies uz Noas liecību un tas liecina par Dieva optimismu. Viņš pacietīgi gaidīja un cerēja, taču cilvēku atsauksme izpalika. Kristus un Dieva Gars ir vienmēr bijis Viņa liecinieks visām paaudzēm. Jautājums paceļas, kāpēc Pēteris no visām paaudzēm izvēlējās tieši Noas paaudzes piemēru. Iespējams, tieši tāpēc ka Noas paaudze ir pēdējo dienu pirmtēls un Pēteris bija pārliecināts, ka viņš dzīvo tieši pēdējo dienu laikā. Un šī iemesla pēc tieši to dienu izpēte ir tik būtiska mūsdienās, kad mums ir izšķiroši jāliecina Kristus garā tumsībā arvien dziļāk grimstošajai pasaulei.

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |