Trešā atkāpe: 1.Mozus grāmatas 1-3 nolūks un konteksts

1.Mozus grāmatas nolūks
Jādomā, ka, iedvesmas vadīts, Mozus rakstīja 1.grāmatu tuksneša ceļojuma gados. Viņš to rakstīja, vienlaicīgi skaidrodams Izraēlam, kas klupdams gāja pa tuksnesi un kavējās domās par to, kas viņi tādi ir, no kurienes viņi nāk un kurp dodas. Ar to izskaidrojams, kāpēc piecās Mozus grāmatās ir tik daudz līdzīgu izteicienu – piem., Dieva Gars „lidinājās” pār ūdeņiem 1.Moz.1:2 un Dievs kā ērglis [Gara simbols] „lidinājās” pāri Izraēlam, veidodams ebreju nāciju (5.Moz.32:11). Būtība ir tajā, ka to, ko Dievs darīja radīšanas laikā, Viņš var darīt jebkurā laikā. Tāpat kā Viņš lika ūdeņiem „mudžēt” 1.Moz.20, tā Viņš lika upei „mudžēt” no vardēm (2.Moz.7:28), lai izglābtu Savu tautu no bezcerīga, haotiska, nesakārtota, bezizejas stāvokļa.   

Pavēle valdīt pār visu dzīvu radību Ēdenē [Ābrahāmam apsolītajā zemē?] saskan ar vēlāk izteiktajām pavēlēm pakļaut sev tai zemē, dzīvojošās ciltis (1.Moz.1:28 = 4.Moz.32:22,29; Joz.18:1). „Bailes un izbīšanās” no cilvēkiem, kas bija uznākušas zvēriem pēc plūdiem, sasaucas ar „bailēm un izbīšanos”, kas nāca pār Kānaānas iedzīvotājiem no izraēliešiem (1.Moz.9:2 = 5.Moz.2:25; 11:25). Kad Mozus „pabeidza visu darbu”, Saiešanas telts celšanas darbu (2.Moz.40:33), sasaucas ar 1.Moz.2:2: „Dievs pabeidza septītajā dienā Savu darbu”, Savu radīšanas darbu (1.Moz.2:2).   
Visa frāze „Redzi, es jums esmu devis…” (1.Moz.1:29) sastopama vēlāk, kad priesteriem saka, ko Dievs tiem ir devis (2.Moz.31:6; 3.Moz.6:10; 4.Moz.18:8,21; 5.Moz.11:14). Atsauce uz Kainu kā pilsētu cēlēju Kānaānā bruģēja ceļu Mozus vēlākajām pavēlēm tās izpostīt. Mozus pieraksta Lameha lielības dziesmu, ko viņš dziedāja savu sievu klātbūtnē, kā brīdinājumu par to, kas noticis cilvēces attīstības gaitā tai vietā, kura bija jāieņem Izraēlam un jāveido tur sabiedrība – brīdinājums, ka jebkuras sabiedrības attīstības gaitā rodas kārdinājums pieprasīt atmaksu par mazāko aizvainojumu un izvirzīt pārmērīgas pretenzijas tā vietā lai paļautos uz Dievu (1.Moz.4:17-26). Acīmredzami arī tas, ka septītā diena tika paziņota kā svēta diena, jo septītajā dienā Dievs ‘atdusējās’ pēc visa radīšanas darba pabeigšanas. Vēlāk izteiktā baušļa ‘neiekārot to, kas acīm tīkams’, pamatā ir brīdinājums nekrist Ievas grēkā, kad tā redzēja augli un padevās kārdinājumam (2.Moz.20:17 = 1.Moz.3:6).

Atkārtoto atsaukšanās uz tautas „pārgājieniem” pa tuksnesi pamatā ir Ābrahama pārgājiena pa tuksnesi apraksts, kad viņš devās uz apsolīto zemi (1.Moz.13:3); tie paši divi vārdi, kursīvā iespiesti, atkārtojas pavēlē Izraēlam ‘doties ceļā’ (5.Moz.10:11) sava ciltstēva Ābrahāma pēdās. Mozus grāmatas palīdzēja tuksneša paaudzei apzināties savu vēsturisko izcelsmi. Tagad it īpaši vietā ir atcerēties 1.Moz.12:6: „bet tolaik tai zemē dzīvoja kānaānieši”. Mozus to teica tajā laikā, kad viņa tauta bija gatava ieiet zemē, kurā arī dzīvoja kānaānieši. Viņš gribēja, lai tauta saskatītu saikni ar savu ciltstēvu Ābrahāmu, kas tolaik dzīvoja ar kānaāniešiem arī tai pašā zemē.

Plūdi
Plūdu mīti min pamatā divus plūdu izcelšanās iemeslus – pasaules pārapdzīvotība [it īpaši saskaņā ar Enuma Elis] un dievu cīņu, kas izsauca plūdus virs zemes. Mozus skaidrojums radikāli atšķīrās – iedzīvotāju skaita pieaugums bija Dieva svētības rezultāts un plūdu iemesli ir meklējami cilvēku grēcīgumā. Un nav runas ne par kādu kosmisku cīņu, kas būtu izraisījusi zemes iedzīvotāju ciešanas. Atkal un atkal apkārtnes mīti bija vērsti uz grēka nozīmes mazināšanu, tai laikā, kad Mozus pieraksti ceļ tos gaismā. Diemžēl, ebreju interpretācijas sakrita ar mītos vēstīto, Ēnoha grāmata arī pierakstīja plūdus un cilvēku likstas eņģeļu dumpim. Atkal un atkal atšķirība starp Mozus vēstures atainojumu un apkārtnē klejojošajiem mītiem ir tajā, ka Mozus uzsver cilvēces grēcīguma lomu. Tuvajos austrumos senatnē bija izplatīts ticējums par Azazeli, tuksneša garu, kas pēc izskata līdzinājās āzim. Iespējams, ka tas Mozum bija padomā, kad viņš nosauca Salīdzināšanas dienas rituāla grēkāzi, kas bija jāizdzen tuksnesī, par Azazelu (3.Moz.16:21) – it kā sakot: ‘Izraēls netic tam Azazelam – mums Azazels ir parasts āzis, kas simboliski nes mūsu grēkus, kuru mēs aizdzenam tuksnesī’(1). Atkal un atkal Mozus cenšas novērst tautas uzmanību no apkārtējo tautu mītiem, lai tie pievērstos praktiskajām, burtiskajām, konkrētajām lietām.

Tauta nobijās no „milžiem”, kurus tie satika Kānaāna zemē (4.Moz.13:33), iespējams noturot tos par pārcilvēciskām būtnēm. Šo nephilim [LXX gigantes] izcelsmi Mozus apraksta 1.Moz.6 – taisnie apprecējās ar ļaunajiem un to bērni bija nephilim, „varoņi, vīri ar vārdu”. Starp citu ievērojiet, kā Ecēh. 32:27 LXX izmanto to pašu vārdu gigantes, lai aprakstītu senlaiku neapgraizītos kritušos varoņus bez jelkādiem mājieniem uz to, ka tie būtu pārcilvēki vai eņģeļi. Sīkāk mēs to apskatām nodaļā 5-3.

1.Moz.1-3 kontekstā
Pirmās Mozus grāmatas sākotnējo nodaļu nolūks bija parādīt Izraēlam tā saknes, viņu izcelsmi, it kā sēklu dobi. Radīšanas pieraksti tādēļ bija domāti pirmām kārtām tieši viņiem. Līdzīgi arī mums no tā ir jāmācās, ka to, ko Dievs darīja radīšanas laikā, Viņš būtībā var darīt arī mūsu dzīvēs un pieredzē. No šī aspekta raugoties, 1.Moz.1-3 pieraksti it īpaši paveras jaunā gaismā. Grūti izprotamās pieraksta daļas šķiet iekļaujamies savā vietā. 1.Moz.2:5 teikts „vēl neviena lauku zāle nezēla” [Ābrahāmam apsolītajā] zemē. Krūmi un zāles, kuras Izraēls pazina bija Dieva radītas un kaut kā iedēstītas vai pārnestas zemē, kā to dara stādot dārzu. Mozus izpratnē, Dievs iedēstīs tur Izraēlu (2.Moz.15:17, 4.Moz.24:6) tieši tāpat kā Dievs dēstīja dārzu Ēdenē (1.Moz.2:8). Un kad mēs lasām, ka Ieva bija „visu dzīvo māte” (1.Moz.3:20), tas sākotnēji bija skaidrojums izraēliešiem tuksnesī, no kurienes tie ir cēlušies. Izraēlam bija jāskaita sava izcelsme ne tikai no Ābrahāma, bet no Ādama un Ievas.  4.Moz. 35:3 ebreju valodā lietots vārds, kas apraksta ‘visu dzīvo’ no Izraēla draudzes; patiesi šo ebreju vārdu tulko kā „draudze” („tavs pulks”, latviešu tulkojumā), attiecinot to uz Izraēla draudzi (Ps.68:11; 74:19).

 Pavērojiet, kā šī doma par ‘visu dzīvo’ atkārtojas pierakstos par plūdiem (1.Moz.6:19; 8:1,17) – kas, kā mēs vēlāk postulēsim, piemeklēja tikai to apgabalu, kas bija zināms ebrejiem un bija beigās apsolīts Ābrahāmam. Visa dzīvā radība, kas bija savākta šķirstā, tādēļ  neattiecas burtiski uz visas planētas dzīvo radību, bet gan tikai uz tām sugām, kas dzīvoja applūdinātajā apgabalā, zemē / eretz , kas bija apsolīta Ābrahāmam. Citviet es skaidroju, ka Ēdenes dārzu varētu uzskatīt kā Ābrahāmam apsolīto zemi, iespējams visapkārt Jeruzalemei, kā Dieva tautas cerību un tieksmju centru nevis visu planētu. Faktiski, Mozus bauslība vairākkārt atsaucas uz visiem Ādama un Ievas pierakstiem Ēdenē. Tāpat kā tiem bija pavēlēts neēst, tā arī Izraēls nedrīkstēja ēst noteiktas lietas. Tāpat kā Ēdenes ‘zemē’ bija čūska, tā arī starp izraēliešiem bija viltus mācītāji, ciltis, kas bija palikušas, „pīšļos līdējas čūskas” (5.Moz.32:24 – nepārprotama atsauce uz Ēdenes dārza čūsku) un tml. zemē / Ēdenes dārzā. Kā Ādamam un Ievai bija teikts „Augļojieties un vairojieties!” zemē / Ēdenes dārzā (1.Moz.1:28), tā arī Noasam un viņa dēliem bija tas pats jādara tai pašā zemē pēc plūdiem (1.Moz.9:7); un Ābrahāma bērniem tika apsolīts, ka viņi darīs tāpat tai pašā zemē (1.Moz.35:11).  

Apsolītās zemes apraksti, zemes, kurā auga labi koki, kuru augļus bija brīv ēst, bija līdzīgi Ēdenes dārza aprakstiem. Izraēlam bija jāieiet šai zemē un jākopj tā, kā tas būtu bijis jādara Ādamam; viņiem bija jāmācās no Ādama un Ievas kļūdām, kad tie bija Ēdenē. Bet tāpat kā Ieva iekāroja augli, tā arī Izraēls kāroja pēc Ēģiptes augļiem. Tāpat kā Ādamam un Ievai neizdevās „pakļaut” sev Ēdenes zemi (1.Moz.1:28), tā arī Izraēlam neizdevās pilnībā „pakļaut” sev zemes ciltis (4.Moz.32:22). Viņi pakļāva sev dažas no vietējām ciltīm; taču viņi nespēja aptvert reāli tiem apsolīto iespēju pakļaut sev visu Ābrahāmam apsolīto zemi. Un tā, 4.Moz.26 un 5.Moz.28 lasām par sodu, kam bija jānāk pār Izraēla zemei [Ēdenei / Izraēlam] par nepaklausību, tāpat kā tas notika ar Ādamu un Ievu; un beigu beigās tie, protams, tika padzīti no zemes tāpat kā Izraēla paši pirmie vecāki. Tā kā eretz / zeme bija sākumā „neiztaisīta un tukša”, tāpat tā tiek aprakstīta arī pēc tautas padzīšanas no tās (Jer.4:23). Tāpat kā ērkšķus un dadžus zeme deva [un šie augi nav zināmi citās planētas vietās], tā tas notika arī pēc Izraēla padzīšanas no zemes (1.Moz.3:18; Hoz.10:8). Tāpat kā Ādams pārvērtās pīšļos pēc nosodījuma, tā arī Izraēls pārvērtīsies pīšļos (5.Moz.28:24).

Piezīmes

1. Vairāk par to var lasīt P.D. Hanson, „Rebellion in Heaven: Azazel and Euhemeristic Heroes”, Journal of Biblical Literature Vol.96 (1977), pp.195-233.  

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |